The Kids Are Alright: Are We The Kids?
Sākšu no paša sākuma. Nē, ne gluži no paša. Nestāstīšu, kas esmu es, jo to es pats jau tāpat zinu, bet kālab gan to būtu jāzina citiem.
Sākums ir iepriekšējā vakarā. No rīta es esmu bijis lekcijās, pēc tam kādas stundas pasēdējis Internetā, lādēdams lejup mūziku. Esmu bijis piezvanījis Ģirtam, lai painteresētos, vai viņš grasās nedēļas nogalē kaut ko organizēt. Viņš ir bijis atbildējis, ka nākamajā dienā jābrauc uz “Ronīšiem” uz RTU sporta dienu. Uz manu jautājumu, vai viņa mašīnā arī tādam tipam kā es varētu atrasties kāda brīva vieta, pozitīvu atbildi viņš sniegt nav ņēmies. Jo viņam bija jāņem līdzi Vāveres. Un šajā jautājumā viņam bija (un joprojām ir) taisnība – ja es būtu atradies viņa vietā, es šaubos, ka būtu rīkojies citādi. Tāpēc Ģirts tikai pateica, ka esot kaut kas jāštuko, bet vispār, ka vakarā sazvanīsimies.
Pēc tam jau atrodos mājās, man piezvana Ziņģis. Viņš pavēsta, ka esot jāiet pie Sīča savākt MP3 diskus, kurus bijām pasūtījuši. Ziņģis man aizrāda, ka es ne par ko neinteresējos un visu noguļu, jo es viņam biju teicis, ka Sīcis šajās dienās nebūs mājās, bet gan pastāvīgi uzturēsies bibliotēkā. Bet Sīcis tomēr ir mājās. Atbrauc Ziņģis. Tā kā mani vecāki vēl nav ieradušies un man ir jāiet pastaigāties ar suņiem, es paņemu līdzi suņus un abi ar Ziņģi ejam pie Sīča. Pavēstu, ka Ģirts rīt ar Vāverēm brauc uz RTU tusiņu. Ziņģis nekādi sevišķi nereaģē, toties atstāsta šo informāciju arī Sīcim, pie kura iekšā ieiet tikai viņš, kamēr es palieku lejā ar suņiem un gaidu viņu atgriežamies. Man ir visai garlaicīgi, laiku pa laikam ieraugu Sīci pa viņa istabas logu un plātam muti, bet nevaru saklausīt pat ne vienu vienīgu vārdu. Man apnīk gaidīt, piezvanu Ziņģim uz viņa mobilo, klausuli viņš nepaceļ, bet nonāk lejā ar visiem diskiem. Pavēsta, ka Sīcim nemaz tik izteiktas tās bibliotēkas šoreiz neesot un nebūšana mājās izpaužas ar neklātieni tikai līdz sešiem vakarā. Atgriežos mājās, Ziņģis arī aizbrauc projām
Šobrīd es sēžu pie datora un klausos mūziku. Precīzāk Weird Al Yankovic – dziesmu “Make My Boobies One More Size”, par kuras nosauktā izpildītāja pareizumu gan neesmu pārliecināts. Pulkstenis datora labajā apakšējā stūrī rāda trīs minūtes pāri vienpadsmitiem (ne nu no rīta). Es domāju, ka esmu aizmirsis piezvanīt Ģirtam, ka pēc vienpadsmitiem es diez vai viņam varētu zvanīt un ka vispār nav vērts uztraukties. Atskan telefona zvans. Telefons atrodas man blakus uz galda. Skatos – ekrānā parādījies Ģirta numurs. Paceļu klausuli. Atpazīstu, ka zvanītājs nav Ģirts. Zvanītāja ir Nora. Novelku konsekvenci (domās) – laiks jau pāri vienpadsmitiem un zvans no Ģirta numura. Neizsaku nekādu komentāru par šo faktu, kaut gan, iespējams, man nodreb balss, nezinu, vai to var sadzirdēt arī otrā klausulē. Nora paziņo, ka viņi (!) rīt grasās braukt uz RTU pasākumu un pārnakšņot mājā, kas pieder viņas radiem, tad pārlabo, ka tomēr draugiem. Tātad palikšana pa nakti. Bet problēma ir tāda, ka mašīnā vietu nav un nav zināms, vai Bubļiks arī dabūs mašīnu. Nora iedod klausuli Ģirtam, iepriekš pasakot, ka iedod klausuli Ģirtam. Ģirts saka, lai es štukojot, kā mēs (nevis viņi, bet gan es, Bubļiks, Sēne un Ziņģis) tur varēsim nokļūt. Es it kā piekrītu, kaut gan iekšēji domāju – ko tad es varu izdomāt? Mašīnas man, kā zināms, nav un nekur tādu dabūt nevaru, tiesību man nav, tas pats attiecināms arī uz Ziņģi un Sēni. Ģirts saka, gan jau rīt no rīta sazvanīsimies. Atvados no Ģirta, nepasakot, lai viņš atvadās manā vietā arī no Noras.
Vēl kādu laiku pasēžu, klausīdamies mūziku. Sevišķi nedomāju par faktu, ka Ģirtam, šķiet, beidzot parādījusies meiča (jebšu Vāvere). Domāju, ka stipri slikti, ja Bubļiks nedabūs mašīnu, jo tad man vajadzēs visu nedēļas nogali sēdēt mājās un garlaikoties. Joprojām klausos mūziku, jo kaut vai fragmentāri jānoklausās visi atnestie diski, kurus esmu gaidījis gandrīz mēnesi. Pavirši uzmetis ausi katram diskam, eju gulēt.
Kad es pamostos, ir nedaudz pāri septiņiem. Rīta cēlienā neko prātīgu neuzsāku, vismaz neko tādu, ko būtu vērts atcerēties. Vienpadsmitos izdomāju, ka vajadzētu painteresēties, vai kaut kas tomēr nenotiks. Izvērtēju jautājumu, kam būtu vislabāk zvanīt. Ģirtam zvanīt neuzdrošinos – kas to lai zina, kas pacels klausuli, var gadīties, ka totāli apstulbstu un nezinu, ko tad lai saku. Tāpēc aizsūtu message Bubļikam. Nekādu atbildi uzreiz nesaņemu. Eju ar māti uz veikalu papildināt žilešu krājumu – labi sen jau neesmu skuvies, jo vienkārši pastāvīgi slinkums aiziet un nopirkt. Esmu ceļā, kad piezvana Bubļiks. Viņš saka, ka mēs (šoreiz tas attiecas arī uz mani) tomēr braukšot, mašīnu viņš esot dabūjis. Man tikai jāpiezvana Ziņģim. Satikšanās pēc pusstundas pie mūsu vecās skolas. Ziņģis skaidri nevar pateikt, brauks viņš vai nebrauks. Pēc brīža viņš pārzvana, pasaka, ka viņu būšot maz iet jāuzgaida, viņš nevarēšot paspēt. Ziņģis piedāvā atvest manu guļammaisu, kas ir pie viņa, esmu par to totāli aizmirsies, piekrītu šim variantam. Iesaku Ziņģim par nepaspēšanu pavēstīt Bubļikam. Ziņģis to laikam arī dara. Es pa to starpu atceros, ka jāpavaicā Bubļikam, kā tad ir ar to nakšņošanu. Bubļiks pavēsta, ka viņam nākamajā rītā esot jābūt Rīgā. Es tā īsti to neizprotu, tāpēc nezinu, ņemt guļammaisu līdzi vai atstāt mājās.
Atgriežos mājās. Ir jau divpadsmit. Zinu, ka steigties nav vajadzības, jo Vāveres nekad neierodas laikus, kālab tad man kādu gaidīt. Tomēr kā parasti steidzos. Tikai nedaudz iekožu arbūzu, tad pavirši iesviežu somā šortus, tīru kreklu un džemperi un dodos skolas virzienā. Pie skolas nevienu neatrodu. Ir piecpadsmit pāri divpadsmitiem. Domāju, ka esmu izjokots vai notikusi kaut kāda kļūda. Nevaru atcerēties, vai patiešām bija jāierodas 12.00. Zvanu Sēnem, viņš neceļ klausuli. Dodos mājas virzienā ieēst vēl arbūzu, bet pa ceļam iedomājos, ka varētu piezvanīt Ziņģim. Viņš ir ieradies pie skolas, nevienu nav atradies. Eju viņam pretī. Apsēžamies uz soliņa pretī skolai, gaidām kādu parādāmies. Neviena joprojām nav. Ziņģis man atdod guļammaisu, bet es izlemju aiznest to mājās – kāda tad pēc tā vajadzība, jo noprotu, ka pa nakti tomēr dosimies mājās. Ieraugu manas mājas virzienā aizbraucam Bubļika mašīnu (to var atpazīt pēc ar brūnu izolācijas lenti pielīmētas zīmes “80” mašīnas aizmugurē). Mājās atstāju guļammaisu un uzzinu, ka Bubļiks esot bijis iebraucis, lai mani savāktu, bet aizbraucis atkal uz skolu.
Pie skolas šoreiz abi ar Ziņģi beidzot patiešām satiekam Bubļiku, kura mašīnā jau sēž arī Sēne. Ierāpjamies mašīnā, Sēne, blēdis tāds, ieņēmis priekšējo sēdekli, kur var ērtāk izstiept kājas, bet es protestus neceļu. Saku, ka iepriekšējā vakarā gan bijuši dīvaini notikumi. Sēne tam piekrīt, kaut gan es nesaprotu, kā tad viņš varētu zināt, kas no kāda numura un cikos zvanījis. Izrādās, ka Sēne ar Vāverēm un Ģirtu iepriekšējā vakarā bijis Jūrmalā. Tur Ģirts esot izspēlējis visādus jokus, tai skaitā noinscenējis situāciju, kurā it kā ticis savainots. Šobrīd Ģirtam savukārt jāsavāc Vāveres, kuras, protams, visas sēdēs viņa mašīnā, atļaujot mums sēdēt tradicionālā vecpuišu kompānijā. Bubļiks ar Ģirtu sazvanās, bet Ģirts nebūt nezina, ka viņam būtu jāsavāc Vāveres. Ģirts un Vāveres ierodas reizē, bet nezināmu iemeslu dēļ tomēr atsevišķi. Vāveres uzreiz salien Ģirta mašīnā, kaut gan Ģirts mums iesaka, lai mēs panākam, ka viņas sadalās. Bubļiks saka, lai Ģirts pats to viņām pasaka, mūsos viņas jau neklausīsies. Es izsaku variantu, ka Ģirts labprāt mums būtu atdevis trijas no četrām Vāverēm, bet pats braucis mašīnā tikai ar vienu no viņām. Smiekli, kaut gan tas nebūt nav joks, taču tā sadalīties vietas trūkuma dēļ tomēr būtu neiespējami.
Sarunājam, ka braucam atsevišķi un satiekamies pie ceļa mērķa. Savāda kopīga braukšana, vai tad ne? Mēs braucam Jūrmalai apkārt, viņi – cauri. Ceļā iegriežamies lielveikalā SKY, lai iepirktu kādu pārtiku. Bubļiks pie lietas ķeras nopietni, domā par vistas pirkšanu, bet mēs viņu atrunājam, jo vista var paspēt sabojāties. Es nopērku divus iepakojumus savu iecienīto baranku, iepakojumu apelsīnu sulas, saldējumu un čipsus ar sēnēm, Ziņģis izvēlas pusotra litra izmēra Pilzenes alu, kuram piepērk klāt čipsus (ja nemaldos, divus iepakojumus) un vēl arī dažus banānus. Sēne pērk maz – kukurūzas salmiņus vai kā tas produkts saucas un saldējumu. Bubļiks iegādājas divas pudeles dzeramā (bezalkoholiska), Kellogg’s Smacks, vīnogas (man vismaz tā šķiet) un vēl šo to, neievēroju, ko tieši. Spriežam, ka Vāveres droši vien būs nopirkušas pāris kilogramus saulespuķu sēklu (ir viņām tāds ieradums), bet Ģirts – kokakolu. Sēne, starp citu, uztraucas, ka mēs šo padzērienu neesam iepirkuši, bet neviens viņa iebildumiem neseko. Bubļiks nomaksā rēķinu, pēc tam mašīnā atmaksājam katrs savu daļu. Ziņģis ievelk plaušās veselīgos dūmus, un mēs braucam tālāk.
Nākamo reizi apstājamies jau kādā no zvejnieku ciematiem. Bubļikam neapšaubāmi jāiegādājas zivs – karaliskā skumbrija ar papriku, kā izrādās vēlāk. Pa to laiku mēs paspējam ziedot kādu sīknaudu vietējai ubadzei, Ziņģis atkal smēķē, es gan apgalvoju, ka viņš varētu to atlikt uz vēlāku laiku, bet manī citi klausās ne vairāk kā es viņos. Sasniedzam Klapkalnciemu, kurā jāatrodas jau vienreiz minētajiem “Ronīšiem”, kuros jau jābūt Ģirtam, kurš pirms kāda laika mums bija zvanījis, lai pavēstītu, ka atrodas mums priekšā. Uz “Ronīšiem” pat ir vērsta ceļa zīme, neradot mums nekādu iespēju nomaldīties. Ģirta mašīna patiešām ir jau mums priekšā. Pēc brīža ievērojam arī Ģirtu un visas četras Vāveres, kuras nodarbojas ar kaut ko līdzīgu vingrošanai. Ģirtam mašīnā izrodas atrodama volejbola bumba, un mēs dodamies uz pludmali. Tur Ģirts paziņo, ka mums esot jāiet līdz galam, nepaskaidrojot, par kādu galu viņš runā. Pa ceļam Vāverēm izdodas pievilināt suni (sieviešu dzimuma, tātad – kuci jeb kuņu, atkarībā no leksiskās izvēles), no kura mums tā arī neizdodas atkratīties. Beidzot visiem iešana gar krastu ir apnikusi, un Ģirtam atliek tikai piekāpties. Viņš ierosina spēlēt kartupeli – vienam otra klapēšanu ar volejbola elementiem. Sēne un Bubļiks neiesaistās – pirmajam iemesls ir viņa totālā neaktivitāte, bet otrajam ir problēmas ar veselību, kas sevišķu sportošanu neiesaka. Ģirts pastāvīgi mēģina kādam iebliezt ar bumbu, bet sākumā viņam nekas dižs neizdodas. Es nekādi nevaru precīzi uzsist pa bumbu, taču sevišķi par to neuztraucos, tikai laiku pa laikam izsaukdamies: “Bļin!” Beigās sāk padoties gluži labi, bet spēle tomēr ir visai garlaicīga, un mēs spēlēšanu pārtraucam.
Ģirts piedāvā vēl vienu līdzīgu spēli, atšķirība no iepriekšējās tai pamatā ir tāda, ka šoreiz Ģirts tikai dauza citus, nevis tiek dauzīts, iespējams, viņš jau jūtas pietiekami apskādēts. Bubļiks arī mēģina iesaistīties, taču Vāveres viņu atrunā, izmantojot kā argumentu Bubļika veselības stāvokli. Izklausās gan tas tikai pēc mēģinājuma dabūt viņu projām, bet nu labi… Šī spēle neieilgst, jo Ģirtam tā apnīk. Nora atceras, ka viņai vajag piezvanīt mājas saimniekiem, kurā ir plānots nakšņot. Izrādās, ka viņa nezina tālruņa numuru, uz kuru vajag zvanīt. Es un Ģirts esam tik laipni (kāpēc Ģirts, to vēl varētu saprast, bet par sevi gan es patiešām nezinu), ka iedodam savus telefona aparātus, un Nora var piezvanīt uz mājām, uzzināt numuru un piezvanīt konkrētajim ļaudīm. Tikai neviens neceļ klausuli un vispār izrādās, ka visi jau ir aizbraukuši uz Rīgu. Mēs tiekam iepriecināti ar informāciju, ka varēšot iekļūt mājas bēniņos, kuros esot gultas, tikai, protams, tādas extras kā segas gan nebūšot pieejamas.
Braucam apskatīt mājas. Abas mašīnas šajā situācijā pat ir spiestas braukt viena aiz otras, jo nevienam no mūsu mašīnā sēdošajiem nav pat ne vismazākā nojauta, kurp tad vajadzētu braukt. Nogriežamies no lielā ceļa un pēc kāda laiciņa priekšā ieraugām sētu, aiz kuras ir itin labi saskatāma māja bez jumta, kuru es gluži par māju vis nenosauktu. Paspējam jau sapriecāties, ka tik labā vietā varēsim nakšņot, bet šī ēka tomēr nav mūsu ceļa mērķis. Māja, uz kuru mēs braucam, gan arī pēc pils gluži neizskatās, bet alternatīvu nav. No Ģirta mašīnas visi izkāpj ārā, mūsu gadījumā ārā izrāpjas tikai Bubļiks, es, Ziņģis un Sēne paliekam sēdēdami mašīnā un apspriezdami perspektīvas, kādas varētu būt saistītas ar neiekļūšanu nekur citur kā tikai bēniņos. Es pasaku, ka man nez kāpēc prātā nāk grupas albūma nosaukums “Whatever Happened To Barn”. Smiekli, es gan patiešām nedomāju ka tas būtu kas smieklīgs. Notiek mēģinājumi atlauzt kādu mājas logu. Atnāk Bubļiks, lai pateiktu, ka Vāveres totāli nemākot veikt šādu uzdevumu. Pats Bubļiks toties logus uzlauzt māk visai labi – viņam ir izdevies iekļūt iekšā. Pasaku, ka mājai varētu nomainīt nosaukumu – tā saucas “Beičas”, varētu pirmo burtu aizstāt ar M. Sēne saka, ja Bubļiks un Ģirts iznāktu ārā, tā būtu patiesība. Es piedāvāju variantu, ka šāds nosaukums varētu būt gadījumā, ja šai mājai piemistu bordeļa funkcija (tobrīd tas ir tikai joks). Ziņģis izsakās, ka tur iekšā jau kaut kas tamlīdzīgs varētu šobrīd notikties. Tad atceramies, ka tur ir arī Bubļiks, pieņemam, ka viņš gan droši vien nekas vairāk par skatītāju būt nevarētu. Ziņģis no Ģirta mašīnas bagāžnieka izķeksē kolas pudeli, kuru viņš kopā ar Sēni tukšo. Es nepiedalos ne jau tādēļ, ka būtu godīgs un negribētu dzert svešu kolu, vienkārši jūtu tuvojamies sāpes vēderā un nesaskatu nepieciešamību dzert kolu, kas šo efektu var tikai pastiprināt. Mēs joprojām sēžam mašīnā, kad pie tās pienāk kāds kaimiņš, lai painteresētos, ko mēs te darām un vai mums ir atslēga. Samelojam, ka mēs to nu gan nezinām, bet vispār tiem tur, kas tur pie mājas, gan laikam atslēga esot, viņiem te dzīvojot paziņas. Kaimiņš aiziet, kaut arī mēs nojaušam, ka varētu nebūt viņu pārliecinājuši par to, ka neesam zagļi. Apspriežamies savā starpā, ka varētu gadīties, ka ierodas policija, tomēr sevišķi lielu šim faktam nepievēršam.
Arī mums apnīk sēdēt mašīnā. Aizeju apskatīties, kas tad tur īsti notiek. Atklājas, ka Ģirts sēžas uzkalniņā visu Vāveru ielenkts un kaut ko ar viņām sarunājas. Neko prātīgu nepasāku. Atnāk arī Sēne, kurš izmanto kokā piekārtas šūpoles, kuras gan laikam pareizāk būtu saucamas par. Šūpolēs iesiets arī kāds striķis, kuram galā kaut kas pagalei līdzīgs. Paķeru šo pagalei līdzīgo objektu un nostiepju šūpoļu virvi, atstājot Sēni karājamies visai augstu gaisā. Sēne tomēr noslīd zemē, un nekāda riebeklība neizdodas. Pēc tam šūpolēs iesēžas Dana, ar kuru mēģinām realizēt to pašu, ko es iepriekš uz Sēni, tikai piestiprinot pagali pie akmens. Taču akmens ir pārāk viegls, un no šīs ieceres nākas atteikties. Nora izrāda man un Sēnem bēniņus, kuros iespējams nokļūt pa kāpnēm (totāli baidos no augstuma, bet ne jau tādā mērā). Bēniņos sakarinātas striķos dažādas tukšas alkoholisko dzērienu pudeles. Sēne to uzskata par pagrimumu, kamēr es nosaucu šo veidojumu par mākslu, piemetinādams, ka par mākslu var uzskatīt jebko. Striķos iesieta arī pamatīga atkailināta pagale (tāda, kurai noņemta miza). Apspriežu ar Sēni šīs pagales iespēju tikt pielietotai kā tarānam, Sēne apgalvo, ka to varētu arī izmantot sitienam par gongu, pret ko es iebilstu, minēdams, ka šādam nolūkam varētu izmantot… tad es nevaru atcerēties pareizo vārdu, Sēne pasaka priekšā – vāli. Nokāpjam lejā. Parādījies arī Ziņģis, kurš iedomājies aiz jau reiz pieminētā akmens (kuram pa vidu redzama zīme X) piestiprināt šūpoles, kad tajās atrodas Agnija (Ziņģa domu gājiens ievērojami atšķiras no manējā un Sēnes!), taču atkal – nekā.
Izlemts braukt atpakaļ uz “Ronīšiem”. Es šajā izlemšanā iesaistījies neesmu, bet neredzu jēgu arī protestēt. Sēne uzrāpies kokā, tajā pašā, kurā atrodas šūpoles, kamēr Ziņģis šūpojas un zars visu laiku krakšķ. Tomēr jābrauc. Sēne mēģina kaut ko iebilst, bet sevišķi viņā neklausās. Nezināmu iemeslu dēļ gluži līdz “Ronīšiem” nebraucam, apstājamies pie veikala. Es, Sēne un Ziņģis atkal paliekam mašīnā, nejuzdami sevišķu vēlmi kaut ko iegādāties. Ziņģis izsaka hipotēzi, ka Vāveres noteikti iegādāsies rupjmaizi, pieminot kā iemeslu tam, ka viņas droši vien uzskata, ka šādi var nenotievēt. Izrādās, ka viņš tomēr ir pārteicies, jo domājis, ka Vāveres uzskata, ka rupjmaizes ēšana palīdz notievēt. No veikala iznāk ārā Inese, kura pavēsta, ka Ģirts pērkot makaronus. Mani mašīnas biedri izsaka visai neapmierinātu attieksmi pret šāda projekta realizāciju, es savukārt saku: “Man makaroni garšo.” Sāku stāstīt par Bubļika vecāsmātes iecienītajām piena zupām ar makaroniem, kādas man nācies nobaudīt Saulkrastos. Ziņģis mēģina iestāstīt, ka biežāk iespējams nobaudīt piena zupu ar burkāniem. Inese piemin, ka šādās zupās iesaistāmi arī kāposti, ko Ziņģim vēl nav nācies novērot. Spriedelējam, kāda veida makaroni tiks iegādāti – es saku, ka ceru, ka tie būs gliemju veida, kāds cits atkal ieminās par zvaigznītēm.
Nu viņi nāk ārā no veikala, apkrāvušies ar makaroniem, kečupu un sieru. Rupjmaize arī nav izpalikusi. Mašīnas tiek grieztas atpakaļ. Jāaizved produktus. Atkal piebraucam pie maģiskās mājas. Kādu laiku vēl pasēžam mašīnā, domādami, ka pārējie tūlīt atgriezīsies, tikai noliks pārtiku. Tomēr viņi nolēmuši, ka ēdienu vajadzētu jau gatavot. Nu arī mēs (Ziņģis, Sēne, es) rāpjamies iekšā mājā. Vāveres ieslēgušās virtuvē (vismaz tā es padomāju, ka tā vieta ir virtuve). Ziņģis mēģina ielauzties, bet iekšā netiek. Ņirgājas par Vāveru kulināro prasmi. Spriedelējam, kādus elementus ēdienā varēs atrast. Ziņģis un Bubļiks pamatā koncentrējas uz jautājumu, cik daudz tajā būs matu. Es savukārt piedāvāju perspektīvu uzmeklēt arī kādu pirkstu, bet to jau varētu dzirdēt iepriekš. Piedāvāju spēlēt zoli, jo esmu ievērojis kāršu kavu. Sēne, protams, pat dzirdēt par kārtīm negrib, Bubļiks un Ziņģis vienkārši nekādi uz šo piedāvājumu nereaģē. Toties Ģirts ir iedvesmots, viņš sāk drudžaini meklēt papīru un pildspalvu, lai varētu pierakstīt rezultātus. Mēģinu viņu nomierināt, bet Ģirts nav apturams, beigu beigās viss nepieciešamais tiek atrasts. Tikai nevienā kavā nav pilns kāršu daudzums. Visbiežāk trūkst kreiča dāmas, tā arī neatraduši pilnu kavu, aizstājam kārava dāmu, kuras pietrūkst vienā no kavām, ar džokeri, un sākam spēli. Pirmais dala Ģirts, jo viņš sēž pa kreisi no garākā, proti no manis (tāds mums pastāv zoles noteikums). Man rokās izrādās tikai divi trumpji, stiprākais no kuriem ir kārava kungs. Paņem Bubļiks un atstāj mani un Ziņģi jaņos. Nākamo partiju dala Bubļiks. Galdu ņem Ziņģis, iekrīt. Bubļikam jau plus astoņi, Ziņģim tikpat ar mīnusu, man un Ģirtam – nulle. Trešajā partijā galdu paņemu es – tur nav neviena trumpja, es pazaudēju. Tagad man un Ziņģim ir pa sešiem mīnusiem, Ģirtam – plus divi, Bubļikam – plus desmit. Ceturto partiju dalu es. Ģirts spēlē mazo zoli, es saprotu, ka viņu var iegāzt, bet priekšā teikt neko nedrīkstu. Ziņģis un Bubļiks pazaudē, tātad arī es esmu zaudētājs. Man jau desmit mīnusi, tas pats arī Ziņģis, Bubļikam seši plusi, Ģirtam – četrpadsmit.
Tālāka spēlēšana neizdodas, kaut gan kārtis ir jau izdalītas. Ierodas Vāveres ar pagatavotiem makaroniem. Sēne mēģina atrunāties no ēšanas, Ziņģis – piesavināties viņa porciju. Agnija piedāvā Sēnem iet ēst pie viņām (Vāverēm) uz virtuvi, lai viņas varētu droši redzēt, ka Sēne patiešām ēd. Sēne jautā, kā tad citādi ēdiens varētu pazust Agnija apgalvo, ka viņa Ziņģi šajā ziņā pazīstot pietiekoši labi. Tomēr Sēne paliek mūsu vidū. Makaronus ar sieru pat var ēst – es gan neuzskatu to ne par kādu dižu varoņdarbu, jo šāda ēdiena pagatavošana ir pa spēkam pat man un es esmu vismazāk specializētais kulinārs pasaulē. Ko gan darīt ar izdalīto rupjmaizi, es nezinu, jo neuzskatu, ka man būtu nepieciešams notievēt. Agnija, kas iepriekš bija piekodinājusi, ka ēst dabūs tikai tie, kas pēc tam nomazgās savus šķīvjus, to, šķiet, ir aizmirsusi, un šķīvjus no mums savāc. Mēs necenšamies protestēt, jo nav nekāda pamata pieteikties darīt to, no kā var izvairīties. Ģirts, kurš konstatējis, ka neviens negrib spēlēt zoli, mēģina no manis un Ziņģa piedzīt latu par punktu, bet Ziņģis piedāvā kukišu. Sēne pārvācas uz virtuvi, tur runājas ar Vāverēm, kuras gan ir paspējušas izklīst. Kad es arī iebāžu aci virtuvē, konstatēju, ka Sēne tur ir viens, kā noprotams, viņš kādu laiku ir runājis pats ar sevi. To viņam arī pasaku, bet Sēne iebilst pretī, ka tur vēl nesen esot bijusi arī Inese.
Jau ir tumšs, tā kā mājā nav elektrības, izmantojam sveces. Nu gan esot jābrauc uz “Ronīšiem”, tagad tur esot sācies īstais tusiņš. Mēs sevišķu prieku par to neizrādām, kāda Vāvere saka, mēs (Es, Ziņģis, Sēne, varbūt arī Bubļiks, to tā skaidri nevar saprast) varot jau arī palikt un nekur nebraukt. Man šāds piedāvājums liekas nekorekts, taču es to skaļi nesaku, tikai iegaumēju. Tomēr arī mēs aizbraucam.
“Ronīšos” cilvēku ir visai daudz, lielākā daļa no viņiem runā krievu valodā. Tusiņš notiek kaut kādā ēkā, pie kuras ieejas sapulcējies visai liels pūlis. Sākas runas par jautājumu, vai gadījumā par ieeju nebūšot jāmaksā. Sēne apgalvo, ka viņš nu gan neko nemaksāšot. Jāmaksā tomēr nav, iekšā mēs tiekam, bet turpat pie durvīm arī paliekam stāvēt. Mums ieejot, skan klasiskā Smokie dziesma “Who The Fuck Is Alice”, vienīgā atšķirība – ar krievisku tekstu. Dziesmai patiesībā gan nav ne vainas, tomēr tā nav laba zīme. Kā var noprast, daudzi ir jau paspējuši ieņemt tā pavairāk, kaut gan uz vietas alkoholu nepārdod. Uz vietas vispār ir tikai dīdžejs ar pulti, kurš laiku pa laikam pabrīdina, lai neviens nekāpj uz vadiem, ka būšot dzirdama gan krievu, gan latviešu mūzika, lai tikai neuztraucās. Es uztraucos – nepatīk man ne krievu, ne latviešu mūzika. Saku, labāk tomēr manas fakultātes tusiņos (neesmu gan nevienā bijis) – datoriķi vismaz klausās metālu. Skan griezīgs bum-bum, tuc-tuc, Sēne ar Bubļiku spriež, kas šo dziesmu izpilda oriģinālā. Man tas ir gluži vienalga. Es labprāt būtu vācies projām, bet neko nesaku. Šķiet, ka arī Vāverēm šāda mūzika sevišķi nepatīk. Apsēžamies uz soliņa. Ģirts un Bubļiks aiz garlaicības spēlējas ar telefoniem. Es nevaru, jo manējam ir tukšs akumulators. Agnija apsēdusies uz galda tā, ka kāda no pārējām Vāverēm aizrāda viņai par visai pikantu pozu. Manuprāt, nekā tik pikanta. Runāju kaut kādas blēņas ar Sēni.
Izrādās, ka skanošā mūzika nevienam no mums nepatīk, tāpēc Sēne un Ziņģis mēģina noorganizēt došanos projām uz jautro māju. Es neiesaistos, zinādams, ka efekts būs nulles līmenī. Pat Ģirts labprāt dotos projām, taču Vāveres vārdos atzīst, ka esot totāls idiotisms, bet pat nedomā iet projām. Atskan viena Led Zeppelin dziesma, tad atkal nekā. Ziņģim un Sēnem ir totāli līdz kaklam, Ziņģis paņem no Bubļika mašīnas atslēgas. Mums trijiem ir jādodas projām. Es skaidri nezinu, kā rīkoties, jo totāla atdalīšanās no pārējiem gluži korekta man tomēr nešķiet. Bet šajā jautājumā ir atšķirība – kas ir svarīgāks – draugi vai Vāveres? Tomēr draugi. Bubļiks mums nepiebiedrojas, kaut gan dejot ar Vāverēm viņš arī neiet. Bubļiku tā īsti izprast nevar – droši vien, viņu moka daudz smagākas šaubas nekā mani. Sēne pasaka Vāverēm, ka mēs dodamies prom, un tic, ka viņas arī mums sekos. Bet, protams, nekādas Vāveres neseko. Mēs apsēžamies mašīnā un ieslēdzam radio. Uztvert gan var tikai kaut kādas visai garlaicīgas lokālās raidstacijas, bet tā nu reiz ir. Ziņģis saka, tas, ka Vāverēm šobrīd tas pasākums vēl nepatīk, neko nenozīmē, gan jau tas viņām iepatiksies. Viņam ir taisnība. Pie mums ierodas arī Bubļiks, mēs viņam nevaicājam, kas viņu pamudinājis atgriezties. Sēžam mašīnā, klausāmies visu to, ko iespējams uztvert uz īsajiem viļņiem, ultraīsie neuzrāda sevišķu dzīvību. Spriežam par to, kā vispār var klausīties šādu šausmu mūziku. Ziņģis uzdod retorisku jautājumu, kā mēs vērtējam – vai beigās būs plus viens vai mīnus viens (tas laikam attiecināms uz otrajā mašīnā braucošo skaitu), vēl neko droši atbildēt viņam nevaram.
Ziņģis ierosina aizbraukt uz veikalu – viņš gribot dzert, ko tad citu šajā vietā vispār varētu darīt, ja ne piedzerties. Savā ziņā nākas viņam piekrist. Tā kā nekā labāk, ko iesākt mums patiešam nav, tad braucam. Sēne klausās kaut kādu krievu radiostaciju, kurā monotoni tiek stāstīts par Bjorkas jauno albūmu un visu ar to saistīto. Veikals atrodas pavisam tuvu no “Ronīšiem”, pie tā sapulcējušies visai daudzi jaunieši, gandrīz visi viņi ir smagā pālī. Ziņģis un Sēne ieiet veikalā, Bubļiks pasaka, jāapskatās, vai tur nevar dabūt kādus augļus, es ieeju paskatīties. Ar pūlēm izlavierēju cauri puslīdz guļošajiem RTU tusiņa dalībniekiem, ieskatos pa veikala durvīm. Vienīgie produkti, ko man izdodas ievērot, ir alkoholiski dzērieni un cepumi. Atgriežos mašīnā. Nedaudz vēlāk atgriežas arī Ziņģis un Sēne, Ziņģis nopircis viņu, bet tomēr apgalvo, ka šajā veikalā arī alkohola neesot. Toties tur varot dabūt arbūzu, mums gan, protams, nav līdzi naža, tāpēc šādu augli iegādāties nebūtu nekādas jēgas. Bubļiks ierosina aizbraukt uz kādu veikalu Ragaciemā. Ir gan jau pāri desmitiem vakarā un sestdienās zvejnieku ciematos veikali sevišķi ilgi nestrādā. Bubļiks man vaicā, vai es neatceros, vai Ragaciemā nebija diennakts veikals, es neatceros un atbildu drīzāk noraidoši. Bet Bubļiks tomēr nolemj aizbraukt un pārbaudīt. Izdodas atrast dažas atvērtas kafejnīcas un moteļus, bet mēs tajos iekšā nebraucam, ko tad esam tur pazaudējuši. Apkārt ir totāla tumsa, visai interesanti ir braukt pa ceļu tādā laikā.
Atgriežamies “Ronīšos”. Kā jau varēja gaidīt, neviens mūsu pazušanu uz vairāk kā pusstundu tā arī nav ievērojis. Pēc kāda laika ievērojam Ģirtu un Vāveres esam iznākušus ārā, bet ne jau nākušus pie mums. Es un Sēne nolemjam painteresēties, kā šiem klājas, kaut gan Ziņģis saka, tikko mūs ieraudzījuši, viņi iešot atkal iekšā. Laikam jau mēs esam visai labi ieredzēti. Pārbaudām, Ziņģim izrādās taisnība, vienīgais, ko paspējam izdzirdēt ir izteikums, ka mēs neesam vispār ne no vietas izkustējušies un ievērot, ka pazudusi viena no Vāverēm, konkrētāk – Dana. Sēne gan to nav pamanījis, bet es vismaz skaitīt māku. Iesēžamies mašīnā, sākam runāt par mūzikas izmaiņām laika gaitā. Spriedelējam, ka pēc daudziem gadiem mēs jutīsimies laimīgi, ja nāksies kaut kur izdzirdēt kādu nejauku POP dziesmiņu, kuru “mūsu jaunības dienās” izpildījusi kāda Britnija vai pat vēl ļaunāk – nežēlīgāko bum-bum-tuc-tuc Paffendorf izpildījumā. Sēne apgalvo, ka droši vien mūzika attīstīsies pilnīgi neprognozējamā virzienā, kādu mēs šodien pat iztēloties. Es izsaku, ka mēs to arī nekad nepieņemsim un nesapratīsim. Visumā šādam viedoklim tiek piekrists. Sēne apgalvo, ka varbūt kādreiz teiksim saviem mazbērniem (ja kādam tādi būs): “Neklausies šitās šausmas, paklausies labāk The Ink Spots, mūziku, kurai tad jau būs simts gadu. Vai pat vēl trakāk – neklausīties modernās briesmas, bet gan jaukos un melodiskos veco laiku Limp Bizkit vai Marylin Manson. Bet tas jau ir vairāk uz joka pusi.
Parādās Ģirts, kuram ap kaklu apkārušās Agnija un Inese, turpat klāt ir arī Nora. Ceturtās Vāveres joprojām nav. Viņi ieradušies beidzot izdzert vermutu, kuru viņu mašīnā bijām paspējuši ievērot vēl ap pusdienlaiku. Viņiem ir vienreizējās glāzītes. Parādās arī Dana kaut kāda mums nezināma tipa pavadībā. Tips izskatās visai līdzīgs Mikiņam, ar kuru Bubļiks studē kopā. Bet tas nav Mikiņš. Tips visu laiku smēķē, varētu konkurēt ar Ziņģi. Viņi visi dzer, mums pat nepiedāvā. Es gan nebūtu dzēris, bet manā skatījumā totāla ignorēšana tomēr ir nekorekta. Ievērojam, ka tipam uz krekliņa rakstīts “Slipknot” – totāli riebīgas grupas nosaukums. Sākam ar Ziņģi skaidrot Bubļikam, kādu mūziku spēlē šī grupa. Pieminam, Slipknot vienmēr redzami maskās un ka gadījumā, ja kāds no viņiem masku pazaudēs, pārējie grupas dalībnieki viņu nogalinās. Spriežam, varbūt tipam krekliņā arī ir šādi pat ieradumi. Vēl viņam ir melna bārda un melns kepons. Izdodas dzirdēt, ka kāda Vāvere viņam jautā, kā viņu sauc, tātad arī tām viņš nav sevišķi labi pazīstams, jo parasti pazīstamiem cilvēkiem vismaz vārdus zina. “Andrejs”, ir viņa atbilde. Pēc kāda brīža izrādās, ka Andrejam arī kaut kādi draugi ir līdz, vismaz viņš kādam saka: “Janka!” Mēs gan tā droši, protams, nezinām, varbūt Andrejs ir viņa draugs un Janka ir viņš pats. Bet mūs tas arī tik ļoti neuztrauc. Sākam spriedelēt par to, Vāveres nu gan ir labās, uzmeklēt šādu tipu. Izskatās viņš visai antipodisks gudram cilvēkam. Ar mums Andrejs nesasveicinās, mēs, protams, ar viņu arī pat nedomājam, ka vajadzētu sasveicināties. Nevaru saprast, kāpēc nemana nekādus ievērojamus ķermeniskus kontaktus Danas un Andreja starpā.
Pārtraukuši alkohola uzņemšanu, visi pazūd. Mēs tā arī neesam vairāk nevienu vārdu Andreja izpildījumā. Viņi ir aizgājuši kopā ar kaut kādiem diviem tipiem, kas varētu būt Andreja draugi. Bubļiks izsaka hipotēzi, ka tie būs tagad draugi Agnijai un Inesei – vismaz tā tas varētu būt. Kādu laiku nevienu no viņiem nemanām, pēc kāda laika redzam no paliela attāluma Noru un Ģirtu, vēlāk arī Danu un Andreju. Kur palikušas vēl divas Vāveres ar Janku un viņa korešu, mēs nevaram pateikt.
Parādās Dana un palūdz Ziņģi, lai viņš iedod iedzert viņai vīnu. Ziņģis gan atgādina, ka kāda no Vāverēm visai nesen pieminējusi, ka tas Ziņģis esot baigākais dzērājs, ka mēs uzturamies dzērāja sabiedrībā. Dana īsti Ziņģa teikto nesaprot, vai arī vienkārši viņā neklausās. Pēc tam, kad pudele nonākusi atpakaļ Ziņģa rokās un Dana aizdevusies atpakaļ pie Andreja, Ziņģis pavēsta, ka tā jau nu arī esot labā, briesmīgi skaļi dzerot. Ģirts ar Noru dodas uz Ģirta mašīnu. Ģirts mums pavēsta, ka tūlīt jau notiks braukšana projām. Nora piemetina, ka mums droši vien būšot mašīnā jāuzņem vēl vienu cilvēku. Ziņģis atbild, ka Andrejs ar mums kopā nebrauks. Nora atbild: “Nezinu, nezinu.” Mēs spriežam par to, kāpēc mums būtu jāuzņem mašīnā Andrejs. Mēs viņu nepazīstam un negribam pazīt, viņš mūs arī nepazīst, kāda mums pēc viņa vajadzība. Kāds ierosina, ka gadījumā, ja mums Andreju tomēr iedos, vajadzētu viņu kaut kur atstāt ceļa vidū. Ko tad viņš darītu? Ko viņš varētu pret mums iesākt? Mēs esam četri, kamēr viņš ir viens. Un viņš, kā mums šķiet, ir totāls cirvis. Tā vismaz mums gribās vērtēt, kurš diez vai ir spējīgs pateikt kādus citus vārdus, izņemot: “Andrejs”, “Janka.” Spriežam, ka cilvēkam ar šādu vārdu krājumu varētu būt visai interesanta dzīve. Pamata viedoklis tomēr ir tāds, ka ne jau viņš būs tas, kas sev sameklējis Danu, bet gan Dana uzmeklējusi Andreju. Jo viņš neizskatās pietiekoši aktīvs. Un vispār – kam tad viņš ir vajadzīgs? Mums, vai? Ja viņš iepaticies kādai no Vāverēm, tas nenozīmē, ka Andrejs ir kļuvis arī par mūsu iekāres objektu. Tā tik vēl trūka! Bubļiks piedāvā, ka varētu apturēt pretējā virzienā braucošu mašīnu un palūgt, lai Andreju aizgādā kaut kur uz otru Latvijas malu, viņš esot tik piedzēries, ka pats nevarot sajēgt, ko tad īsti grib.
Pētām apkārt kursējošos ļaudis. Teikt, ka daudzi būtu skaidrā, laikam nevar. Vērojam, kā ar visai lielu piepūli iet divas meičas. Apspriežam, vai nevajadzētu viņas uzņemt mašīnā, lai Andrejam nepietiktu vietas. Kad tās pašas meičas dodas otrā virzienā, Ziņģis saka, šķiet, ka šīs esot izvēmušās un kļuvušas skaidrākas. Es piemetinu, ka tad vismaz varētu cerēt, ka viņas mums nepiekorķēs mašīnu. Ziņģis gan uzskata, ka tad toties pamatīgi smirdot no mutes. Droši vien varu viņam piekrist, kaut gan nekad neesmu ar šādu elementu saskāries.
Ģirts iedarbina mašīnu un kaut kur aizbrauc. Ar Noru. Pa to laiku paspēj uzrasties Agnija un Inese, sāk interesēties, kur palicis Ģirts. Viņām tiek atbildēts, ka Ģirts izbaudot Privacy. Vāveres sākumā izprot šo izteikumu tādā veidā, ka Ģirts aizbraucis uz tualeti, kad viņām paskaidro, ko ir gribēts teikt, viņas apvainojas (vismaz tā man liekas), kaut gan it kā tas jau nebija izteikums par viņām. Ģirts ar visu mašīnu tomēr atgriežas un Andrejs mūsu mašīnā netiek iesēdināts. Bubļiks gan ir izteicis domu, ka mums varētu izdalīt kādu no pārējām divām Vāverēm, citādi Ģirta mašīna ir pārpildīta, bet, protams, mēs braucam tradicionālajā sastāvā. Un, atšķirībā no citām situācijām, es par to esmu drīzāk priecīgs, jo tad mums būtu kādas Vāveres klātbūtnē jāizliekas un jārunā mazliet cenzētāka, nevarētu visu laiku spriedelēt par to, kur var atrast šādus Andrejus. Ziņģis atklāj, ka viņš esot rēķinājies, ka būs “plus divi” nevis “plus viens”, tai skaitā par vienu viņš bija plānojis parūpēties pats, bet kaut kā neesot noskaņojums. Neviens nekādi nekomentē šo Ziņģa izteikumu, varētu būt, ka tas ir paslīdējis gar ausīm.
Konstatējam, ka mūsu mašīnas ir aizbraukušas dažādos virzienos. Mēs, ievērojot visus loģikas likumus, braucam naktsmītnes virzienā, kamēr Ģirts ar Vāverēm un Andreju aizbraucis uz otru pusi. Pieļaujam variantu, ka viņi aizbraukuši uz Rīgu, pilnīgi aizmirsdami par mūsu eksistenci. Iebraucam tajā vietā, kuru varbūt varētu saukt par mājas pagalmu. Pēc brīža ievērojam vēl vienas mašīnas gaismas – patiešām ieradies arī Ģirts. Sēžam mašīnā un ņirgājamies par mūsu jauno paziņu, kuru mēs nepazīstam un kurš mūs droši vien vispār nav redzējis – Andreju. Ziņģis un Bubļiks izkāpj no mašīnas un stāv pie tās. Ziņģis – smēķēdams, Bubļiks – tāpat vien. Pēc kāda laika viņi paziņo, ka ārpusē perfekti var dzirdēt visu, kas mašīnā tiek sacīts – visai iespējams, ka mūsu labos vārdus ir dzirdējušas arī Vāveres un Ģirts (pieņemot to, ka mūs neuztrauc, vai kaut ko ir dzirdējis arī Andrejs). Neko padarīt gan vairs nevar.
Ģirta mašīnas iemītnieki ieņem mājas bēniņus, mums atstādami dzīvojamās telpas. Tikai tiek paziņots, ka visi guļammaisi jau esot rezervēti. Sadalām gultas. Ziņģis ieņēmis ērtāko gultu un savācis pietiekoši daudz segu un spilvenu. Bubļiks izvietojies gultā blakus logam, kur varētu būt visai vēss, ja Bubļikam nebūtu līdzi savs guļammaiss. Izrādās, ka šajā mājā ir visai daudz gultu, blakus istabā ievēroju vienu gultu, kas noklāta ar televīzijas antenām (vai kaut ko tamlīdzīgu) un vienu divstāvīgu gultu. Sēne vaicā, kur es grasos izvietoties. Es atbildu, ka gultas otrajā stāvā jau nu nē. Sēne tāpēc sev atbrīvo otro gultu un paņem guļammaisu. Ierodas pa logu Dana, savāc gandrīz visas segas, visu laiku lādēdamās, ka mēs tikai to vien domājam, kā nospert viņiem siltumu un ka viņi nosalšot (it kā mūsu situācija būtu savādāka). Kāds interesējās, kur palicis Ģirts. Cik saprotam, turpat palikusi arī Nora, bet šādu atbildi nepiedāvājam. Dana ierodas vēlreiz, atņem vēl segas.
Ir parādījies Ģirts. Piedāvā mums spēlēt zoli. Neesam ieinteresēti, viņš nevar saprast, kāpēc. Ziņģis jautā, vai Ģirtu un pārējos nodzinuši lejā (laikam jau nav jautājums, kas nodzinis). Ģirts atbild, ka jā. Un kas tur notiek? Ķermeņu sildīšana – tāda ir viņa atbilde. Pasmejamies, bet zoli nespēlējam. Nora savāc no Sēnes guļammaisu un piesola iedot kādu segu. Pēc kāda laika segu saņemam. Lai neviens nevarētu saprast, ko mēs runājam, nolemjam pāriet uz angļu valodu, kuru augšā esošie sevišķi labi nesaprot. Ziņģis gan piedāvā vācu valodu, bet no tā nebūtu sevišķas jēgas.
Yeah, you know, I guess if weren’t a surprise, if that freak would be a serial killer… I don’t think that he speaks any language… What hell for did they take us with them?… There’s only one reason, why he’s here… Probably he doesn’t know what’s going on, he was taken here without knowing, why… Now he’s frightened… They might need all those blankets because he’s very afraid of being cold… You know, we should do something to him… Something that would make him look bad and us look good… What hell for do we need to be looking good?… We could tie him to a tree – we got a rope… I like his cap… It is not New York Yankees, is it?… We could take his eyebrows off… Appeal effect… It’s sad that we haven’t got honey, have we?… Yes, we have… That’s great… We could stick honey in his hair… That would be funny… Or shave his legs… We could stick honey in his shoes… No better in his socks… We might undress him… No, he’s surely already naked… But there are other people… Probably he never takes his socks off… You’re gonna be the one who undresses him, not me… We could take the ladder away… It would be good… No, we can’t do it, it’s attached to it in some they, I checked it when we went upstairs… How do you think, what’s going on up there?… We don’t know, what they bought in that shop… Yeah, I understand, what you want to say… There might be a possibility to remove the stairs, I don’t know the word… No, he just said that we can’t remove it, it’s not removable…
Saruna uz brrīdi tiek pārtraukta. Parādījusies Dana. Jautā, vai nevaram iedot salvetes. Ziņģis viņai saka kaut ko līdzīgu tam, nav ar ko pakaļu noslaucīt. Dana sašutusi, palaiž garām mirkli, kad sviežu salvetes, tās izlido pa logu. Dana dzied: “Ļubovj, ļubovj, sladkaja.” Kad viņa ir projām mums viss ir skaidrs, izņemot to, kam vajadzīgas salvetes. Bubļiks apgalvo, ka to, ko domājis Ziņģis, viņš tai jau esot atdevis.
I guess, some virginity will be lost tonight… If it is still to lose… You know, yesterday, when we were in Jurmala, the Squirrels said that their parents are afraid of their becoming pregnant… And they said they wouldn’t like to get married or something like that… That you think is not what you say…
You know, it probably sounds like we’re talking this way because of being jealous but those Squirrels are to use more like sisters. If my sister had a boyfriend I would make fun of him too… If YOUR sister had a boyfriend, everybody would make fun of it… It really would be funny, your sister and her boyfriend… If sister of Ansis had a boyfriend, well, whatever… I wouldn’t make fun of my brother if he had a girl, if she weren’t totally ugly and stupid… Well, who cares?…
Un tā mēs runājam līdz ārprātam. Reizēm Ziņģis vai Bubļiks kaut ko nav uztvēruši un pēc pusstundas atkārto teikumu, kuru esmu teicis es vai Sēne, bet mēs viens otru saprotam visai labi. Mums klājas jautri, neapšaubāmi jautrāk nekā tas varētu likties, ievērojot to, ka mēs tikai sēžam un runājam.
Pamazām esam paguruši no runāšanas. Bubļikam agri jāceļas. Jāiet gulēt. Eju arī. Nežēlīgi auksts. Segu nejūtu. Sēžot un runājot bija siltāks. Sāp vēders. Nevaru aizmigt. Grozos no vieniem sāniem uz otriem, meklēju pozu, kurā mazāk saltu. Salst tāpat. Joprojām esmu nomodā. Apkārt galīga un pilnīga tumsa. Visas sveces ir nodzēstas. Neguļu. Visi citi droši vien guļ, bet es to nevaru apgalvot. Apskaužu Ziņģi un Bubļiku – viņiem ir guļammaisi, viņiem ir silts. Man nav.
Kaut kā sagaidu brīdi, kad nozvana Bubļika modinātājs. Nezinu, vai esmu bijis aizmidzis. Bubļiks vēl celties tomēr nedomā. Es gan. Sēne nosalis ne mazāk kā es, taču mani šobrīd neuztrauc citi. Mani uztraucu es pats. Izkāpju ārā pa logu. Ziņģis jau smēķē. Ierosinu sildīšanās nolūkā paskraidīt gar jūras krastu. Trūkst entuziasma. Spriedelējam, ka nav vērts tos, augšā guļošos, gaidīt, viņi sutīs vēl ilgi. Tomēr nesut vis. Dzirdama kustība virs mums. Pa trepēm norāpjas lejā Vāveres, turpat ir arī Ģirts un Andrejs. Neviens neizskatās labi izgulējies. Nav laikam arī. Ziņģis uzliek mums vārīties tēju. Man joprojām sāp vēders, absolūti nejauka pašsajūta.
Vāveres ārpusē pie akas tīra zobus, Sēne viņas novēro pa logu. Komentē mums visu, ko iespējams redzēt. Saku viņam, ka tas var no malas izskatīties visai dīvaini – šitāds lūriķis. Sēni tas neuztrauc. Vāveres arī grib tēju, taču Ziņģis piedāvā viņām pašām atnest no akas ūdeni. Iespējams, tas nav labas audzināšanas paraugs. Vāveres atnes arī. Nesekoju tam, kurš vai kura uzliek ūdeni vārīties. Daudz maz novācam izgāztuvi, kas palikusi aiz mums, tomēr pārmērīgi necenšamies. Bubļikam Inese un Andrejs uzmet virsū visas segas un guļammaisus, kuros šie augšā gulējuši. Bubļiks spiests līst ārā.
Ievācamies mašīnā. Bubļiks aiziet pie pārējiem. Iespējams, brokastot. Radio neko neuztver. Garlaicība. Ziņģis aiziet atsveicināties, pēc kāda laika atgriežas ar paziņojumu, ka neesot no Andreja dzirdējis nevienu teikumu. Atpakaļ ir arī Bubļiks. Bubļiks esot dzirdējis veselus divus. Braucam prom. Es neesmu atvadījies no palicējiem, nezinu, vai tas mani patiešām uztrauc.
Ceļā mani sāk mākt snaudiens. Neievēroju, vai mēs vispār viens ar otru sarunājamies. Sāk trūkt pavediens.
Esam pie dzelzceļa pārbrauktuves – barjera nolaista, laikam brauc vilciens. Bubļiks vaicā, vai būtu noteikumu pārkāpums izkāpt no mašīnas un nokārtoties. Jūrmalā iekšā nebraucam – kāpēc maksāt? Bubļiks pēkšņi strauji nobremzē, pat ļoti strauji. Gribam jau ciniski komentēt viņa braukšanas prasmi, tad izrādās, ka krūmos iegūluši menti. Bubļikam tomēr bijusi pareiza reakcija. Priekšā braucošā mašīna ir apturēta. Mēs turpinām. Viss beidzies visai veiksmīgi.
Pirmais mājās tiek nogādāts Sēne. Tad nāk mana kārta. Ziņģis izkāpj turpat, kur es, Bubļiks arī brauc mājup. Ziņģim vēl jāieraksta disku. Māte man kaut ko vaicā, es pats nedzirdu, ko viņai atbildu. Disks tiešām tiek ierakstīts, Ziņģis iepriekšējā reizē nebija varējis visu satilpināt. Savā starpā sevišķi nesarunājāmies, pārmērīgi nāk miegs un viss ir līdz kaklam. Es gan domāju, ka gulēt diez vai iešu.
Ziņģis dodas prom. Pie vārtiem pa to laiku piebraukusi Ģirta mašīna. Tajā ir vairs tikai viņš viens. Uzzinām, ka Ģirtam Andrejs arī nav nepavisam pazīstams, tas esot ticis izsēdināts kaut kur pie botāniskā dārza. Ģirts saka, kad sāksies sezona, būšot jāiet uz hokeju. Es viņam piekrītu, lai gan nesaprotu, kāpēc viņš to saka. Ģirts kāpj atkal mašīnā, interesējas, kurp dodas Ziņģis. Ģirts Ziņģi laikam aizved līdz arhīvam, vismaz tā es to saprotu, kaut gan mani tas nebūt neuztrauc.
Es ieeju atpakaļ mājā un aizslēdzu aiz sevis durvis.