Datorvakars

Ir sestdienas pēcpusdiena, un es sēžu pie datora, un rakstu dažādas blēņas, kurām vienīgais veicamais ceļš ir uz mūžīgo un visuvareno Miskasti, kas uzņem sevī visu to, ko es kādreiz esmu rakstījis vai mēģinājis uzrakstīt, jo pats lieliski apjēdzu, ka viss manis izdarītais un vēl nākotnē izdarāmais nevienam nav vajadzīgs, gan jau katrs pats labāk zinās, ko viņš kādreiz varēs pielietot un kas paliks mūžam nederīgs. Tā es sēžu un lamāju pats sevi, kaut zinu, ka neesmu pie savas ikdienišķības pats vainīgs, jau ilgu laiku, bet nekas nenotiek, iedvesma kā nenāk, tā nenāk, jo nav man sulīga kauliņa, ar kuru to piemānīt sev klāt, lai varētu noķert aiz čupra un likt izlikt ārā visu to, ko kādam šodien vajadzētu radīt un izveidot.
Man nav nekā tāda, kas varētu iedvesmai garšot, tāpēc vien, ka nezinu, kur un ko bleķot, lai tiktu pie iedvesmas. Es kliedzu sev un sevī, lai vismaz kāds mani izdzirdētu. Pat, ja es pats sevi izdzirdēšu, tad tomēr man būs izdevies to pašam panākt un pārvarēt pirmo barjeru. Cik labi tomēr ir barjerskrējienu speciālistiem! Viņi vismaz zin, cik barjeru ir nepieciešams pārvarēt, es, pirms tieku pāri pirmajai, neredzu pat otro. Es neticu, ka pirmā ir arī vienīgā un pēc tās būs vieglāk tikt uz priekšu, optimisms neatmaksājas, esmu reālistiski skumji noskaņots, nav arī iemesla savus uzskatus mainīt, tikpat neviens nezin, ko es domāju. Es pat nezinu, vai es vispār domāju. Domāšana ir raksturīga tikai saprātīgām būtnēm, saprātīgām būtnēm savukārt nepieciešams saprāts. Bez prāta gan iztikt vēl varētu, bet bez saprāta es iztikt nevaru, lai varētu domāt. Kālab man domāt? Arī bez tā man pietiek problēmu, tad jau labāk paļauties uz intuīciju, tā vismaz ir kaut cik pamatota, varbūt es pat neizdarīšu nevienu pārāk smagu kļūdu. Tomēr tas nav cilvēka cienīgi, iztikt bez domāšanas, jebkura dzīva radība kaut nedaudz domā, bet es... Es lai būtu vienīgais nedomātājs? Par būšanu visas pasaules negatīvajam piemēram es nesapņoju, jo tad man atliktu noslīkt, pakārties vai kā citādi padarīt sev galu, jo nespēju sevi iedomāties citādā tēlā, kā tikai par varoni. Iespējams, man patiesi vērtīgāk būtu beigt savu eksistenci, tad man neviens nevarēs vairs pārmest savas dzīves notērēšanu svinībās un nepārtrauktā tukšumā. Pat, ja man pārmetīs, ka neesmu darījis pareizi, tad nedzirdēšu to, jo jau cepšos tad lielā ragaiņa ugunīs vai lidināšos Debesu tālēs. Pabeigt spēli pirms īsta sākuma varētu būt mans vienīgais ceļš.
Manā priekšā ir tas mūžīgais jautājums par būšanu un nebūšanu. Šaubos, ka kādam varētu rūpēt mana eksistence. Pat, ja nejauši gadījies tā, ka kādam tomēr tā rūp, nekāda lielā bēda nebūs notikusi, paraudās un aizmirsīs. Ja jau mirt, tad mirt, kāda mana daļa, kas notiek ar pārējiem, tie iztiks, lai domā par sevi paši, es palikšu savā ziņā. Ja jau esmu izlēmis, tad atliek vairs tikai rīkoties, vēl tikai jāizlemj, kādu nāves veidu izvēlēties. Indi? Ūdeni? Varbūt uguni? Pag, ko es murgoju? Es un pašnāvība? Tas nevar būt saistīts, es dzīvošu, man vēl tik daudz kas ir priekšā, ja kāds grib mirt, lai dara to, bet man ir jādzīvo. Kāds ēzelis ir bijis Hamlets, kas prātoja "būt viņam vai nebūt", skaidrs, ka būt. Atradies arī prātotājs, prātoja un filozofēja, bet apsita savus radus un paziņas gan pats, gan, savas filozofēšanas dēļ. Es dzīvošu, mans mērķis ir kļūt par cilvēku starp citiem cilvēkiem, nevis par nelaiķi ellē vai kur citur. Es neuzskatu, ka mirt ir liels prieks, ka pēc nāves gaidāma salda dzīve, neticu ne ellei ne paradīzei, es ticu šodienai. Man šodiena ir jānodzīvo, citādi būšu zaudējis vērtīgo laiku, kuru nekad vairs neatgūšu, tas būs aizlaidies tik tālu, ka nepanākt pat ar pašu modernāko tehniku. Es esmu izlēmis, šodiena man ir tikai viena, pat ja es to nebūšu nodzīvojis tā, lai pasaulei tā kaut ko dotu, es būšu pietuvojies sev pašam, noskaidrojis to, kas mani ilgi mocījis, šodien būšu izdarījis to, ko esmu nokavējis izdarīt tad, kad bija īstais laiks. Sev galu lai padara tikai tie, kuriem šodiena neeksistē, kuriem pastāv tikai vakardiena.
Man ir arī rītdiena, man ir vienalga, līs rīt lietus, kas ir visai ticami, vai spīdēs saule, man nekaitēs pat tāds brīnums, ja augusta beigās uzsnigs sniegs, par visu svarīgāka ir rītdienas eksistence kā tāda. Tai ir jāsagatavojas, lai neiznāktu tajā ieiet negatavam. Manis pēc, visa pasaule var moralizēt, ka mana dzīve nav tāda, kādai tai ir jābūt, es pats zināšu, kā dzīvot. Manā ziņā lai paliek mana eksistence, citu palīdzība man šajā jomā nav nepieciešama, neesmu jau es tiktāl necienīgs. Ja es esmu nolēmis dzīvot, tad to es arī darīšu. Man jādzīvo reaktīvā ātrumā. Nedrīkstu es radīt savās smadzenēs tukšu vietu, kur katrs, kas gribēs, ierakstīs kādu ziņu par piemiņu no sevis. Sevi man ir jāveido pašam, ja es to nedarīšu, uz citiem man nav ko paļauties. Saliks man vēl galvā neskaitāmas reklāmas un anti- reklāmas, tenkas un baumas, nebūs tad neviena, kas varētu izslaucīt no manis visas šīs blēņas. Negribu es staigāt, ar Fairy un Ariel reklāmām piebāzts, es gribu būt vienīgais sava veida pārstāvis nevis staigājošs reklāmu kanāls. Es nedarīšu to, ko man liks darīt ar spēku, jo tā būs mana prāta fiziska iespaidošana, es vairs nevarēšu atbildēt ne par vienu sevis izteiktu vārdu, vai izprātotu domu.
Tad man tiešām atliks tikai pašnāvība, kaut gan- nē, arī tad man vajadzēs sevi mainīt un kļūt par īstu sevi. Katra manis izteiktā doma nes manu vārdu, ja neesmu to kādam nolaupījis, es nevēlos padarīt savas domas tādas, lai man no tām nāktos novērsties. Novērsties no sevis es nedrīkstu, jo tad man vairs nebūs kam pievērsties, tā kā katram cilvēkam viņš pats jau ir pievērsies, es palikšu pats bez sevis. Man ir jāsaglabā sevi pie sevis Es saglabāšu daļu no sevis tāda, kāds esmu šodien, par piemiņu sev, lai vienmēr varētu sevi atcerēties. Es gan nezinu, vai tā daļa no manis nesasmaks, jo tad man būs par sevi sasmakusi piemiņa, kas pārāk labi gan nebūtu. Es pat kādreiz tad varēšu uzrakstīt atmiņas "Kā es glabāju sevi", kurā izpaustu pat to, ko šobrīd sev saku, lai arī nemaz nezinu, kas tas īsti ir. Es zinu, ka es nespēju skaidri izsacīt pat vienkāršāko domu, tomēr paļaujos, ka manas domas sevī kaut ko satur. Es vienkārši saprotu, ka būt pašam sev reizē ir sīkums un varoņdarbs. Es varu, neliekuļojot, teikt, ka es esmu es pats un nevis kāds cits. Ja kāds to apšauba, lai dara tā, es necentīšos pārliecināt pasauli, šā vai tā man neticēs, tomēr es pārliecināju sevi, tā arī bija pirmā manis pārvarētā barjera.
Pārējās man vēl ir priekšā, bet es zinu, ka kādreiz nonākšu pie tās, pēc kuras man vairs nebūs nevienas. Es negribu pie tās nonākt drīz, jo tā ir gals sākumam un gals visam, jo sākums arī sevī visu ietver. Nevar nekad noteikt, kad beidzas sākums un sākas beigas, jo tie saplūst viens otrā un iekļauj savā kopībā beigu un sākuma lielo mistēriju, kuru atrisināt pagaidām neviens nespēj, domāju, ka tik drīz arī nespēs. Mūzika izdziest, lente ir beigusies, iestājas klusums. Kas to lai zin, vai šis magnetafons to griež pa riņķi un sāk no gala, vai ar apstāšanos arī viss beidzas? Kas to lai zin? Es tas zinošais neesmu. Bet varbūt tomēr... Varbūt es zinu un neatceros, es esmu aizmirsis tik daudz, ka varētu aizmirst pat to. Nespēju uzzināt, esmu aizmirsis, vai nezinu, jo neviens cits to nezin. Vai ir otrs sākums, kas sākas pirmajās beigas? Vai kasetei ir arī otra puse? Kas to lai zin, kas lai zin. Gremdēšanās pārdomās nelīdz, jādzīvo tālāk, jo, kā teikts bija kādā Merkūrija dziesmā: "Time wait&s for nobody"...