Viesuļvētras modelis

Правовая оговорка: zemāk redzamais teksts ir literārs fantāzijas auglis. Tā varoņi un notikumi ir izzīsti no pirksta un nav saistāmi ar reāliem cilvēkiem un faktiem, viss ir viena vienīga fikcija. Tekstā ir lietoti atsevišķi labā sabiedrībā nepieņemami vārdi, par kuriem atvainojos smalkjūtīgiem un ticīgiem lasītājiem, kuri pēc šī stāsta izlasīšanas nevarēs gulēt.

Es no dzīves nekad neko labu negaidu. Un jo īpaši neko labu es negaidu, ja mani uz savu kabinetu pasauc projektu vadītājs. Ir tāds nerakstīts likums – viņš nekad tevi pie sevis nesauks kādā labā lietā. Nekad nav gadījies tā, ka projektu vadītājs mani izsauc pie sevis un pavaicā, vai es nevēlētos ar viņu kopā sestdien aizbraukt pamakšķerēt Alaukstā. Ja nu kas – ciest nevaru makšķerēšanu, viens pilnīgi stulbs sports. Tāpat viņš mani nemēdz uzaicināt vakarā uz Padiju iemalkot kādus trīs-četrus, varbūt septiņus kausus alus. Ja viņš mani grib redzēt, tad faktiski ir tikai divi varianti:
- ir sūdi;
- būs sūdi.

Pirmajā gadījumā kaut kas ir nogājis greizi ar kādu no aktuālajiem projektiem, un pār projektu vadītāja galvu jau ir izlijusi tonna kūtsmēslu, kuru viņš tagad savā sirdsšķīstībā deleģē arī man. Patiesībā šis variants man patīk labāk, nekā otrais, jo tas, savukārt, paredz, ka būs jauns projekts. Jāatzīst, es neciešu jaunus projektus. Jau visi vecie, manuprāt, ir lieki un bezjēdzīgi un daudz vienkāršāk būtu, ja mēs vispār pārstātu lietot datorus un tā vietā atsāktu viens otru zvetēt pa galvu ar vālēm un kopoties alās. Taču tie visi neārstējamie baitu pisēji, kas ir pārņēmuši varu šajā pasaulē, nekad mūžā nepieļaus šādu pilnīgi racionālu scenāriju. Un man nākas atzīt, ka arī es kaut kādā ļoti netiešā mērā esmu visas šīs sapuvušās sistēmas sastāvdaļa, maza skrūvīte lielajā mehānismā, kas varbūt pat ir mazdrusciņ līdzvainīga tajā, ka lielais smirdīgais rats turpina velties. Es gan negribu sevi padarīt par kaut kādu baigāko vainīgo – kā programmētājs es neesmu atbildīgs ne likuma, ne Dieva priekšā par to, ka mana darba augļi ir nevienam nevajadzīgi elektroniski sūdi, kuru īstā vieta būtu sešas pēdas zem zemes, taču īpaši dziļos depresijas un paškritikas brīžos es mēdzu aizdomāties, ka, iespējams, man vajadzēja izvēlēties kādu tikumīgāku profesiju.

Mans tagadējais šefs Žora kopumā ir tīri ciešams projektu vadītājs. Maita un ekspluatators, tas jau ir pašsaprotami, bet citādi – esmu strādājis arī ar daudz lielākiem tūpļiem. Atšķirībā no vairuma man zināmo projektu vadītāju, Žora vismaz aptuveni zina, kas ir projekts un kas ir vadība. Saistība starp šiem abiem jēdzieniem viņam gan ir pasveša, bet neko vairāk no skūtgalvaina bandīta, kas ticis par IT projektu vadītāju tikai tāpēc, ka viņš ir sēdējis kopā ar uzņēmuma galveno akcionāru, laikam jau nevar. Turklāt par spīti vecajai draudzībai, Žoram diezgan daudz nākas no mūsu lielā bosa Sļivovica kunga dzirdēt tik skarbus pārmetumus, kas mani varētu novest no baltajām pelītēm līdz kapam ne ilgākā laikā kā piecās minūtēs.

Pēc sekretāres zvana, ka Žora mani vēlas redzēt, pabeidzu Crazy Birds līmeni, sataisīju nopietnu sejas izteiksmi un devos uz tā saukto sarkano istabu. Žora izskatījās, ka nebija sevišķi labā omā, kas gan viņa gadījumā atbilst standartiem, un sev raksturīgajā stilā viņš mani apbēra ar verbālo caureju: “Valdi, mums te ir viens klients uzradies, kuram vajag uztaisīt, velns viņu zina, ko tieši, bet viņiem esot divsimt stabi, ko varot tam tērēt. Teicu, ka mēs, protams, viņiem uztaisīsim, kaut vai pašu velnu no pakaļas izvilksim, ja vajadzēs, ka tik naudu dod. Tā varbūt gluži nē, tu jau Voldoja Janovič saproti, ka es tā viņiem neteicu, bet doma apmēram tāda. Ja ir nauda, mēs strādājam. Tu būsi galvenais atbildīgais programmētājs, jo Aldis atkal zapojā aizgājis, bet es ticu, ka tu tiksi galā, nestrādājam jau kopā pirmo reizi. Katrā ziņā viņiem vajag lai tas strādātu tik ātri, ka viņu sekretāre (jēziņ, kas viņai par pupiem!) nespētu tik ātri pastrādāt, lai visu laiku programma būtu ātrāk. Ko tas lai arī nenozīmētu, dritvaikociņ. Teicu, ka metīsim malā visus pārējos projektus – tātad, tu pārējos taisīsi vakarā pēc darba, vai arī es tavu suņa smaku šeit neredzēšu, bet viņu projekts – visaugstākā prioritāte. Valdība var pagaidām iet dirst ar to maksājumu sistēmu, valstij jau naudas nav, a šeit – tīri neslikti. Turklāt valsts jau nekur nepazudīs, a šiem kantoris varbūt pēc pusgada jau būs tju-tju, un kur mēs tad no viņiem naudu izzīdīsim? Nekur. Tātad jāņem, kamēr viņiem vēl ir. Teicu, ka tu esi labākais programmētājs valstī, ar astoņām augstākajām izglītībām, doktors, vai kā nu tur to pareizi sauc. Tas viņu direktors, kas pie mums bija, man jautā – a tu, gadījumā, mani te par āzi neuzskati? Astoņas augstākās izglītības nemaz vienam cilvēkam nevar būt, Ženēvas konvencija to aizliedz. Tad, ko tu man Valdi, te esi čugunu pilnas ausis pielējis, ka tu redz šitāds profesors un tāds redz profesors, ja es klienta priekšā kā pliku pakaļu tagad biju? Tev jau, protams, pie pakaļas pašam, ne tev šefam par to jāatskaitās, šefs jau ar tevi pat nerunās, par tādu lupatu viņš tevi ar visiem taviem sešdesmit grādiem uzskata. Bet nu, jā, tu vari sākt strādāt, papīri visi parakstīti, protams, viņi tur mūs gribēja kā mazos apčakarēt, bet Sjoma ir labs jurists, viņš šiem saka – kukiš! Šitādu mēs neparakstīsim, kamēr neizlabosiet trešo paragrāfu, kurā teikts, ka mēs esam jūsu maukas. Šiem bija uz tikšanos tāds resns uzvalkā pidriķis, kaut kāds zvērināts tiesvedis, vai fig viņu zina kas, tam visa seja pārklājās ar sviedriem, acis sarkanas, un šis tur bezmaz sāk raudāt, ka ne par kādām maukām viņi mūs nē, ka viņi tikai sava uzņēmuma intereses aizstāv, un vispār tas esot standarta līgums, kurā nevienu burtu neizmainīsi bez piekrišanas no augstākajiem plauktiem, kas esot Jekaterinburgā, kur viņiem visi lielie čiekuri sēž. Bet Sjoma šiem pretī – nekā, mūsu statūtos teikts tā un šitā, uz tādiem noteikumiem pat Tambovas vilks ar tevi nedancos. Un tas resnais jurists vēl sarkanāks piepūtās, slaucīja pieri lupatā un beigās pateica – labi, mani par to laikam lielie bosi zili melnu pataisīs, bet parakstīsim tā, kā jūs to sakāt, lai nu būtu, nevaram taču visu nedēļu šeit par vienu punktu lamāties. Un tā viņi arī parakstīja tos papīrus tā, ka patiesībā viņi būs mūsu maukas un nevis otrādi. Apmēram līdzīgā stilā kā ar valsts pasūtījumiem. Bet tas nenozīmē, ka tu varēsi luni laist. Ja palaidīsi – uzreiz uz ielas izdzīšu, suņa bērns nepateicīgais. Tu jau domā, ka te baigā lafa būs un piena upes ar rīsiem krastos? Ne vella tā nebūs, ja tu man te atkal slinkosi, tavs dibens būs tas, kas degs, ne manējais. Mani tomēr direktors ciena, a tevi viņš pat neatceras, vienreiz ierauga, un pēc minūtes jau aizmirst, viņam tādi gnīdas vispār neko nenozīmē. Labi, var iet, tātad – valdība pagaidām pie pakaļas, sākam to lielo grūdienu.”

Ar to mana audience pie Žoras beidzās, varēju atgriezties savā kabinetā un sākt plānot turpmākos darbus. Tātad, cik sapratu, no nākamās dienas es varēju sākt taisīt jauno projektu, kuru kaut kādu iemeslu pēc Žora bija uzticējis man vienam, neko nepaskaidrojot, turklāt nebija zināms, kas vispār ir jātaisa, kas ir pasūtītājs, kādi ir termiņi un tā tālāk. Galvenais, protams, bija noskaidrot, vispār, ap ko grozījās lieta. Zināju tikai to, ka Žoram labāk nekādus papildjautājumus neuzdot, jo viņš mēdza šādos gadījumos zaudēt savaldību un draudēt mani nodurt, cietuma skola tomēr ir ļoti spēcīga.

Rezultātā izvēlējos drošāko variantu – līdz darba dienas beigām spēlēju “Angry Birds”, vienmēr esmu uzticējies problēmu pašuzsūkšanās spējām.

Darba dienas vakaru aizvadīju jau ierastajā manierē – ar alu, hokeju un diskusijām par politiku IRCā. Šāda ir mana ikdiena jau vairākus gadus, kopš vienīgais cilvēks, ar kuru man ir salīdzinoši tuvākas attiecības, ir mans projektu vadītājs, jo viņš vismaz sarunās ar mani izrāda kādas emocijas un reizēm uz mani kliedz kā uz nemīlētu sievu, bet citkārt lamā kā nogrēkojušos suni.

Iespējams, šāds dzīves raksturojums izklausās diezgan depresīvi, bet patiesībā nemaz tik traki man neklājas. Hokeja spēļu skatīšanās labi palīdz atpūtināt dienas garumā pārpūlētās smadzenes, alus uzlabo noskaņojumu un dara saulaināku skatu uz dzīvi, bet čats nodrošina man kā cilvēkam nepieciešamo socializācijas vajadzību. Protams, kādreiz bija laiki, kad es varētu politiskus jautājumus izrunāt pie alus kausa ar dažiem draudzīgāk noskaņotiem kolēģiem, taču gadiem ejot šādi fiziski kontakti ir izgaisuši nebūtībā. Daži mani kādreizējie draugi tagad mīt Rietumeiropā, citi izklīduši pa dažādiem kaktu kantoriem tepat Latvijā, bet tie, ar kuriem joprojām strādāju kopā, ir apprecējušies, apbērnojušies, izšķīrušies, vēlreiz apprecējušies, vēlreiz apbērnojušies un nogūlušies zem divkāršas kredītu nastas. Viņiem nav ne laika, ne intereses, malkot alu kopā ar mani, kas joprojām dzīvo viens un kuram nekad nav izdevies izveidot ar kādu sievieti attiecības, kas būtu ilgākas par vienu hokeja sezonu.

Šobrīd esmu viens jau ilgāku laiku, mana pēdējā draudzene atstāja manī vairākas plēstas brūces, kuras vēl nav īsti sadziedētas, un nelielas bažas par manu veselo saprātu, jo tagad es droši apzinos, ka viņas mašīnas aizdedzināšana nebija saprātīga rīcība no manas puses un ka man ļoti paveicās, ka vienaldzīgā Latvijas policija neuzsāka šīs lietas izmeklēšanu. Vairākkārt mēģināju uzsākt jaunas attiecības, taču jūtu, ka vēl neesmu tām gatavs un baidos, vai tik nākošajā reizē es nemēģināšu aizdedzināt pašu bijušo draudzeni un nevis viņas transporta līdzekli.

Vispār jau es esmu diezgan mierīgs un nosvērts, bet katram cilvēkam gadās melnās dienas. Un cilvēkam, kurš strādā tik kriminālā nozarē kā es, tādu ir īpaši daudz. Man patiktu, ja manam darbam būtu kaut kādi taustāmi augļi, kaut kas tāds, ko es varētu pats novērtēt un parādīt citiem. Es labprāt būtu strādājis par galdnieku, taču tagad ir jau daudz par vēlu kaut ko mainīt. Vienīgā mana puslīdz reālā karjeras perspektīva ir pašam kādreiz kļūt par projektu vadītāju, taču tam es vēl pagaidām esmu daudz par kompetentu. Ja saņemšu šādu paaugstinājumu, man droši vien vajadzēs ar steigu sākt lietot kokaīnu vai vismaz ostīt līmi, jo citādi neviens manī nespēs atpazīt īstu projektu vadītāju. Šādā amatā pat dedzinātāja slava man vairs nebūs pietiekama, jo īstam projektu vadītājam klājas būt pilnīgi nepieskaitāmam, citādus cilvēkus programmētāji par autoritātēm neatzīst.

Tā visai vienmuļi rit manas dienas un naktis, dienu no dienas, gadu no gada. Reizēm tas rada dziļāku depresiju, it īpaši vasarā, kad nav hokeja. Sāc pārdomāt savu dzīvi, nepareizos celus, nepareizos lēmumus. Es neesmu sevišķi paškritisks, taču mana dzīve šodien nekādi neatbilst tam ideālam, ko biju sev radījis skolas laikos. Man nav sievas un trīs bērnu, nebraucu ar sporta auto un ne reizes neesmu bijis tālākās ārzemēs par Poliju. Es nevadu lielu uzņēmumu un nevaru kliegt uz saviem padotajiem, saucot viņus par blozgām un atsaldeņiem. Mans personīgais laimes indekss ir visai zems, un to uz augšu spēj pacelt tikai promiles, un pa retai reizei – kāda labāka datorspēle. Taču pat spēles pēdējos gados kļūst tikai sliktākas un sliktākas, un neko tādu īsteni labu es neesmu spēlējis jau savus desmit gadus.

Droši vien, viss pa īstam sāka iet dēlī 2011.gada pavasarī. Tolaik man bija tikai drusku zem trīsdesmit un ar Ilmu grasījāmies kopā veidot ģimeni. Bijām iepazinušies hokeja hallē sezonas atklāšanas spēlē un mūsu attiecības turpinājās līdz pat izslēgšanas spēļu sākumam. Bet tad – visam tika pārvilkta melna svītra, un mana dzīve iedalījās posmos “pirms” un “pēc”. Un pie vainas tur nebija tas, ka tolaik jaunais un vēl nenovērtētais Gints Meija nespēja spēlē pret maskaviešiem iesist tukšos vārtos, bet gan tas, ka Ilma ņēma un man paziņoja, ka es viņai esmu apnicis un ka viņa varētu atrast kaut ko labāku. Es biju domājis, ka Ilma beidzot būs tā īstā, sieviete, kas man dzemdēs trīs dēlus (veselu uzbrukuma maiņu!), kura mazgās manas zeķes un vārīs man boršču, sagaidīs mani pārnākušu pustrijos naktī mājās no dzertiņa ar draugiem, lamās un pels par manu bezatbildīgo uzvedību un klusi raudās, kad es kārtējo reizi būšu iekaustījis dēlus par viņu nepietiekamo dedzību treniņos, bet viss tas sabruka kā kāršu namiņš, jo es Ilmai vairs nešķitu interesants. Un ko gan viņa, sasodīts, varēja gribēt?! Es biju programmētājs, kas strādāja pusotru slodzi un katru vakaru atgriezās mājās tik noguris, ka pat televizora pults lietošana sagādāja grūtības. Un viņa ņēma un mani vienkārši pameta vienu! Viss, kas tam sekoja, bija tikai loģisks un neizbēgams – visai drīz mūsu attiecību galam sekoja Saeimas atlaišana, kuras rezultātā ārkārtas vēlēšanās pie varas nāca sarkanie un Latvija atkal nonāca Krievijas tiešā kontrolē. No mana darba nācās aiziet tiem latviešiem, kuri nezināja krievu valodu, kā rezultātā viņu vairums nonāca pārtikušajā Igaunijā. Mums pārējiem bija jāzvēr pie komunistu karoga, ka uzticīgi strādāsim Sarkanā lāča labā un nekad neuzdrīkstēsimies vairs ieminēties par neatkarīgās Latvijas pastāvēšanu. Sākās politiskās represijas un lopu vagoni atsāka savu kustību. Par sevi es sākotnēji arī bažījos, jo kā bijušajam Nacionālās spēka savienības biedram man draudēja nopietnas nepatikšanas. Nācās vien atklāt VDK ļaudīm Kristapa Kaupes bunkura atrašanās vietu, tādējādi saglābjot savu ādu. Naktīs gan reizēm man rādās Kristapa rēgs, kaulus grabinādams, šādās reizēs nākas no skapīša izņemt kādu stiprāku dziru, kura tad palīdz sirdsapziņai nomierināties.

Vēl nebiju paspējis iekārtoties pie datora un izdzert rīta krūzi kakao “Čeburaška”, kad garām vecajiem lūžņiem, kas gadiem ilgi bija krājušies uz grīdas atlaipoja sekretāre un pavēstīja: Žora tevi grib redzēt. No rīta sekretāre nekad nezvana, bet vienmēr nāk pie cilvēkiem personīgi, lai novērtētu, cik daudz viņi iepriekšējā dienā ir patērējuši stiprinošās dziras un varētu par to paziņot atbilstošajām struktūrām. Man nav īsti skaidrs, kāda VDK ir darīšana gar to, ka es dažas reizes nedēļā uztankojos ar odekolonu, bet izrādās – kaut kāda ir. Iespējams, tīri statistikai, lai zinātu, piemēram, cik daudz odekolona nepieciešams katru gadu saražot, lai mūsu kantora vajadzībām pietiktu. Šorīt gan es biju relatīvi svaigs – universālveikalā jau kādu laiku nebija bijis jēdzīga odekolona pieveduma, bet brūvējumu ar nosaukumu “Сиреневый май” es fiziski nebiju spējīgs iedzert.

Kas Žoram atkal būtu no manis vajadzīgs? Vai tiešām viņš būtu atcerējies, ka vajadzētu man kaut ko pastāstīt par projektu, kurš šodien būtu jāsāk? Vai varbūt vēl labākas ziņas – projekts atcelts, jo klients bankrotējis (vai pat nošauts – tā, lai nekad vairs mums neizteiktu pasūtījumu)? Diemžēl tādi svētki manā dzīvē gadās reti, kad pēkšņi izrādās, ka ir labas ziņas. Esmu tā novērojis, ka labas lietas notiek tikai vecajās padomju filmās. Jaunajās krievu filmās ar nekā pozitīva nav – viena vienīga dialektika, pašrefleksija un 3D efektu izmantošana.

Žora šorīt bija netipiski uzpucējies – uzvilcis savu 2.Pasaules kara veterāna trenci ar daudzajiem ordeņiem (Žora tic reinkarnācijai un tam, ka viņš ir pārdzimis Gastello, tālab šāda aizraušanās), un smagi apslacījis vaigus ar odekolonu (eh, būtu man ar kādu drusku piedāvājis!) un ļoti svinīgs. “Vaļdemar!” viņš mani uzrunāja, tā viņš mani dēvēja dienās, kad bija īpaši svinīgs. “Tu, cūkas bērns, esi viens laimīgs cilvēks! Man nupat zvanīja no pašām augšām un pavēstīja, ka tevi gribot redzēt Maskavā. Tātad – nedēļa komandējuma, jauno projektu es pagaidām uzņemšos pats apsaimniekot, kamēr tu varēsi meņģēties ar Maskavas blozgām un pie reizes aiziet uz centrālo VDK biroju, lai apspriestu savu tālāko nākotni. Kā es tevi apskaužu! Rīgas kaulainās kazas man ir jau līdz kaklam, es patiešām labprāt aizbrauktu uz Centru un mazliet paamzierētos. Bet nē – uz turieni sūta tevi, jo, redz, kaut kādam ziliķim no iekšējās izlūkošanas dienesta radušās aizdomas, ka tu neesi pietiekami lojāls valstij un tālab tevi nepieciešams pārbaudīt ar melu detektoru. Skaidrs, ka atbilstoša rezultāta gadījumā tevi pakārs Sarkanajā laukumā līdzās citiem maztautu izdzimteņiem, kas pieķēzījuši svēto Krievzemi ar savu neticību un draudzēšanos ar režīma ienaidniekiem. Es tevi ar to negribu biedēt, tu pats taču labi zini, ka cilvēka dzīvība nav sevišķi daudz vērta, turklāt tev ir visas iespējas nākamo reizi pašam piedzimt kā VDK aģentam un tad atriebties tiem visiem salašņām, kuri tevi iepriekšējā dzīvē nobendēja. Bet tā vismaz paspēsi ar sievietēm papriecāties, jo zinu, ka tava privātā dzīve ir viens vienīgs vājprāts un vientulība. To zina ikviens darbā, jo mums taču ir novērošanas kameras tavā dzīvoklī. Kopumā gribu teikt, ka tu esi stipri garlaicīgs cilvēks un man droši vien tevis pietrūks, ja būs jāmeklē cits nekam nederīgs programmētājs tavā vietā. Tev vēl ir divas stundas, pirms ieradīsies konvojs, lai tevi slēgtā kastē transportētu uz lielo galvaspilsētu. Es tavā vietā izmantotu šo laiku, lai aizpildītu atskaiti par šajā nedēļā paveiktajiem darbiem, jo var gadīties, ka jaunajam darbiniekam gribēsies zināt, ko viņa priekštecis darījis. Es, protams, negribu garantēt, ka tu neatgriezīsies, jo saprotu, ka ar manu ziņojumu vien nav pietiekami, lai tu noteikti karātos un var gadīties ka vēl kāds šīzīgs aģents izdomās, ka tu tomēr vēl vari būt valstij noderīgs, tāpēc jaunu kandidātu es vēl šodien meklēt nesākšu, bet pagaidīšu kādas aktuālākas ziņas. Tu tikai sevišķi nesatraucies – gan jau tu ar tām sievietēm zināsi ko darīt, bet VDK veči ir profesionāļi – par viņu darbu arī vari īpaši nedomāt. Labi, vari izklīst.”

Es biju dziļi satriekts un šokēts, lai gan vienlaikus – kaut ko tādu jau varēja paredzēt. Vienmēr esmu apgalvojis, ka man dzīvē sevišķi neveicas. Un tā jau atkal notika – VDK pie sevis aicināja mani, nevis sistēmanalītiķi Kasparu, kurš ir vistipiskākais kontrrevolucionārs un valsts ienaidnieks, kādu es vien varu iedomāties. Cik zinu, viņš pat joprojām pa vakariem caur tuneli pieslēdzas Igaunijai un spēlē tīklā “World or Warcraft”, par ko Padomju Latvijā normālos gadījumos nošauj uz vietas. Bet Kasparam ir kaut kāda aizmugure, kuras dēļ viņam ir atļauts viss – pat klausīties darbā kasetes ar “Līvu” dziesmām. Un viņa aizmugure un jumts tagad atspēlējas man – kopumā pavisam godīgam programmētājam, kura vienīgais grēks ir tajā, ka viņš nesaskata dzīves jēgu stulbā koda rindu virknēšanā. Turklāt viņiem pašiem taču vajadzētu zināt, ka vēl Ņikita Hruščovs nodēvēja kibernētiku par buržuāzu zinātni, bet tagad – nē – visiem ir jāmācās programmēt, jo varbūt kādreiz kādam izdosies uzprogrammēt īstu komunismu. Un par to visu ir jācieš man, kas kopumā ir bez vainas.

Nekādu atskaiti es, protams, neuzrakstīju. Tā vietā izdzēsu no cietā diska visus savus dokumentus (cik labi, ka mums nav centralizēta backup) un septiņas reizes pārrakstīju tā saturu ar nacistu porno filmām, lai būtu grūtāk nepieciešamības gadījumā manus datus atjaunot. Atstāju pilnu krūzi tējas, lai tajā sāktu veidoties pelējums un katram gadījumam piekakāju zem galda. Smaka bija tik pretīga, ka aģentu ierašanās mani pat nedaudz uzmundrināja. Kā būs, būs – varbūt vēl izdosies izbēgt cilpas un iemānīt tajā kādu savu nedraugu. Vai kaut vai pusdraugu. Nepagāja ne piecas stundas, kad man pakaļ ieradās divi vīri. Viņi bija tik laipni, cik vien šādas profesijas pārstāvji tādi vispār spēj būt, un pat atļāva man paņemt līdzi manu tējas krūzi, uz kuras trekniem burtiem bija rakstīts "Pasaulē labākais programmētājs (gandrīz)". Es uz viņiem jau arī ļaunu prātu neturēju - ne jau izpildītāji ir vainīgi pie tā, ka viņiem nākas veikt nejaukus darbus. Ja tev priekšniecība liek veikt publisku nāvessodu, tad tu jau nevari sākt celt iebildumus, jo pretējā gadījumā riskē, ka vēlāk nesaņemsi paaugstinātu pensiju par darbu sevišķi grūtos apstākļso. Līdz ar to es arī nebūtu protestējis, ja man būtu jāprogrammē, piemēram, gāzes kameras vai jāveic aprēķini, cik daudz ciankālija nepieciešams, lai likvidētu visu Āfrikas populāciju. Mēs esam tikai melnā darba veicēji - neviens nevar mūs piespiest mūsu darbu mīlēt, un tāpat neviens nevar no mums prasīt, lai mēs to neveiktu. Protams, ne vienmēr es spēju būt tik aukstasinīgs un racionāls, bet īpaši smags stress mani drīzāk nomierina.

Par laimi uz Maskavu mūsdienās vairs nav tā kā agrākos laikos jābrauc lopu vagonos, bet gan ar pilnu komfortu vari aizlidot ar "Aeroflot" reisu kopā ar citiem tādiem pašiem kā tevi - varbūtējiem nāviniekiem un varbūtējiem partijas sekretāriem. Viss ir atkarīgs no tavas spējas skaisti runāt, cūkas veiksmes, nejaušības, tavas acu krāsas, priekšnieka noskaņojuma un "Spartak" snieguma pēdējā spēlē pret "Dinamo". Īsi sakot - neko uz priekšu zināt nevar, kas varbūt arī ir labāk, jo tev vismaz nav nolemtības sajūtas. Turklāt ne tik bieži man gadās iespēja lidot ar lidmašīnu, lai es tā vienkārši uzreiz padotos un izlemtu - mana spēlīte ir galā, jau rīt pat es būšu izlikts par ēsmu slavenajiem Maskavas rāts torņa kraukļiem.

Lidojuma laikā paspēju nedaudz izgulēties, un pa taisno ceļu tiku nogādāts kādā visai pieklājīga paskata viesnīcā netālu no Tarasovkas. Ja arī nākamajās naktīs man draudētu stāvēt ledus aukstā ūdenī, nemitīgi skaļruņos skanot "Боже, царя храни", tad vismaz pirmo nakti Maskavā es varēju izgulēties gandrīz tikpat labi kā mājās. Turklāt numuriņā bija arī minibārs, kura saturu es izteikti patukšoju. Ja nu gadījumā man nebūtu lemts no Maskavas atgriezties dzīvam, diez vai man būtu jāuztraucas par pārāk lielu viesnīcas rēķinu, ja tomēr mana dzīvība tiktu saglabāta, tas būtu pietiekams iemesls samierināties ar nelielām papildus izmaksām, un vispār potenciāli pēdējās savas dzīves stundas es nevēlējos pavadīt, būdams pilnīgi skaidrā.

Par spīti nelielām galvassāpēm, no rīta ieēdu sātīgas brokastis un tikai ap pulksten desmitiem man pakaļ ieradās melns automobīlis, kuram mani bija jānogādā kādā no atbildīgajām iestādēm – droši jau es nezināju, kurai no tām bija radušās aizdomas, ka es varētu nebūt pietiekami lojāls. Kā izrādījās, par manu personu bija sākusi interesēties Labklājības ministrija. Automašīna mani pieveda pie iestādes durvīm, un šoferis pateica, lai es ejot droši iekšā un tur saņemot tālākās instrukcijas. Dīvainā kārtā nekādi vīri melnā šoreiz klāt nebija, biju atstāts savā vaļā, vai vismaz tika radīta šāda ilūzija, jo es jau nezināju, cik daudz slepeno aģentu slēpās katros krūmos.

Ministrijas ēkā neviens man nekādas instrukcijas pats sniegt negrasījās, tālab nācās uzmeklēt kādu sekretāri, stādīties priekšā un lūgt noskaidrot, ko tad man īsti vajadzēja darīt tālāk. Tiku nosēdināts pie 305.kabineta durvīm, kuru šiltīte vēstīja “Referents Mihails Kuzmins”. Gaidīt nācās diezgan ilgi, un mani nemierīgu darīja dažādas skaņas, ko dzirdēju nākam no citiem kabinetiem. Dažviet cilvēki kliedza tā, it kā viņus sistu ar gaļas āmuru, citviet – tā, it kā viņi piedalītos grupveida orģijās, no citām telpām varēja dzirdēt piedzērušos ierēdņus lamājam valdību un vienam otram, pa reizei uzdodot retorisko jautājumu, “Vai tu mani cieni?” Sajutos tā, it kā es būtu nonācis Bābelē desmit minūtes pirms tās slavenā torņa sabrukšanas, un ka šādos apstākļos man tomēr bija jāsēž kaut kādā neizturami garlaicīgā rindā. Turklāt – neviena cita cilvēka gaitenī nebija, es biju vienīgais gaidītajs, kuru nekādi neviens nevēlējās uzņemt kabinetā.

Beidzot pēc aptuveni divu stundu dirnēšanas 305.kabineta durvis atvērās, pa tām pabāzās laukā neķemmētu matu ērkulis un šķelmīga paskata seja, kas ar zināmu aizkaitinājumu pavēstīja: “Ja jau esi atvilcies, tad nāc tik iekšā!”

305.kabinetā mani uzņēma laipni un vienlaikus iznesīgi. Kabineta saimnieks stādījās priekšā kā Arkādijs Arkādija dēls un laipni piedāvāja man ieēst kādu maizīti ar sarkanajiem ikriem, uzdzerot virsū visdzidrāko Karēlijas šņabi, kādu vien debesu tētiņš radījis. Kā atklājās, Arkādijs Arkādija dēls mani nemaz nebija uz Maskavu aicinājis, bet patiesībā viņš bija gribējis redzēt pie sevis manu priekšnieku Žoru, taču ja jau es esmu atbraucis, tad viņš varot mani arī nopratināt. Šajā brīdī, protams, atcerējos, kā Žora man bija žēlojies par to, ka viņš jau tik ļoti gribētu braukt uz Maskavu, bet viņu neviens nesaucot, un pieminēju viņu domās ar sliktu vārdu. Tikām Arkādijs Arkādija dēls sagatavoja man melu detektora krēslu, pavaicāja, vai tajā jūtos pietiekami komfortabli un vēl iedeva glāzi ļoti garšīga kompota.

Sāka viņš ar pašiem vienkāršākajiem jautājumiem, lai pārliecinātos, vai aparāts vispār strādā: pavaicāja man, kas ir labāka grupa - "Bītli" vai "Pesņari"?; kāds šodien ir datums?; vai sāls šķīst ūdenī? Pamazām tēmas kļuva kutelīgākas, un arī man nācās grūtāk izlemt, ko tieši vajadzētu šajā brīdī teikt:
- Vai jums garšo sālīti gurķi?
- Ja vilciens A no Bobruiskas uz Minsku izbrauc pulksten 13:15, bet vilciens B no Minskas uz Bobruisku izbrauc 14:00, cikos kura vilciena pasažieri saindēsies ar pusdienām?
- Kurš no sekojošajiem nekad nav bijis Latvijas prezidents: Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga vai Valdis Zatlers?

Pēc pirmajiem divdesmit jautājumiem tika uztaisīta neliela pīppauze, kuras beigās dabūju vēl vienu glāzi kompota, un tad atkal atsākās pratināšana, pagaidām vēl neizmantojot nekādus moku rīkus.

Nevienā vienīgā jautājumā es necentos melot, jo zināju, ka no tā nebūtu jēgas, jo ne jau manās atbildēs klausījās ierīce, bet gan tā vizualizēja manas domas, ko vēl turklāt tiešraidē varēju pats redzēt uz ekrāna man priekšā. Neizskatījās gan, ka Arkādiju Arkādija dēlu sevišķi interesētu šī testa rezultāti, tālab uz tiem jautājumiem, uz kuriem uzreiz atbildēt nevarēju, jo nevarēju kaut ko atcerēties, viņš man ļāva atbildēt ar standartfrāzēm, skaidrodams, ka viņam vajadzētu visā drīzumā doties uz tikšanos ar mīļoto sievieti un ka viņu nemaz neinteresē kaut kādas tur stulbas sazvērestības teorijas, kurās es varbūt varētu būt iesaistīts. Tā īsti, manuprāt, man netika uzdots neviens jautājums, kas sevišķi pārbaudīja manu lojalitāti partijai vai vismaz profesionālo kvalifikāciju, un pēc apaļiem piecdesmit jautājumiem nopratināšana tika atzīta par pabeigtu, parakstīju papīru, ka man nav iebildumu, ka manas nopratināšanas rezultāti varētu tikt izmantoti nopratināšanas pakalpojuma kvalitātes uzlabošanai (kā programmētājs es zinu, cik svarīgi ir saņemt lietotāju iespaidus par konkrēto sistēmu, lai varētu tos izmantot pret viņiem pašiem, pastiprinot apnicīgākos un kaitinošākos elementus un sabojājot to, kas viņiem vislabāk paticis).

Pēc nopratināšanas ar labi padarīta darba sajūtu tiku uzaicināts uz pirti. Nekāda apcietināšana man vismaz pagaidām nedraudēja, bet varēju mierīgu sirdi doties nomazgāties, gluži kā Žora to bija paredzējis. Nez, vai zinot, ka varēs tā patiešām no sirds paamzierēties ar galvaspilsētas mamzelēm, viņš arī būtu mani laidis uz Maskavu, bet pats palicis Rīgā, skaidrojoties ar visādiem pretīgiem pasūtītājiem par to, kāpēc atkal nav ievēroti termiņi un kāpēc funkcionalitāte neatbilst specifikācijai. Pēc kārtīgas nomazgāšanās pirtī es pat ar zināmu prieku apcerēju to, kā Žoram nākas locīties, melojot, ka viss ir uztaisīts precīzi atbilstoši pasūtījumam, tikai pasūtījums bijis nepareizi formulēts un ka jebkādi labojumi ir par papildu samaksu atbilstoši tirgus cenām, pretējā gadījumā klients var iet pie konkurentiem un lūgt, lai tie taisa visu pilnīgi no nulles, jo mūsu kods ir īpaši nelasāms un nedokumentēts. Tikām klients, kliegdams un spļaudīdams draud ziņot par mūsu kantora pārkāpumiem kaut kādiem augstiem kungiem, kuri visus programmētājus nosūtīs uz Sibīriju par spameriem. Tikām es sēžu baltā peldmēteli simpātisku sieviešu sabiedrībā un baudu kārtīgu trīsgraudnieku.

Divām no viņām - Darjai un Marjai piedāvāju kopīgi pavadīt arī vakara tālāko daļu. Viņas, protams, neatteicās. Šeit es neko labāk neatstāstīšu, video materiāls ir pieejams tiešsaistē, tur tu varēsi visu aplūkot daudz labāk un skaidrāk, nekā es to vārdos varētu izteikt. Kad abas sievietes bija aizgājušas, bija jau pāri pusnaktij. Es jutos pietiekami labi - zināju gan, ka nākamajā rītā mani atkal gaidīs ministrijā un ka var gadīties, ka jau šodienas nopratināšanas rezultāti izrādīsies pietiekami izteiksmīgi, lai mani uz vietas izpeldinātu sašķidrinātā gāzē, bet vismaz pagaidām es vēl biju dzīvs, biju stājies ciešākos cilvēciskos kontaktos nekā tie iespējami IRC vidē, un pagaidām varēju būt gandrīz pilnīgi apmierināts ar notikumu gaitu.

Naktī gan man rādījās dažādi murgi, kuros Arkādijs Arkādija dēls izrādījās masku uzvilcis krokodils - ekoveikalu pārdevēju slepkava un es viņu mēģināju atgaiņāt, izmantojot Marksa kopotos rakstus kā bībeli, kas apture nelabos garus. Taču nezinu, vai tur pie vainas bija mani pārdzīvojumi ministrijā, vai aizdomīgas kvalitātes marihuāna, kuru uzsmēķēju pēc pirts. Rīgā vienmēr biju sekojis principam, ka nevajag smēķēt to, ko neesi pats audzējis, bet Maskavā nācās to pārkāpt, un varbūt tās bija tam sekas. Kā lai arī nebūtu, krokodili man nekad nav patikuši, varbūt tikai Ozolnieku pilsētas ģerbonī attēlotais draudzīgais krokodils Gena.

No rīta, iepriekš iespēju robežās salāpījis paģiras, devos atkal uz Ministriju, gatavs pratināšanas turpinājumam. Nu jau biju puslīdz mierīgāk noskaņots – zināju, ka izmeklētāji-nagu maucēji ir tādi paši cilvēki es, ar tādām pašām kaislībām uz alkoholu un vienaldzīgu attieksmi pret saviem pienākumiem. Taču tā jau vienmēr ir – tikko tu neesi kaut kam gatavs, tā tevi gaida kāds nepatīkams pārsteigums.

Izrādījās, ka šodien mani Ministrijā neviens negaidīja, jo vēl neesot no laboratorijas atnākuši pirmās nopratināšanas rezultāti, līdz ar to nebija skaidrs, vai turpmāka nopratināšana būtu nepieciešama. Es varēju gan uzrakstīt iesniegumu, kurā atzītu sevi par vainīgu, tādējādi atbrīvojoties no nepieciešamības turpināt visu šo padarīšanu, bet īsti vēlmes pašam būt sava sprieduma autoram man nebija, tālab ļāvu ministrijas ierēdņiem turpināt savu nesteidzīgo darbu un izmantoju iespēju apskatīt Maskavas daili.

Šī bija pirmā reize, kad viesojos lielajā galvaspilsētā, līdz ar to daudzkas no redzētā man bija pārsteigums, lai arī, protams, to visu iepriekš biju redzējis televīzijā un internetā. Izstāvēju rindu uz Mauzoleju, lai apskatītu abu Ļeņinu izbāzeņus. Daudzi Rīgā man gan bija apgalvojuši, ka pirmais Ļeņins nemaz neesot īsts, jo viņa nāve esot bijusi tikai inscinējums, kamēr pats Vladimirs Iļjičs toreiz esot aizbēdzis uz Argentīnu un tur nodzīvojis vēl vairākus gadu desmitus Ādolfa Hitlera sabiedrībā. Arī es pats biju šai versijai sliecies ticēt, jo nevar tā tautas vadonis ņemt un nomirt no sifilisa kā visprastākais futbolists, bet tagad, stāvot pie viņa liemeņa līdzās grupai ķīniešu tūristu, es sajutu kaut ko virmojam gaisā un sapratu, ka nē – pirmais Ļeņins ir īsts, ne mazāk īsts par otro, un visas tās teorijas ir tikai vienas vienīgas blēņas, ko izplata nezinoši cilvēki ar mērķi padarīt citus sev līdzīgi stulbus.

Paviesojos arī slavenajā Maskavas ķīniešu pilsētiņā ar tās desmit metrus augsto Mao statuju, kas gan uz mani sevišķu iespaidu neatstāja, jo nule jau arī Rīgā bija izveidojusies diezgan pamatīga ķīniešu komūna un nekādas eksotikas tajā visā vairs nebija. Īsti nekā tāda, ko visas dienas garumā darīt, man nebija, un tērēt savu personīgo naudu uz sievietēm arī īpaši negribējās, tālab lielu dienas daļu vienkārši noslaistījos pa pilsētu, cerībā, ka nākamajā dienā atsāksies manis pratināšana, kas nozīmēs kaut kādu virzību visā procesā.

Tā kā diena bija gara, vakarpusē izlēmu aiziet uz futbola spēli starp “Spartaku” un Erevānas “Ararat”. Kopumā futbols gan mani ne pārāk interesē, taču no visiem kultūras programmas piedāvājumiem šim vakaram tas šķita labākais variants. Neiešu taču es uz kārtējo Josifa Kobzona jubilejas koncertu! Turklāt futbols Maskavā tomēr ir kaut kas pilnīgi cits nekā Rīgā, jo ir jau atšķirība starp 2.līgas turnīru, kurā “Daugava” cīnās ar komandām no Kaļiņingradas, Tallinas, Putinskas un citām relatīvām mazpilsētām, un Premjerlīgu, kurā spēlē daudzi futbolisti no bagātākajām Eiropas valstīm, arī nu jau pavisam vecais, bet savulaik pasaulē par izcilu atzītais Lionels Messi. Tieši Messi bija galvenais “Ararat” komandas motors, kas reizi pa reizei atrada robus “Spartaka” allaž nestabilajā aizsardzībā, raisot ne vienu vien dusmu tirādi leģendārā “Spartak” trenera Tihonova izpildījumā. Vairākas reizes no droša vārtu zaudējuma spartakiešus glāba vien veiksme un tiesnešu palīdzība, taču otrā puslaika sākumā arī vīri ar svilpi nespēja apturēt Messi iesāktu kombināciju, kas beidzās ar Aršaņana precīzu raidījumu tālajā vārtu devītniekā. Zaudētie vārtu “Spartaku” sapurināja, un pēc piecām minūtēm viņi rezultātu izlīdzināja, taču spēles turpinājumā Erevānas futbolisti cīnījās kā lauvas un godam nopelnīja punktu “Spartaka” laukumā. Man blakus sēdošie “Spartaka” fanu grupējuma pārstāvji, kas visas spēles garumā bija lamājuši Āzijas čurkas, kā viņi dēvēja armēņu futbolistus, pēc spēles dusmas pavērsa jau pret savējiem un atzina, ka atkal jau kuro gadu pēc kārtas “Spartaks” nespēja pildīt faniem doto solījumu cīnīties par visaugstākajām vietām un ka ja tā turpināsies, tad 2001.gadā izcīnītais čempionu tituls tā arī paliks pēdējais komandas vēsturē.

Pēc spēles kopā ar Toļiku un Azizu (maniem jaunajiem draugiem - “Spartaka” ultrām) aizgājām uz vienu bāru, kur dažu stundu garumā inteliģentās sarunās, malkodami pirmās šķiras degvīnu, apspriedām futbola laukumā redzēto, un vakara noslēgumā, sekojot sociālajos tīklos saņemtam aicinājumam, devāmies piedalīties grautiņos armēņu kvartālā. Jaunie draugi man aizdeva kastetes no sava krājuma, kopīgi ar viņiem izlaupījām kādu vīna bodīti, iepriekš iedzinuši īpašnieku ar viņa ģimeni pagrabā.

Vakara noslēgumā uzaicināju draugus pie sevis uz viesnīcu, kur mums piebiedrojās vairākas meitenes. Atkal vakars bija labi pavadīts.

Tikko es biju sapriecājies, ka dzīve tomēr nav viena vienīga bēdu leja, kad tās baltā svītra beidzās un mani atkal ierāva viesuļvētras virpulī. Viss sākās jau neilgi pēc pusnakts, kad viena no izsauktajām meitenēm mīlēšanās laikā ņēma un piečurāja manu gultu. Viņa gan ļoti atvainojās, ka neesot paspējusi aiziet uz tualeti, jo es esot bijis pārāk uzstājīgs, un ka viņai tā gadījies pirmo reizi dzīvē, bet man no tā vieglāk nekļuva. Nevarēju taču es tā vēsu prātu doties pie viesnīcas administrācijas un lūgt, lai man nomaina gultas matraci, jo, redz, man viena ielene to ir nočurājusi. Tā vakars beidzās visai draņķīgi, jaunos draugus arī palūdzu aiziet ātrāk, bet pats paliku smirdīgā numurā, kur man nācās gulēt vannā, lai tik ļoti nejustu drausmīgo smirdoņu.

Arī turpinājums nebija ne par mata tiesu labāks. Ap pulksten pieciem kāds skaļi sāka bungāties pie mana numura durvīm. Tā kā es vannā sevišķi labi iemigt nevarēju, tad pamodos uzreiz, bet sākumā negribēju iet nevienu laist iekšā, jo tur varēja būt kāda apakšējā numura iemītnieki, kuriem no griestiem bija sācis pilēt urīns. Tomēr klauvēšana bija uzstājīga un man jau bija sākušās galvassāpes, līdz ar to ,domās nolādējis šo neizturamo braucienu un savu blēdīgo priekšnieku Žoru, izrāpos no vannas un aizsteberēju līdz durvīm.

Izrādījās, ka man ir ieradušies pakaļ, būšot jābrauc lopu vagonā uz Sibīriju. Nezkādēļ biju domājis, ka šāds cilvēku transportēšanas veids jau kopš iepriekšējā gadsimta vidus vairs netika izmantots, bet aiz durvīm stāvošie vīrieši man iegalvoja – tiekot gan un kā vēl, tikai neiesaistītās personas par to nav informētas. Man tika atļauts paņemt līdzi vienu koferi ar mantām (it kā es ceļā uz Maskavu būtu varējis paņemt kaut ko vairāk), un pēc desmit minūtēm lika ar maisu galvā iznākt pa numura durvīm. Par maisu galvā es neko nesapratu, bet tā kā man pa durvju apakšu (kur bija milzīga šķirba) tika iestumts kartupeļu maiss, tad nācās vien paklausīt.

Caur maisa šķiedrām nojautu, ka man pakaļ atnākuši ir divi vīrieši, taču bija pārmērīga tumsa, lai saprastu, vai viņi ir bruņoti un vai man būtu vērts mēģināt beigt. Biju dzirdējis dažādus stāstus par to, kā cilvēki izbēguši no specdienestu bandītiem, taču nebija pārliecības, ka es netikšu pieplusots tai statistikas ailītei, kurā tiek atzīmēti “nošauts bēgšanas mēģinājuma laikā” gadījumi. Ar šīm lietām biju labi pazīstams, jo ne tik sen darbā biju veicis pasūtījumu – elektroniskās uzskaites sistēmas izveidi VDK Rīgas nodaļai. Negribīgi man jāatzīst, ka VDK bija viens no mūsu labākajiem klientiem – nekad nepiekasījās pie kļūdām un nepieciešamības gadījumā mainīja arī savus darbības principus, ja bijām pielaiduši kādu fušieri programmatūrā.

Braucot liftā, kas bija labi apgaismots, man izdevās saskatīt VDK aģentu sejas – tie bija mani vakarējie draugi Toļiks un Azizs. Tā diemžēl bieži izrādās, ka cilvēki, kas pret tevi labi izturās, patiesībā ir algoti mērgļi, kuru vienīgais mērķis ir iešaut tev lodi pakausī.

Nez kāpēc es vēl turpināju lolot cerības, ka varbūt man tomēr izdosies izsprukt sveikā – ka varbūt viņi abi mani tikai mēģina izāzēt un beigās mani nogādās nevis urāna raktuvēs, bet gan es novilkšu maisu un atklāšu, ka atrodos spēļu zālē un ka šādā veidā viņi mani izpestījuši no piesmirdinātā viesnīcas numura. Taču tad, kad melnā automašīna, kas mūs veda, piestāja pie kādas visai pretīga paskata dzelzceļa stacijas, kurā priekšā jau stāvēja lopu vilciens, šīm cerībām bija lemts izplenēt.

Vēl man atlika kāda cita cerība – ka varbūt viss ar mani pēdējās dienās notikušais nev nemaz reāls, bet gan tikai sekas pārmērīgai alkohola lietošanai un patiesībā es smagā toksikācijas stāvoklī mētājos kaut kur Rīgā uz ielas un tikai iztēlojos notikumus, kuri nemaz reālajā pasaulē nav iespējami, jo Latvija joprojām ir neatkarīga valsts, lopu vagoni ir staļiniskās Padomju savienības sastāvdaļa un tāds viesuļvētras modelis projektu inženierijā nemaz nepastāv. Šāda pārliecība visai negaidīti manī stiprinājās arvien vairāk – nekas ar mani nenotiek, es esmu visprastākais dzērājs, kas ierāvis pārmērīgi metilizētu alkoholu un tagad redz savas bērnības murgus saplūstam vienā vienotā veselumā. Es patiesībā biju pilnīgi brīvs un neviens nevarēja man neko padarīt! Protams, ja neskaita to, ka es kaut kur gulēju smagā delīrijā savos vēmekļos. Es varēju iet, kur gribēju, arī, piemēram, soli pa kreisi.

Šajā brīdī es šāvienu nedzirdēju, bet vēl paspēju padomāt, ka tomēr būšu “nošauts bēgšanas mēģinājuma laikā”.

No otras puses – ja jau es esmu miris, kā gan es varētu visu šo atstāstīt?