To izdarīja dārznieks…
Ir piektdiena. Pulksten divpadsmit nulle, nulle. Es sēžu uz grīdas gaitenī. Apkārt nav neviena cilvēka, vismaz neviena pazīstama, man pazīstama, man personīgi pazīstama. Esmu tērpies ādas jakā, zilganpelēkos džinsos un botās, kreisā roka man ir visai amatieriski pārsieta. Kaut kur esmu to savainojis, bet pats nezinu, kur tieši.
Gaitenis ir visai garš. Skaitu pie griestiem piekārtās lampas. Ticis līdz devītajai, sāku skaitīšanu no jauna, jo man šķiet, ka esmu to nojaucis. Šķiet, ka ir divdesmit divas lampas. Viena no tām nedeg. Tā atrodas tieši virs manis. Griesti iekrāsoti rozā, bet gar malām veidoti balti taisnstūri. Sienas arī ir rozā, tā nav mana iecienītākā krāsa, tikai sienu apakša ir tīkami pelēka. Grīda? Šaha dēlis no lielām plāksnēm. Puse no tām ir tumši pelēkas, otra puse – gaiši pelēkas. Izskatās, ka plāksnes būtu rupjas un graudainas, bet, pataustot ar roku, tās izrādās gludas. Acu apmāns.
Izņemu ārā no somas papīra lapu. Vienā pusē lapai uzdrukāti jautājumi ar atbilžu variantiem, kaut kādas atbildes ir apvilktas. Es nelasu, kas uz šīs papīra lapas ir rakstīts, bet gan izveidoju no lapas bumbiņu. Es sviežu papīra bumbiņu pret gaiteņa sienu. Uz sienas paliek pelēcīgi melns plankums it kā es būtu pret sienu nodzēsis milzīga izmēra cigareti. Bet es nesmēķēju. Es tikai rotaļājos ar sevi, jo es pats esmu savas sabiedrības vienīgais loceklis.
Saņurcītā lapiņa nokrīt uz grīdas un tai uzkāpj virsū kāds garāmgājējs smagos ādas zābakos. Lapiņa pielīp viņam pie zoles, un es vēroju kā tas, kas man bija sapņu zemeslode pārvēršas par to, kas citam ir pie zābaka pielipis gruzis. Es viņam neko pat nemēģinu aizrādīt, es taču viņu nepazīstu. Es nemēdzu sarunāties ar svešiem cilvēkiem. Tādi ļaudis, kas spējīgi pieiet klāt nepazīstamam cilvēkam un sākt ar viņu uzreiz bez mazākām problēmām sarunu par jebkuru tēmu, man šķiet visai līdzīgi universālo slotu tirgotājiem. Tie arī ir spējīgi sarunāties ar jebkuru un par jebko, lai tikai varētu notirgot kādu slotu. Es neesmu tik sabiedrisks, man labāk patīk sēdēt gaitenī, kurā nav neviena pazīstama cilvēka un skatīties sienā. Arī tur ir sava interese.
Es sēžu gaitenī visai ilgu laiku. Man nav klāt pulksteņa, tāpēc es nezinu, cik ilgi tieši. Bet es ievēroju, ka neviena cilvēka vairs tajā nav, pat tāda, ko es nepazītu. Un gaisma tagad deg tikai vienā lampā pie griestiem – tajā, zem kuras sēžu es. No tā es izsecinu, ka varētu būt pienācis vakars, jo visapkārt ir tumšs, viena lampa nespēj apgaismot milzīgi garo gaiteni, kura galus nemaz nevaru saskatīt. Tāpēc es izdomāju, ka būtu jāiet mājās, lai gan nezinu, kā es tumsā atradīšu ceļu un ko es mājās esmu pazaudējis.
Bet es tomēr nekur neeju. Man ir slinkums. Kāda atšķirība, kur es atrodos? Nākamajā dienā tāpat būs jāiet uz lekcijām, kāpēc gan lai es nepaliktu gaitenī līdz rītam? Nebūs jau pirmā reize. Manā dzīvē ir gadījušās arī smagākas raizes nekā vienas nakts nosēdēšana gaitenī. Kaut vai toreiz, kad gadījās tā padarīšana ar sviesta nazi, par kuru es labāk pat cenšos neatcerēties, kaut gan jāatceras vien ir. Bet es par to šoreiz neminēšu ne vārda, kālab gan man būtu jāatklāj kuram katram tās reizes atgadījumu, kas bija visai sāpīgs un netīkams.
Vēl pirms pāris gadiem es nekādā ziņā nebūtu palicis sēdēt uz grīdas gaitenī visu nakti, bet tagad es to daru gan. Es taču zinu, ka gaitenis ir tāda pati vieta kā visas citas šai pasaulē. Turklāt man sāp apsaitētā roka. Es esmu izolēts un negribu sēdēt citronu kokā, kaut gan šajā gaitenī nav neviena vienīga citronu koka, kurā es būtu varējis apsēsties pat tad, ja būtu to ļoti vēlējies. Bet es nevēlos. Uz grīdas sēdēt ir daudz drošāk nekā spējīgā salūst citronu kokā. Es pat nezinu, kā tāds citronu koks izskatās. Iespējams, tādu var atpazīt pēc augošiem citroniem. Bet citroni taču kokā nav visu gadu, ko tad darīt pārējā sezonā?
Es nelietoju narkotikas, lai gan varbūt to būtu vērts darīt. Tā darot visi? Ko dara visi? Visi lieto narkotikas! Kāpēc es nelietoju? Es negribu lietot narkotikas, es labprātāk sēžu vientuļš gaitenī un skatos uz sienu, kuru tāpat nevar labi saredzēt, jo vienīgā lampa, kas vēl nesen mani apgaismoja, ir sasprāgusi tūkstošos gabalu, uz atvadām organizējusi miniatūru uguņošanu. Es pat domāju, ka manas vīzijas ir ne sliktākas par tām, kuras dod narkotikas. Un par tām nav jāmaksā!
Bet gaitenī tomēr nav interesanti. Derētu tā kā tikt ārā. Tikai rodas jautājums – pa kurieni tad? Gaitenis var būt arī bezgalīgi garš un tāds, ka tā dzelzsbetona zobi ir iekodušies viņa paša astē un kā milzīgs briesmonis šis gaitenis rotē pats ap savu asi, kurā ir iedzīts sētas stabs. Bet es to nevaru pārbaudīt, jo nevaru izlemt, kāds ceļš man ejams – pa kreisi vai pa labi. Abiem virzieniem ir savi trūkumi un savas priekšrocības. Apsaitēta man ir kreisā roka un laist pa kreisi esot populāri, bet tādēļ vajadzētu iet pa labi, taču es nevaru izlemt un palieku joprojām uz vietas. Es zinu, ka manam ceļam nav vajadzīgs virziens, tas ir skalārs lielums. Kāda tad atšķirība, kurp es dodos, ja es visu laiku atrodos uz vietas un brīvajā laikā, kāds ir viss mans laiks, sarunājos pats ar sevi? Bet es esmu slikts sarunu biedrs un es labprāt sevi izsviestu ārā pa logu, taču es nevienu logu neredzu. Ja es teiktu, ka es sevi uzskatu par vidusmēra normālu cilvēku, kurš savu dzīvi aizvada līdzīgi visiem tiem ļaudīm, kas ir man apkārt, es drīzāk gan atzītu, ka tā nemaz nav. Es esmu nedaudz savādāks, jo man patīk sēdēt gaiteņa vidū un neredzēt pat sevi pašu.
Es nekad neesmu sapņojis, ka būtu iesprostots gaitenī. Tā gadās tikai nomodā, sapņos es mēdzu būt iesprostots stikla pudelē vai plastmasas pudelē, es pat mēdzu būt ieslēgts vienvietīgā kamerā ar astoņiem prātu izkūkojušiem maniakāliem pacifistiem, taču es nekad nemēdzu būt gaitenī. Gaitenis ir pārāk sarežģīta struktūra, lai tajā varētu būt iesprostots sapnī. Es tikai nesaprotu, kāpēc neviens nav ievērojis, ka es sēžu šajā gaitenī uz grīdas un neeju mājās. Vai tad ir atļauts šajā gaitenī palikt pa nakti? Ja būtu, tad es nebūtu vienīgais, kas šeit palicis. Bet varbūt nemaz nav nakts, tikai nodzisusi elektrība un visi man nepazīstamie ļaudis vēl joprojām ir šeit? Nē, nav. Tik daudz gan es zinu vai vismaz domājos zinām. Un ja pat nedomājos, kāda atšķirība, es viņus tāpat nepazīstu. Un viņi nepazīst mani. Tātad viņu nav.
Kā var pastāvēt kaut kas tāds, par ko man nav ne mazākās sajēgas? Tā kā visa mana pasaule ir tikai tas atspulgs, kuru redzu es, kā tad tajā var būt arī kaut kas tāds, kas nepastāv manā apziņā, jo es to nekad neesmu redzējis? Kur paliek tie cilvēki, kurus es pazīstu vai vismaz domāju, ka pazīstu, tajā laikā, kad es viņus neredzu? Vai viņi patiešām eksistē visu laiku vai tikai tajos mirkļos, kad es esmu klāt? Es to nevaru noteikt, jo neviens no viņiem ar mani pēdējā laikā nav bijis ar mieru pat runāt pa telefonu, kaut gan es bieži krītu ceļos viņu priekšā un lūdzu piedošanu, bet vienmēr, kad es iedomājos kādam piezvanīt, es dzirdu viņa balsi otrā vada galā, kas man saka, viņš neesot mājās, pat tādos gadījumos, ja es zvanu uz mobilo telefonu. Šķiet, ka mani neviens cilvēks visā šajā plašajā pasaulē nemīl. Tas jau nav nekas dīvains, arī es nemīlu nevienu. Bet jautājums ir tāds, vai ir vērts kādu mīlēt, ja tevi nemīl neviens? Bet vai kāds var mīlēt kādu, kas nevienu un neko nemīl? Tādu, kas tikai sēž gaitenī visu nakti un pat ar sevi negrib sarunāties, jo uzskata, ka tas nav ne plika graša vērts? Es nonāku lielākajā pretrunā, ko es pats sev esmu izvirzījis, taču man neviens nerunā pretī kopš tās dienas, kad es pēdējo reizi sarunājos ar kādu cilvēku. Bet tas bija sen.
Es pat īsti nevaru atcerēties, kad tas bija. Nē, es tomēr atceros. Tas bija pagājušajās Lieldienās. Es neciešu Lieldienas, neviens nekad nav cēlies augšā, pat Jēzus ne. Skaistas pasakas, kurām ir laimīgas beigas, man nepatīk. Bet Jēzus augšāmcelšanās nav nekādas laimīgas beigas. Ja tas tā būtu, Viņš nebūtu visai drīz devies pie sava tēva, bet gan palicis tepat zemes virsū, jo šeit Viņš būtu vajadzīgs vairāk nekā tur. Taču es neko Viņam nevaru pārmest. Ko es vispār varu pārmest? Es, ar kuru nesarunājas neviens cilvēks, kā es varu kaut ko aizrādīt Viņam? Es taču pat nezinu, vai Viņš dzird un klausās to, ko es gribu teikt. Tikai es nezinu, ko tad tieši es gribu teikt un ko es varu pateikt. Es pamazām sāku aizmirst runāšanu, man taču nav prakses. “Sveiks!”, “Sveika!” – tāda bija mana pēdējā saruna. Lieldienās. Laikam jau tā nav gara saruna. Es pat varētu teikt, ka esmu vientuļš. Vai viens tūļa. Ja es tāds nebūtu, es būtu vismaz ar kādu sarunājies no tiem ļaudīm, kurus es nepazīstu. Taču es to nevaru. Ir pārāk daudz tādu lietu, ko es nevaru. Audzināšana, bailes, viss kopā veido mani tādu, ka es nepazīstu nevienu cilvēku, kuram es varētu pateikt, man ir grūti, es gribu kādam izkratīt sirdi. Es gribētu izkratīt putekļus no sirds, taču nav neviena tāda drauga, kam būtu putekļusūcējs. Patiesībā nav neviena arī tāda drauga, kam nebūtu putekļusūcējs. Vienkārši nav draugu. Ir tikai gaitenis, kurā es sēžu uz grīdas un gaidu, kad pienāks rīts un pie griestiem iedegsies gaismas.
Pagaidām vēl neiedegas. Vēl nav rīts. Es pat nevaru apskatīties, vai neesmu jau saķēpājis apsēju. Tam gan nebūtu arī nekādas nozīmes. Kāda gan man daļa gar kaut kādu apsēju, kas klāj manu roku? Tā ir mana roka un tā ir mana darīšana, kas to klāj, ko lai arī es pats par to visu neteiktu. Bet es nesaku neko. Es tikai sēžu uz grīdas.
Ja es nebūtu nesmēķētājs, es tagad labprāt aizsmēķētu. Taču es negribu. Pat, ja es gribētu, es nevarētu. Vai varētu? Varbūt man ir vesela mugursoma, kurā ir tikai cigaretes? Es pa tumsu iegrābju roku somā un jūtu, ka tajā nav nekā. Pilnīgi tukša soma. Vai tā būtu mana līdzšinējā dzīves bagāža? Vai es visos šajos mūža gados nebūtu izdarījis neko tādu, kas liecinātu par to, ka es kaut ko tomēr nozīmēju šai pasaulei? Soma liecina, ka neesmu vis. Mani tas sāpina, cik nu var sāpināt kaut kas tāds. Tomēr tas nav iepriecinoši. Nekādā ziņā es neteiktu, ka tas būtu iepriecinoši. Ja tas tā būtu, es būtu aiz prieka sācis lēkāt un noplēsis no sienām tapetes. Pie sienām nav tapešu, tās ir tikai krāsotas rozā krāsā. Kā es neieredzu rozā krāsu! Sarkano, to gan. Sarkanā ir skaista krāsa. Meitene sarkanā tērpā – to es saprotu. Bet rozā? Kas tā rozā krāsa tāda vispār ir? Ko tā iedomājas? Tā ir visur. Rozā – tas ir stilā. Rozā – tas ir moderni. Rozā – tās ir lezbietes. Nu lai ir. Bet kāpēc gan jāmin man uz varžacīm. Es nezinu, kas tās varžacis tādas, bet man tās parasti ir nomītas. Tas nav patīkami, kad tev ir nomītas varžacis. Un tas ir sevišķi nepatīkami, ja tu pat nezini, kas tās tādas un kā nomītās varžacis varētu apārstēt. Tāpēc es baidos iet pie ārstiem, lai viņi nevarētu pateikt man, ka man kaut kas jādara ar varžacīm, bet es nemaz neuzdrīkstēšos pajautāt, kas ir varžacis un būšu spiests iet projām tikpat gudrs kā ieradies.
Ko tad lai es daru? Vai man patiešām vienīgā iespējamā nodarbe ir sēdēšana uz grīdas gaitenī, kurā nevienu neuztrauc tas, ka es tur sēžu. Kādreiz man vismaz aizrādīja, ka es sēžu neatļautās vietās. Tagad es varu sēdēt tur, kur man pašam ienāk prātā, un nevienu tas neuztrauc. Nevienu neuztraucu es. Reizēm man pat uznāk bažas, vai tik es neesmu miris un pats to neapzinos. Taču man pastāvīgi pienāk rēķini, tātad es tomēr esmu dzīvs. Kaut gan rēķini droši vien ir arī pēcnāves valstībā. Ja tāda, protams, eksistē. Un mani eksistenciālisms neuztrauc. Es esmu postmoderns cilvēks, kaut gan man nav ne mazākās nojautas, ko lai saprot ar vārdu postmoderns. Manā skatījumā tas ir tāds cilvēks, kas vairs nav moderns, bet nav arī vecmodīgs, jo ir jaunāks par modernu, taču nekad par modernu nekļūs. Es neticu, ka kādreiz es varētu kļūt moderns. Tad jau drīzāk modē atgriezīsies džaivs un visi manas pilsētas iedzīvotāji iestāsies kartupeļu racēju pulciņos. Bet tas nenotiks nekad, vismaz es neticu, ka tas kādreiz varētu atgadīties. Pietiek jau ar to, ka es neesmu īsti normāls, tā tik vēl trūktu, lai arī citi jukušie kļūtu jukuši veidā līdzīgā manējam. Tas jau liecinātu par pasaules galu, taču es negribu tā pienākšanu, kaut gan mana paša dzīve mani neapmierina. Lai jau cilvēki dzīvo, ja viņi to grib, nevajag viņiem mirt manas vainas dēļ. Man jau to vainu tāpat pilnībā pietiek.
Pa-pa-ra, pa-papapaparaparapa, man ir gluži vienalga, vai es māku dziedāt, neviens tāpat nedzird mani un neuztraucās par to, vai es māku dziedāt. Es pat varētu izģērbties kails un sēdēt visu dienu šajā gaitenī uz grīdas tādā veidā, tāpat neviens par mani neliktos ne zinis, pat riebumu neizrādītu. Kas to lai zina, varbūt tā arī labi, bet to nemaz nevar atbildēt tik vienkārši, es nemeklēju atbildi konkrētā virzienā. Man patīk tās reizes, kad nevar neko redzēt, tad vismaz nevar redzēt arī neko tādu, ko negribas redzēt. Es nebūtu spējīgs sev atņemt acu gaismu, bet tumsa man tomēr patīk tīri labi. Tā atbrīvo no kompleksiem, bet man kompleksu ir ļoti daudz. Sevišķi man nepatīk, ja kādam ienāk prātā manā tuvumā sākt runāt par kaut ko tādu, kas mani interesē. Es labprāt būtu iesaistījies šādā sarunā, bet mani allaž pieveic bažas, ka mani pārpratīs un piekaus līdz nāvei. Es esmu ļoti bailīgs. Es varu veselu dienu un gandrīz veselu nakti nosēdēt kokā, ja mani tajā ir uzdzinis traks kaķis.
Šoreiz neviens nav mani iedzinis šajā gaitenī. Es te iegāju pats savām kājām, ne kāds mani aicināja, ne dzina. Vispār nevienu sevišķi es nebiju uztraucis. Es pat šaubos, ka mani kāds ievēroja. Es neesmu tas tips, kuru uzreiz visi pamana. Man trūkst skaļas balss un vārdu, kurus teikt skaļā balsī. Es varu iečukstēt sev pašam ausī kādu sīkumu, bet publiskas runas – tā nav mana stiprā puse. Tā ir mana vājā puse. Nekad neesmu apmeklējis retorikas pulciņos, es vienmēr baidījos, ka tādus apmeklējot es kļūtu par totālu muldoņu, bet šādi es esmu panācis to, ka nekad nemēdzu vispār ne ar vienu sarunāties. Tas jau laikam nav neko labi. Vai tad ir? Nē, nav, es esmu tik nelaimīgs, cik nelaimīgs vien var būt cilvēks, kuram nav draugu un kurš vēl arī grib ēst. Tas nav godīgi, ka tas viss ir tieši tā, kā tas ir. Manas cilvēka tiesības netiek ievērotas, lai gan es nemaz nezinu, vai man tādas ir.
No šādām skumjām var pazaudēt ticību. No tām var pazaudēt naudasmaku. Var padarīt sev galu. Bet es galu nedarīšu. Nedarīšu sev. Es darīšu ko citu. Man tas gaitenis ir apnicis. Man tas ir apnicis. Dzirdat, jūs tur lejā? Man ir apnicis sēdēt uz grīdas gaitenī! Man ir apnicis, ka man ir apsaitēta roka, ka ir tumsa, ka man ir ādas jaka, ka neviens ar mani nesarunājas, ka toreiz tas notikums ar sviesta nazi mani tik smagi ietekmēja, man tas viss ir līdz kaklam. Es eju mājās!
Bet ko tad izdarīja dārznieks?