Liktenīgais trolejbuss
Tagad, pēc daudziem gadiem, kad es uz to atskatos, šis notikums rādās gluži savādāks nekā toreiz, kad tas bija tik svaigs un nepieredzēts. Tolaik es tur nesaskatīju nekādas likumsakarības, jēgu, Dievišķo kārtību, bet pieņēmu to par reālu neatkarīgi no dziļākās domas tam visam apakšā.
Tā bija gluži parasta pēcpusdiena kaut kad rudenī, varētu būt, ka tas bija 1993.gadā, bet patiesībā tas nav tik svarīgi. Citādā formā un citādās krāsās šāds atgadījums būtu bijis iespējams arī 1893.gadā un droši vien arī 2093.gadā (ja līdz tam laikam Zemi, protams, nebūs apēdušas kosmosa bites).
Tobrīd es biju aptuveni 16 gadus vecs izstīdzējis un bāls vidusskolnieks. Vairāk par visu mani interesēja tolaik divas “lietas” - meitenes un kompjūteri. Tā kā biju kautrīgs un mazliet bailīgs, tad praksē tas nozīmēja, ka “pa īstam” interesējos tikai par kompjūteriem, bet meitenes... par to es šoreiz varbūt pat neko nestāstīšu, nevēlos iegrimt banālisma un nevēlos tikt žēlots. Tātad – kompjūteri (tolaik izdzirdējis vārdu “dators”, es droši vien būtu otrādi apvēlies). Kā jau vidusskolniekam, man pašam nekāda kompjūtera principā būt nevarēja – nebija tādi laiki. Bet manam tēvam gan šāds kompjūters bija – kaut kur pa blatu dabūts ZX Spectrum 48. Un pie šī Spectrum aizritēja lielākā daļa mana brīvā laika.
Tolaik es uzskatīju, ka dienās varēšu kļūt par spožu kompjūteriķi – ja ne hakeri (jo tāds vārds arī man zināms nebija), tad vismaz par spēļu programmētāju gan. Jo kāds gan pasaulē var būt skaistāks darbs kā programmēt spēles. Protams, tas nenozīmē, ka es tolaik būtu intensīvi nodarbojies ar programmēšanu. Tā man šķita pārāk lēna, pārāk sarežģīta, pārāk darbietilpīga. Tad, kad es būšu vecāks, tad cita lieta – tad es noteikti programmēšu kā traks un varbūt pat izgudrošu kaut ko tikpat populāru kā Tetris, bet pagaidām es bez tā varēju iztikt. Tā vietā es “pētīju” šo arodu no otras puses – kā spēļu lietotājs. Visa mana tā sauktā kabatas nauda (kuras, protams, diez ko daudz nebija) kopš kompjūtera parādīšanās mūsu mājās vairs netika tērēta “Turbo” košļājamajām gumijām, bet gan prātīgi uzkrāta, lai varētu iegādāties kārtējo spēļu kaseti.
Tā varētu būt, ka vidēji dienā es tolaik spēlējot pavadīju vismaz četras stundas, ja ne vairāk, bet man pašam šķita, ka es spēlēju daudz mazāk, nekā varētu un vajadzētu, tāpēc reizēm gadījās, ka ar mērķi iziet “River Raid” tika nobastotas pirmās pāris stundas skolā. Vakaros, kad vecāki bija mājās un gribēja skatīties televizoru, pie kura kompjūters bija jāslēdz, protams, iespējas spēlēt man nebija, tādēļ vairāk par visu es tolaik ienīdu Panorāmu kopumā un Jāni Dimantu personīgi. Mani neinteresēja ziņas no laukiem, kad es gribēju spēlēt “Dizzy”, “Boulder Dash” vai “Jumping Jack”. It īpaši jau nu “Jumping Jack”, pie tās es pavadīju tādu daudzumu stundu, ka šobrīd pat pašam kauns. Bet kādas emocijas tā tolaik sniedza...
Tieši “Jumping Jack” kļuva par šī stāsta katalizatoru. Atceros precīzi, ka tā bija trešdiena un es no skolas biju atnācis par vienu stundu ātrāk, nekā man vajadzētu. Proti, bastoju fizkultūru, to es tolaik bastoju gandrīz katru nedēļu. Ja tev piedāvā izvēli – lēkt riebīgajā skolas stadionā un par to saņemt sliktu atzīmi vai lēkāt fantastiskajā “Jumping Jack”, kur tev visu laiku pakaļ dzenājas visādi “hazardi”, ko tu izvēlētos? Man šāds jautājums pat nepastāvēja – fizkultūras stundas un godājamais pasniedzējs Miceika varēja iet ieskrieties.
Spēles uzsākšanas process ar ZX vienmēr bija vienāds. Vispirms no plauktiņa zem televizora izņēmu laukā kompjūteru (kāds nu kompjūters – klaviatūra un barošanas bloks, nekā cita tajā nebija). Piespraudu vadu televizoram, tad pieslēdzu audiokasetnieku, attinu kaseti uz atzīmīti 340 (kaseti attin uz sākumu, nomet skaitītāju uz 0, tad tin līdz 340, pie kā vajadzētu sākties Jumping Jack). Pēdējās dienās es spēlē biju sasniedzis ievērojamu progresu un tajā dienu cerēju, ka man to beidzot izdosies iziet, bet tam nebija lemts piepildīties.
Attinu kaseti, nospiedu “Pusk” (tā bija rakstīts uz mana padomju ražojuma kasetnieka) un atskanēja dievišķās skaņas – vispirms garais beeep, tad tr-tr-tr-tr un tad šššš. Tā bija bijis vienmēr, bet tālākais gan nebija bijis vienmēr. Es pēkšņi atklāju, ka saprotu, ko kasete “saka”. Jā, manas smadzenes atšifrēja informāciju, kas no kasetes gāja uz kompjūteru, un šī informācija bija: “Rītdien pa ceļam uz skolu tevi notrieks trolejbuss. Tu nomirsi Rīgas 1.slimnīcā pulksten 9:25.” Tagad grūti paskaidrot, kā es varēju izdzirdēt šādu informāciju parastā spēles ierakstā, pavisam grūti, bet tolaik to saprast bija vēl grūtāk. ZX kasetēs dzirdamais taču bija gluži vienkāršs troksnis (labi – varbūt ne vienkāršs, bet cilvēka ausīm neuztverams), bet es pēkšņi dzirdēju, ka man tā paredzēja nāvi, un vēl nākamajā dienā.
Es īsti nezināju, kā man izturēties pret šādu informāciju, tāpēc pirmajā brīdī nedarīju neko. Bet tad sekoja šausmīgākais – Jumping Jack menu vietā uz ekrāna parādījās liela nepievilcīga skeletgalva un baisā kompjuterizētā balsī es izdzirdēju to pašu tekstu, ko iepriekš. ZX Spectrum neizcēlās ar lielisku skaņas emulāciju, bet tik daudz es saprast varēju, ka man vēlreiz tika paredzēta nāve zem trolejbusa.
Tālāko es atceros ļoti miglaini un savā ziņā – kā murgu. Droši vien es pāris stundas tā nosēdēju, veroties skeletgalvas attēlā un mēģinot saprast tā visa nozīmi. Tad pārnāca mani vecāki, bet viņi nekādu skeletgalvu neredzēja, viņiem šķita, ka ekrānā redzams tas pats “Jumping Jack”, kas katru dienu, un uz maniem apgalvojumiem, ka es rītdien miršu viņi reaģēja ne tā, kā es to būtu gaidījis, proti, tos ignorēja. Vispār es reizēm mēdzu šo to samelot, lai varētu neiet uz skolu, bet ne jau, ka man skeletgalva no kompjūtera paredzējusi nāvi.
Mājasdarbus es tovakar pildīt nespēju, galva pilnīgi nestrādāja, visu laiku atkārtojās domās viena un tā pati frāze: “Tu mirsi. Tu mirsi. Tu mirsi.” Es negribēju ēst vakariņas un tēvs mani par to nolamāja. Ieslēdzos savā istabā un klausījos “Guns`n`Roses”. Droši vien vismaz divdesmit reizes tā vakara garumā Aksls Rouzs manā istabā nodziedāja “Don`t Cry”, varbūt pat vairāk. Es pat nezinu, kur man radās spēki katru reizi pārtīt kaseti atpakaļ uz šo vienu nozīmīgāko dziesmu.
Tad pienāca nakts. Parasti es gulēju ne sevišķi labi – pārmērīgā aizraušanās ar spēlēm miegu neveicināja, bet šajā naktī es negulēju nemaz. Kā gan tu vari gulēt, ja tā ir tava pēdējā nakts uz zemes? Kas tālāk? Kas to lai zina. Nebūtība. Paradīze. Elle (spēlēt nav labi!). Pārdzimšana. Varbūt – Jumping Jack veidā. Viss ir iespējams. Nekas nav iespējams. Tā nevar būt patiesība. Nevar tā vienkārši cilvēkam pateikt – tu rītdien mirsi, un nākamajā dienā viņš nomirst. Tas ir ļauns joks, ko kāds ar mani izspēlējis, bet nav iespējams tādu izspēlēt. Īsi sakot, es nezināju, ko darīt, bet aizmigt nevarēju.
Kad no rīta mamma atnāca mani modināt (parasti es biju liels guļava un mani no gultas bija grūti izmānīt), es sēdēju jau pilnīgi apģērbies uz gultas stikalainām, nekustīgām acīm. Teicu, ka uz skolu neiešu, ka jūtos slikti. Mamma man lika nomērīt temperatūru un paziņoja, ka es esmu nekam nederīgs simulants un ka būtu varējis izdomāt arī labāku atrunu, lai nerakstītu kontroldarbu algebrā. Un lika man tomēr iet uz skolu. Viss jau būtu labi, ja mammai uz darbu nebūtu jāiet gar manu skolu, proti, viņa šajā dienā izlēma mani pavadīt un pārliecināties, ka es patiešām eju rakstīt kontroldarbu.
Un tad nu mēs gājām. Ceļš līdz skolai nebija tāls – tikai trīs kvartāli un tikai divi no tiem – pa ielu, kurā brauc trolejbuss. Es nekad iepriekš nebiju lūdzis Dievu, bet todien es lūdzu, kaut Viņš pār mani apžēlotos un trolejbuss man neko nenodarītu.
Mēs bijām veikuši jau pusi no “bīstamā” ceļa posma, kad es ieraudzīju “TO” un sapratu, ka tas ir mans liktenis. Proti, no mums pretī brauca trolejbuss ar “mācībnieka” zīmēm. Nevarēja būt divu domu – tas bija mans slepkava. Es nezināju, kā tieši tas sanāks, ka es pakļūšu zem trolejbusa – vai nu būs kāda avārija, kuras rezultātā trolejbuss nokļūs uz ietves vai es pats nokļūšu uz ielas vai kā savādāk, bet tas bija mana likteņa trolejbuss. Tas strauji tuvojās.
Un tad – nekas nenotika. Nebija nekādas avārijas, trolejbuss pabrauca mums garām un es mierīgi nokļuvu skolā, kur gan nesekmīgi uzrakstīju kontroldarbu algebrā.
Es joprojām nezinu, kāda tam visam bija doma. Ar laiku man radās dažādas hipotēzes un skaidrojumi šai situācijai, sākot ar to, ka biju no pārmērīgas spēlēšanas nedaudz sajucis prātā, ar to, ka tas bija mana tēta triks, lai es tik daudz nespēlētu kompjūteru, kaut kāda nejauša sakritība magnētisma ietekmē (nākamajā dienā Jumping Jack no dīvainās kasetes vairs nelasījās) vai gluži vienkārši manas iztēles auglis.
Protams, reizēm esmu aizdomājies par to, ka varbūt es tajā dienā tomēr nomiru un visus šos gadus esmu dzīvojis mirušo valstībā, kas patiesībā ir manas iztēles auglis, ka viss, kas ar mani ir noticis pēc satikšanās ar likteņa trolejbusu, ir tikai manis paša izdoma un ka varbūt es jau divdesmit gadus atdusos Lāčupes kapos. Katrā ziņā drošs es par to būt nevaru.