Ēzelītis foreva
Bija pienākusi kārtējā svētku diena, tāpēc pienāca arī kārtējais šai dienai veltītais stāsts par ēzeļu tematiku. Šīs reizes svētki nebija vis nekādi trešās šķiras, bet gan paši maģiskie un neaizstājamie vasaras pudeļgrieži (analoģiski saulgriežiem un citiem šāda veida pasākumiem).
Dažādu iemeslu dēļ šoreiz neteiksim, ka mazais ēzelītis šos svētkus būtu gaidījis ar sevišķu pacilātību, jo šādi jau daži stāsti ir iesākušies, bet atkārtošanās jau īstenībā mums raizes nedara, publikai der arī vēl lielākas kretīnības, ne katram ir dota laba literārā gaume, praktiski tāda ir tikai dažiem izņēmumiem (jā, pareizi, kā jūs uzminējāt, nule mēs “uzbraucām” jums visiem!!! Mēs gan esam vareni jauki, ko?!). Bet, atgriežoties pie vēl īsteni neuzsāktā stāsta, jāteic, ka ēzelītis juta tuvojamies pietiekami garlaicīgu pasvinēšanu, ko gan citu varētu piedzīvot Bubļova suslika nomales rančo? Par spīti negribīgi nosodoši negatīviskajai attieksmei ēzelītis jau itin agri uzrausās augšā no sava salmu maisa un pat pretēji saviem paradumiem puslīdz uzkopa savu staļļa daļu, lai dažs labs rada gabals, ko šamajā reizē vārdā neminēsim, nevarētu noliegt ēzelītim mājas atstāšanu, kas būtu ne pārāk jauki.
Uzkodis brokastu un sapakojis savu tradicionālo nastu ēzeļa nastu, ēzelītis aizrikšoja (vai kā nu tad īsti pārvietojas tie trakie ēzeļi) pie sev un jums itin labi pazīstamā dzeltenvēdera cāļa. Tieši tajā brīdī, kad ēzelītis bija sasniedzis vistu kūts, kurā apmeties minētais cālis, durvis, viņam šaušalīgā ātrumā pametās garām pats cāļuks, kas bija sajutis nepārvaramu tieksmi izmazgāt ausis tuvīnajā paltī (palts, ja kāds šaitan nav valodnieks gadījies, ir kaut kas lielāks par peļķi, bet mazāks par citām mums zināmām slapjuma formām).
Ēzelītis uzgaidīja, kamēr cālis apmierināja savu dabisko vēlmi, un tad šie abi kopā knaši aizjoza uz velkošo omnibusu stāvvietu, lai varētu mehanizētā ceļā aizkļūt pie Bubļova susliku. Omnibusā viņiem jau priekšā bija iefiltrējies gāršas susuris, kas bija centrālais gadskārtu organizētājs seriāla otrajā sērijā. Šo sastapšanos cālis ar susuri jau bija iepriekš noorganizējuši, tāpēc nekāda nejaušība tā vis nebija, kāda cita lieta gan ēzelīti pārsteidza ne pa jokam- un proti, gāršas susurim bija gadījies apdauzīt smadzenes, tāpēc šis bija sācis runāt murkšķu valodas uzlecošajā dialektā, no kura nedz ēzelis, nedz arī cālis neko daudz samanīt nevarēja.
Ceļš bija garš, un būtu pārspīlēti teikt, ka tas nepagāja garlaicīgi. Cālis bija aizņēmies no gāršas susura populārzinātnisku rakstu par kādu nepopulāru tēmu un iedziļinājies tajā stipri pāri ceļiem, bet pats susuris, kam citu rakstu līdzi nebija, vienkārši murmināja kādas vareni attapīgas domas murkšķu valodā. Ēzelītis, kam piemita (un piemīt arī joprojām) slimīga tendence muldēt vienā muldēšanā, kvalitatīvi garlaikojās, bet garlaikošanās starplaikos kaitināja dzeltenvēdera cāli. Ceļš vēl nebija gluži galā, kad cāļuks iedomājās, ka derētu biškuci atdzesēties un nopeldēties, ēzelītim šāda doma varen iepatikās, bet gāršas susuris necēla iebildumus, tomēr no pārmērīgas laimes eksplodēt arī negrasījās.
Tā nu pēc ne pārāk attapīga ēzelīša ierosinājuma ceļinieki omnibusu pameta kādu lje pirms Bubļova suslika rančo un kātoja ceļu uz nosacīti netālo ezeru. Šajā gadījumā vārdu “nosacīti” mēs nelietojām tikai tajā nolūkā, lai pierakstītu lielāku papīra daudzumu, bet gan tālab, ka ezers patiesi nemazām tik tuvu atronams nebija. Susuris, cālis un ēzelis gāja kādas divas ar pusi stundas, līdz beidzot to sasniedza, caur to viņiem šī iešana bija paspējusi labi apnikt. Ēzelītis bija paspējis arī forši nogarlaikoties, kamēr susuris un cālis apsprieda savus navigācijas plānus un analizēja garām braucošo pajūgu tehniskos parametrus, tomēr kā jau ēzelis, viņš patiesībā par to nelikās ne zinis, jo domās rēķināja zemeslodes tilpumu, un šāda nodarbe viņam šķita pietiekami saistoša.
Cālis un ēzelis nopeldējās, lai gan ūdens neko silts nebija, tomēr viņi bija apmierināti, susuris tikām uzkoda Bubļova suslikam domātās tuksneša augu saknes un iztempa tādā pat nolūkā līdzi paņemtu trauku tumša putojoša šķidruma, kam, ledus iglā esot, piemituši desmit grādi (jāatzīmē, ka arī cālis un ēzelis viņam ir košanas, ir ēšanas darbībā mazmazlietiņ piepalīdzēja).
Cālis izvirzīja hipotēzi, ka varētu iet ar kājām visu atlikušo ceļu uz rančo, bet hipotēze apstiprināta netika, tāpēc lopiņi notvēra garām braucošo omnibusu un ar to nokļuva pie Bubļova suslika. Kā jau varēja gaidīt, pats Bubļova susliks nebija attapies ierasties, tāpēc šamie trīs vēl aizgāja līdz tai lielajai peļķei, ko tautā sauc par jūru un apskatījās, kā izskatās ūdens (laikam viņi tādu redzēja pirmo reizi mūžā…).
Lai tiktu vaļā vēl no kādas laika devas, zvēriņi pēcāk aizdevās uz omnibusu gala pieturu un gaidīja tur ierodamies pašu Bubļova susliku. Tur aizvadītās minūtes viņi netērēja lieki, bet vadīja derīgu sarunu par dažāda ražojuma kartupeļu ratiņu salīdzinājumu. Ēzelis un cālis veidoja koalīciju par labu vecajām un labajām, laika gaitā pārbaudītajām vērtībām (tomēr viņiem tā arī neizdevās pārliecināt susuri savā taisnībā, un tas pēcāk nopirka saules lejā krišanas debespusē ražotos ratiņus, tādējādi izraisot vispārējas smieklu un izsmieklu šaltis). Kad šāda veida debates bija aizgājušas pāri pēdējām saprāta robežām, cālis ieteica aiziet līdz suslika rančo, painteresēties, vai nav atgadījies kas jauns (jebšu ļauns, kā kuram labāk tīk). Un tā jau arī bija… Pirmais, ko viņi tur ieraudzīja bija… Bubļova susliks.
Izrādījās, ka rančo var nokļūt arī pa citiem ceļiem, un to susliks arī bija izdarījis. Susliks ļauni priecīgs pavēstīja, ka pāri pajūga malai esot redzējis cūku un zirgu- pirmajā sērijā sastaptus tēlus, kā par brīnumu šo vēsti neviens īpaši priecīgi nevērtēja (dīvaini gan, kāpēc tas tā varētu būt?) Tomēr tā nebija liela bēda, jo to aizēnoja liels prieks- bija gaidāma itin laba izēšanās, un ir zināms, ka par izēšanos pasaulē labāka ir tikai reta lieta. Māgas piepildījuši visi varēja raudzīties uz pasauli citādi, bet neraudzījās vis un turpināja tāpat dīkdieņot kā iepriekš. Tikai tad, kad jau bija sameties līdz riebīgumam tumšs un pulkstenis grasījās daudzīties pēdējo reizi šajā dienā, susliks, susuris, cālis un ēzelis aizgāja līdz jūrai. Tur viņi pasēdēja, cālis uzrāva dziesmu un nolamāja par pasivitāti un spļaušanu virsū tradīcijām, izstāstīja, cik labi būtu nopeldēties, bet nevienu domubiedru neatrada. Susuris vispārēji bija peldēšanās ideoloģijas pretinieks, susliks uztraucās, ka var apaukstēties, bet ēzelis apgalvoja, ka bez dvieļa klātienes peldēties neklājas. Tomēr beigu beigās ēzelis un susliks pierādīja, ka ir uzvedušies tā kā tādas tizlas klīrīgas mamzeles, kuru vārdi nesaskan ar darbiem un vispār… ko nu vispārināt, sviests plastmasas pudelē un nekas vairāk… konkrēti izsakoties, susliks un ēzelis tomēr nopeldējās kopā ar to cāli. Ūdens gan nebija neko silts, tomēr tas bija jauki, un ko vēl vairāk var vēlēties. Ragā sasaluši, zvēriņi ūdeni pameta un kopā ar nenosalušo gāršas susuri atgriezās Bubļova suslika rančo. Tur viņi uzrausās kūtsaugšā un plānoja gaidīt sauli kāpjam no pagultes ārā. Šajā laikā susuris ēzelim piešķīra godpilno vitrāžista statusu, uz ko ēzelis atbildēja, ka susuris pats ir sarkanos aizkaros deguna šņaucējs, šie augstie amati gan neko neizmainīja, jo gāršas susuris un Bubļova susliks ātri vien aizdarīja acis un nolūza, kas, starp citu, no viņu puses it nemazām nebija diezko korekti. Kas cits tad atlika ēzelim un cālim, ka ne migt ciet? Kas tad to lai zina… Tāpēc šie tad arī aizmiga.
Nākamajā rītā pamodies, ēzelītis ievēroja, ka pārējie zvēriņi vēl atrodas atpūtas režīmā, tāpēc arī viņš likās vēlreiz uz savas pelēkās ēzeļa auss. Uzmodies otro reizi, viņš sastapa pamodušos gāršas susuri, kas bija uzsācis skaitīt savus pirkstus, ēzelītim šāda nodarbe likās pietiekoši prātīga, lai to kādu laiciņu piekoptu, tomēr drīz vien viņam tā apnika, jo izrādījās, ka pirkstu viņam bija pavisam maz, ne tā kā susurim, tāpēc viņš atkal zaudēja koncentrāciju un likās slīpi. Maz pamazām pamodies un aizmidzis daudzas reizes, ēzelis sagaidīja arī to brīdi, kad uzmodās dzeltenvēdera cālis, kas miegā bija kļuvis vēl divtik dzeltenāks. Tā kā vienīgais gulošais bija palicis pats rančo īpašnieks- Bubļova susliks, pārējie zvēriņi izlēma viņu glābt no liekas savas dzīves izšķiešanas un ne bez piepūles uzmodināja. Susliks gan, slikti izgulējies būdams, likās gana ērcīgs, tomēr pamazām iegāja atkal normā. Bija vēl tikai pusdienlaiks, gan zvēriņi bija jau paspējuši ieēst brokastis un atkal aiziet uz jūru. Tur viņi izlēma kārtīgi pacepināties un to arī veiksmīgi realizēja. Susliks un cālis pat nopeldējās, bet ēzelis sev par milzīgu nožēlu atcerējās, ka peldošo ēzeļa ādu aizmirsis suslika rančo (jūs jau noteikti zināsiet, ka normālos apstākļos ēzeļi nepeld, tāpēc viņi izmanto specifiskas ādas, protams, ne jau tādas, no kurām metālistu stila buņģieri taisa apakšbikses un dejo ikrīta rituālo danci, tā vismaz apgalvo garzobis zaķis).
Ēzelītis aiztecēja pēc savas specifiskās ādas un visai ātri atgriezās atpakaļ. Tad arī viņš nopeldējās, uzvilcis nepareizo ādu apdedzināja savu vārīgo muguriņu, gluži kā suslikam izgāja ar viņa puncīti, toties cālim un susurim nekaitēja ne nieka. Lai dzīve neieietu ikdienas garlaicīgajā pelēcīgumā, zvēriņi uzorganizēja plūdus aizdambējot vietējo upi, kas nebija tik niecīgs darbs, kā varētu likties, jo ikviens biologs būs ievērojis, ka, izņemot ēzelīti, visi šī darba varoņi ir samērā mazi zvēri. Bija jau pusvēla pēcpusdiena, kad zvēriņi atkal atgriezās Bubļova suslika rančo. Vēl mazlietiņ iekoduši, visi (susliku neskaitīsim visu skaitā) saposās mājup. Pirmais emigrēja gāršas susuris, kam kādas desmit minūtes vēlāk piebiedrojās arī dzeltenvēdera cālis. Pēcāk notika mīklains paradokss- abi šie zvēriņi omnibusā tā arī nesastapās, kaut gan bija aizbraukuši ar vienu un to pašu omnibusu. Droši vien, tā paliks viena no daudzajām, iespējams pati pēdējā lielākā divdesmitā gadsimta mīkla.
Ēzelītis savukārt, kas nebija paspējis savākt kopā savu pauniņu, vēl bija palicis Bubļova suslika rančo un plānoja doties mājup ar nākošo omnibusu, bet tad viņam reizi pa ilgiem laikiem uzsmaidīja veiksme, un viņu līdz dzimtajam stallim aizgādāja suslika radi, kam ar uz to pusi ceļš mērojams bija.
Tik ātri atgriezdamies, ēzelītis pārsteidza savus vecākus, bet šādi pārsteigumi jau bija viņa dabā, tāpēc nekas negaidīts tas nebija. Vēl dažas stundas pavadījis, neko prātīgu nedarot, ēzelītis izlēma laicīgi iet gulēt un to arī izdarīja. Pēdējais, kas viņam pirms miega ienāca prātā bija: “Dzīve tik bieži ir sviests plastmasas pudelē, ka šķiet bezjēdzīga, bet patiesībā tad taču sviestam nav ne vainas, jo tas ir garšīgs, kāpēc tad lai dzīve būtu negaršīga.” Un viņš aizmiga laimīgs.