Datori un dvēseles
Iepriekšējo nakti nebiju gulējis, acis lipa ciet, tāpēc jau ap pieciem es atvienojos no Interneta, iztukšoju līdz galam kompaktdisku nolasītājā atstāto alus pudeli un aizsviedu to nezināmā virzienā. Izslēdzu datoru. Nobučoju to pirms gulētiešanas. Paņēmu gultā peli (protams, ne jau to, kas pīkst un atstāj savus izkārnījumus visur, kur neklājas). Palēnām iegrimu divdimensionālā sapnī. Pasaule ap mani sagriezās pilnīgi ačgārna, es redzēju visu negatīvā. Es gribēju pārlikt krāsu iestādījumus, bet tas man nekādīgi neizdevās. Kāds man dzinās pakaļ, es jutu no aizmugures nejaukas skaņas. Es skrēju, cik ātri vien varēju, līdz iekritu bedrē un izdzirdēju spalgus smieklus. “Vīruss”, padomāju es. Tas tiešām bija viņš- lielais un neuzveicamais visu vīrusu vīruss.
Kad es pamodos, izrādījās, ka no maniem sviedriem palags kļuvis tik slapjš, ka to varēja uzskatīt par izmazgātu. Pieskrēju pie datora, lai pārliecinātos, ka tam nekas nekaiš. Mana priekšnojauta bija pareiza. Kāds bija aizticis manu datoru. Manu datoru! Kā viņš uzdrīkstējies? Asinsatriebība kļuva neizbēgama. Uz tastatūras bija redzami netīru pirkstu nospiedumi. Sarkanīgie džema plankumi varētu būt datora vakariņu tiesa, bet melnzeme uz ievades taustiņa noteikti agrāk nebija manāma. Būtu stulbi iedomāties, ka es varētu būt atstājis šādas pēdas, jo man ar zemi nekāda saskarsme pēdējo gadu laikā nav gadījusies. Drīzāk izskatījās, ka kāds nelietis ar netīrām rokām gramstījies, kur nevajag. Nošaut par tādām lietām vajadzētu.
Es jutu, ka ir noticis arī vēl kaut kas briesmīgāks par netīro tastatūru, jo nevar taču būt, ka nezināmais nelietis tikai aizticis tastatūru. Man bija bail slēgt iekšā datoru, nepietika drosmes skatīties savām šausmām acīs. Iedomājos, ka varbūt nekas nav noticis, tomēr intuīcija man skaidroja pretējo. Es sadūšojos un ieslēdzu datoru. Labi, ka es to izdarīju, pretējā gadījumā drīz vien cietais disks būtu ticis iztīrīts. Es gribēju apsēsties, lai atgūtu elpu pēc lielajām briesmām, bet pārsteigts pamanīju, ka krēsls no istabas bija pazudis. Es iedomājos, ka varētu būt nozudusi arī mana kompaktdisku un diskešu kolekcija. Es drudžaini atvēru skapīša durvis un ieraudzīju, ka tajā atrodams tikai netīru zeķu pāris, beigta žurka un … viens vienīgs disks ar uzšņāptiem burtiem “ZX”. Šis ZX burtiski izstaroja ļaunumu no sevis, es jutu, ka mana pasaule bruka kopā, kāds bija aizskāris svētumu- manu datoru. Es valdīju asaras. Es biju palicis bez saviem diskiem un disketēm. Bez šīm skaistajām atmiņām. Atcerējos laiku, kad biju vēl tikai nesen iepazinis datoru pasaules šarmu, tad tētis man uzdāvināja pirmo disketi. Tā bija pati skaistākā dāvana pasaules vēsturē. Es vēl toreiz tētim pateicu: “Paldies. Tu esi vēl labāks par pašu Bilu Geitsu.” Tā bija vienīgā reize, kad es kādu tiku novērtējis augstāk par lielo Bilu. Bet tagad palicis tikai liels tukšums. Šis tukšums bija jāaizpilda... vajadzības gadījumā pat ar asinīm.
Es nolēmu, ka jāizsauc policija, bet nespēju atminēties tālruņa numuru. Aizskrēju uz vecāku istabu, lai pajautātu tēvam, kā piezvanīt policijai, bet manu vecāku tur nebija... Tas mani nedaudz pārsteidza. Ne jau stipri, visādi jau gadās, bet kāda cita detaļa man likās jau pazīstama, jo uz sienas bija glītā rokrakstā uzrakstīts: “Ja tu, mīļais puisīti, vēlies redzēt savus godājamos vecākus pie labas veselības un pilnā komplektā, tad, lūdzams, esi šovakar pusvienpadsmitos pie datordzertuves “Pie pilnā kompja” durvīm. Sirsnīgi sveicieni no ZX. P.S. Diski arīdzan ir nonākuši manā īpašumā.”
Pirms izlasīju piebildi, man šī vēstījuma jēga neko skaidra nekļuva, bet tad es sapratu, ka šis nezināmais ZX ir nolaupījis manus diskus un ka viņš gaida mani uz cīniņu. Neviens pretinieks līdz šim mani nebija nobiedējis. Es saglabāju mieru, kad man uzbruka lielais monstrs Doomā, pat Hexen II ar tās šausmu skatiem nespēja man neko nodarīt, bet nekad man nebija gadījies sastapties ar briesmām šaipus ekrānam. Tomēr es saņēmos. Ko gan man šis ZX varētu nodarīt? Vai es, visu spēļu karalis, nobīšos no kaut kāda trakā, kas varbūt pie datora nav pavadījis kopumā pat nieka mēnesi? Es viņu ar automātu samalšu miltos un izcepšu maizi, ko piekost zelterim. Es viņu līdz kaklam ietriekšu zemē un mērdēšu badā, līdz viņš atdos manus diskus…. un arī vecākus.
Šādā veidā es sevi pārliecināju, ka nekas man nedraud, nolēmu, ka vakarā jāiet piesist pie sienas to nelietīgo zagli un datoru slepkavu. Es nomierinājos un nolēmu, ka būtu laiks kaut ko ieēst. Par laimi, ledusskapis bija savā vietā, nedaudz maizes un ievārījuma arī izdevās atrast, tāpēc tiku pie karaliskām brokastīm. Paēdis es lēnām iegrimu snaudā un pasaule ap mani pakāpeniski kļuva par nekam nederīgu attēlu plaknē. Man uzbruka ZX, bet nevarēja neko padarīt, jo es biju citā plaknē. Tad ZX sāka svaidīties ar maniem diskiem, es draudēju, bet biju bezspēcīgs. Asaras plūda pār maniem vaigiem, kad diski viens pēc otra, slaidus lokus apmetuši, krita plaknes bezdibenī. Bet ZX tikai smējās savus spalgos smieklus, kas mani darīja gluži traku. Es sviedu zābaku, bet tas mērķī netrāpīja.
Es izdzirdu stikla šķindoņu. Es biju pa miegam kreisās kājas zābaku izsviedis pa atvērto logu, tā nokrita pie kājām mūsu mājas sētniekam, bet atsitiens iztrieca no krūmiem pāri kaķu. Nez, ko šie tur būs darījuši? Sētnieks krieviski nolamājās, bet mani viņš neredzēja, jo, kā jau ikvienam zināms, mūsu dzīvoklis atrodas 3. stāvā.
Apskatījos rokas pulkstenī, kurš nezināma iemesla dēļ bija ielikts pelnu traukā. Kādu pusminūti es centos noteikt, no kuras puses uz pulksteni būtu jāskatās, kamēr beidzot sapratu, ka pulkstenis rāda precīzi pusvienpadsmit. Es iedomājos, ka man jau būtu jābūt pie datordzertuves, tomēr drošs es nebiju, jo nezināju, kas bija: vakars vai rīts. Iespējams, es būtu skrējis uz datordzertuvi, ja neievērotu, ka ārpusē bija gaišs. Tātad, bija rīts. Man bija precīzi 12 stundas, lai sagatavotos savas pasaules glābšanai. Laika trūkums man nedraudēja. Pāris stundas es paniekojos ar datoru, tad nolēmu izstrādāt darbības plānu. Tas nebūt nebija tik viegli. Es nezināju sava pretinieka parametrus, kādi ieroči pret viņu vislabāk darbojas, tāpēc es nolēmu, ka mūsu ģimenes relikvijai- vecvectēva Kūtnieku Augusta mēslu dakšām vajadzētu ģeldēt, jo šādas dakšas bija izmantojamas pat klasiskajā Blood’ā. Es nospodrināju dakšu zarus, rūpīgi nopulēju kātu, lai nejauši neierautu skabargu, un biju gatavs cīņai. Izstrādāju arī labu un fleksiblu cīņas taktiku- nolēmu rīkoties atbilstoši apstākļiem.
Pirms jebkura nopietna pasākuma vajag ieēst, tāpēc es uzmeklēju alus pudeli un dažus cīsiņus. “Pirms cīņas ir kaitīgi dzert,” nodomāju, tāpēc nedaudz alus atlēju kaķa bļodiņā, “bet tas man dos drosmi,” pārdomāju un izdzēru alu arī no bļodiņas, jo zināju, ka kaķis to tāpat nedzertu.
Kad pulkstenis nosita desmito stundu, es beidzot apģērbos, paņēmu mēslu dakšas un izgāju uz ielas. Ceļš uz datordzertuvi man bija labi pazīstams, biju to mērojis neskaitāmas reizes, kad mana darbošanās ap mājas datoru bija novedusi pie elektrības pazušanas.
(Paskaidrojums cilvēkiem, kas nesaprot, kas ir datordzertuve. Tātad, tā ir tāda vieta, kur ir pieejams dzeramais, maize uzkošanai un, protams, tur ir daudz datoru. Varētu teikt, ka tā ir mūsu nomales Interneta kafejnīca, tikai nedaudz prastāka un drūmāka, tāpēc manai datorizētajai sirdij tā ir tuvāka. Šajā iestādē nemēdz runāt par politiku, par finansēm, jūtām vai citiem niekiem, datordzertuvē mēdz runāt tikai par vienīgo nopietno pasaules tematiku- datoriem. Es, starp citu, mēdzu izmantot arī citu terminu šāda veida iestādes apzīmēšanai- publiskā datorklase).
Es nogriezos no lielās ielas, pa kuru gāju līdz šim, un ieraudzīju tālumā virs datordzertuves izgaismotu uzrakstu “Šeit dzēra, dzer un dzers visi īstie prāta kropļi. Arī tu!” Šis uzraksts man bija labi pazīstams, tomēr katru reizi, kad to ieraudzīju, manī ieplūda siltums kā no piķa mucas. Tik jauks un mīlīgs, dvēseliski dziļš, tas atgādināja man, ka es pasaulē neesmu gluži viens.
Pie datordzertuves ieejas es samanīju tumšu stāvu, tāpēc izņēmu no kabatas savas mēslu dakšas, pārbaudīju to kvalitāti un sparīgiem soļiem devos pretī nezināmajam. Kad biju no viņa tikai dažu desmitu soļu attālumā garām braucošas mašīnas starmeši atklāja man ZX seju un …
... es nobijos. Nē, šī seja nebija retu izvagota, tajā neatspoguļojās visas pasaules slepkavu dienasgrāmatu tumšākās lapaspuses. Tā pat nebija dusmīga vai atriebes pilna, tās acis nepauda mūžīgu naidu, tā gluži vienkārši mani nobiedēja. Pēdējo reizi tik nobijies es biju tajā tālajā rudens vakarā, kad pirmo reizi uzkārās dators. Šoreiz gan viss bija vēl daudz ļaunāk, tuvumā nebija neviena speciālista, kas varētu man palīdzēt. Es mirkli stāvēju kā sastindzis, tad sakopoju visus savus spēkus vienā telpas punktā un izdvesu jautājumu: “Vai tu esi mistiskais ZX?” “Kas tad es vēl varētu būt? Tēvocis Bils vai varbūt tava datora dvēsele?” sekoja atbilde. Skarbi, nebiju ko tamlīdzīgu gaidījis. Manuprāt, atbildei vajadzēja būt stipri citādākai, tāpēc es arī nezināju, ko darīt tālāk. Man vajadzēja novilcināt laiku, lai izdomāt uzbrukuma stratēģiju. “Kur ir mani diski?” bija pirmais jautājums, kas man ienāca prātā. “Ellē!” atbildēja ZX. Kā kaut kas tamlīdzīgs varēja notikt ar mani? Mani diski! Visi pagalam. Kāpēc man jānes tāds krusts? Varbūt šī atbilde nebija patiesa? Varbūt nekas maniem diskiem nav noticis? Ko es vēl varētu pajautāt? “Cik grāmatas no obligātās literatūras tu jau izlasīji?” bija vienīgais, kas man ienāca prātā. Atbildi es īsti nesaklausīju, jo klusumu bija pārtraukusi nospiedoši skaļa datordzertuves reklāma. Tā bija īsti nelaikā, jo mani patiešām stipri interesēja atbilde uz uzdoto jautājumu. Jā, nu vairāk man nekā sakāma nebija, bet uzbrukt ZX ar mēslu dakšām man likās pāragri. Vai arī nepieklājīgi, māte man bija vienmēr teikusi: “Nekad nemēģini vēlā vakarā pie savas iecienītās datordzertuves durvīm ar vecvectēva Kūtnieku Augusta mēslu dakšām uzbrukt meitenei. Tas ir slikts stils.” Izrādās, ka tieši šādā veidā notikusi mana tēva un mātes sastapšanās. Toreiz gan, protams, nepastāvēja datordzertuves, visa situācija izvērsās pie pavisam parastas dzertuves durvīm, kad mana māte, kas tolaik nemaz nebija mana māte un pati pat nezināja, ka kādreiz tai būs lemts kļūt par manu māti, manam tēvam, kas tolaik gan nemaz nebija … ceru, ka jūs sapratāt, ko es gribēju teikt, tātad mana māte, kas tolaik gan … labi, labi, izbeigšu šo atkārtošanos… tātad, viņa viņam pateica, ka viņš viņai vemjot uz kājas. Man šķiet, ka ļoti daudzi cilvēki reiz ir sastapuši viens otru tieši šādi, jo kur tad vēl citur varētu sākties mīlestība mūža garumā, ja ne smagā dzērumā pie prastas dzertuves durvīm… Es laikam nedaudz novirzījos no pamatdomas. Tātad, mans tēvs par šādu manas mātes izturēšanos pauda savu nepatiku, uzbrūkot viņai ar jau vairākas reizes minētajām mēslu dakšām (nevaicājiet man, kāpēc viņš uz dzertuvi bija paņēmis līdz mēslu dakšas, to arī viņš pats nākošajā rītā vairs nezināja, kur nu vēl es pēc daudziem gadiem)… un tad, kad uzspīdēja saule, paga, es laikam aizsteidzos priekšā notikumiem. Pie kā es īsti paliku? Ā, nu kā tad savādāk, es atvainojos par pārtraukumiem manā stāstījumā, tātad mans tēvs uzbruka manai mātei ar mēslu dakšām un pēcāk to nožēloja, jo... patiesību sakot, man nav ne mazākās jēgas, kā tur viss tas beidzās, bet kaut kā notikās, ka mans tēvs manu māti apprecēja (starp citu, ja nemaldos, tas nav tik rets gadījums, kad tēvs apprec māti). Vēl tagad viņš dažreiz mēdz lādēties, kālab nav varējis tās “sasodītās dakšas” mājā atstāt. Tā nu viss notiekas līdz šai pašai dienai, bet visumā tā jau nav nekāda milzīga problēma. Tātad, mans tēvs manu māti noprecēja, pēc kaut kāda laika piedzimu es, un man ļoti ātri izauga pirmais zobs, bet, cik atceros, es negribēju stāstīt par sevi, bet gan par to, kāpēc māte bija vienmēr iebildusi pret uzbrukumiem meitenēm ar mēslu dakšām.
Tagad es jums visiem atklāšu noslēpumu, ko jau ilgstoši esmu slēpis. Un proti- ZX bija meitene! Tas jau arī mani pārsteidza, jo ar šādas kategorijas cilvēkveidīgajām būtnēm es tā īsti līdz šim nebiju sastapies, ja neskaita dažas zīmīgas adreses Internetā, kuras es, protams, jums neatklāšu, jo dažs labs tādas zina pats, bet citiem tās varētu nelikties saistošas. Tātad, par šo meiteni- ZX. Man likās, ka es viņu kaut kur jau agrāk būtu sastapis, bet pārliecināts par to es nebūt nebiju- viņas visas ir tik līdzīgas. Tas ka viņa bija meitene mani darīja gluži traku, jo mēslu dakšas es, kā zināms, izmantot nedrīkstēju, lai nevarētu nonākt tādā situācijā, kā mans tēvs pirms daudziem gadiem. Mans tēvs, protams, to toreiz drīkstēja darīt, jo tā otrā persona bija mana māte, bet kā gan es varētu zināt, kas šī bija par meiteni? Es tik daudz biju domājis par savu vecāku sastapšanās apstākļiem, ka atcerējos, ka ZX bija nolaupījusi manus vecākus un tādēļ es nebiju varējis piezvanīt policijai. “Kāpēc tu nolaupīji manus vecākus? No tiem takšu nekādas dižas jēgas būt nevarētu,” es kautrīgi pavaicāju. “Sagribējās tā izdarīt” nocirta ZX. Man tas viss bija līdz kaklam, viņa varētu vismaz saprast, kā es šādā brīdi varētu justies. Es nebiju spējīgs vienatnē uzturēt sarunu, bez atbildes reakcijas. Kāpēc viņa pati nevar kaut ko pajautāt vai vismaz pateikt kaut vienu vārdu, negaidot manus jautājumus. “Vai tu gadījumā neesi galīgi stulbs?” viņa uzdeva man jautājumu, kā izpildot manu kluso lūgumu. Es jau grasījos atbildēt, ka “es gadījumā esmu uzskatāms par mūsu paaudzes lielu cerību programmēšanas sfērā, un tāpēc es nekādā gadījumā nevarētu būt galīgi stulbs, un ka manas prāta spējas var pielīdzināt labākajiem Eiropas standartiem” un ka... un ne tikai to, bet arī vēl daudzus citus gudrus un attapīgus, garus un īsus, pārdomātus un izsvērtus vārdus.. Bet viņa pati atbildēja manā vietā, laikam uzskatot, ka es pats atbildēt nebūšu spējīgs: “Tomēr tu esi galīgi stulbs. Ja tu tāds nebūtu, tad neuzvestos kā zivs, kas sarijusies plutoniju. Jāatzīst, ka brīžos, kad tu centies sasprindzināt to vietu, kur dažam citam atrodas smadzenes, tu izskaties pēc ķirbja, kas grasās pārsprāgt. Tu izskaties tik nopietns un aizdomājies, ka varētu padomāt, ka tu nevari mani atpazīt. Tas jau izskatītos pēc tāda fanātiķa kā tu.” Viņa laikam spēja nolasīt manas domas. Mēģināju atcerēties, kur viņu esmu agrāk manījis. Taču ne jau datorā. Savādi. Es negribēju atzīties, ka nespēju viņu atpazīt, bet tēlot, ka spēju viņu atpazīt, es arī negribēju. Bailes izgāzties. Ko tad man darīt? Noklusēšanu viņa varētu uzskatīt par nezināšanu. Kaut gan kāda man starpība, ko šī ZX par mani domā? Kas viņa tāda būtu, ka var vispār par mani domāt? Viņa varbūt domā, ka ir dators, ja grib mani iespaidot…
“Labi, man nav ne mazākās sajēgas, kas tu esi. Man liekas, ka esmu tevi kaut kur jau manījis. Bet tagad beidz idiotizēties un atdod manus diskus. Citādi es tev uzbrukšu ar mēslu dakšām un tas ir viens varens ierocis (viņa taču nevarēja zināt, ka es esmu solījies meitenei ar mēslu dakšām neuzbrukt). Un manus vecākus arī laid brīvē.” Es pateicu tik garu tekstu bez nevienas saminstināšanās, tāpēc kļuvu lepns par savām spējām skaidri izteikties. Bet nevarētu teikt, ka uz viņu mani vārdi atstāja kaut kādu iespaidu. Viņa tikai pasmīnēja un izteica samērā necenzētu piezīmi.
Šāda garlaicīga lieta, ko dažviet sauc par sarunu, turpinājās visu nakti. Es mēģināju laiku pa laikam pateikt pāris vārdus, viņa izskatījās apvainota un garlaikota. Es domāju par savu datoru. Viņa man neteica, par ko domāja. Es biju izsalcis, tāpēc iedomājos, ka varētu ieiet datordzertuvē. Viņa nepiekrita. Es apsēdos ielas vidū un mēģināju aizmigt. Viņa man iespēra, lai es pamostos. Tad es atkal kādu laiku stāvēju kājās. Es sāku viņai stāstīt par jaunāko programmatūru, ko nesen biju ieinstalējis datorā. Viņa mani palūdza aizvērties. Es negribēju piekrist, bet viņa piedraudēja mani piekaut. Es biju jau aizmirsis, ka es biju tas, kas grasījās uzbrukt, ka es esmu zēns un viņa meitene, ka man bija mēslu dakšas, tas viss likās otršķirīgs, svarīgāka par visu likās mana paša āda, tāpēc es viņu palūdzu mani nesist. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet viņa mani tiešām nesita.
Nekas nenotika līdz brīdim, kad lēca saule. Tad viņa pateica, ka es nu gan esot neattapīgs zābaks. Es apskatījos uz saviem zābakiem, tiem tapas nebija parādījušās, to es viņai arī pateicu. Viņa izteica visus sev zināmos krievu valodas lamu vārdus (vismaz es nezinu nevienu, ko viņa būtu aizmirsusi pieminēt) un pateica, ka mani diski ir atrodami vienu plauktiņu augstāk nekā tie agrāk stāvējuši, bet mani vecāki būšot mājās ap pusdienlaiku. Vēl viņa pateica, ka starp mums viss esot cauri (es īsti nesapratu, starp kādiem “mums” un kas ir “cauri”). Es padomāju, ka šie viņas vārdi varēja nozīmēt tikai un vienīgi pilnīgu plānprātību. Kad es sapratu, ka diski ir mājās es neatvadījies metos skriet mājas virzienā, neklausoties viņas vārdus par to, ka es nu gan pat pateikties nemāku, kaut gan pateikšanās tiešām nav mans hobijs.
Kad es biju uzskrējis augšā pa kāpnēm, man vajadzēja apstāties, lai atgūtu elpu, jo es jau gadiem ilgi nebiju tā skrējis. Es atvēru dzīvokļa durvis, kuras promejot biju aizmirsis aizslēgt un kā bulta iešāvos savā istabā, pārbaudīju skapīti, kur viņa teicās nolikusi diskus un atradu tos visus 134 pilnīgi veselus, bija pazudusi tikai viena no 1024 disketēm, bet šo bēdu es spēju pārdzīvot.
Es paņēmu no ledusskapja atdzesētu kolas pudeli un ieslēdzu datoru. Es dzēru lēnām, maziem malciņiem, jo biju pārmērīgi noguris. Es apskatījos datorā fona bildi un pēc neilgām pārdomām sapratu, ka tā tak ir manas klases fotogrāfija. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet tur bija arīdzan ZX. Tad nu man kļuva skaidrs, kur es viņu esmu redzējis. Es, kā izrādījās, ar viņu nu jau vienpadsmito gadu gāju vienā klasē! Tomēr jāpacenšas atcerēties, kā tad viņu īsti sauca…