Zombijs

Cik smieklīgi tas lai arī neizklausītos, Ludvigs nebija dzīvs. Nē, gluži no dzimšanas viņš nebija beigts. Savulaik Ludvigs vai katru dienu bija sastopams piena bodē, varēja stundām ilgi nopļāpāt ar Henriju par pieneņu biezputras vārīšanu vai arī novāļāties cauru nakti grāvī pie vēja dzirnavām, un tolaik nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka kādreiz Ludviga vairs nebūs dzīvajo vidū. Taču tāpat kā diena pāriet vakarā un zupa pāriet uz plīts, arī Ludviga dzīvē reiz notika negaidītas pārmaiņas. Kādu vakaru, nākot mājup no ciema zaļumballes, Ludvigam bija gadījies paslīdēt. Viņam tā bieži gadījās, bet šoreiz gadījās vairāk kā citkārt. Būdams manāmi iereibis, Ludvigs nebija saglabājis nepieciešamo uzmanību, un paslīdēšanas vietai bija izvēlējies tiltiņu pāri vietējās ķīmisko spilvenu fabrikas notekūdeņu grāvim. Ludvigs pats šajā fabrikā strādāja par spilvenu bužinātāju un lieliski zināja, no kādiem materiāliem tika izgatavoti moderni spilveni. Smādētas netika pašas dīvainākās sastāvdaļas. Vēl pirms nieka nedēļas Ludvigs bija redzējis, kā spilvenos tika samaltas gluži labas ecēšas. Rezultātā arī notekūdeņu stāvoklis bija spilveniem atbilstošs.
Spilvenu fabrikā Ludvigs bija sācis strādāt apstākļu spiests. Viņš jau labprāt arī turpmāk būtu staigājis pa kaimiņu mājām, melnu grāmatu ar krustu virsū rokā turēdams un gudrus vārdus sacīdams. Ciematā Ludvigs bija iesaukts par "Viedo pravieti". Viņam tā arī nebija izdevies noskaidrot, vai šos vārdus vajadzēja saprast nopietni vai nenopietni. Taču reiz viņam atgadījās nelaime - pārāk aizskatījies kādas daiļas slaucējas zilajās acīs, viņš nebija pamanījis, kā melnā grāmata gluži neviļus bija izkritusi no rokām un vaļā atšķirta nokritusi leknajā un govju vēl saudzētajā pēcpusdienas zālē. Un tā vēl nebūtu nekāda lielā nelaime, ja melnā grāmata nebūtu bijis tikai piezīmju blociņš ar virsū uzlīmētu krustu, bet gan kārtīga divdesmit dolāru viesnīcā nozagta Bībele...
Saprotams, pravietim, kuram pat Bībeles nav, neviens vairs sevišķi uzticēties nevarēja. Uz kāzām un kristībām Ludvigu aicināt pārstāja, tādējādi atņemot vienīgo iztikas avotu, jo Ludvigs bija pieņēmis par paradumu šādos pasākumos pieēsties vairākām dienām, tādējādi atrisinot sava uztura problēmu. Un kāzu un kristību ciemā bija daudz - ikvienam kārtīgam cieminiekam par labu stilu skaitījās gadā apņemt vismaz piecas sievas. Šķiršanās savukārt, nebūdamas nekāds priecīgais pasākums, tika organizētas vienas vienīgas katra gada beigās, kad visus cieminiekus atrakstīja no gada laikā sakrātajām sievām.
Šīs tradīcijas saknes bija meklējamas vēl deviņpadsmitajā gadsimtā, kad ciems bija ticis dibināts. Vecajā zemē, kā ciemā mīlēja dēvēt savu agrāko dzīves vietu, bija uzbrukušas milzīgas nedienas - tuvējais paugurs bija gluži nemotivēti ņēmis un ciemu aprijis. Kālab viņš tā darīja, nevienam nebija zināms. Tikai baznīcas torņa galu vien varēja vēl mūsdienās no tās vietas redzēt, bet veci ļaudis teica, ka, ja tuvējā dīķī ielaižot pīli, tad pēc divām dienām tā būšot pazudusi vecajā ciemā, kur to baznīcā apraktais mācītājs kristietībai pievērsa. Ļaunas mēles gan stāstīja, ka patiesībā pīle no dīķa aizlaižoties projām atpakaļ uz vietu, no kurienes tā atgādāta, jo spilvenu fabrikas notekūdeņu dēl dīķi nemitinoties neviena zivs.
Zaudējis iztikas avotu, Ludvigs ņēmās meklēt darbu. Tā kā vienīgais uzņēmums visā novadā, kas bija pārdzīvojis juku laikus, bija jau minētā spilvenu fabrika, nācās vien stāties darbā tajā. Spilvenu bužinātāja pienākumi nebija nekādi smagie - divas reizes dienā viņam vajadzēja izstaigāt cauri visai noliktavai un sabužināt spilvenus. Ievērojot visai īpatnējo spilvenu ražošanas tehniku, izgatavoto spilvenu apjomi nebija lieli, un darbs Ludvigam kaulus nelauza. Tā nu viņš arī dzīvoja, līdz, no zaļumballes mājup ejot, iekrita notekūdeņu grāvī un nomira. Tā arī būtu beidzies šis stāsts par Ludvigu, ja viņu nebūtu uzgājusi kāda veča, par kuru visi cieminieki runāja, ka viņa neesot īsti pie pilna prāta. Taisnību sakot, viņa nebija arī. Večas vārdu sen jau visi bija aizmirsuši, tāpēc lielākoties viņu stāstījumos pieminēja ar vārdiem "Nu, tā tur trakā veča no mājas meža vidū", bet klātienē uzrunāja ar vārdu "Eu!". Trakajai večai notekūdeņu mazliet zaļgani ietonētais Ludvigs iepatikās no pirmā acu skatiena. Un kā lai neiepatiktos - puisis uz goda: miesās liels, mazliet iezaļgans, pilnīgi beigts - ko vairāk var no puiša vēlēties?
Tā nu veča ar spieķa palīdzību izķeksēja Ludvigu no grāvja un ķerrā aizstūma līdz savam miteklim meža vidū. Māja viņai nebija nekāda dižā - istaba tikai viena un tā pati caurstaigājama, neliels pusnodedzis ķēķis un ledus pagrabs. Pagrabā tad arī Ludvigs atrada savu jauno mitekli. Aukstumā viņa miesas netrūdēja, un Ludvigs dzīvoja pie trakās večas kā niere taukos. Patiesībā gan nevis dzīvoja, bet nedzīvoja. Un nevis kā niere taukos, bet kā zivs formalīnā. Taču tam tāpat nav būtiskas nozīmes.
Vairāki gadi pagāja līdz trakajai večai ienāca prātā, ka viņai varētu būt pienākusi mirstamā stundiņa. Ko nu darīt? Viņa jau labprāt liktos ledus pagrabā Ludvigam blakām, taču zināja, ka neviens bez viņas nespēs kalorīferi pie dzīvības uzturēt un agrāk vai vēlāk ledus sāks kust. Tā kā viņa nekādi nevēlējās, lai tāds lielisks sasaldēts beigts puisis kā Ludvigs ietu bojā, trakā veča izlēma aicināt palīgā kādu pusķertu veci, ko viņa atminējās vēl no jaunības dienām, kas teicās mācēt miroņus augšā piecelt. Tad nu viņa piecēla no krēsla savu salīkušo muguru, un pie spieķīša turēdamās aizgāja uz ciema centru, lai no publiskā telefona veco burvi sazvanītu.
Taču arī tas nebija tik viegli - gadi bija pagājuši, kopš veča pēdējo reizi ciemā bija bijusi, un daudz kas pa šo laiku pasaulē bija mainījies. Telefonam vairs nevarēja iebarot žetonus, bet vajadzēja šādā nolūkā izmantot kaut kādu plakanu kartiņu, kuras večai nebija. Spilvenu fabrika arī bija mainījusies - tā gan joprojām ražoja spilvenus no sadzīves atkritumiem, taču jaunie sadzīves atkritumi bija Eiropas standartiem atbilstoši. Grūti klājās trakajai večai jaunajā ciemā, bet jaunā dzīve viņai iepatikās un viņa izlēma ar miršanu vēl uzgaidīt, tāpēc burvis sazvanīts tā arī netika. Te gan derētu piebilst, ka burvis jau pirms saviem trīsdesmit gadiem bija aizgājis uz labākiem medību laukiem, lielā vecuma vadīts, un sazvanāms nemaz arī nebija.
Tā kā veča mājās neatgriezās, bet dibināja ciemā "Offshore" kompāniju, kas nodarbojās ar nelegāli saražoto spilvenu atmazgāšanu, ledus zem Ludviga ķermeņa pamazām sāka kust. Loģiski būtu paredzēt, ka Ludviga miesas šādos apstākļos sāktu pūt, un no kādreizējā spilvenu bužinātāja nekas nepaliktu pāri. Bet senais kritiens notekūdeņu grāvī darīja savu, un Ludvigs piecēlās no kapa. Piecelšanās gan būtībā būtu pārspīlējums. Pēc ilgajiem gulēšanas gadiem zombētais Ludvigs bija kļuvis itin vārgs un tā kārtīgi piecelties nemaz nevarēja, taču vienu aci viņš atvēra gan. Tikai divas nedēļas pagāja, līdz viņš varēja jau pateikt: "Uff." Vēl pēc gada viņš beidzot piecēlās un izgāja pagozēties saulītē. Tur viņš arī nomira. Šoreiz uz mūžīgiem laikiem.