Par ko skaitļi klusē

Man nebija divu domu, pie kura kolēģa iet ar skaitļu rēbusu. Lielākais man zināmais eksperts jebkādu skaitlisku uzdevumu risināšanā ir mūsu grāmatvedis Igors. Viņa smadzenes šķiet veidoas savādāk nekā vairumam citu cilvēku – kamēr normāls cilvēks, redzot skaitlisku uzdevumu, mēģina pielietot dažādus algoritmus, lai nonāktu pie risinājuma, Igors risinājumu redz jau pašā uzdevumā. Man ir grūti izskaidrot, kā tieši tas darbojas, jo pats to īsti nesaprotu, bet Igors nav no tiem cilvēkiem, kam komunikācija būtu viena no stiprajām pusēm.

Noliku viņa priekšā lapiņu, iztiekot bez liekiem skaidrojumiem, jo Igors vārdiem sevišķu vērtību nepiešķir. No dabas būdams ļoti kautrīgs un noslēgts cilvēks, viņš vislabprātāk ar apkārtējiem sazinās elektroniski, un pat tad, ja vien tas ir iespējams, vārdu vietā izmanto skaitļus. Tā ir zināms, ja tu pavaicāsi Igoram, kāda viņam attiecīgajā dienā ir pašsajūta, atbildes vietā viņš tev atsūtīs diagrammu, kur tās maiņa tiks izteikta procentu veidā. Pat īsti neapskatījis lapiņu, Igors uz tās uzrakstīja:
x(n) = F(n)+n
x(10)=65

Šoreiz man pat nebija īpaša iemesla brīnīties par Igora atrastā risinājuma ātrumu un pareizību – tik primitīvu variāciju par Fibonači skaitļu tēmu arī man vajadzēja atkost. Protams, labi, ka man bija tāds kolēģis kā Igors, kam neviens uzdevums nav nedz par vieglu, nedz par grūtu, bet kritiskākos apstākļos, kad man būtu jāpaļaujas uz paša spēkiem, ar šādām lietām man būtu jāvar tikt galā arī vienatnē.

Neko daudz man gan nākamais virknes skaitlis nedeva – 65 nav viens no tiem skaitļiem, kurus vietā un nevietā piesauc numerologi-amatieri, un arī man tas nekādas acumirklīgas asociācijas neradīja. Neko daudz nezinu par 65.elementu periodiskajā tabulā – terbiju. Matemātikā tam gan ir dažas īpašas iezīmes – tas ir maģiskā konstate 5x5 maģiskajam kvadrātam, un tāpat tas kalpo par konstanti n-dāmu šaha problēmai pie n=5, un vēl tas ir mazākais naturālais skaitlis, kas izsakāms kā divu dažādu naturālu skaitļu kvadrātu summa (8*8+1*1 un 7*7+4*4). Bet kaut kas man teica priekšā, ka ar matemātiku Maksimiliāna dotais uzdevums saistīts nebūs. Tas nebūtu viņa dabā, viena uzdevuma atsevišķas daļas veltīt vienai un tai pašai zinātnei. Proti, lai atkostu Maksimiliānu, nepietiek ar to, ka tu labi pārzini matemātiku, bet nepieciešams arī, lai, piemēram, tu zinātu viltības, kas nepieciešamas, lai kvalitatīvi pagatavot selerijas karbonādi.

Tāpēc pēc darba dienas beigām paliku ilgāk birojā, lai paskatītos Internetā, kāda nozīme šim skaitlim varētu būt ārpus matemātikas un ko tas varētu man dot. Protams, es varētu Internetā padzīvoties arī mājās, bet rīta policijas vizīte mani nebija noskaņojusi uzturēties mājās vairāk, nekā tas bija absolūti nepieciešams.

Pārbaudīju dažādus iespējamos atslēgas variantus. Vispirms izdomāju pārbaudīt, vai kas interesants neatklāsies 65. Romas pāvesta biogrāfijā. Taču pāvests Sabiniāns vēsturē ne ar ko ievērojamu neatzīmējās – pāvesta statusā sabija divus gadus, nekādus vēsturiskus lēmumus nepieņēma. Kā vēl, izņemot pāvestu, ir bijis vairāk kā 65? ASV prezidenti pagaidām bijuši tikai 44. Apskatīju sešdesmit piektos Nobela prēmijas laureātus. No šī saraksta manu uzmanību piesaistīja īru dramaturgs Semjuels Bekets – viens no tiem autoriem, par ko no Maksimiliāna biju dzirdējis daudz slavas vārdu. Ja pieņem, ka viss ar mani pēdējās dienās notikušais bija daļa no Maksimiliāna savērptas mīklas, tad Bekets varētu būt saistīts ar frāzi „Viss pārējais ir tikai teātris un viena vienīga izlikšanās.” – jo Beketa dramaturga (un arī prozaiķa) karjera bija veltīta tieši šīs izlikšanās un teātra dekonstrukcijai. Un arī zupu ar Beketu saistīt nebūtu grūti – zupas tēma diezgan intensīvi tika apspēlēta viņa romānā „Melouns mirst”. Un vispār anonīmā autora vēstis visas šķiet absurda stilā ieturētas, un tādējādi Beketam tīkamas. Ja vajag kaut ko vairāk – Beketa slavenākā luga „Waiting for Godot” bieži tiek interpretēta kā variācija par Jēzus krustā sišanu, kur Vladimirs un Estragons ir divi noziedznieki, kurus sita krustā līdzās Jēzum, bet zem Godo vārda nav grūti atpazīt „God” jeb Dievu. Konkrēti pravieti Eliju Bekets savos darbos laikam gan nav pieminējis. Taču var atrast atsauci uz „Spēku” saistībā ar Beketu un Godo: Karls Ragnars Gīrovs, prezentējot Beketu kā Nobela prēmijas laureātu un izsakoties par jau minēto Godo, teica sekojošus vārdus: „At the final curtain we have no intimation of the force whose progress we have witnessed.” Proti, beigu beigās mēs ne mazākajā mērā nesaprotam spēku, kura attīstībai kļuvām par lieciniekiem. Tādā gadījumā „Spēks” otrajā zīmītē nenozīmētu vis Zvaigžņu karus, bet gan atkal jau Godo. Un turpat varētu pievilkt klāt arī Google atrastā vēstījuma teikumu "tavs ceļš aprīs pats sevi, iekāms tu spēsi sevi saredzēt" – kā nekā „Godo” personāži faktiski dzīvo ārpus pagātnes un nākotnes, neapzinoties paši sevi.

Atlika tikai viens – noskaidrot, kāda visā šajā padarīšanā loma ir Zigfrīdam. Beketa biogrāfijā norādes uz jebkādiem Zigfrīdiem neatradu. Diez vai viņš būtu uzrakstījis kādu lugu uz „Nībelungu” pamata. Šķiet, arī ar vācu rakstnieku Zigfrīdu Lencu viņš draugos nebija. Tomēr saikni atrast izdevās – ir tāds žurnāls „Journal of Beckett Studies”, un tajā esot bijis raksts „Forest Murmurs: Beckett`s Molloy and Wagner`s Siegfried.” Diemžēl iepazīties ar šī raksta saturu man neizdevās, līdz ar to neuzzināju, kas precīzi vieno Zigfrīdu un Beketu. Toties „Molojs” iedeva vēl vienu pavedienu – un, iespējams, svarīgāko no visiem. Proti, „Molojs” ir pirmā daļa Beketa romānu „Triloģijā”, kuru turpina „Melouns mirst” un... „Vārdā nenosaucamais” jeb „The unnamable”. Kas, savukārt, mani noveda pie pirmā vēstījuma, ka nozīme ir tikai tādām jūtām, kuras nevar izteikt vārdos.

Tātad, pirmā atbilde uz skaitļu virkni bija 65. Otrā – Bekets. Bet galīgais secinājums – Maksimilāns vēlas, lai es izlasītu Beketa „Vārdā nenosaucamo” un tur rastu turpmākās atbildes. Šajā dienā bija jau par vēlu, jo visas bibliotēkas bija slēgtas, bet nākamajā man pilnīgi noteikti pusdienu pārtraukumā bija jādodas uz bibliotēku, lai tur paņemtu romānu „Vārdā nenosaucamais”.