Dienā, kad piedzima Agneses

Patiesībā Agneses tajā dienā nepiedzima. Vismaz man par to nekas nav zināms. Pilnīgi iespējams, ka šajā dienā tomēr kādas Agneses mūžs arī bija ticis aizsākts, taču tā nu gan nebūtu mana darīšana par katru atsevišķu Agnesi interesēties. Pietiek ar kopīgu sugas vārdu – Agneses. Vai arī – māsas. Kā nu kuram labāk tīk. Vai Agneses būtu māsas? Jā, pilnīgi noteikti. Agnese ir māsa, un arī Agnese ir māsa. Tātad kopā – divas māsas. Kas par to, ka nav radinieces? Varbūt Šerloks Holmss un Doktors Vatsons arī nebija radinieki, taču vai tāpēc viņi būtu bijuši slikta komanda? Taču būsim nopietni, dārgie draugi. Jokus mūsdienās taču vairs nesaprot, un ikvienam nepieciešamas tikai sausas un precīzas atskaites, kurās pieminēts, ko kurš ēdis un ko kurš sacījis. Spiegošanas labad, kā sacīt jāsaka. Taču nepatīk man tā spiegošana, tāpēc rakstīšu kā nu sanāks. Bet sanāks tā..., kā nu sanāks.
Sestdienas vakars, apmēram pulksten seši. Taisnību sakot, precīzi seši, bet tas nav svarīgi Mana istaba, dators. Ziņģis pie datora. Redzēts skats. Jāiet pretī Lienei. Viņa brauc ar mikriņu no Dubultiem. Izejam kā parasti nesteidzīgi. Visai drīz dzirdu telefonā Lienes balsi: “Kur esat?” – “Esam apmēram pie Agneses mājas.” – “Lai nāk pretī.” – “Es nākšu pretī.” – “Nāks jau, nāks.” – “Tad mēs nākam tev pretī.” – “Nāciet man pretī pa šortkatu.” Ziņģis atrod pieturā uz soliņa žurnālus “Dārzs un drava”. Vienu paņem sev. Tipisks kvesta personāžs – savāc visādus atkritumus. Gan viņš vēlāk no tā žurnāla iegūs uguni vai ko tamlīdzīgu. Apspriežam ar Ziņģi trajektoriju. Ejam caur pagalmiem. Apsveru domu, ka vajadzēja iet gar dāvanu veikalu, jo tādu maršrutu Liene varētu izvēlēties. Paskatos atpakaļ attiecīgajā virzienā, taču nekā. Tad atkal zvans: “Jūs pagājāt man garām. Ejiet atpakaļ!” Ejam. Ziņģis pa kreisi, es – pa labi, nekādus variantus neatstāt. Telefons izslēdzas tukšās baterijas dēļ, kad atkal zvana Liene. Vēlreiz izdodas to atdzīvināt, pusapsalušiem pirkstiem uzgriežu numuru. “Ziņģis gāja pa pareizo ceļu.” Tā jau man likās, tā vienmēr. Liene no Ziņģa saņēmusi dāvanu – žurnāla “Dārzs un drava” 1980. gada numuru. Viņa nebūt nav sajūsmā, mēģina no tā atbrīvoties, iedodot man. Tomēr tā ir dāvana Lienei, tāpēc es to nepieņemu un ielieku Ziņģa somā. Problēma atrisināta, vismaz uz laiku.
Esam klāt, nevienas mašīnas pie namdurvīm nav. Nepatīkami ierasties pirmajiem, taču stāvēt ārā arī negribās. Kurš zvanīs? Es meklēju zvanu pie vārtiem, taču neatrodu. Kādreiz tur tāds bija. Kā ir tagad – nezinu. Agneses tēvs savāc no pagalma suni (vai tas bija Agneses tēvs, neesmu pārliecināts, bet savāktais noteikti bija suns), taču mūs iekšā nelaiž. Man telefons izslēdzies, Ziņģis žēlojas, viņam esot tukša karte. Zvanīs Liene. Viņai nav zināms numurs, Ziņģis nosauc pirmos trīs ciparus. Es kliedzu: “Melis! Ne nieka tu nezini!” Domāju, ka viņš tos ciparus sagudrojis. Bet nē – patiesi, pirmos trīs ciparus viņš zinājis. Agnese pēc brīža paver durvis un iznāk mums pretī kopā ar Agnesi. Kā jau mums tas tīk, abi ar Lieni vilcināmies, tāpēc pa priekšu ienesas Ziņģis. Siltums, cik patīkami!
Izvelku no somas čības – savas un Lienes. Ieejam istabā, kur notiek pasākums. Nekas nenotiek, jo neviena jau nav. Ziņģis pasniedz mūsu dāvanu vienai no Agnesēm un solās, ka arī otra kaut kad dāvanu saņemšot. Lienei katrai Agnesei ir pa svecītei. Es nesaku un nedaru neko. Rets gadījums. Agneses sameklē sveces un tās iededz. Sveču gaismā esot pārāk tumšs. Man tumsa patīk, bet nekas – neprotestēju, kad gaisma tiek atkal iedegta. Sarunas neko diži neraisās, ar to jau arī varēja rēķināties. Rodas jautājums, vai Normundo būs līdzi fotoaparāts. Ziņģis viņam zvana. Normis jau ceļā, atpakaļ negriezīšot, bet apsolās palūgt tēvu, lai šim fotoaparātu atvedot. Tiem cilvēkiem ko – vispār ne miņas no atmiņas nav vai kā? Kad šis foču bija nupat nopircis, visu laiku līdzi staipīja, pat atgādināt nevajadzēja. Tagad, savukārt, arī atgādinājumi ne vienmēr palīdz. Sic transit gloria mundi, neapšaubāmi.
Beidzot ieradušies pirmie viesi. Mūs neskaitu, jo mēs jau tur esam un bez mums pasākums nemaz nevarētu sākties. Vismaz manā stāstījumā noteikti ne. Jaunpienācēji ir divas Agneses klasesbiedrenes. Vienu no viņām sauc Ļena, kamēr otra ir Taņa. Es par personāžiem neko nestāstīšu. Ko vajag, sapratīsiet paši, ja tikai gribēsiet. Taņai ar Ziņģi kaut kas veidojas, to apgalvo visi. Ļenai ar Ziņģi nekas neveidojas, jo viņi nav pazīstami. Sarunas joprojām nevedas. Tā varētu būt likumsakarība, bet varbūt arī ne. Es nepretendēju uz patiesību, bet tikai uz sensācijām.
Klāt ir Normis. Un viņš nav viens, bet gan ieradies ar apsalušu bārdu. Tātad tomēr viens. Ja Uldis nebūtu Saulkrastos, Normis būtu viens, taču aktuālajā situācijā citi varianti nav iespējami. Pavaicāju Normim par Lotes izvadīšanu. Tā bijusi vakar, taču neviens neesot ieradies. Pat Lote ne. Šādu pasākumu organizēt nav grūti. Tad jau es arī varu apgalvot, ka man mājās vakar bijušas atvadas no Lotes. Lote brauc uz Japānu uz veselu gadu. Nevarētu teikt, ka es būtu no viņas atvadījies. Nekas neliecina, ka es no viņas atvadīšos. Kaut gan Normundam nav Lotes, viņam toties ir disks, kas arī nemaz nav slikti. Disks ir speciāli izgatavots, lai atbilstu katra cilvēka individuālajām prasībām. Dziesmu pasūtījāt? Es ne.
Atbrauc Ģirts, Gints un Nora. Pie viņiem ir mūsu dāvana Agnesei, vismaz man tā šķiet. Laikam tā arī tiek pasniegta. Agnese dabūjusi tieši tādu fēnu, kāds viņai viens jau bijis. Normundam patīk dāvināt fēnus. Ja viņam būtu Ziņģa frizūra, viņš fēnus noteikti dāvinātu retāk. Ziņģis no somas izvelk nabaga “Dārza un dravas” numuru. Tā ir dāvana Normim. Gan viņš, gan arī Taņa izrāda dzīvu interesi. Tāpat arī Sīcis. Uzzinu, ka vārds “paseka” ir krieviskais ekvivalents dravai. Būtu labi, ja es zinātu, kas ir drava. Izņemot bišu mitekli. Vai tam ir kāda dziļāka jēga? Šaubos. Sāk skanēt tematiskais disks. Nezināmu iemeslu dēļ Ģirtam tajā atbilst kāda Džimija Hendriksa dziesma. Ģirts mēģina skaidrot, kāda mūzika viņam patiesībā patīkot. Tas esot kāds melnās rases pārstāvis, kas spēlējot roku. Džimijs tas neesot. Uzminu, ka viņš domā Leniju Kravicu, kas gan nav nedz melns, nedz rokmūzikas pārstāvis. Bet Ģirtiem ir jāpiedod daudz vairāk nekā citiem. Manuprāt, Ģirts atvedis arī Sīci. Vismaz Sīcis kaut kad ir parādījies, tātad viņu kāds ir atvedis. Pats viņš atnākt nevarētu, jo dzīvo totāli dziļi Maskavas forštatē, bet uz turieni transports kursē pietiekoši reti. Atskan Enigma. Sīcis sašutis, ka viņam Enigma nemaz tik ļoti nepatīkot. Taču uzzinājis, ka tā nemaz nav veltīta viņam, apvainojas vēl vairāk. Izrādās, ka Enigmas cienītāja ir Taņa... vai Ļena, nē, laikam tomēr Taņa.
Sākusies runāšana pārīšos. Tas man šādos pasākumos nepatīk, ka nav centrālā kodola. Ziņģim arī nepatīk, un viņš kļūst par namatēvu. Varu, sitot dūri pie krūtīm (Lienes), apgalvot, ka Ziņģim ar Agnesēm nekādu privātu kontaktu nav. Vismaz tādu, par kuriem man būtu zināms. Ziņģis visiem pasniedz ēdienu, viņš šodien ir ļoti laipns. Un runīgs, kas ir vēl īpatnējāk. Liene pamatīgi tukšo šķīvi ar maizītēm, uz ko Ziņģis aizrāda, ka būšot vēl vismaz viens viesis, par kuru arī vajagot domāt. Kuru viņš domā kā to vienu viesi – Bubļiku vai Ilzi, to noskaidrot neizdodas. Sākas nopietna aktivitāte, kad Ziņģis pavēsta, ka jāzīmē Agneses. Neesmu par šādu perspektīvu sajūsmā, jo maniem zīmējumiem svarīgākā īpatnība ir iespējas tajā atpazīt cilvēka klātbūtni trūkums. Taisnību sakot, es nemāku zīmēt nemaz, bet tā jau nav liela problēma. Kaut ko jau nu sazīmēju, bet tie objekti daudz vairāk atgādina vizuālu kroplumu nekā kādu Agnesi. Liene uzzīmējusi tikai sejas, liekot akcentu uz acīm. Viltīgais Ziņģis nezīmē neko, jo viņš ir vadītājs. Vispār viņš ir īsts malēnietis – aktivitātēs nepiedalās, neko neēd, toties lielisks pasākuma vadītājs. “Tamada” būtu īstais vārds. Precizēšu, ka uzsvars liekams uz pēdējo zilbi, ja kādu tas interesē. Visilgāk zīmē Normunds, kas nav brīnums, jo viņam Agneses ir sevišķi tuvas. Khm. Beigās izrādās, ka viņš uzzīmējis divas mājas, bet Agneses esot iekšā. Jēriņš ir kastē? Pilnīgi iespējams. Man mazliet kauns par manis sazīmēto, bet patiesi tikai mazliet. Vajadzēja droši vien rakstīt Paskāla programmu, kas uzzīmētu Agneses, bet iedomājos par to pārāk vēlu. Eh, ja varētu paņemt pāris soļus atpakaļ, tad tik būtu!
Nu ir ieradies arī Bubļiks. Kaut kad parādās Ilze. Vai viņi ieradušies kopā, man informācijas nav. Drīzāk nē nekā jā, bet lai nu paliek precīza informācija. Pietiek ar to, ka es vismaz atklāti neko nemeloju, dažas neprecizitātes man taču var arī piedot. Neliels ieskats veltītajās dziesmās, cik nu varu atcerēties. Ziņģim – Limp Bizkit, Norai – Nirvana, Normundam – Led Zeppelin, Lienei – Marilyn Manson, Agnesei – bītli, Agnesei – čili pepperi, Gintam – nekā, Sīcim – kaut kas no Vaniļas debesīm vai tamlīdzīgi, Bubļikam – atomārais kaķēns, Ļenai – neatceros, man – Pink Floyd. Un vēl vairākas dziesmas Normundam. Nevienam iebildumi nerodas, ja neskaita Lieni. Viņa Mensonu vairs neklausās, tādējādi jūtas uz mani apvainojusies, ka neesmu pavēstījis, kāda mūzika patīk Lienei. Bet neko padarīt šoreiz nevar. Vēl ir dziesma Ilzei, taču to es patiešām nepazīstu, kaut kas latvisks, manuprāt.
Gints aizbrauc projām, jo viņam jāapsveic vārda dienā Agnesi. Pamatojums labs, tomēr šeit ir divas Agneses. Par laimi viņš vismaz solās atgriezties, tiesa ne ātrāk par vieniem, bet vismaz. Agnese, cik nu esmu dzirdējis no Normunda, ir Ginta izredzētā, taču problēmas rada Ginta pārmērīgā aizraušanās ar alkoholu, kas Agnesei sagādājot pastāvīgas sirdssāpes.
Klāt ir kārtējā spēle. Tiekam nosēdināti aplī uz zemes. Sēžam uz ceļiem. Tas ir sāpīgi, vismaz man. Katrs saņemam pa papīra lapai, uz visiem viens ķīmijas zīmulis. Jāmet kauliņš un, ja trāpījies seši, jāraksta skaitļi uz papīra no viens līdz simts. Es rakstu ātrāk par visiem (un neglītāk attiecīgi), taču man minimāli rodas iespēja rakstīt, jo manam sešiniekam neizbēgami seko Lienes sešinieks, bet viņa sēž man tieši blakus un momentā izrauj zīmuli no rokas. Azarts ir pamatīgs, bet uzvar Sīcis. Mazais riebeklis! Viņš jau nu vismazāk būtu pelnījis uzvarēt. Es biju turējis īkšķi par Bubļiku un Lieni (man pašam jau nekas nespīdēja), bet rezultāts man liek vilties. Kā vispār var uzvarēt cilvēks, kas iecienītāko filmu sarakstā ielicis “Hakerus”? Vai tad viņš nezin, ka šādas nodarbes cilvēki nodara ievērojamus zaudējumus lielajām kompānijām, pateicoties kurām mēs vispār varam eksistēt?
Seko spēle ar sēšanos klēpī. Ziņģim tā ir iecienītākā spēle, jo viņš ir sevišķi smags. Normis, kas piespiedu kārtā piedalījies iepriekšējā spēlē, tagad paliek malā. Ziņģis viņu par to sarāj, bet Normis atbild, ka viņš varot arī aiziet. Apvainojies, ha! Ziņģis šādu variantu viņam arī piedāvā, tikai ar nosacījumu, ka Normis iet ārā bez jakas. Normis atcērt, ka viņš varot pavisam aiziet. Līdz asinīm netiekam, nedzīvojam jau mēs filmā “Rembo”, bet gan tikai seriālā “Hameleonu rotaļas”. Ziņģis ir Brūka. Varbūt ne gluži, bet neviena cita personāža vārdu neesmu dzirdējis, tāpēc Ziņģim nav variantu. Atgriezusies Ilze, kuras aiziešanu es aizmirsu pieminēt. Viņa bija kurināt mācītājmuižu, kas ir Ilzes iknedēļas pienākums. Tomēr pirmajā spēles kārtā viņa nepiedalās. Neuzskaitīšu visus spēles uzvarētājus, jo tos neatceros. Labāk pieminēšu, ka Ziņģis (kurš pēc pirmās partijas vadības grožus atdevis Normundam), Liene un es pie uzvarām netiekam. Toties man vismaz nenākas ilgstoši turēt klēpī Ziņģi, kas arī ir pozitīvs rezultāts.
Pāreja pie vakara pēdējās un centrālās spēles. Vienmēr man ir šķitis, ka par mani visu var izlasīt, apskatoties uz manas pieres. Un šoreiz tā ir patiesība. Ikvienam uz pieres tiek uzlīmēta lapiņa ar viņa profesiju, taču šim pašam ir tā jāuzmin. Sākotnēji apsveram variantu rakstīt pazīstamas personas, taču nav pietiekoši daudz pazīstamu latviešu, lai tos zinātu mēs visi. Piemēram, Miķelis Gruzītis. Vai es zinu, kā atpazīt Miķeli Gruzīti? Nezinu gan, Sīcis varbūt arī zina, bet tā jau ir viņa problēma, ne manējā. Tātad profesijas. Lai būtu interesantāk, atklāšu visu pamazām, negribu jau sabojāt te izzināšanas prieku. Tikai paskaidrošu, ka līdz atrisinājumam jānonāk, uzdodot jā/nē tipa jautājumus.
Sāksim ar Taņu, kura pirmā uzminējusi savu darba vidi. Viņas darbā grūti kļūt slavenam, ja vien tu nedzīvo Padomju savienībā. Darbs nav sevišķi godājams, ja neskaita Latgales novadu. Darbs neprasa arī intelektuālu piepūli. Kas viņa ir? Slaucēja, protams. Kurš viņai šādu profesiju uzrakstījis? Ha, ha. Neteikšu. Nākamais esmu es. Manas profesijas cilvēki ne sevišķi patīk pretējam dzimumam (to uzzinu no Lienes). Darbs notiek telpās. Ziņģis ko līdzīgu savā mūžā ir darījis, tomēr ar rakstīšanu un ēdienu tam sakara nav. Toties ir sakars ar slaucīšanu. Kad izsaku, ka mana profesija ir slaucītājs, saņemu atbildi, ka tāda profesija nepastāvot. Muļķības! Un kā tikai Sīcis var kaut ko tamlīdzīgu apgalvot, ja ikvienam zināms, ka viņš pats “Laimes lāča” iestudējumā skolā spēlējis Slaucītāju. Tomēr es esmu apkopējs, kā to konstatēju uzdodot nākamo jautājumu.
Trešais pie atrisinājuma nonāk Ģirts. Viņš uz atbildes pusi iet mērķtiecīgi, uzdodot virkni jautājumu Norai. Viņa darbs ir saistīts ar bioloģiju vai ķīmiju, notiek laboratorijā, neprasa sevišķu izglītību, nav vadošs. Vienvārdsakot – laborants. Nav brīnums, ka Nora viņam devusi šādu profesiju, viņai kā bioloģei šādas nozares ļaudis noteikti gadās ikdienā sastapt visai bieži. Un tāds pievilcīgs laborantiņš nav joka lieta...
Atsakos no secības, jo tālāk tā man sajukusi. Lienei darbs pamatā noris telpās, izglītību neprasa, fizisks, jāizmanto daudz instrumentus, nav tālu no elektriķa un santehniķa, taču patiesībā ir atslēdzniece mana sirsniņa. Nora uzskata, ka atslēdznieks ir tas, kas izgatavo atslēgas. Minēšana Lienei sevišķi labi nevedas, tikai ar priekšā teikšanas palīdzību viņa sasniedz rezultātu. Nedaudz labāk klājas Agnesei, kura staigā formas tērpā pa ielām vienatnē un ir pietiekami godājama, turklāt arī tīri normāli apmaksāta. Viņa arī izmanto darbarīkus. Agri vai vēlu viņa atklāj savu piederību skursteņslauķu savienībai. Otra Agnese nekādi nevar uzminēt, ka ir Ilzes kolēģe psiholoģijā, vairākas reizes uzdodot vienu un to pašu jautājumu.
Arī Sīcim iet grūti, jau pēc virknes jautājumu uzdošanas viņš atbildei nav pat pietuvojies, izraisot izbrīnu Ģirta sejā. Viņš strādā ārā un bez cilvēkiem, pārvietojas daudz un ne apkārt, bet tomēr nav saistīts ar izplatīšanu, cik dīvaini tas lai arī nebūtu. Pieminu Kārsona “Baltā āboliņa tēju”, bet tas Sīcim nelīdz. Beigās Agnese Sīcim atklāj, ka šo profesiju apdziedājis Kaupers un mirklī viņam viss kļuvis skaidrs. Man nebūtu, ja vien šī profesija nebūtu lidotājs. Tomēr Sīcis izrādās dārznieks.
Un tagad pāriesim pie īstenajiem brīnumiem. Noras nervu sistēmai ir grūti izturēt, ka viņa nevar atrast pareizo atbildi. Viņas darbs nav profesija, tomēr iekš CV tas mēdz parādīties. Viņa strādā telpās un strādā smagi, taču algu nesaņem. Turklāt viņa nav krāvēja, kā noskaidrojas procesā. Sašutumā Nora saka: “Es to nevaru saprast! Es strādāju smagi un nesaņemu par to nekādu algu, turklāt arī atzinību ne.” Un tā jau arī būtu atbilde, bet nē, viņa vēl kādu laiciņu pamokās, pirms noskaidro, ka ir tipiska mājsaimniece (derētu pieminēt, ka Normis apgalvo, ka sirds dziļumos ikviens no mums tāda esot, lai jau uzskata, kaut gan es nevaru piekrist).
Ar Ziņģi situācija vēl labāka. Viņu var viegli atpazīt uz ielas, turklāt ne tikai kā savas profesijas pārstāvi. Ja viņš paraksta līgumu, viņš līdzvērtīgs vergam. Un viņam maksā par stundām. Ziņģis nekādi nevar saņemties uzdot smago jautājumu, tomēr beigās izrādās, ka viņš nav Emma, lai gan pēc Normja domām viņa profesija ir tam visai pielīdzināma. Jā, un ilgi šai amatā palikt arī nav iespējams. Labi, ka vismaz Normis viņam atklāj, ka šādu karjeru vēloties visas Agneses klases meitenes. Nu atbilde ir rokā – Ziņģis mums ir modele, kā to arī varēja paredzēt.
Nu, un atlikusi vēl tikai Ļena (ievērojot to, ka Normis, Uldis un Ilze spēlē nepiedalās). Viņai darbs nav ar cilvēkiem, vai pareizāk, tie nav vairs cilvēki, ar ko viņa strādā. Darbs ir sezonāls un nav arī sevišķi jautrs. Taču sezona nav saistīta ar gada laiku. Un viņa nav algots slepkava, kaut gan patiesībā tas ir ļoti tuvu. Algu arī viņa saņem ne vienmēr un jāstrādā telpā, kas pārvietojas un bieži nonāk purvos. Ļena mums ir tankiste, tikai pati to neapzinās. Tādas tās lietiņas!
Un kas seko? Nekas. Ziņģis piedāvā ēst, daudz runā, bet pasākums pamazām ieiet rutīnā. Un kāds ir rutīnas tipa pasākums? Neviens nerunā kompānijā, kas būtu lielāka par trim cilvēkiem, nekas centralizēts nenotiek, kopumā novērojams straujš miegainības koeficienta pieaugums. Es graužu cepumus, līdz man tas apnīk un kopā ar Lieni dodos projām. Ģirts pieprasa, lai mēs pēc desmit minūtēm būtu atpakaļ, taču beigās atļauj iztrūkt līdz rītam – kas Ģirta izpratnē ir divas stundas. Vēl izķeksēju no Normja jakas kabatas kādu filmu, kuru viņš man bija apsolījies atnest un par kuru viņš pats bija augstās domās, kamēr Sīcim filma galīgi nebija patikusi. Noskatāmies pie manis šo filmu, kurai patiešām nav ne vainas, un tad mūs pārņem miegs.
“Meanwhile back in Communist Russia...” Nē, šīs grupas albūms pasākumā neskan. Taču atgriežas Gints un sāk stāstīt par to, cik daudz visādu labumu viņš sadomājis datorspēlēs realizēt, tai skaitā piemin pat projektu “Lord of the Earrings”, kas būtu parodija par gredzenu pavēlnieku, bet ar mums zināmiem personāžiem. Gints pats vēlas būt Noras bijušais puisis, kas apprecējis Taņu. Pašas Taņas domas šajā jautājumā viņu sevišķi neinteresē, nav Ginta dabā citu viedoklī klausīties.
Ziņģis sev uztaisa tēju un jautri klusē Bubļika sabiedrībā. Milleri visi vienkopus uzturas, Agnese veido matus Normundam, Agnese pļāpā ar Ļenu, Sīcis atdusas Taņai klēpī, sākas sarunas par dzīvi. Kādas cilvēka rakstura iezīmes ir svarīgas un kādas nav svarīgas? Vai Rolling Stouni varētu izdot jaunu albūmu, kas būtu patiešām labs? Vai Ziņģis varētu piedzerties un piekaut Ģirtu? Daudzas dažādas tēmas tiek apcilātas un tad atkal noliktas malā. Brīžiem šķiet, ka viss ir apmainījies vietām un mēs dzīvojam aizspogulijā, taču par to es vairāk neko neteikšu. Kad garlaicība ir sasniegusi augstāko līmeni, arī Ziņģis izlemj doties mājās. Nevar jau viņš vienatnē cīnīties pret vējdzirnavām un mēģināt ieviest jautrību panīkušajā sabiedrībā. Nav jau tā, ka nevienam nebūtu jautri, taču nedz Ziņģis, nedz arī Bubļiks sevišķu jautrību neizjūt. Un tas viss par spīti faktam, ka Ziņģis šodien ir runīgākais sabiedrības loceklis.
Un tad viņš iet mājās. Pulkstenis rāda ceturtās stundas beigas, taču Ziņģim pasākums ir apnicis. Ja tā nebūtu Agneses, bet Normunda māja, viņš paliktu līdz rītam – būtu slinkums veikt milzīgo gabalu. Šoreiz viņš tomēr aiziet. Ārā ir vēss un nebūt ne gaišs, tomēr viņam tas izdodas. Tikai nedaudz apsalis un paspējis izsmēķēt sesto cigareti, Ziņģis iesteberē mājās.
Nedaudz vēlāk aizbrauc arī Nora un Ģirts, tad arī Ļena. Pēdējā brigādē paliek Gints, Agneses, Normis, Sīcis un Taņa. Ko viņi dara, par to vēsture klusē. Zināms tikai tas, ka Sīcis un Taņa kopā ir vēl šobaltdien, tāpat arī Agneses, bet Normis un Sīcis dzīvo kopīgā dzīvoklī Imantā un jau labu laiku domā par šķiršanos. Bet pagaidām viņi vēl ir kopā.
Bet vēsture klusē.