Mirkļa atvasinājums
Es jūtos labi atpūties, tā it kā būtu gulējis vairākus gadus. Kājas gan ir kļuvušas nedaudz stīvas, rokas arī, tas būs no nekustēšanās. Šeit ir tumšs un šaurs. Nesaprotu, kas tā par vietu, kur es guļu. Vai tad es vakar atkal dzēru? Gulta tāda cieta, šķiet, ka tā būs pagatavota no dēļiem. Mēģinu izstaipīties, taču apdauzu roku pret kaut ko cietu. Šī istaba gan ir maza. Vai tad patiešām pārapdzīvotība sit jau tik augstu vilni? Nevarētu būt, te ir tik kluss, it kā visapkārt dzīvība būtu pārstājusi eksistēt. Es pat nevaru piecelties sēdus. Man niez kāja papēža apvidū, taču es nekādi nevaru to aizsniegt. Vai tas būtu kāds moku kambaris, kur esmu iesprostots par saviem grēkiem? Un smirdoņa arī nežēlīga, te ko kāds ir nomiris un nav novākts?
Pamazām manu acu priekšā sāk ataust gaisma. Nē, gaišāks gan nepaliek, bet es sāku atcerēties, kā es te esmu nokļuvis. Bija svētdienas vakars, tuvojās jau vienpadsmitiem. Es nupat biju atgriezies no jūras. Biju tā mazliet iesilis, kā jau tas parasti gadās, bet tomēr ne piedzēries. Izkāpu laukā no mikroautobusa, iepriekš palūdzis, lai tas apstājas pie pasta. Tas gan bija ciet, taču man no turienes bija īsāks ceļš ejams. Debesis bija nepatīkami tumšas un dūmakainas, mani vajāja sajūta, ka kāds augšā ir apgāzis katlu ar sodrējiem, kas ir izbiris man virsū. Drudžaini rakājos pa somu, meklēdams tur pēdējo saņurcīto cigareti, kas man bija palikusi bez kastītes. Sadūru pirkstu pret kaut ko asu. Vai tas bija nazis, kuru pie manis bija aizmirsis kāds no draugiem, to es nevarēju pateikt. Sāpēja. Nekā, ar ko varētu pirkstu pārtīt, man somā nebija, tikai dažādi netīri papīri, kurus tā arī nebiju saņēmies izmest, būdams no dabas taupīgs un piesardzīgs. Nekad jau nevar zināt, kas tieši kurā situācijā var noderēt. Ieliku pirkstu mutē, tas bija kreisās rokas rādītājpirksts. Sajutu asiņu garšu. Tas gan var izklausīties nežēlīgi, bet man paša asinis garšoja tīri labi, ja neskaita apziņu, ka pārāk daudz dzert bija riskanti. Manas asinis bija siltas, tās plūda pietiekoši strauji, lai varētu pat aizrīties. Taču trombocīti darīja savu darbu un pēc neilga laika plūsma pierima, vēlāk pat apstājās. Man nebija nekādu problēmu ar asins recēšanu.
Cigareti es tā arī neatradu. “Smēķēšana tevi novedīs kapā,” tā man daudzas reizes bija teikusi māmuliņa, labu domādama. Varbūt viņai arī bija taisnība, nevaru tā skaidri pateikt. Taču es padoties nedomāju, otrā ielas pusē bija lielveikals. Tajā noteikti varēja dabūt cigaretes, tiesa gan tās nebija neko lētas, taču ir dzīvē situācijas, kurās var iziet uz risku un pat kaut ko vai kādu upurēt. Šī bija viena no tām situācijām. Ļoti uzmanīgi šķērsoju ielu. Tur nebija luksofora, nebija arī krustojuma vai gājēju pārejas, taču es rūpīgi paskatījos kreisajā virzienā, sagaidījis brīvu mirkli, aizskrēju līdz ielas vidum un paliku kādu laiciņu stāvam starp divām baltajām svītrām. “Jau vienu nepārtrauktu svītru nedrīkst šķērsot, ko tad lai saka par divām?” bija teicis pasniedzējs autoskolā, kuru es gan tā arī nepabeidzu. Taču tas attiecās tikai uz braucējiem, vismaz tā man šķita. Varbūt gan policija būtu varējusi mani aizturēt un atņemt man gājēja tiesības, tomēr negribās ticēt, ka tieši tā arī būtu. Paskatījos pa labi – nevienas mašīnas tā kā nebija, tāpēc es varēju atsākt ielas šķērsošanu.
Pēkšņi es ievēroju, ka milzīgā ātrumā pa manis šķērsojamo ielu dzenas sarkans auto, ja nemaldos, pagājušā gada izlaiduma. Paātrināju iešanas ātrumu un veiksmīgi nonācu ielas malā. Varēju atvieglojumā nopūsties. Biju jau gandrīz padomājis, ka man būs pienācis gals dzīvošanai šajā pasaules pusē. Veikals bija jau slēgts. Kā es to varēju aizmirst, ka tas strādāja tikai līdz desmitiem? Turklāt svētdienās jau nu vispār, tad jau astoņos viss ir galā.
Vakars savā ziņā bija skaists. Sodrējiem ir ļoti pareiza krāsa, tā visai precīzi raksturo cilvēka sūtību vai arī tās trūkumu. Mākoņu gan nebija, tas nedaudz apbēdināja, jo es jau nedēļām ilgi biju gaidījis lietus uznākšanu, bet laimīgais mirklis nekādi negribēja mani sasniegt. Zvaigžņu nebija vai arī es tās nevarēju saskatīt cauri dūmakai. Visapkārt man skanēja riepu švīkoņa, motoru čērkstoņa un autovadītāju savstarpējas rupjības. Parasti viņus es nedzirdēju, taču šoreiz visas manas maņas darbojās saasināti. Es jutu, cik ciets un nejūtīgs bija asfalts zem manām kājām, tajā nebija ne miņas no mīkstā purva klājuma, kas reiz bija pašķīries zem manis, ļaujot man uz brīdi sajusties kā cilvēkam bez kājām. Mans deguns teica, ka gaisā bija daudz kaitīgu gāžu, kuras no savām dabiski spalvainajām padusēm izdalīja visa globālā civilizācija ar saviem sintētiskās gaļas burgeriem un mieru nesošajiem kodolieročiem. Es redzēju, ka kurpes manās kājās bija saplīsušas un netīras, ka es pats biju dzīvs ģindenis un ka visi man apkārt esošie cilvēki bija tādi paši. Bet mutē man joprojām bija asins garša.
Es nevarēju kavēties ilgstoši savās bēdīgajās domās. It kā jau varēju, man tāpat nebija nekāda iemesla kur sevišķi steigties. Mājās mani gaidīja auksta neklāta gulta ar netīru šķīvi. Mani negaidīja vakariņas. Mani negaidīja neviens mīļš cilvēks. Pat čības mani negaidīja. Tās bija galīgi saplīsušas un izmestas ārā. Ja būtu tuvumā patrāpījies kāds plecs, es to būtu varējis apraudāt, taču neviena tāda nebija. Turklāt man bija sagriezts pirksts, kurš gan neasiņoja, bet vismaz sāpēja. Tādu dzīvi nebūtu vēlējies ne tikai es, bet arī ikviens cits cilvēks. Taču es tomēr nolēmu kustēties. Dažus kvartālus tālāk es zināju vienu diennakts veikalu. Apsvēru domu nopirkt kaut ko stiprāku, kas man palīdzētu uz laiku aizmirst aktuālās problēmas. Šī doma izrādījās pārāk viegla, lai es to realizētu. Man nebija sevišķi daudz naudas. Īstenībā nemaz arī negribējās dzert. Apsēsties gultas galā un saskandināt ar plīša lācīti – tas nebija tieši labākais veids, kā jauki pavadīt vakaru. Turklāt vēl tas likums par alkohola tirdzniecības aizliegumu naktīs – kā gan es varētu ar kaut ko tādu cīnīties.
Labajā ielas pusē manu uzmanību sev pievērsa noputējusi vienstāvu pelēcīga māja, kurai bija izsisti vairāki logi un aizlikti ciet ar kartona gabaliem. Tā man kaut ko atgādināja. Iespējams, sapni par skaisto nākotni, kuru es biju redzējis vairākas reizes. Varbūt arī tā man atgādināja ikdienu par manu tagadni. Māja bija sašķiebusies visos virzienos, un tai bija izlauzts ārā viens dēlis. Nevienā logā nedega gaisma. Vai visi jau gulēja vai neviena tur nebija? Es negribētu dzīvot tik tuvu no ielas, tā var taču kurls palikt. Taču kāds laikam dzīvoja. Kaut kur arī gaudoja suns, taču es nevarēju saprast, kurā pusē tas bija. Vai skaņa nāca no mājas iekšpuses vai arī tās avots bija meklējams kaut kur tālumā. Suņi gaudojot tad, kad ir kaut kas atgadījies viņu saimniekam. Bet suņi gaudo arī tajās reizēs, kad ir atgadījies kaut kas viņiem pašiem. Mani vairāk uztrauca pēdējā situācija. Cilvēki nebija mana stihija. Kurš gan būtu varējis kaut ko šādā stundā nodarīt savam labākajam draugam?
Veikals bija vaļā, un tajā nebija neviena apmeklētāja. Man ienāca prātā, ka es varētu to visai vienkārši aplaupīt. Es varēju aptīt sev ap seju džemperi, kas gan izskatītos mazliet smieklīgi, tad izvilkt no kabatas revolveri un nokliegties: “Ja kāds no jums kustēsies, es šaušu.” Nē, tas būtu pārāk gari, tad jau labāk: “Nekustēties! Šaušu!” Tad es savāktu visu naudu no kases, kādas desmit paciņas cigarešu un vēl daudz košļājamās gumijas. Jā, un čipsus. Tikai ne jau kurus katrus, bet gan obligāti ar sīpoliem un krējumu. Tie bija mani iecienītākie čipsi. Taču man nebija revolvera. Kaut gan no otras puses man bija džemperis. Tādējādi situācija nebija viennozīmīga.
Iegāju iekšā, salicis rokas dziļi kabatās. Centos neizlekt no pūļa, kaut gan tas bija sarežģīti, jo neviena cita jau nebija. Ejot garām pārdevējai, noteicu, ka es neesmu ieradies aplaupīt veikalu, ka man pat tāda nodoma nav. Viņa man uzmeta visai izbrīnītu skatienu, tādējādi darot man zināmu, ka viņai bija skaistas zilas acis. Laikam gan ar kontaktlēcām. Lai nepievērstu sev visu viņas uzmanību, kura man gan šķita patīkama, es atgāju nostāk no kases un sāku pētīt suņu barības iepakojumus. Pārdevēja bija vecumā starp divdesmit un divdesmit pieciem gadiem. Viņai bija īsi melni mati, kuri izskatījās pārāk koši, lai nebūtu krāsoti. Seju klāja vienmērīgs balts pūdera slānis, kurā krasi izcēlās bezgalīgi sarkanas lūpas. Nezinu, kā lai raksturoju šo sarkano krāsu. Košāka nekā Padomju Savienības karogā, bet gaišāka nekā tumši sarkanām rozēm. Nekad nebiju redzējis, ka pārtikas veikala pārdevēja būtu tik ļoti nogrimējusies. Man ienāca prātā, ka veikala aplaupīšanas nolūkā es būtu varējis labāk gan pielikt sev liekās ūsas, nevis siet ap galvu džemperi. Tas man lika arī aizdomāties, kāpēc gan pārdevēja mani tik cītīgi pētīja. Es taču biju aptinis ap galvu džemperi. Lai nekļūtu vēl aizdomīgāks, izlikos, ka man viņas ievērošana ir palikusi nepamanīta.
Suņu pārtika bija salikta cilindriskās bundžiņās. Mazākajās iekšā bija četri simti piecdesmit grami, bet lielākās bija kilogramu smagas. Neto vai bruto, es neapskatījos. Nebija rakstīts, cik tajās bija kaloriju. Ko es darītu, ja man būtu suns uz diētas? Es uzdevu šādu jautājumu pārdevējai, bet viņa man atbildēja, ka es jau esot dzēris pietiekoši daudz. Taisnība, es padomāju, taču nesapratu, kā viņa to varēja zināt un kāpēc viņa man šīs zināšanas atklāja. “Jums ir ļoti skaistas acis,” es pateicu pārdevējai, “un mati.” Ja viņa man kaut ko atbildēja, tad es to nedzirdēju, jo nejauši biju nogāzis vairākus desmitus bundžiņu ar suņu barību. “Vai, atvainojiet, es neievēroju,” lūdzu piedošanu. “Nekas, nekas, tikai ejiet prom,” bija manis saņemtā atbilde. Es apvainojos uz pārdevēju. “Bet jums acīs ir kontaktlēcas un mati arī ir krāsoti,” atbildēju pretī. Viņa tikai mazliet nosmīkņāja un it kā starp citu pateica: “Protams, jo es esmu mirusi.” Nepievērsu viņas vārdiem sevišķu uzmanību, nekad nebiju domājis, ka sieviete var pateikt kaut ko tādu, ko būtu vērts dzirdēt. Nebija jau tā, ka es par sievietēm kā tādām biju zemās domās, es vienkārši diezgan labi pazinu dzīvi. “Šī ir bruņota laupīšana,” es izsaucos mirklī, kad pārdevēja to varētu būt vismazāk gaidījusi, “Nekustēties! Šaušu!” Mani vārdi uz viņu atstāja spēcīgu iespaidu. Viņa lūdza, lai es nešaujot, viņai vajadzēšot citādi atkal jaunas drēbes pirkt cauro vietā. “Nu, labi jau labi, varu arī nešaut, tikai iedodiet man kādas cigaretes,” biju jau aizmirsis, ka es gribēju arī naudu un čipsus. Un vēl košļājamo gumiju. Viņa man iedeva pašas lētākās cigaretes, bet es, apzinādamies, ka man nebija pistoles, arī neprotestēju. Samaksāju par cigaretēm un izgāju no veikala. Kas to būtu domājis, ka laupīšana ir tik vienkāršs uzdevums?
Izgājis ārā, uzreiz ar zobiem atplēsu plastmasas pārvalku, kas atdalīja mani no cigaretēm. Tur jau viņas bija – visas divdesmit sarindojušās paciņā, gaidot manu izvēli. Paņēmu cigareti no paša paciņas vidus. Pirms aizsmēķēšanas es to nedaudz pagrozīju pirkstos, ļaudams sev jau iepriekš izbaudīt laimes mirkļus. Tad no šortu aizmugurējās kabatas izķeksēju sērkociņu kastīti. “Safety matches” bija rakstīts tai virsū. Agrāk es domāju, ka Safety bija sērkociņu veids, kompānija, kas tos ražoja. Tad man kāds paskaidroja, ka tas nozīmē, ka ar sērkociņiem ir jāapejas piesardzīgi. Tikai daudz vēlāk es sapratu, ka šis vārds nozīmēja, ka sērkociņi nodrošināja drošību. Galvenokārt pret cigaretes neaizdegšanos, taču tie palīdzēja arī pret sabiedrības tumsību un pasaules mūžīgo nelaimi.
Aizsmēķējis es sajutos kā gluži cits cilvēks. Man pat vairs nešķita, ka pasaule man apkārt bija klāta tikai ar sodrējiem. Ja tā labi apsvēra manu situāciju, tā nebija pati bēdīgākā no visām pasaulē sastopamajām. Jā, mani mājās neviens negaidīja, taču man bija mājas, kur atgriezties. Uz gultas mani gaidīja šķīvis, kas lika domāt, ka pie manis kāds bija viesojies un no tā ēdis. Tas gan biju es pats, taču tas mani tik ļoti neuztrauca. Es jau arī biju cilvēks, turklāt tāds, kas pret mani juta salīdzinoši siltas jūtas. Putni gluži man apkārt nečivināja, taču to no viņiem jau neviens arī neprasīja. Pilsēta nav īstā vieta, kurā dzīvot cīruļiem un vālodzēm.
Ja cigarete būtu bijusi mūžīga, mans labais noskaņojums varbūt arī nebūtu pārgājis. Taču kādā mirklī es sajutu, ka biju jau sācis smēķēt filtru, un izsmēķi nācās nomest zemē un nomīdīt ar netīrās kedas zoli. Man vairs nešķita, ka mana dzīve bija pilna ar laimīgiem notikumiem un ka es biju gandrīz vai laimes luteklis. Es atcerējos par kaimiņu, ar kuru gan es mēdzu reizēm kopā iedzert uz dažādu populāru ļaužu jubilejām, bet kurš mani bija vairākas reizes gluži bez iemesla piekāvis. Vai tādu attieksmi vienam pret otru mums bija mācījis Jēzus? Pasaulē it visur notika kari, bērni mira badā, un man arī nebija atlicis naudas ēdienam. Vai to vispār varēja saukt par dzīvošanu? Man ļoti negribējās iet mājās. Neviena tur nebūs, es ienākšu klusā un tumšā dzīvoklī, un vienīgais, kas mani apsveiks, būs čīkstošais dēlis zem kājām. Pat stāvēšana ārpusē pie veikala bija iepriecinošāka par to, kas mani gaidīja mājās.
Es ienācu vēlreiz veikalā. Man bija stingrs mērķis labāk iepazīties ar pārdevēju. “Labvakar, mani sauc Rūdolfs. Draugiem es esmu Rūdis. Vari saukt mani arī par Rūdiju. Es kolekcionēju pastmarkas un dziedu dziesmas. Kas esi tu?” Tā es viņai stādījos priekšā, kaut gan no dabas biju ļoti kautrīgs cilvēks. Viņa man ilgstoši neatbildēja, it kā meklēdama pareizos vārdus kaut kur zem nolakotajiem nagiem. Kad tas beidzot notika, viņa pateica: “Vai tev, puisīt, nevajadzētu šādā vēlā laikā jau būt gultā?” Būtībā es viņai piekritu, taču šāda attieksme man likās nepareiza. Vienu brīdi es pat domāju, vai man nevajadzētu viņai atcirst pretī: “Ar tevi vai?”, taču man tam nepietika drosmes, tāpēc es pateicu: “Es sagriezu pirkstu, un tas ļoti sāp. Vai tev nebūtu kaut kas, ar ko es varētu to pārsiet?” Šie mani vārdi viņu pēkšņi ieinteresēja. “Asinis?”, viņa nolaizīja lūpas, taču tad atkal noskuma, “nē, nē, nekas nesanāks, es taču neesmu vampīrs, ka es to varēju aizmirst, ka viņam vienkārši bija asi ilkņi.”
Es tā kā mazliet pārbijos. Viņa to arī ievēroja un mēģināja mani nomierināt. “Mans vārds ir Kristīne. Prieks iepazīties, Rūdolf. Kā tev labi iet?” Tā jau bija pilnīgi cita runa, taču nekā tāda, ko es viņai varētu pastāstīt, man nebija. Es pats aizdomājos par to, kā tad man gāja. Viņa no manis atbildi laikam arī negaidīja. “Vai esi nosaukts par Rūdolfu par godu Blaumanim? Man viņš ir kā pašas tēvs, esmu lasījusi visu, ko viņš ir sarakstījis. Manuprāt, Blaumanis ir latviešu tautas dižākais rakstnieks. Kā domā tu?” Es nebiju nosaukts viņam par godu, kas viņš tāds lai arī nebūtu. Es nemaz nebiju latvietis, taču to neizrādīju. Ja godīgi, es nemaz arī nebiju Rūdolfs, bet gan Rūdigers, taču šis vārds daudziem likās svešs un es labprātāk saucos par Rūdolfu. Kāda gan nozīme vārdam? “Kristīne – tas ir ļoti skaists vārds, manu pirmo mīlestību arī sauca par Kristīni,” es pateicu, lai neļautu sarunai nomirt jau pašā saknē, turklāt kaut vai nelielā mērā tā arī bija patiesība. Kristīne man uzsmaidīja. Vispār viņa jau nebija slikts cilvēks, tikai tāda dīvaina, taču kura meitene gan nav dīvaina. Visu laiku kaut ko runāja par mūsu lielo vecuma starpību, taču citādi nekādu problēmu nebija.
“Varbūt ejam projām no šejienes? Tāpat taču neviena apmeklētāja nav,” es viņai piedāvāju, “man ir tukšs dzīvoklis, kur priekšā būs tikai netīrs šķīvis uz gultas. Nāksi?” Kristīne man uzsmaidīja mazliet nekaunīgu un neķītru smaidu un pateica: “Nē. Ja Edgars uzzinās, ar ko es te nodarbojos, būs tikai sliktāk. Kā tad tu domā es nonācu šādā stāvoklī?” Ja godīgi, tad es nebiju aizdomājies, par kādu stāvokli viņa runāja. “Vienreiz viņš pārnāca atkal no darba piedzēries, bet pie manis bija tas bagātais saimnieks ienācis tēju padzert. Tā arī izgāja, kā vien varēja iziet.” Mani kaut kādi viņas biogrāfijas stāsti nesaistīja. Kāda man atšķirība, ar ko viņa ir sava mūža laikā salaidusi? Taču ne jau precēt viņu grasījos, bet uz savu dzīvokli aizvest.
Tā kā Kristīne atteicās man piebiedroties, es nolēmu posties viens. “Ja tu nenāksi, iešu un sameklēšu citu, pat labāku par tevi. Pie manis jau ikviena nāks ar lielāko prieku,” biju atradis sevī pietiekoši daudz nepamatotas bravūras. “Nē, ja jau gribi te citas sameklēt, būs vien man jānāk tev līdz,” man par lielu pārsteigumu pateica Kristīne, “aizslēgšu tikai veikalu, un varēsim iet. Vai tas ir tālu?” “Nē, tepat dažus kvartālus tālāk, es tur dzīvoju daudzstāvu mājā.”
Kristīne izkāra pie veikala durvīm ar roku rakstītu zīmīti “Inventarizācija”, nodzēsa gaismu un aizslēdza durvis. Es viņu paņēmu aiz vidukļa, lai varētu drošāk nostāvēt kājās, kas šķita ļoti nogurušas. Gribēju jau patiešām vest viņu pie sevis, bet Kristīne teica, ka iepriekš viņai esot jāiegriežas kapos. Ja viņa tik ļoti patika nelaiķi, nevarēju taču es izrādīt savu antipātiju pret šādām vietām, tāpēc pateicu, ka man arī kapos ir šis tas jāizdara. “Kolēģis?” viņa man pavaicāja, “Nē, nevarētu būt, izskaties vēl pārāk zaļš.” “Kā lūdzu?” “Nē, nekas, nekas, es te tikai tā.”
Kapu vārti bija aizslēgti, man vajadzēja palīdzēt Kristīnei pārrāpties pāri to sētai. Viņa mani palūdza pagaidīt ārpusē, kamēr viņa aizies un nokārtos kādu svarīgu jautājumu. Kādas piecas minūtes nekustīgi stāvēju klusumā, tad izdzirdēju smagus un žvadzinošus soļus. Manā priekšā no dūmakas iznira kāda ēna. Pēc apģērba un izskata varēju spriest, ka tas bija kāds bezpajumtnieks, kaut gan tik nožēlojamus cilvēkus es nekad nebiju redzējis. Visa viņa seja izskatījās tāda mazliet sapuvusi, un smirdēja viņš nevis tā, kā parasti alkoholiķi, bet gan daudz ļaunāk. Viņš uzsmaidīja man ar savu bezzobaino muti un pateica: “Gribi nomēģināt savādāku kumosiņu? Līķīšus mīli? Tad, lūdzu, es neprotestēju. Hehehehe.” Viņa smiekli man nepavisam nepatika, tajos bija tik daudz ļaunuma, ka ar to pietiktu vairākiem nodokļu inspektoriem. Par laimi parādījās arī Kristīne, kura pārmeta bezpajumtniekam viņa greizsirdību, teica, ka viņai arī nav viss pagājis garām gluži nepamanīts un ka viņš esot viņai sagandējis dzīvi un pat nāvē neļaujot mierīgi dzīvot. Kā mani kaitina ģimenes scēnas, kurās visi runā tā, lai pārējie neko nevarētu saprast! Laikam gan tas cilvēks bija Kristīnes tēvs, tā man šķita, kurš uztraucās par meitas morāli. Tikai kāpēc viņam vajadzēja dzīvot kapos? Droši vien, viņa bija no galīgi trūcīgas ģimenes.
Kristīne viņam pārmeta, ka viņš viņu nekad neesot patiesi mīlējis, allaž tikai domājis par tiem zirgiem. Es stāvēju malā un gaidīju mirkli, kad mēs varēsim doties projām. Piepeši viņš satvēra Kristīni ciešā apkampienā un sāka mežonīgi skūpstīt. Tie vecāki alkoholiķi mani jau allaž bija pārsteiguši ar savu uzvedību, bet kaut ko tādu es pats savām acīm nekad nebiju redzējis. Un mana Kristīne jau arī nebija nekāda labā, kā varēju saprast, viņai tas pat ļoti labi patika. Bet viņam taču pat nebija zobu un seja bija sapuvusi. Turklāt viņš bija Kristīnes tēvs.
Kaut arī es nebiju nekāds eksperts morāles jautājumos, taču tas man bija par daudz. Es pacentos atraut Kristīni nost no tā maniaka, kas vairāk izskatījās pēc miroņa un ne pēc dzīva cilvēka. Bet viņa vēl sadomāja pretoties. Tikai tad es ievēroju, ka daļa viņas pūdera palikusi uz tā bezpajumtnieka sejas, bet Kristīnei āda uz sejas bija sažuvusi un izskatījās pēc sažuvuša un nedaudz puvuša ābola. Tā bija nepatīkami brūna, ko es lieliski varēju redzēt spožajā mēnessgaismā. Laikam viņai tā lieta bija iedzimta. Nē, tādu dāmīti es tomēr negribēju iepazīt. Cik lieliska lai arī nebūtu sievietei dvēsele, puvusi seja to visu atsver uz negatīvo pusi. Es iekliedzos un aizskrēju projām. Dzirdēju, kā man nopakaļ tos pašus nejaukos smieklus sūtīja pakaļ tas bezpajumtnieks. Kā viņa varēja man noslēpt savu briesmīgo slimību? Tā taču varēja izrādīties lipīga. Tādā mērā nedomāt par citu cilvēku dzīvību un veselību man nepavisam nelikās pareizi no viņas puses.
Es īsti nevarēju izsekot pats savai skriešanai. Es biju pārbijies līdz nāvei, jo apjautu to, cik tuvu es biju nonācis šausmām un ka tikai par mata tiesu biju izglābies. Tie viņas baciļi taču būtu vienā mirklī uzveikuši manu imūnsistēmu, un jau pēc dažām nedēļām es būtu kļuvis tāds pats kā viņa. Bet man būtu grūtāk to noslēpt, jo pūderis manai sejai nepavisam nepiestāvētu. Piepeši es sajutu grūdienu sānos. Drīzāk gan tas bija trieciens. Es atrados kaut kur ielas vidū, tās pašas pretī lielveikalam. Paspēju pagriezt galvu pa labi un ieraudzīju savā priekšā spožu gaismu. Tad es pacēlos gaisā un sāku lidot. Mans lidojums nebija sevišķi tāls un ilgstošs. Pēc pāris sekundēm es atsitos pret zemi. Es nejutu ne mazākās sāpes, tikai pamazām man šķita, ka es pats no sevis atvados. Es redzēju kādu mirkli sevi no malas. Es gulēju ielas vidū, no manis tecēja asinis, klāt pieskrēja kāds cilvēks, noliecās pār mani, taču tālāko es vairs neredzēju, jo vairs tur neatrados. Savā ziņā es biju pārstājis vispār kaut kur atrasties.
Nu es esmu nonācis te. Kur? Tepat. Šķiet, es esmu miris. Tā mēdz gadīties, lai arī tas nav iemesls priecāties. Tā kā es beigts nejūtos, varētu mēģināt tikt no šejienes laukā. Filmās vienmēr zombiji un tamlīdzīgas būtnes visai veikli rāpās ārā no kapiem. Kā lai to izdaru es, ja es pat nezinu, kā lai atver zārka vāku? Ja vispār es esmu ievietots zārkā, par ko gan nevaru būt drošs. Mani varētu arī ielikt kādā lielā banānu kastē, neesmu jau no bagātās sabiedrības daļas. Visticamākais manās bērēs bija ieradies tikai kāds viens kapracis un pat mācītājs nebija atlicinājis piecas minūtes. Droši vien bēres būs mani galīgi izputinājušas. Nebiju nekādi rēķinājies ar šādiem neparedzētiem izdevumiem. Cerams, ka vismaz mielasts netika organizēts. Tad gan kāds būtu atnācis, lai paēstu uz mana rēķina.
Šķiet, ka kaut kur virs manis ir parādījusies dzīvība. Varbūt tagad parādīsies gaismas stars, kas mani uzvilks debesīs? Nē, joprojām ir tumšs. Mēģinu sameklēt bikšu aizmugurējā kabatā sērkociņu kastīti. Ir gan sarežģīti to izdarīt, galīgi nav vietas, taču man tas izdodas. Uzšķiļu uguni. Es patiešām atrodos koka kastē. Uz tās sāna ir rakstīts “Made in USSR”. Iesmērējuši te vecu produktu, varbūt pat lietotu. Es izskatos ļoti slikti, tāds nesvaigs. Droši vien esmu ilgi bijis aizmidzis. Tagad es pats varētu nobiedēt Kristīnes tēvu, nevis otrādi. Šādā paskatā es pat varētu cerēt, ka manā cepurē tiktu iemesta kāda sīknauda, ja es apsēstos ielas malā un ubagotu. Sērkociņš nodziest. Labi, ka tā, sevišķa prieka uz sevi skatīties man tomēr nav. Patiešām, tur ir skaņas. Kāds rok. Vai tiešām viņi cer, ka es būšu apbedīts ar dārglietām? Neesmu taču nekāds faraons. Vismaz izlaidīs mani brīvībā.
Nu man ir skaidrs, kas tā par slimību, ar kuru saslimusi Kristīne un viņas tēvs. Viņa taču ir mirusi! Kā gan man tas ātrāk nekļuva skaidrs, es gan esmu neattapīgs. Tik daudz visādu norāžu, bet es tā arī nesapratu. Tagad jau mēs būsim līdzīgi, starp mums varēs veidoties lielā mīlestība. Viņas tēvam es arī patikšu šādā veidā labāk, būšu savējais. Varbūt mēs pat varētu apprecēties un veidot kārtīgu ģimeni. Nez, vai miroņiem var būt bērni? Un ja var, vai tie būs dzīvi vai miruši?
Rakšana apstājas. Kastes vāks tiek atvērts. Manā priekšā parādās divas skaistas zilas acis. “Vai tu esi labi izgulējies?” tā ir Kristīne. Es pasaku viņai, ka viņai ir skaistas acis. Un mati. “Kur es esmu? Kas ar mani ir noticis?” Kristīne mani mierina, saka, viss esot jau labi, tagad man vairs nav par ko uztraukties. Viņa mani noskūpsta, taču es īsti nejūtu lūpu pieskārienu. Tagad pār manu zārku noliecies arī tas bezpajumtnieks, kas ir viņas tēvs. Laikam gan viņam kaut kur ir pajumte, kādā no kapsētas zārkiem. “Sveiki, es esmu Edgars, Kristīnes līgavainis, atvainojos, ka toreiz jūs tā nobiedēju. Es neesmu būtībā ļauns cilvēks, tikai reizēm sajūtos kā tāds purva bridējs.” Līgavainis? Tas jau ir sliktāk. Kā lai mēs visi sadzīvojam šajā kapsētā? “Šī kapsēta nav pietiekami liela mums trijiem,” es saku drosmīgā balsī, zinādams, ka nogalināt mani Edgars vairs nevar. “Ne tikai mums trijiem tā ir pietiekama, bet arī visiem pārējiem tūkstošiem tās iemītnieku te vietas netrūkst,” viņš man atbild ar zināmu pārākuma sajūtu. Jā, es jau neko nevaru padarīt, neesmu šeit vietējais, ar pastāvošo situāciju neesmu iepazīstināts. Tad jau staigājošo miroņu ir daudz vairāk nekā es biju domājis. “Vienam no mums ir jāaiziet – tev vai man. Lai Kristīne izšķir, kuram pieder viņas sirds,” es saku ne bez pārliecības, ka uzvara paliks manā pusē. “Es vismaz neesmu atbildīgs par viņas nāvi, turklāt viņa vēl nav iepazinusi manus glāstus, kamēr tavējie viņai jau noteikti ir sen apnikuši.” Taču Kristīne manī paskatās ar nožēlu un nočukst: “Piedod, Rūdi. Mani liktenis ir saistījis ar Edgaru, tev būs pašam vien jāiet projām, cik ļoti lai arī mani tas nesāpinātu.”
Es jūtos piekrāpts. Kāpēc viņa nevarēja man uzreiz pateikt, ka mūsu starpā nekā nopietna nebūs? Nekas, gan jau šajos kapos ir daudz citu jaunu mirušu sieviešu. Man ir plaša izvēle, esmu jauns mironis ar lieliskām perspektīvām karjeras jautājumā. Tā kā es vēl neesmu karjeru sācis, tad perspektīvas man ir labākas nekā jebkuram citam. Es varu piedāvāt gandrīz dzīva cilvēka mīlestību. Ak, nē, man taču ir jāatstāj šie kapi. Nevajadzēja laikam man izvirzīt tādu muļķīgu ultimātu. Tagad būs jāmeklē jāda cita kapsēta. Bet kur es tur atradīšu piemērotu dzīvokli? Zārki jau tukši ilgstoši nestāv, pat tas, kas tur stikla kalnā, uzreiz tika par jaunu aizpildīts. Noteikti no manis plēsīs pamatīgu īres maksu. Dzīvokļu jautājums arī pēc nāves nav nemaz tik vienkāršs. “Varbūt es tomēr varu palikt tepat, ja apsolos būt rātns? Kur tad es iešu, kam tad es tur būšu vajadzīgs?” mēģinu izlūgties no Edgara žēlastību. Taču viņš ir nepielūdzams un dzen mani projām. Kristīne, kāpēc tev vajadzēja ar mani apieties šādā necilvēcīgā veidā?
Mantu, kuras sakravāt, man nav. Pēdējo reizi paskatos uz Kristīni. Cik viņa tomēr ir skaista. Nāves vaibsti viņai lieliski piestāv, bet viņa ir sapinusies ar to bezpajumtnieku, kurš ir reizē viņas mīļākais un tēvs. Visapkārt ir tumšs, taču manas acis ir lieliski pielāgojušās šādiem apstākļiem. Ja tās vispār vēl atrodas dobumos, par ko es neesmu pārliecināts. Ar pūlēm pārdabūju savas vārgās miesas atliekas pāri kapu sētai. Kur lai es tagad eju? Varbūt varētu iet mājās, lai apgultos gultā uz netīrā šķīvja? Nē, tur jau būs kāds ievācies manā vietā un šķīvi nomazgājis. Varbūt tas kāds pat šobrīd guļ manā gultā, un es tur neko nevaru padarīt. Nez, kas ir paņēmis manu mugursomu? Tur taču bija nupat nopirktās cigaretes, tikai viena bija izsmēķēta. Es gan nezinu, vai es šobrīd varētu pasmēķēt. Man taču it kā nevarētu būt veselas plaušas.
Esmu nemanot nonācis pie tā paša diennakts veikala, kurā es iepazinos ar Kristīni. Pie tā durvīm ir piestiprināta zīmīte “Inventarizācija”, kas ir jau galīgi izbalējusi. Šķiet, ka veikals tā arī nav atsācis savu darbību, kopš tās nakts, kad es te nodarbojos ar laupīšanu. Varētu tā kā mēģināt te vēlreiz ielauzties un nozagt cigaretes. Košļājamā gumija gan man vairs nebūs vajadzīga, zobi īsti labi negrib turēties, tā var pavisam tukšu muti palikt. Nē, nevar taču visu laiku pārkāpt likumu, iztikšu bez smēķēšanas, sen jau gribēju atmest, tagad man tas noteikti izdosies.
Man nav zināms, kur te var atrast vēl kādus kapus, neesmu nekad interesējies par tādām lietām. Pat tad, kad man gāja pavisam slikti, kapsētas es tomēr nemeklēju. Tagad situācija ir mainījusies. Vajadzētu kādam pavaicāt. Varētu apturēt kādu mašīnu, gājēji jau no manis noteikti bēgs projām. Ja es apstātos ielas vidū vietā, kur mani būs grūti apbraukt, kāds obligāti apstāsies, lai mani nolamātu, bet es tad viņam varēšu pavaicāt, kur tad ir kapsēta. Šī pati iela arī varētu derēt. Nostāvēt gan man ir sarežģīti, labāk apsēdīšos, nav man tik daudz spēka, veselība kaut kā sākusi streikot, pat jūtu, ka kreisā roka tā īsti labi neturas klāt. Mašīnu nav, tomēr nakts, vairums dzīvo cilvēku guļ, bet miroņiem ir grūti saņemt tiesības. Dabīgā dienas apgaismojumā jau mūs var pavisam vienkārši atpazīt, tur pat Kristīnes grims nevarētu palīdzēt.
Nu beidzot tālumā parādās gaisma. Mašīna brauc visai nesteidzīgi, tāpēc man ir vēl laiks sagatavoties tās pienākšanai. Spriežot pēc lukturiem, tam vajadzētu būt mikroautobusam. Pilnīgi iespējams, ka tajā patlaban sēž kāds man līdzīgs cilvēks, kas brauc mājās no jūras un kas nenojauš par sevi gaidošo likteni. Šis cilvēks ir nedaudz iedzēris un lielā mērā noskumis, taču viņa mājā vēl nav ievācies svešs cilvēks. Ja viņš zinātu, cik viņš ir laimīgs.
Bet mikriņš nekādi nesāk bremzēt. Vai vadītājs būtu akls palicis? Viņam vajadzēja taču mani uz šo brīdi jau būt ieraudzījušam. Varbūt miroņus nemaz nevar redzēt un tā bija tikai nejaušība, ka es Kristīni pratu saskatīt? Cerams, tā nav, citādi es nekad neatradīšu kapsētu. Par ko viņš domā? Šī ir vienvirziena iela ar vienu joslu, te taču nav vietas, kur mani apbraukt. Vai viņš patiešām grib mani notriekt?
Atkal jau es tieku pasviests gaisā. Lidošana tā man drīz būs kļuvusi par rutīnu. Redzu, kā mana kreisā roka lido gluži pretējā man pašam virzienā. Mikroautobusa vadītājs izskatās pārbijies līdz nāvei. Tātad tomēr ieraudzījis. Atsitos pret zemi, kādu gabalu vēl noripoju, tad apstājos. Neviens nenāk apskatīties, kas ar mani noticis. Ar acs kaktiņu redzu, ka esmu nosviests ceļa malā un mikroautobuss gluži mierīgi man pabrauc garām, kamēr es palieku guļam uz zemes, nevarēdams piecelties, jo kājas arī ir mani atstājušas. Pamazām es iekrītu bezapziņā.
Nākamā pietura ir pasts. Pie tā es arī kāpšu ārā.