Jūsu ekselence, nomainiet beidzot bikses!
Gultas nelabi krakšķēja. Sienas nelabi staroja. Cilvēki nelabi smakoja. Kurpes pamazām lakoja. Lišķīgie lišķēja. Viltīgie viltoja. Bezgodīgie krāpa. Karalis piedzērās. Āksts aizbēga ar karalieni. Monarhija sabruka. Anarhija kļuva impēriska. Dziesmas aizmirsa. Konfektes apēda. Un kur biju es, kad viņi sita krustā Mūsu kungu?
Es iedomājos, ka varētu būt dzejnieks, un noslīcinājos piemājas dīķī. Taču ūdens bija pārāk blīvs, un rezultātā es izpeldēju ārā sveiks un vesels. Ja es būtu noslīcinājies eļļā, es gan būtu bijis beigts. Eļļas blīvums ir pārāk zems. No otras puses – kur es dabūtu tik daudz eļļas? Turklāt eļļa ir lipīga, bet es gribu būt skaists.
Tā kā es biju izdzīvojis, nācās pateikties Dievam par šo otro iespēju. Un ko es izdarīju? Es izdarīju pašnāvību. Ja man būtu trīs dzīves, es tajās visās pats sev darītu galu. Tikai tāpēc, ka tā ir interesantāk. Cilpa! Cik daudzi tevi apdziedājuši, taču ne kurš katrs uzdrīkstējies tev veltīt savu mīlestību visā tās pilnībā. Es jau ar ne. Kāpēc gan lai es kārtos? Es aizgāju uz dīķi un noslīcinājos. Tikai atkal izpeldēju.
Tad es izdomāju, ka varētu doties nogalināt karali. Kaut kādu mērķi dzīvē man vajadzēja. Karalis bija riebīgs, un es izlēmu viņu nogalināt. Kādēļ vispār šādi karaļi ir vajadzīgi? Man tāpat bija pietiekoši daudz citu lietu, par ko domāt. Kāpēc gan lai es nenogalinātu karali? Es labprāt būtu nodedzinājis Romu, bet kaut kāds maitas gabals to jau bija izdarījis pirms manis. Tāpēc man atlika tikai karalis. Kā stāstīja mans kaimiņš, kas pazina cilvēku, kura tuvs radinieks bija dzirdējis par kādu vecu sievu, kura pirms gadiem divdesmit esot karali redzējusi no divu jūdžu attāluma, vispār viņš izskatoties ļoti maziņš un tā, it kā atrastos tālu. Šāda informācija bija pietiekama, lai es varētu karali nogalināt.
Un tad es paskatījos pār plecu. Tur tālumā es saskatīju pakalnu, uz kura, savukārt, stāvēja cilvēks. Jau mirklī es sapratu, ka manā priekšā atradās šis pats karalis. Viņš izskatījās, ka stāvētu ļoti tālu no manis, taču es zināju, ka tikai karalis varētu šādi stāvēt. Es vēlējos pieskriet viņam klāt un uzspridzināties, taču tu nevari pieskriet tuvu klāt kādam, kas atrodas ļoti tālu. Bet pēc definīcijas karali var redzēt tikai no liela attāluma, tuvāk par divām jūdzēm pienākt nav nemaz iespējams, jo tad viņš pārstāj būt par karali. Tāpēc es no bēdām aizgāju atkal uz dīķi un pieklājības pēc mēģināju noslīcināties. Neveiksmīgi.
Nekļuvis nedz par paša, nedz par cita slepkavu, es ievērojami sadrūmu. Kāda jēga dzīvot, ja nav iespējams mirt? Es sajutos tā, kā droši vien jutās mūžīgais žīds, ja vien viņš vispār spēja justies. Nācās vien man iet armijā, jo tur nu gan ir daudz iespēju kādu nogalināt, kaut vai tikai sevi. Nupat bija sācies kārtējais karš ar frančiem. Vai arī mēs bijām franči? Nav būtiski, bet pa to laiku, kamēr es ar kājām mēroju trīs tūkstošus kilometru līdz frontes līnijai, tā bija vēl par tūkstoti aizvirzījusies tālāk. Būdams noguris no šādas bezjēdzīgas soļošanas, griezos atpakaļ uz dzimto dīķi.
Taču manas prombūtnes gada laikā kāds bija attapies dīķi aizrakt un tā vietā ievietot pīļu fermu. Kas tā par pīļu fermu, kurā nav dīķa? Tā nav neko laba pīļu ferma. Un tieši šāda tā bija. Tajā pat nebija pīļu. Ko gan var gaidīt no pīļu fermas, kura eksistē tikai fiktīvi, lai varētu atmazgāt narkotiku naudu? Neko labu no šādas fermas gaidīt nevar. Pat puslīdz labu ne.
Un sakiet vēl, ka reiz pasauli nepārņems komunisms!