Pasaka par trešo tēva dēlu

Reiz dzīvoja kāds tēvs, kuram bija trīs dēli- divi Antiņi, bet trešais Kūtnieku Augusts. Tad nu reiz tēvs nolēma, ka būtu tā kā pienācis laiks pārvākties uz labākiem medību laukiem, tāpēc sasauca savus dēlus kopā un teica tiem tad zīmīgus vārdus: “Jūtu, ka šodien būtu pienākusi mana nāves diena. Tāpēc es esmu nolēmis sadalīt jums trijiem šodien tās labās lietas, ko sava garā mūža laikā esmu iekrājis.”

Dēli nu pamodās no pusletarģiskā miega, kādā bija atradušies pēdējos 15 gadus, un sarosījās, juzdami naudas smaržu gaisā. Sešas ausis pagriezās vecā vīra virzienā un uzmanīgi viņā ieklausījās.

“Tu, Antiņ, esi mans pirmdzimtais,”- viņš teica vecākajam Antiņam- ”tāpēc tu arī pirmais uzzināsi, ko mantojumā dabūsi. Tev es došu šos deviņus kraukļus, kas apdzīvo mūsu mājas skursteni. Šie kraukļi ir sevišķi gudri un palīdzēs tev ik reizes, kad problēmās iekulsies. Es jau zinu, ka tev, Antiņam, nav dotas spējas apieties ar naudu, tāpēc tev to nedošu, lai tā netiktu iztērēta dumjām akcijām kā saulcerīšu glābšana vai alus festivāli. Tev jau arī tās laicīgās vērtības nav vajadzīgas, tu esi radīts lielākām lietām. Tāpēc neskumsti, dēliņ, ka atstāju tevi nabagu kā žurku.”

Vecākais Antiņš saprata, ka tēvs ir gudrs cilvēks un pareizi izdarījis, ka viņam iedevis kraukļus nevis viegli iztērējamu naudu. Arī pārējie dēli bija priecīgi par šādu tēva gribu, jo saprata, ka šādi viņiem tiks vairāk.

“Tu, Antiņ, esi mans vidējais,”- tēvs griezās pie vidējā dēla- “tāpēc tev arī došu to, kas otrajam dēlam pienākas. Tā nu esmu izlēmis dot tev mantojamā mūsu mājas skursteni, kuru apdzīvo deviņi kraukļi. Kā teicis kāds mans līdzinieks- tēvs, kas atstāj trīs dēlus un mirst: “Esiet viens un būsiet stipri.” Tāpēc arī jums, abiem Antiņiem jāturas kopā.”

Nu Kūtnieku Augusts kļuva pavisam priecīgs- viņš saprata, ka visu atlikušo sava īpašuma daļu tēvs būs spiests atstāt viņam. Kūtnieku Augusts jau apsprieda strauju finansiālā uzplaukuma plānu, kad tēvs atkal atsāka savu mantas dalīšanas runu.

“Tu, Augustiņ, esi mans pastariņš, tāpēc man bija visgrūtāk izdomāt, ko tev, savam mīļotajam dēliņam lai atstāju par piemiņu no sevis. Tas prasīja ilgu laiku, tomēr beigās nonācu pie secinājuma, ka tev jāatstāj kas sevišķi vērtīgs. Tāpēc es tev atstāju mantojumā savu svēto ēzeli, kas atvests no tālām zemēm. Šis ēzelis gan nemāk izkārnīties zelta veidā, tomēr tev, dēliņ, tas būs gana labs. Tāpēc esi man pateicīgs par to pašu mazumiņu, ko tev atstāju.”

Kūtnieku Augusts bija labs un pieklājīgs cilvēks, audzināts pēc augstākajiem pasaules standartiem, tāpēc viņš tēvam nepateica, ka viņam nevis ēzelis vajadzīgs, bet gan pats tēvs ir ēzelis. Augusts tikai iedomājās kādu svarīgu lietu. Viņš vaicāja: “Tētiņ, bet nauda? Ko tu ar to darīsi? Ja man to neatstāj, to savāks kāds viltīgs garnadzis.”

Bet tēvs nolika karoti, tā arī neko nepateicis. Karoti nolicis, viņš piecēlās no gultas un aizgāja izmazgāt bļodiņu un karoti. Augusts atkārtoja sevis teikto, bet vecais viņā neklausījās un sāka dziedāt: “If I were god there would be no explicit sex on tv. Die, you motherfuckers! Heaven no. Hell yeah.” Augusts sāka apdomāt, ko darīt ar ārprātīgo tēvu, bet jautājums atrisinājās pats no sevis, jo tēvs gluži mierīgi izlaida garu, iepriekš bez iemesla nolādēdams savus dēlus un novēlēdams viņiem visiem nomirt no seksuāli transmisīvām slimībām, piekopjot neķītrības ar arābu Juhafu fan Šakmiru. Dēli nopriecājās, ka tēvs pārtrauc savas runas, kuras noteikti vajadzētu nocenzēt, tāpēc pat aizmirsa to, ka tēvs ir miris.

Abi Antiņi aizjoza prom no mājas meklēt pircējus kraukļiem un skurstenim, bet Kūtnieku Augusts izvilka no goda gultas ēzeli un aizgāja ar to prom no mājām uz visiem laikiem.

Tā kā šis stāsts būs par Kūtnieku Augustu, mēs viņu pagaidām atstāsim un pievērsīsimies abiem pārējiem dēliem. Antiņi skursteni pārdeva kaimiņu arābam Juhafam fan Šakmiram. Arābs izrādījās pamatīgs viltnieks un knauzeris, tāpēc klāt skurstenim nācās dot arī visu māju, kura gan nevienam no dēliem atstāta nebija. Kraukļi tika pārdoti vietējai putnu fermai, un vēlāk tos gluži ikdienišķi ciemata iedzīvotāji noēda, domādami ēdam ceptas pīles. Tā mēdz gadīties, kad pērk produktus iestādījumos, kuriem vienīgā izsniegtā licence patiesībā ir soda zīme par nepareizu noparkošanos, bet ļaudis paši vainīgi, ka nemācēja lasīt.

Arābs Juhafs fan Šakmirs Antiņiem atļāva palikt uz dzīvi savās dzimtajās mājās vēl veselu gadu, bet ar nosacījumu, ka viņi ar Juhafu iesaistīsies neķītrībās. Antiņi, apzinādamies, ka viņiem nav kur iet, ar prieku piekrita arāba piedāvājumam. Iespējams, viņiem ar Juhafu fan Šakmiru kopā gāja labi, bet tā nu sanāca, ka pēc pusgada viņi abi pēkšņi grupveida akta laikā nomira ar seksuāli transmisīvu slimību. Tā iet, kad neievēro tēvu lāstus, un piekopj vairāk nekā šaubīga rakstura darbības ar visiem kaimiņu arābiem. Juhafs fan Šakmirs, taupīgs būdams un zinādams, ka abi Antiņi nebūs dzīvotāji, tēvu apbedījis nebija, jo zināja, ka trīskāršas bēres rīkot ir daudz lētāk, tāpēc visi trīs dzimtas pārstāvji tika iesviesti kopējā bedrē pie kara gūstekņiem un bez jebkādām ceremonijām aprakti. Tēvs gan vairs nebija neko svaigs, bet tā ir tikai tāda gaumes lieta.

Kūtnieku Augusts tikām bija nonācis tālās zemēs. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kāpēc viņš bija uz tām devies, tā vienkārši sanāca. Tēva ēzeļa klātbūtne viņu mazliet kaitināja, jo viņš apzinājās ēzeļa prāta pārākumu pār savējo, bet viņš to tomēr piecieta.

Kādu dienu, kad Kūtnieku Augusts bija tikko paglābies no tālo zemju autoritātēm, kas staigāja tērpušies mistiskās melnās biksēs no nezināma materiāla ar baltām vertikālām strīpām sānos, ēzelis uzrunāja Kūtnieku Augustu. Ēzelis viņam teica: “Vai tu, Kūtnieku August, pilnīgs daunis esi? Tev ir jājāj stikla kalnā un jānes zemē Saulcerīte. Tā kā Antiņi ir abi atstiepuši kātus, tev būs jāuzņemas antiņa funkcijas.” Kūtnieku Augusts skaļi pārdomāja ēzeļa vārdus: “Jājāj… Saulcerīte… Antiņu jāaizstāj… Antiņi ir miruši… Es būšu karalis… Es apprecēšu Saulcerīti… Man piedzims bērni… Mani bērni būs valdnieki… Mēs iekarosim pasauli… Mēs pakļausim pasauli… Arī šo zemi ar mistiskajiem autoritātēm biksēs ar strīpām sānos… Viņi vēl pieminēs, ka par mani ņirgājušies…” Tad pēkšņi viņš sajuta, ka kāds pieskaras viņa plecam. Kūtnieks griezās riņķī, cerēdams ieraudzīt atkailinātu vietējo meiču, kas alktu pēc viņa, bet ieraudzīja trulu ģīmi ar caurules gabalu rokās.

Kūtnieku Augusts atmodās psihiatriskajā klīnikā. Līdzās viņam bija tēva svētais ēzelis. Augusts bija ielikts trako namā par nesakarīgām runām, bet ēzelis dēļ tam, ka neviens neticēja, ka viņš patiesi ir ēzelis. To nosauca par šizofrēniju, un arī ēzeli nolēma ārstēt. Kūtnieku Augustam pierē bija puns, kuru laikam bija atstājis caurules gabals. Vismaz Augustam radās nelabas aizdomas, ka viņam ar cauruli ir situši.

Iespējams, Augusts būtu nonīcis visu mūžu trako namā, ja viņam nebūtu pamatīgi noveicies. Trako nams tika atzīts par maksāt nespējīgu un visi pacienti izlaisti ārā. Tā Augusts kopā ar sava tēva ēzeli tika brīvībā. Uzzinājis, ka stikla kalns esot jāmeklē tālu ziemeļos, Kūtnieks turp arī devās. Ziemeļos bija tik auksts, ka Augusts bija spiests iedot ēzelim savu kažoku, citādi tas vēl būtu saaukstējis.

Sasniedzis stikla kalnu, Augusts saņēma skumju vēsti. Izrādījās, ka karalis arī atzīts par maksātnespējīgu un ka stikla kalns kopā ar visu Saulcerīti apķīlāts kaut kādam vietējam autoritātem. Augusts tomēr neizsamisa un pieteicās uz audienci pie autoritātes. Autoritāte bija vīrs melnās mīklaina auduma biksēs ar vertikālām baltām strīpām sānos. Turklāt viņam arī bija baseina čības. Kūtnieks autoritātem pateica, ka viņš esot brālis diviem antiņiem un ka dēļ tam, ka abi antiņi esot miruši, viņam pienākoties tiesības jāt Saulcerīti. Autoritāte nebija tāds cilvēks kā Kūtnieku Augusts. Autoritāte bija labi audzināts. Autoritāte bija kādreiz gājis baleta kursos. Autoritāte lobēja mākslas vingrošanu. Autoritāte no autoritārisma brīvajā laikā rakstīja šķīstu dzeju. Autoritātes mobilajam telefonam nebija numura noteicējs, jo tā būt pārmērīga iejaukšanās citu ļaužu personiskajās lietās. Izdzirdējis Kūtnieku Augusta teiktās mežonības, autoritāte nosarka gluži melns, un apraudājās. Viņš Augustam ieteica griezties baznīcā un mēģināt glābt savu garu no elles ugunīm.

Dievs vien zina, kā būtu tas viss beidzies, ja Kūtnieks uz audienci pie autoritātes nebūtu paņēmis līdzi sava tēva ēzeli. Ēzelis atvainojās par Augusta nesaprātīgajiem izteicieniem un paskaidroja, ka viņa saimnieks tā nemaz neesot domājis, viņš vienkārši esot idiots. Autoritāte atzina, ka idiotam esot idiota tiesības, lai jau šis jājot stikla kalnā pēc tās Saulcerītes, ja tik ļoti gribot.

Kūtnieks nu teica ēzelim, lai šis viņu nesot stikla kalnā. Ēzelis atteica, ka tas viņam ne prātā nenākot, viņš esot svētais ēzelis un nevis kravu nesējs. Ēzelim Kūtnieku Augusts bija gluži apnicis, tāpēc ēzelis viņu pameta un devās prom uz svešām zemēm.

Kūtnieku Augusts nenoskuma par ēzeļa aiziešanu, bet šturmēja stikla kalnu. Būdams sliņķis, viņš pats stikla kalnā nekāpa, bet vienkārši palaida pīli, ka stikla kalns patiesībā esot no dimanta, tāpēc iedzīvotāji to nozaga. Tā kā par Saulcerīti neviens nebija teicis, ka tai būtu kāda vērtība, viņa palika turpat kur bijusi. Tiesa, kāds nozaga zārku, kurā viņa gulēja un novietoja viņu uz parka soliņa, bet tā nebija liela bēda.

Kūtnieku Augusts atrada soliņu, uz kura gulēja Saulcerīte, un viņu atmodināja. Saulcerīte bija tik bezdievīgi skaista, ka Augustam acis apžilba, uz viņu skatoties. Pirmie vārdi, kurus Saulcerīte teica, no sapņa atmodusies, bija: “Nopērc man kādu alu. Baigi slāpst.” Augusts tā arī izdarīja. Saulcerīte izdzēra alu un saplēsa pudeli. Šķiet, viņa bija vandaliskas un ugunīgas dabas. Kūtnieku Augusts viņu uzaicināja uz saviem apartamentiem, teikdams: “Zini, beibe, stikla kalnā jāt man nesanāca, būs vien jājāj tevi.” Saulcerīte jau grasījās atbildēt, ka viss ir okei, vienīgā vaina, ka viņa no arāba Juhana fan Šakmira dabūjusi seksuāli transmisīvu slimību, bet citādi viņai iebildumu neesot, jo viņai tik ilgi gulējusi, ka briesmonīgi griboties pēc gultas; bet viņai neizdevās to pateikt. Kur gadījies, kur ne, parādījās Kūtnieku Augusta tēva spoks, un teica spoka cienīgu runu: “Ak, dēls, tu mans! Pie tevis sūta noslēpums mani, ko slēpis esmu es. Es tevim, dēli, teikšu, vārds ka tev ir viltots, ka Augusts nevaid tu, bet gan Antiņš ir tavs vārds, tik miris vien no atcerējos, ka visi treji dēli man Antiņi vārdā bija un ka kļūdas pēc par Augustu no Kūtniek’ dzimtas tiki saukts. Un sacīt grasījos vēl es, ka labāk no tās Saulceres tu piesargies, jo mirsi tu tad kā brāļi abi tavi un to nemazām negribu.” Spoks pazuda. Augusts pārbaudīja, vai tas nav tikai kāds viltojums, kādus parasti rāda televīzijā, bet nebija vis.

Augusts nelabi iebrēcās un aizbēga no Saulcerītes. Saulcerīte apgūlās uz soliņa un aizmiga. Tā viņa guļ vēl joprojām, ja soliņš nav salūzis.

Augusts skrēja ārprātīgi ātri. Bet nejauša lode skrēja vēl ātrāk uz izšķaidīja viņa smadzenes uz kādas vietējās autoritātes melnās biksēs ar baltām vertikālām strīpām kājām.

Bet kas notika ar ēzeli? Par to vēsture klusē, lai gan mani māc nelabas aizdomas, ka ēzelis atgriezās zemē, no kuras bija nākuši trīs tēva dēli, un uzrakstīja šo stāstu.