Pasaules apceļotāja gals
Kā man bija apnicis skatīties uz svešām ceļojumu bildēm! Es neesmu pret Internetu, bet šajā ziņā feisbuks bija vienkārši karātavas. Pietiek tev to atvērt, un tu uzzini, ka Māris atkal pabijis Alpos. Kristīne nobildējusies Spānijas pludmalē (un vēl kāds peldkostīms!). Ēriks vispār - pabijis Āfrikā pie tīģeriem. Nē, nav tā, ka man skaustu. Es jau neesmu nenovīdīgs. Bet pretīgi tas ir. Zīmējas te cilvēki ar to, ka viņiem ir nauda, ka viņi var atļauties aizbraukt uz Gibraltāru, Seišeļu salām vai pat Ķīnu. Nē, nu es saprotu, ka viņi darbā zog, guļ ar priekšniekiem un nemaksā nodokļus, un līdz ar to var tā ņemt un ceļot. Bet es nevaru. Alga man ir nekāda, teorētiski jau es varētu no rūpnīcas kādus žurku slazdus iznest, bet pamēģini tādus caur SS.lv pārdot, un tad nu sanāk - nav man iespējas doties tālākos ceļojumos kā uz tuvāko Zelta dimantu. Protams, ja kādu dienu es beidzot izcelšu lielo piķi un varēšu savu algu pieckāršot, būs cita lieta. Pagaidām tomēr mana sistēma vēl nestrādā, mēģinu to pilnveidot, bet nekādi. Bet vismaz ar ceļojumiem es sapratu, ka ir ideja. Vispār ideja man radās tualetē. Tā rodas vislabākās idejas, gan jau ka ne tikai man. Sēdēju es un skatījos uz kalendāru ar meiteni un palmām, un domāju: a kur, nez, tā bilde uzņemta? Vai patiešām tas autoserviss, kas šo kalendāru pasūtīja, sūtīja to meiteni uz siltajām zemēm, lai viņa varētu plika pie palmas nobildēties? Vai arī tas tomēr ir fotošops? Un tad nu es padomāju - jā, kāpēc nē, es arī tā varētu. Nē, ne jau pliks pie palmas, bet - fotošops vai tamlīdzīgi. Pareizāk - ne gluži fotošops, jo tur vajag baigās spējas, kādu man nav. Es ar datoriem šo to izdarīt varu - nu, tur, atvērt internetu, ielaikot video feisītī, bet ne jau tādā līmenī, lai ielīmētu sevi bildē ar Eifeļa torni. Bet šo to izdomāt gan es māku - ne velti vēl skolā mani sauca par Viltīgo Vili. Sāku es pavisam piesardzīgi. Neviens jau neticēs, ka es pēkšņi tā ņemšu un pēc ilgiem gadiem, kad tālākais ceļojums no Pļavniekiem man bijis pie mammas uz Gulbeni, došos kādu rītu uz Āfriku apskatīties uz tīģeriem un nēģeriem. Nē, tas izskatītos baisi aizdomīgi. Mans pirmais viltus ceļojums bija uz Lietuvu. Paņēmu melno mugursomu (to, kas no tās Rimi akcijas), piestūķēju pilnu ar drēbēm, lai izskatās piebāzta, bet nav pārāk smaga, un aizbraucu uz Rīgas auteni. Iepriekš jau biju paskatījies, kad būs autobuss uz Viļņu, lai nav ilgi jāgaida. Uztaisīju pašiņu uz busa fona, ieliku uzreiz feisītī ar heštegiem #VilisUzViļņu un #SenNekurNavBūts, un mierīgi aizbraucu tāpat mājās. Ok, varbūt ne pa taisno mājās, bet idejiski mājās. Te kāds varētu jautāt - bet ja nu tu satiec kādu no saviem feisīša draugiem, kamēr bildēs esi Viļņā, bet patiesībā Rīgā? Bet man tur viss atrisināts. Pirmkārt, vienmēr var teikt, ka tās bildes ir vecas. Otrkārt, reāli jau es savus feisīša draugus nekad nesatieku. Vairums no viņiem sen jau šancē ārzemēs, bet ar pārējiem vienkārši nekad netiekos. Tā jau ir, ka tev ir divsmit draugi, bet visi feisbukā, un reāli nav neviena, ar ko piektdienas vakarā aiziet iedzert. Ok, piektdienas vakarā vienmēr atradīsies kāds, ar ko iedzert, bet parasti tos cilvēkus par draugiem nesaucu, un viņi arī Feisīti nelieto. Bilde no autoostas saņēma divpadsmit "Patīk!" un pat vienu komentāru. Diezgan sakarīgs rezultāts, bet es zināju, ka varēja labāk. Tai sekoja pāris bildes, kuras biju pats uzņēmis autobusā uz Gulbeni pirms pāris gadiem (kurš gan pateiks, ka šī ceļmala ir netālu no Ūdrupes, nevis Lietuvā?), un tad jau bija laiks likt bildes no Viļņas. Skaidrs, ka tur man vajadzēja īstas bildes no Viļņas, bet tam jau ir izdomāts Internets. Atver gūgli, ieraksti "Viļņa foto", un tavā rīcībā ir tūkstošiem dažādu bilžu no Viļņas. Daži pilsētas skati, pāris džeki bārā (tā, lai izskatītos, ka es bildēju čomus), un galerija gatava! Pie galerijas jau bija veseli trīs komentāri, tai skaitā viens klasesbiedrs, kas tagad dzīvo Viļņā, piedāvāja saskrieties, kad nākamreiz būšu pie viņiem. Atbildēju, ka noteikti tā būs jādara, lai atcerētos vecos, labos laikus. Patiesībā nekādu konkrētu atmiņu par vecajiem, labajiem laikiem saistībā ar šo konkrēto klasesbiedru man nebija - skolas laikos viņš bija totāls tirliņš, par kuru visi smējās, - bet tam šajā situācijā īsti nebija nozīmes. Nogaidīju trīs nedēļas pēc brauciena uz Viļņu, un sāku domāt - kur tālāk? Izvēlējos Vāciju - pietiekami vienkāršs un saprotams galamērķis. Iečekojos Swarmā Rīgas lidostā ar tekstu, ka dodos uz Berlīni. Bildes no lidostas šajā reizē nebija - tur vēl būs jāizdomā, kā labāk īstenot. Tūristiskas bildes no Berlīnes imitēt nebija grūti - eleganti samiksēju paštaisīto materiālu - pašiņus pie Vācijas vēstniecības Rīgā un dažām tipiski vācu stilā būvētām ēkām (nācās pastudēt šo to par vācu arhitektūru), drusku mazāk uzkrītošu Rīgas jūgendstila skatu, un, protams, svešas bildes no Interneta. Iespējams, ar šādu komplektu būtu pietiekoši, taču es jau biju izdomājis pasākumu ar vērienu, kam vajadzēja padarīt manu ceļojumu nesalīdzami ticamāku. Tā gan bija acīmredzami ekonomiski neizdevīga budžeta pozīcija, bet uz vienu nakti samaksāju par gultu hostelī Rīgas centrā. Un ko lai saku - tā bija gudrākā investīcija manā dzīvē! Sākotnēji es biju cerējis uz to, ka varēšu sabildēt kolorīta paskata istabas biedrus, kurus pēc tam bildēs saukt dažādos vārdos un izmantot kā fotomateriālu vairākos nākamajos ceļojumos, taču patiesībā sanāca pat vēl labāk, kā varētu gaidīt. Sadraudzējos ar pārīti no Nīderlandes, kuri mani ne tikai uzcienāja ar zāli no saviem krājumiem, bet arī paņēma līdzi gājienā pa Rīgas krogiem. Un šādā veidā es tiku pie lieliskām bildēm no Berlīnes alus pagrabiņiem jautrā kompānijā (ārzemnieki jau vienmēr pievilina klāt vēl gan citus ārzemniekus, gan arī vietējās meitenes), un vēl arī holandiešu izmaksātajā alū ar uzviju atpelnīju par istabu samaksātos eiro. Nu jau sanāca, ka mana Berlīnes ceļojuma dokumentālie pierādījumi bija tik spēcīgi, ka pat mammu es droši vien varētu pārliecināt, ka biju pabijis Vācijā. Tā kā "ceļojumam" uz Berlīni es biju paņēmis darbā nedēļu atvaļinājuma, tad arī kolēģi, protams, gribēja zināt, kā man tur bija gājis, un tad nu es pastāstīju visādas Internetā izlasītas lietas par dzīvi Berlīnē, apgalvojot, ka stāstu no personīgās pieredzes. Tā kā vairums manu kolēģu gluži tāpat kā patiesībā arī es pats ārpus Latvijas nekad nav bijuši, viņiem varēja iestāstīt jebko, kā es to arī darīju. Tā sākās manas ceļojumu gaitas. Pamazām es sāku rakstīt blogu par saviem ceļojumiem, puspatiesību un melu stāstos sasniedzot arvien jaunākas virsotnes. Pienāca tas laiks, kad varēju Botāniskā dārza Palmu mājā uzņemt bildes no Dienvidamerikas, bet Rīgas zoodārzā - no Āfrikas. Ar laiku arī sapratu, ka nevajag nemaz sevišķi iespringt - tu vari vienas un tās pašas bildes ar zināmu laika intervālu saukt par uzņemtām Austrijā un Austrālijā, un cilvēki tāpat priecāsies un apbrīnos tavu superaktīvo dzīvesveidu, un brīnīsies, kā gan tu vari atļauties tik daudz ceļot. Draugu saraksts feisbukā uzauga no divsimts līdz piecsimts, un reizēm kāds pat piedāvāja satikties reālajā pasaulē. Es gandrīz vai varētu teikt, ka dzīve gāja uz augšu, un iedomātā ceļošana to padarīja labāku, skaistāku un laimīgāku. Bet realitātē - cik draugu tev feisbukā lai arī nebūtu - ja vakarā pēc darba tu pārnāc savā vienistabas īrētajā dzīvoklī, un vienīgais, kas tevi sagaida mājās, ir televizors, skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tev nebūs citas izvēles, kā izbeigt šo šovu ar lēcienu Daugavā no tilta vantīm. Un vienīgais, kas no tevis paliks, ir viltotas ceļojumu bildes feisbukā.