Cīpsla?
Manam kaimiņam bija tutenis. Viņš ar savu tuteni nogalināja. Tā viņiem arī vajadzēja. Tā vajadzēja. Lai mirst, lai mirst, lai ezītis labāk mirst. Nāve ir vienīgā izeja, uz kuru ved tūkstošiem durvju. Es miršu. Tu mirsi. Visi mirs. Paldies Dievam, ka viņš mums ir devis iespēju mirt! Paldies tev, Dieviņ! Es ļoti gribu mirt! Nu noteikti. Kāpēc cilvēkam tiek dota dzīve? Lai viņš mirtu. Ja viņš tāpat visu laiku būtu miris, varētu arī nedzīvot. Es negribu dzīvot. Es negribu mirt. Mani neuztrauc globālas problēmas. Kaut gan zeme sasilst, un visi pamazām apsprāgs no pārapdzīvotības, mani tas neuztrauc. Es esmu labdabīgs cilvēks, kuru šādi sīkumi neskar. Es neesmu mūžīgs, bet neviens nav. Kaut kādi rakstnieki it kā esot, bet vai ir?
Kad es ieraudzīju, ka mans kaimiņš savu tuteni spodrina pret biksēm, es izjutu pret kaimiņu zināmu cieņu. Ja man būtu bijis tutenis un ja man būtu bijušas bikses, es nekādā gadījumā nebūtu uzdrošinājies pieskarties ar tuteni biksēm. Par laimi, ne viena, ne otra man nav. Tuteņa man nekad arī bijis, bet bikses gan manā krājumā ir agrāk bijušas atrodamas. Taču tās kaut kur pazuda un kopš tā laika es visai labi iztieku tāpat. Un kādēļ man neiztikt? Vai tad manu kaimiņu uztrauc tas, ka man nav bikšu? Tuteņa man taču arī nav. Kālab tad būtu vajadzīgas bikses?
Mans kaimiņš nebija skops. Ja kāds no viņa palūdza tuteni, viņš to mīļu prātu aizdeva. Ja kāds kaimiņam palūdza palīdzību sivēna nokaušanā vai kāda parādnieka piekaušanā, mans kaimiņš nemēdza atteikt. Es tomēr biju piesardzīgs un neriskēju palūgt, lai arī man viņš aizdotu tuteni. Man taču nebija bikšu, tāpēc es nemaz nevarētu tuteni atgriezt atpakaļ tik pat spodru, kādu to būtu aizņēmies. Taču man ļoti gribējās aizņemties no viņa tuteni, lai arī es it kā priecājos, ka man tuteņa nebija, taču tā bija tikai sevis paša pārliecināšana. Un man noveicās – kādā jaukā dienā kaimiņš pienāca man klāt: “Ko tu teiktu par domu, ka es tev aizdotu savu tuteni? Tev tas noteikti varētu noderēt, es taču redzu, kā tu ilgojies pēc tuteņa. Man pašam tagad ir jābrauc uz ilgāku laiku projām, tur man tutenis vajadzīgs nebūs, es tāpēc gribu to atstāt pagaidām kādās drošās rokās, un tu esi mans kaimiņš. Tāpēc ņem tu to tuteni un līksmojies!” Protams, es nevarēju atteikties. Tā manās rokās nonāca kaimiņa tutenis. Bet pats kaimiņš aizbrauca prom un nekad neatgriezās.
Sevišķi priecīgs par iegūto tuteni es nebiju. Kālab lai es līksmotos? Tas taču bija mana kaimiņa tutenis, kamēr man pašam sava tuteņa nebija. Es nemēdzu priecāties par to, ka kāds man aizdevis tuteni. Tad jau es varētu priecāties par to, ka es nebiju bagāts un bieži mēdzu aizņemties. Bet es par to nepriecājos. Prieks – kam tāds vajadzīgs, ja tu esi nabags? Arī bagātam prieka nevajag. Ja dzīves galvenais uzdevums ir dabūt tuteni, tad es to biju izpildījis, taču ne pilnībā. Puspabeigts darbs nav pabeigts darbs. Ja cilvēks ir pa pusei miris, viņš tomēr vēl ir dzīvs. Un viņš nevar stāties Dieva tiesas priekšā. Mans kaimiņš bija noraidījis tuteni uz mani, lai pats kaut vai pusdzīvs paglābtos no likteņa. Taču viņam neizdevās paglābties. Viņu nogalināja jau kaimiņu ciematā. Tāpēc viņš arī neatgriezās, kaut gan viņš nebūtu atgriezies arī dzīvs. Tuteni viņš atpakaļ dabūt nevarēja, bet nekas cits viņu nevarēja interesēt. Mans kaimiņš bija svēts cilvēks, lai arī slepkava.
Es nevaru atbildēt, kādēļ man bija vajadzīgs tutenis. Lai varētu pats sevi aizsargāt.? Kas tad sevi mēģina aizsargāt ar tuteni? Tad jau es drīzāk ticētu lietuvēna krustam. Bet tam es neticu ne druskas. Vai mani mocīja greizsirdība, ka kaimiņam bija tutenis un man nebija? Nē, nemocīja. Varu atbildēt uz šo jautājumu godīgi. Tutenis gan bija labs, bet ne tādā mērā, lai tā dēļ kļūtu greizsirdīgs. Tas taču būtu absurdi. Varbūt tad vēl nogalināt ar tuteni kaimiņu, lai viņam nozagtu tuteni? Es nebūtu uz to spējīgs. Kaimiņu nogalināja sveši ļaudis. Es viņam nebiju svešs. Es biju viņa kaimiņš. Tāpēc es nevarēju būt sava kaimiņa slepkava. Mana loģika ir dzelžaina kā mana žults.
Es nemaz tā īsti nezināju, ko iesākt ar aizdoto tuteni. Par kaimiņa nāvi es uzzināju drīz. Neviens viņa radinieks negribēja no manis tuteni savākt. Es pat piedāvāju, nožēlodams kaimiņa nāvi. Bet viņi neņēma. Viņiem bija citas raizes. Man citu raižu nebija. Man bija tikai mana kaimiņa tutenis, kuram nebija pielietojuma. Es ieliku avīzē sludinājumu, ka pārdodu tuteni. Sabrauca bariem negodīgi ļaudis, kuri domāja, ka es piedāvāju slepkavas pakalpojumus. Bet es šādus pakalpojumus nesniedzu. Un arī nepirku. Man tikai bija tutenis, no kura vajadzēja atbrīvoties. Es nebaidījos, ka kāds mani varētu iesūdzēt par tuteņa pastrādātam slepkavībām. Es nebiju nevienu nogalinājis. Tutenis to zināja. To zināja visi. Man nebija tik daudz paziņu, lai es varētu atļauties kādu no tiem nogalināt. Un es nenogalināju. Es biju pārāk aizņemts ar domām par atbrīvošanos no tuteņa likumīgā ceļā. Mani tutenis kaitināja. Tas atgādināja par mirušo kaimiņu. Kurš man bija uzticējis dārgāko, kas viņam piederēja. Savu tuteni, kuru man nebija nekādu iespēju pielietot.
Lai to izmantotu, es ar tuteni mizoju kartupeļus. Eksistē arī mazi nazīši, kas tam piemērotāki. Taču es baidījos, ka tutenis varētu nelietots sabojāties. Tam nebija rakstīts derīguma termiņš. Virsū rakstīts. Reiz es sev iegriezu pirkstā. Tas bija sāpīgi. Bet es esmu liels, es neraudāju. Es pirkstu pārsēju un vairāk ar tuteni kartupeļus nemizoju. To darīja citi, kamēr es skatījos. No malas viss ir vienkāršāks. Detaļās slēpjas sarežģītība. Bet detaļas var ieraudzīt tikai pieejot tuvāk. Vai uzliekot brilles. Manai redzei nekas nekaitēja.
Es pat iedomājos, ka varētu tutenim par prieku iegādāties bikses. Bet es neiegādājos. Es nevarēju iepriecināt tuteni. Kad manās paša acīs lija lietus. Tas lija vienmēr. Bet man palika mana kaimiņa tutenis. Un šis tutenis bija spēcīgs ierocis, ar kuru es varētu rakstīt stāstus asinīs. Bet es nerakstīju. Un mana kaimiņa tutenis sarūsēja, tā nekad arī kārtīgi neizmantots. Toties es to varēju parādīt saviem mazbērniem, kas neticēja, ka esmu kādreiz bijis varonis. Tātad tas nebija kļuvis par tuteni veltīgi. Vismaz tā varētu teikt.