Hipotētisks kritiens faktiskā bezdibenī
Fakts pirmais: Sestdien, 2005. gada 4. jūnijā pulksten 11:00 Ķīpsalā tika gaidīts starts projektam “Rīgu redzi? Pt.1.” Gaidāmie dalībnieki skaitā 8 plus divi organizētāji. Stādāmies priekšā: Numur 1: Mans vārds ir Raimis, un es braucu no Pārdaugavas. Atsaucos uz jebkādu vārdu, it īpaši ja sauc mani. Vislabprātāk sarunājos pats ar sevi. Egoists, kas sevi sauc par pirmo numuru. Numur 2: Jevgēņijs, īstajā vārdā PSI. Priekšpēdejais guru. Neesmu informēts, ka viņš pārtiktu tikai no kokakolas un cepumiem un mācītos latīņu valodu, tātad uz viņu neattiecas tas, par ko tika runāts kāda saulainā vasaras vakarā Salacas krastos. Numur 3: PSI draudzene. Sauksim viņu par Līnu (sievišķā forma vārdam Linux). Eksistence nav pierādīta. Tātad ekvivalenta Dievam – ka nevar pierādīt eksistenci, bet nevar arī to noliegt. Numur 4: Līga. Saistīta ar botāniķiem. Saistīta ar Noru. Pārfrāzējot kādu ļoti autoritatīvu cilvēku, viņa nav Normunda draudzene, tas ir Normunds ar viņu neguļ. Vai vismaz man nav to pastāstījis. Un tas vēl esot vecis, bet nejaudā par saviem varoņdarbiem pastāstīt! Numur 5: Ziņģis. Raksturojams galvenokārt ar to, ka viņu sauc par Ziņģi. Priecājas, kad senneredzēts cilvēks viņam retā tikšanās brīdī pavaicā: “Kad brauksi jūrā?” No tā var secināt, ka jūrā viņš braukt patiešām mēdz. Numur 6: Māsa. Ne jau manējā, protams. Bet gan Normunda. Viņa dizainē apstādījumus un citus t-kreklus. Anime!!!!! Numur 7: saukšu viņu par Kasparu. Laikam tā viņu patiešām sauc. Par viņa attiecībām ar Māsu neko neteikšu, lai netiktu nodēvēts par maitu. Kaut gan, kāpēc lai es uztrauktos, ka mani par tādu nodēvē? Gan jau pateikšu šo to. Numur 8: Sīcis vārdā Andrejs. Viņš māk atšķirt “Coldplay” no “Keane” un kokakolu no tekilas un diskursu no sentences. Fakts otrais: ierados ap 12-tiem, jo veselu stundu nogaidīju, kamēr atbrauks “Nehlsen” miskašu mašīna un izvedīs manu miskasti. Neizveda. Pieriebās un aizbraucu uz tikšanās vietu. Hipotēze: ja es būtu ieradies agrāk, pasākums būtu sācies pirms divpadsmitiem, kā rezultātā pulksten 14:25 es atrastos uz Emmas un A.Dombrovska ielas krustojuma, kur garāmbraucoša mašīna mani apšļakstītu ar toksiskiem dubļiem. Fakts trešais: pie numuriem nepieskaitīju organizētājus Normundu un Noru. So it goes. Hipotēze: manai kavēšanai nebija nekāda sakara ar to, ka numuri 2,3 un 4 neieradās. Tā rezultātā netika noskaidrots, vai Dievs eksistē vai nē. Fakts ceturtais: kā man noriebušies tie fakti, hipotēzes, secinājumi un citi bakalaura darbi! Tālāk rakstīšu kā cilvēks. .... Ņemam ta mēs ar to Andrievu (tobiš Ziņģi) veselu gūzmu ar aploksnēm, ko gādīgais Nuormunds mums sagādājis un sākam štrumēšanu. Pirmais norādījums mūs neved neko tālu – taipat iekš Ķīpsalas pašā Daugavmalā, kur tautumeitas skaisti dzied un lindrakus plivinot vainadziņus upē met (vai arī alternatīvi – bomžu vecenes tiek ņemtas priekšā, ja esi rupjš cūka kā es, kam nerūp skaistas metaforas, kaut patiesībā tur nebija ne viens, ne otrs variants). Nākamais norādījums aicināja virzīties 22 grādus uz ziemeļiem un meklēt divus ceļamkrānus. Starp citu, ceļamkrāns esot fallisks simbols un to nedrīkstot rādīt filmās, kas paredzētas jauniešu auditorijai. Kaut varbūt arī nē. Kādu brīdi vēlāk izbrauc arī mūsu konkurenti – Andrejs numur 8, Māsa un viņas līgavainis baltā zirgā. Nu, labi, varbūt ne līgavainis, varbūt ne baltā zirgā, bet velosipēdā ar priekšējiem amortizatoriem un varbūt nemaz neizbrauc, bet tikai izliekas, taču tas nav svarīgi. Vadību viņu grupējumā uzņemas Andrejs, pamatojot to ar faktu, ka viņš māk atšķirt diskursu no sentences. Braucam pār Daugavu, dodamies Ziemeļceļamkrānus meklēties. Meklējas gan parasti kuces, taču nepievērsiet uzmanību vārdiem. Darbs darbiņa nebijās, vai kā tur. Nu, tātad, kaut kā atradām Pētera I parku, kur arī bija vajadzīgais objekts. Iegrāmatojām, velns, esmu no tagadnes pārgājis uz pagātnes formu! Kā lai arī nebūtu, mēs nevaram atrast torni, kas mums vajadzīgs, lai nokļūtu pie nākamā punkta. Taču Ziņģim virs galvas iedegas lampiņa – un bingo! - viņš zina, kas ir Karvella, jo tur viņam rauj laukā zobus vai ik dienas. Vai arī kaut ko līdzīgu dara. Vai man būtu jāzina, ar ko nodarbojas poliklīnikas? Nē, bez šādām zināšanām varu iztikt gluži labi. Pat labāk nekā gluži labi. Esam ievilkušies kaut kādā smirdīgā novadā, kā jau to arī varēja gaidīt. Bomži klīst apkārt un sēž uz vietas. Retai mājai nav aizbetonēti logi, rets ceļinieks, kas būs tev dvēslē rada. “Mēs atstāsim zemes darbus, un visi aizbrauksim uz Tibetu.” Tā dzied vienā dziesmā. Ja tu zini, kādā, es tevi saukšu par brāli un skūpstīšu uz vaiga. Taču es pats pat nezinu šīs dziesmas nosaukumu, jo man slinkums to apskatīties. Nekādi nevaram atrast objektu, kas atrodas blakus pirmajam objektam. Nē, ne pirmajam, bet vienam citam. Braukājam uz riņķi, kamēr beidzot TO ieraugām. Vakar redzēju pārdošanā žurnālu “Sarunas par to”. Foršs nosaukums. Vēl vajadzētu kaut kur publicēt dzejoli “Oda mazam zaļas tepes gabaliņam, ko es atradu savā padusē kādā vasaras rītā”, varbūt varētu tam par godu pat nosaukt kādu preses izdevumu. Vai vismaz manu personīgo mājaslapu. Tālāk brauciens kļūst skaidrāks. Virzāmies pa piektā tramvaja maršrutu, tad nogriežamies uz Mangaļsalu, kura gan vēlāk tiek atzīta par Kundziņsalu. Braucam, braucam, braucam pa salu, līdz tās galā mūs noķer konkurējošā komanda. Velns! Nolādētie draņķi! Neko darīt, turpinām braucienu, izbraucam cauri ļoti interesantam mazdārziņu kompleksam, kas diemžēl maršrutā nebija paredzēts. Nākamā vieta ir tāda, kur varot nokļūt trīs veidos. Mēs izvēlamies vissliktāko. Kā jau to arī varēja paredzēt. Kad esam jau labu laiku kaut kur bezjēgā stūmušies, piezvanām organizētājiem, kas vēl nav par laimi paspējuši totāli apdzerties. Noskaidrojam, ka mums jābrauc uz Emmas ielu. Emmas kaut kā pēdējā laikā vispār ir aktuāla tēma. Tuvojoties Emmas ielai redzam, kā no tās attālinās Sīča brigāde. Es varētu pačukstēt lasītājam, ka tieši tajā brīdī izdevās novērot visai atklātu fizisku tuvību starp M. un K. Taču nečukstēšu ne tāpēc, ka būtu labi audzināts vai vēl kas līdzīgs, vai kaut tāpēc, ka tā nebūtu patiesība, bet gan tikai tādēļ, ka tas nemaz nebiju es, kas viņus ievēroja. Jā, atzīšos, es Emmas ielā nevienu neredzēju. Droši vien, biju aizņemts ar domām par to, cik esmu unikāls. Starp citu, es patiešām tāds esmu! Nē, godīgi! Mums nākas vēl kādu laiciņu pabraukāt, līdz beidzot varam godprātīgi atzīmēt savu zaudējumu. Tā kā neizdevās uzvarēt godīgi trasē, tagad izliešu kilogramiem dubļus uz mūsu konkurentiem. Nevar taču ļaut viņiem palikt ar pēdējo vārdu. Tāds nu es esmu, un punkts. Dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi, dubļi. Hā! Kā tagad jūtaties? Slikti? Labi!