Zilupes valdzinošā tveice

Uz Zilupi mani bija atvedusi nejaušība. Kādam labam draugam bija jābrauc uz Zilupi nokārtot vienu finansu darījumu. Viņa tēvs bija ietekmīgs Zilupes zemes īpašnieks, no kura visi kaimiņi bijās un kurš Zilupē pats nedzīvoja. Taču manu draugu steidzamas darīšanas bija aizvedušas gluži uz citu Latvijas novadu, un savu vilciena biļeti viņš bija atdevis man. Varētu jau es sacīt, ka es biju viņa labākais draugs un tāpēc tieši man viņš atdeva savu vilciena biļeti. Taču patiesībā es biju viņam tikai tāds nedaudz pazīstams kolēģis, ar kuru kopā viņš vienreiz bija braucis spēlēt galda tenisu uz pirti Baložos.

Es piekritu labprāt. Neviens cits gan nebija izrādījis interesi aizbraukt uz Zilupi, cilvēki jau savā būtībā ir kūtri un nevarīgi. Es ap to laiku kā reiz biju kārtējo reizi aizgājis no sievas, iepriekš saplēzdams vairākus desmitus šķīvju un izraudājis caurumu tapetēs, tādēļ brīvā laika man bija gluži vai par daudz. Nekad iepriekš es Zilupē nebiju bijis, draugi gan man sacīja, tā esot viena no skaistākajām Latvijas pilsētām, bet tā jau viņi teica par visām vietām. Atnāca viendien Rūdis, tas man bija tāds draugs, no operas un teica: “Jāatzīst, ka Latvijas Nacionālajā Operā ir vieni no labākajiem valsts operas dziedātājiem, kuru sniegums atbilst visaugstākajiem Latvijas standartiem.” Vispār viņš jau nebija pavisam dumjš, tikai brīžiem izteicās ne sevišķi spēcīgi.

Sabiedrība vilcienos vispār prasa pilnīgi atsevišķu sarunu. Kas tikai ar mani šo gadu laikā nav vilcienos atgadījies! Man tajos ir gadījies aizmigt un pamosties tikai pēc daudzām stundām, es esmu saticis sev pilnīgi svešus cilvēkus un jau pēc neilga laika saucis viņus uz “tu” un solījies nekad neaizmirst. Un cik daudz es esmu spēlējis kārtis! Reiz, tas notika pirms gadiem pieciem, es pat pazaudēju savu pēdējo kreklu, jo es nekad liekas drēbes līdz nevadāju. Mierīgi biju aizsnaudies pie loga, sapņoju par savu tolaik mīļoto sievu, bet pamodos bez krekla. Kādam tas varētu likties smieklīgi, bet cilvēkam, kas braucis īrētā smokingā uz savas bijušās vedeklas kāzām, šādās situācijas komiskums var likties visai apšaubāms.

Lai man ceļā nebūtu garlaicīgi, paņēmu no mājas žurnālu par mazuļu higiēnu un kastīti ar sviestmaizēm. Mazuļu kopšana mani interesē nu jau vairāk kā piecpadsmit gadus, es varētu to saukt par savu hobiju. Ja man gadās kādreiz neaiziet uz darbu, es labprāt pavadu visu dienu pieplacis pie kāda bērnudārza sētas, piedāvādams mazuļiem konfektes. Reizēm man aizkaitināta māmiņa gan iesit ar rokassomiņu vai mēģina uzrīdīt savu klēpja sunīti, taču visbiežāk par mani neviens neliekas ne zinis, un tieši tas man patīk vislabāk.

Ar nopietnu sejas izteiksmi es piecos no rīta atrados Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā, no kuras arī vajadzēja sākties šim piedzīvojumam, kuram bija lemts mani nogādāt Zilupē. Cilvēku apkārt bija maz, šur tur manīju kādu aizmigušu ubagu, taču tie mani sevišķi neinteresēja. Es biju cilvēks ar plašu vērienu. Man vajadzēja sabiedrību no vismaz diviem desmitiem klausītāju, lai es varētu uzsākt savu stāstījumu. Nenoliedzu, kādai cilvēku grupiņai es ar savu poētiku pat likos visai apnicīgs. Toreiz, kad es biju nodomājis lasīt savu dzeju futbola spēles laikā vienā īru krogā, mani pat gluži brutāli izmeta laukā pa durvīm. Protams, es pēc tam iesūdzēju šo krogu tiesā un sēdes laikā nolasīju labākos dzejoļus no sava jaunākā krājuma. Neatceros vairs īsti, kādu lēmumu tiesa pieņēma, taču izdevēju es tā arī neatradu. Kāds tad vairs brīnums, ka mani toreiz atstāja sieva?

Nebija jau gluži tā, ka man dzīvē nekas nepadevās, ka dzeja bija mans vienīgais iztikas avots. Nē, Ovīdijs es biju tikai savā dvēselē. Mana ikdiena bija daudz prozaiskāka, ja tā varētu izteikties. Es savas dienas aizvadīju nomales kantorī, kurā strādāju par ierēdni. Darbs mani pārāk nesaistīja, iespējams, ka pie tā kādā mērā vainīgs biju es pats. Zemiskā dzīve man bija pietiekoši vienaldzīga, es nevarēju tai veltīt sevi pilnībā, katru atelpas brīdi es izmantoju, lai pieliktu kādu skanīgu vārdu savas jaunākās vārsmas galā. Nezinu, vai kolēģi par mani bija sevišķi augstās domās. Lielākoties viņi bija vienkārši cilvēki, ar kuriem man bija visai maz kopīgu interešu, taču es nevaru viņus par to vainot. Ja kādam Dievs nav devis mūzu labvēlību, tad vainot par to var tikai Dievu, nevis cilvēku, kuru Viņš apdalījis. Taču es jau negribu ne pie kā vainot Dievu. Gluži otrādi, es katru svētdienu godīgi eju uz baznīcu un piedalos visās draudzes aktivitātēs.

Vilciens izbrauca ar aizkavēšanos. Latvijā šī problēma vienmēr ir bijusi aktuāla. Ja cilvēkiem pietrūkst godaprāta, tur nekāds glābiņš nav iespējams. Toties pēdējās minūtēs vismaz paspēja ierasties vēl kādi daži pasažieri. Viena pilnīga kundzīte ar milzīgu somu ar pamatīgas elšanas palīdzību iestūmās vagonā un uzreiz atkrita sēdvietā, lai atgūtu elpu. Teorētiski es būtu varējis viņai palīdzēt, taču tādā gadījumā man obligāti būtu jāuzsāk ar viņu saruna, taču manā prātā tajā brīdī bija augstākas matērijas, kuras nedrīkstēja tikt aizmirstas ikdienišķas patērzēšanas dēļ. Vēl vilcienā bija divi puišeļi vecumā ap divdesmit gadiem, kuri, kā varēju spriest, gribēja izpētīt, cik tieši ilgu laiku vilcienam vajag, lai tas varētu sasniegt Zilupi. Šāda veida nodarbes man nekad nav bijušas skaidras. Mūsdienu jaunākajai paaudzei pārāk lielu smadzeņu daļu ir nograuzis heroīns. Es saprotu, ka narkotikas ir vajadzīgas talantīgiem cilvēkiem, viņiem tās palīdz atrast dzīves jēgu, bet pusaudžiem es labprātāk ieteiktu aizvadīt savu laiku dzejas studijās.

Latvijas daba neko jaunu man piedāvāt nespēja. Man vajadzēja redzēt pasauli, taču vilciens mani varēja aizvest tikai līdz Zilupei. Ir sapņi, kuriem nav lemts piepildīties. Jau kā mazs zēns es to sapratu, palicis bez Jaungada dāvanas. Vecāki neveikli aizbildinājās, ka bija par tā tuvošanos pilnīgi piemirsuši, taču es zināju, ka tā nebūt nebija. Ir visai populārs uzskata, ka Ziemassvētku vecītis nepastāvot. To apgalvo gan zinātnieki, gan diletanti, gan katoļi, gan protestanti. Taču patiesībā tā visa ir tikai milzīga afēra. Kā jums šķiet, no kurienes veikalos katru gadu novembra beigās uzrodas tūkstošiem dažādu nieciņu, kas izmantojami kā lieliskas dāvanas Ziemassvētkos? Atbilde ir gluži vienkārša – tās ir dāvanas, kuras iepriekšējā gadā ir atvedis Ziemassvētku vecītis, lai tās saņemtu visi pasaules rātnie bērni, taču tās ir nolaupījuši speciālie dienesti, kas rūpējas par brīnumu diskreditēšanu modernās pasaules acīs. Ar šo apgalvojumu publicēšanu presē es jau sen būtu varējis kļūt slavens, taču es atzinību negribu gūt lētā veidā. Ja es kādreiz kļūtu slavens, tad tikai un vienīgi kā dzejnieks nevis pasaules atmaskotājs. Apmelnot citus var tikai tāds, kas pats ir melns, taču uz mana kamzoļa nav neviena mazākā puteklīša, tādēļ es šo negodu labprāt atstāšu kādam, kas pats savu seju noslēpis aiz piecām šallēm un savu dvēseli glabā speciālā kastītē ledusskapī, kur to nevar sagrauzt laika iedzeltējušie zobi.

Te nu es biju – atstāts viens savā vaļā. Neviens nepienāca man klāt no aizmugures, neaplika rokas ap manu kaklu un nepateica: “Tu man esi vairāk kā draugs.” Vilcienā gan bija konduktore, bet viņai bija citas darīšanas, un mans dvēseles stāvoklis viņai palika nezināms. Es mēģināju koncentrēt savu uzmanību uz žurnālu, taču es nekādi nevarēju atslēgt smadzenes no abu puišeļu sarunas. Problēmas, kas nodarbināja viņu prātus, man šķita piezemētas un sabiedriski nenozīmīgas, bet veids, kādā viņi pauda savus uzskatus, noteikti bija pārāk skaļš. Attieksmē pret līdzbraucējiem viņi lieliski parādīja savu garīgās attīstības līmeni. Ja man būtu bijis nedaudz smagāks raksturs un lielāka kubikcentimetros dūre, es būtu piecēlies un aizgājis izskaidrot jaunekļiem labas uzvedības priekšrocības.

Tā kā nekas ievērojams nenotika, es mēģināju iemigt. Varbūt tas man arī būtu izdevies, ja vien kādā pieturvietā vilcienā nebūtu iekāpusi jautra kompānija no pieciem cilvēkiem. Viņi varēja būt apmēram manā vecumā, taču ar šādiem cilvēkiem man nebija nekā kopīga. Es nekad nemēdzu pussešos no rīta jau būt tik jautrs, kādi bija šie ļaudis. Vienam no viņiem rokā bija pusizdzerta degvīna pudele, bet otram bija tīkliņš ar žāvētām zivīm. Nepaspējuši vēl īsti iekāpt vagonā, mani jaunie līdzbraucēji jau bija sākuši improvizēt kādu patriotisku dziesmu. Man nav nekādu iebildumu pret mūziku, es negribu radīt par sevi nepareizu priekšstatu. Es ļoti lepojos, ka piederu tautai, kurai dziedāšana ir asinīs. Es pats, kad biju mazliet jaunāks, dziedāju korī trīs reizes nedēļā. Tagad veselība man atļauj ar to nodarboties ne biežāk kā trīs reizes mēnesī, taču es neesmu zaudējis savu mīlestību pret skaistu tautas melodiju. Bet izpildījumam ir liela nozīme. Man tā arī neizdevās saprast, vai dziesma, kuru man bija tas gods klausīties, bija “Pūt, vējiņi!” vai “Alutiņi, vecais brāli”.

Kā par brīnumu, tieši tad es arī aizmigu. Tas var pat šķist neiespējami, ka tāds necilvēcīgs troksnis bija veicinājis manu miegu, taču faktus apstrīdēt nevar. Pēc pamošanās es tādēļ pat palūdzu biļešu kontrolieri, lai viņa nosauktu savu vārdu, lai es tagad varētu pierādīt savu vārdu patiesību. Pavaicājiet Rasmai Bietiņai, ja nevēlaties man ticēt uz vārda. Es tā īsti nevaru pateikt, kas man rādījās sapnī. Figurēja rozā un violeti toņi. Skanēja mūzika. Mūsdienu populārā estrādes mūzika, kas izspiedusi no apziņas Bēthovenu un Čaikovski. Griezīgas skaņas, kas traucē cilvēkam pievērsties saviem mērķiem. Čigāni dejoja rumbu. Es redzēju futbola laukumu, kurā es atrados vārtsarga pozīcijā, taču es biju pilnīgi kails. Man neizdevās atvairīt pretinieka uzbrucēja sitienu un es nokritu uz dibena zālē. Kaut kur tālumā dega kalns. Tad viss sagriezās nebeidzamā virpulī, es jutos nokļuvis centrifūgas iekšpusē. Momentā es konstatēju, ka kāds mani bija uzdūris uz mēslu dakšu zoba. Es skaļi iespiedzos kā maza meitene. Tad bija saullēkts, vai arī tā bija tikai spuldze pie kameras griestiem? Man tas nav tapis zināms.

Pamodos es tik pat negaidīti, kā biju aizmidzis. Vilciens joprojām brauca. Apskatījos pulkstenī. Biju gulējis tikai kādas desmit minūtes. Mani kaimiņi bija sākuši dziedāt krievu častuškas un spēlēja pudeles griešanu. Viens iegrieza pudeli, bet tas, pret kuru pagriezusies pudele apstājās, gāja uzmākties kontrolierei. Kontroliere katru reizi, kad pie viņas pienāca viens no šīs kompānijas, sarka un aizsedza daļu savas sejas ar mutautiņu. Tajā pat laikā viņa aizkustinoši smaidīja un mirkšķināja acis. Varbūt viņa koķetēja, bet varbūt viņai bija problēmas ar veselību. Mani tas uztrauca tikai tādā mērā, ka man bija kaut kas, ar ko nodarbināt savas smadzenes. Tikai nepadomājiet, ka es kontrolierē iemīlējos, tā ar mani nekad neatgadījās. Mīlēju es tikai savu sievu, ar kuru gan mēs bijām pašķīrušies. Tā dzīvē mēdz notikt, ka cilvēki aiziet pa dažādiem ceļiem, kaut arī viņiem ir saķēdētas kopā kājas.

Pagāja vairākas stundas, līdz vilciens beidzot sasniedza Zilupi. Puišeļi gulēja atvērtām mutēm, kas bija pavērstas pret debesīm. Pilnīgākā kundzīte vilcienu bija atstājusi jau pirms ilga laika. Jautrā kompānija pamazām bija nomierinājusies, viens no tās locekļiem bija kaut kur pazudis kopā ar biļešu kontrolieri. Man bieži ir nācies dzirdēt par vienas nakts romāniem, kas norisinājušies vilcienos, pāris tādos pat ir gadījies piedalīties, bet ar viena rīta mīlas stāstiem man gan nācās sastapties pirmoreiz.

Biju dusmīgs uz savu draugu, no kura biju saņēmis biļeti. Kāpēc gan man vajadzēja braukt viņa vietā uz Zilupi? Vai viņš pats nebūtu varējis izņemt naudu par biļeti un atdot to man? Man Rīgā bija daudz ko darīt. Es būtu varējis rakstīt dzejoļus, taču tagad biju pilnīgi nejauši aizbraucis uz Zilupi. Būtu man tur vismaz kādi draugi, tad es vēl varētu saprast šādas notikumu gaitas klātbūtni. Tad jau labāk es būtu aizbraucis uz Krāslavu, tur es vienreiz jau biju pabijis un iepazinies ar vienu ļoti interesantu jaunās paaudzes dzejnieku, kurš rakstīja dzejoļus no vienzilbes vārdiem. Saprast viņa domas nebija vienkārši, bet viņš teica, viņa daiļradi esot ietekmējusi Mērija Džeina. Negribēju rādīt savu nezināšanu, tāpēc teicu, ka manējo arī.

Bija karsta pusdienlaika stunda. Izkāpis no vilciena Zilupes centrālajā stacijā, kas gan bija arī vienīgā, es uzreiz atcerējos par sviestmaizēm savā ceļa kastītē. Apsēdos uz asfaltētā perona un sāku ēst. Maizītes nebija sevišķi garšīgas, kā jau gatavotas bez sievas mīlošo roku palīdzības. Es biju tās nopircis no sava kaimiņa, kuram sieva bija. Taču es nemaz nenojautu, ka maizītes bija pagatavojis viņš pats. To varētu uzskatīt par spēcīgu apmānu, ar kādu viņš bija mani piespiedis nopirkt savas sviestmaizes. Es pat neizslēdzu varbūtību, ka viņam piemita pārdabiskas spējas. Ap mani sapulcējās vairāki desmiti Zilupes baložu, kuri pretendēja uz drupačām. Es nebiju skops, jo maizītes bija negaršīgas. Starp baložiem sākās cīniņš. Maizes bija daudz, bet baloži bija negausīgi. Galu galā es sakliedzu uz viņiem, ka mani ir atstājusi sieva un ka es tagad esmu viens un nelaimīgs šajā pasaulē. Baloži mani nesaprata un turpināja ēst drupačas. Nepateicība ir pasaules alga. Es biju cerējis uz iejūtību no viņu puses.

Man garām aizgāja vesela Zilupes bērnudārza grupiņa ar vadītāju priekšgalā. Mazie puisīši un meitenītes jautri klaigāja, kājiņām un rociņām pa gaisu ejot. Kāda valdzinoša tveice! Es par to varētu uzrakstīt dzejoli. Tas sauktos “Siekalošanās”. Žēl tikai, ka es biju aizgājis no sievas. Vajadzēs lūgt viņai piedošanu. Varbūt mums arī vajadzētu iegādāties mazuli?