Gara, gara sviesta diena
Mazais ēzelītis pamodās drīz vien pēc saules uzkāpšanas uz zemes. Viņš miegains paberzēja acis un ieraudzīja, cik pasaule ap viņu ir skaista. Pasaule bija pat piectik skaista kā parasti, jo šī diena nebija vis vienkārša, bet gan Visfermas zaļās zāles diena. Katru gadu šajā dienā zemes virsū notikās dažādi jautri pasākumi, bet šis solījās būt kas īpašs, tāpēc mazais ēzelītis tam gatavojās ar sevišķu sparu, jo viņš pirmo reizi bija tiesīgs pats piedalīties svētās zaļās zāles plūkšanā starptautiskajā fermu salidojumā.
Ēzelītis knaši pieleca no cisu maisa, nosmeķēja brokastīs gardus pērnā gada dadžus ar šī gada garšvielām, apģērba sevišķi pelēku kamzoli un aiztecēja uz fermas aizgalda skolu. Kā jau svētku dienā aizgalda skolā bija salasījušies tikai pavisam nedaudzi lopiņi, kuru starpā bija tikai reti kāds ēzelītim pazīstams dzīvnieciņš.
Pati pirmā stunda, kurā ēzelēns piedalījās bija vepru valoda, kuru pasniedza priekšā pusjūgusies vista no pārupes fermas. Šai vistai piemita paradums pārtikt no sevišķi neveselīgiem tārpiem, tāpēc viņas elpu par diez cik labu nosaukt nu gan nevarētu. Šī vista kladzināja un kladzināja, muldēja un muldēja, bet nabaga mazais ēzelītis sēdēja un domāja domas, kas garlaikoja pat viņu pašu. Viņš mēģināja kaitināt savu kaimiņu Zirņu fermas iemītnieku- Uzbekistānas meža vilku, bet tas no pārmērīgi ilgas neēšanas bija kļuvis skābs un ērcīgs. Tāpēc mazajam ēzelītim dzīve nesagādāja nekāda prieka, un viņa mazā sirsniņa nespēja sajust šīs dienas svinīgumu. Tai laikā pustrakā oldējēja turpināja savus stāstus par fatālām stulbībām un pat neievēroja, ka viņā neviens neklausās. Tad fermas pārzinis sita skaļo zvanu un mācības bija galā.
Ēzelēns uzmeklēja savu draugu- Bubļova susliku un pavaicāja šim, kā tas grasās svinēt lielo zaļās zāles dienu. Bubļova susliks atteica, ka viņam esot jāaprunājas ar citiem Lielā Astotnieka pārstāvjiem, tāpēc neko skaidru neteica, tikai atrauca, ka ēzeļa stallī varētu notikt lielā pulcēšanās. Tā nu mazais ēzelītis pateicās Bubļova suslikam par derīgo padomu, vēl aprunājās ar mazo dzeltenvēderīti cāli un aizlēkšoja uz savu dzimto stalli.
Ēzelēns bija knapi paspējis piepildīt savu kuņģīti ar vērtīgu barībiņu, kad pie viņa ieradās cāļuks. Dzīvnieciņi nebija vēl pārrunājuši visas lielākās fermas sensācijas, kad attipināja arī Bubļova susliks. Tad nu viņi sāka mētāt lejā no tilta sprungulīšus un skatīties, kā tie peld lejup pa upi. Viņi meta un meta, svieda un svieda, bet neviens cits tā arī nenāca. Tad Bubļova susliks teica: “Ejam tad paši uz fermas lielpilsētu, ja nav, tad nav.” Mazais ēzelītis norausa gaužu asariņu un norunāja pārsimts melanholiski marazmātiskus teikumus, bet cāļuks neizdarīja pat to. Tad nu viņi savāca kopā mantiņas un gāja uz centrālo fermu. Jāatzīst, ka ēzelītis un Bubļova susliks bija lieli izēdāji, tāpēc gāja svinēt tikai vēdera piepildīšanas svētkus, kamēr cālītis, kas bija fiziķis amatieris, gribēja iegādāties vēja ģeneratoru, lai varētu ģenerēt vēju un vēja pavēnī sapņot.
Sasnieguši centrālo fermu, mūsu lopiņi visupirms uzmeklēja vēja ģeneratoru tirgotavu, kur cāļuks baudīja mākslu, kamēr abi pārējie dzīvnieciņi baudīja nāvīgas mokas, kuras izraisīja viņu ilgais bads. Kad ģenerators beidzot bija iegādāts, un cāļuks mākslu nobaudījis, varēja doties nobaudīt arī ko mazāk garīgu. Tāpēc fermas ēdnīcā katrs lopiņš pasūtināja to, kas viņa dvēselītei tuvāks bija un noēdās gandrīz līdz nemaņai. Klāt pie gardā ēdiena viņi piedzēra ar spirtu šķaidītu grāvja ūdeni un jutās tik labi kā nekad. Bet tad garām ēdnīcai aizsoļoja lielā ļaunā rukšu māte ar savu nekad neiztrūkstošo draudzeni darba ķēvīti. Dzīvnieciņiem aptrūkās apetīte un kājeles sāka drebēt dziļā satraukumā, jo viņi zināja, ka rukšu māte palaidīs vaļā lielo pīli, un viņi savārīto zupas grāpi nekad izdzert nespēs.
Tāpēc viņi atstāja grūti iekrātos rublīšus fermas tirgoņa kabatā, un paši galīgi tukšām dvēselēm atstāja minēto iestādījumu. Lopiņi jau grasījās ieti mājās un zaļo dienu pārtraukt, bet tad cāļuks iedomājās, ka derētu vēl nobaudīt kādu sasaldētu akas ūdeni. Tāpēc viņi aizgāja uz iestādījumu vārdā “Baltvēdera melnā zoss” un gribēja jau pirkt gardo ūdentiņu, kad ievēroja tur mītam savus senus paziņas- vācu aitu suni un purva velnu, otrais no abiem fermu bija pametis un nu tajā viesojās tikai pavisam reti, tāpēc mūsu varoņi sevišķi sapriecājās viņus ieraugām. Jautrās sarunās viņi aizvadīja ne vienu vien stundu, kad atkal ieraudzīja garāmgājējus. Šoreiz tie bija arī labi pazīstami dzīvnieķeli- fermas un ģimenes melnā aita (black sheep of the family) un ne mazāk melnais izvirtīgais surķis. Mūsu varoņi pie šādām sugu neskanībām jau bija savā mūžā pieraduši, bet aitu sunim un purva velnam šādas lietas bija liels pārsteigums, tāpēc šie aiztecēja pabrīnīties par pastāvošo zoofīliju. Kad šie bija gana izbrīnījušies, melnais izvirtīgais surķis savāca savu dāmu un visus pameta. Aitu sunim un purva velnam mutes atkārās tik plati, ka viņi savu mūžu vairs nekad tās neaizdabūja ciet un tā arī nekad īsti neaptvēra to, ko ieraudzījuši bija.
Mazie lopiņi atcerējās, ka drīz jau vajadzēja sist tumsas stundai, tāpēc nu pa riktīgam saposās doties mājās. Viņi pameta biedrus turpinām apspriest dažādas aktualitātes, cik nu atkārušās mutes vairs to atļāva, un sāka ceļu pāri lielajam dubļu grāvim. Un te, kur gadījies, kur ne, ēzelēns, kas bija nule domājis dažādas domas par zirgēzelitēm un citām svarīgām lietām ieraudzīja, ka pa laipiņas otru pusi nesaskanīgi maršē trīs pavieglas Skļifovska vāveres. Tieši uz šādām pavieglām Skļifovska vāverēm ēzelītis un pārējie lopiņi bija gaidījuši ilgas stundas, bet tā arī nesagaidījuši ne nieka. Cāļuks ka komunikablākais no visas trijotnes ātri vien atrada ar pavieglajām Skļifovska vāverēm kopīgu valodu, kamēr abi pārējie dzīvnieciņi domāja un runāja visādas stulbības, jo bija pārāk nepiemēroti šai kompānijai, lai tajā varētu iederēties. Bubļova susliks pat izteica prognozi, ka pavieglās Skļifovska vāveres sadzērušās baraviku bairīti, bet ēzelītis īsti nezināja savu viedokli, jo nejutās gana pieredzējis baraviku bairīša jautājumos, lai vispār varētu pretendēt uz savu viedokli. Vispār patiesības labad jāatzīst, ka ēzelītis pēc dabas bija kautrīgs, līdz riebīgumam, šizofrēnismam, pilnīgai bezjēdzībai kautrīgs, tālab vispār baidījās iebilst kādu vārdu. Viņš runāja gan ļoti daudz, tomēr neviens viņu nesaprata, jo jebkurš poētiskākais vārds viņa mutē izklausījās kā “I-ā” vai “jā”, tāpēc īpaši atzinīgi viņa prāta spējas nevērtēja. Pavieglās Skļifovska vāveres sāka kāpelēt pa kokiem, cāļuks, cik nu atļāva viņa spārni, lidinājās līdz, bet Bubļova susliks un ēzelītis tikai lēnām un gausi soļoja pa savu māti zemi. Bubļova susliks sūkstījās, ka nebija paņēmis līdz zīmuli un papīru, lai uzzīmētu visas briesmas, kas viņam apkārt noritēja, mazais ēzelītis gan tikai runāja bezjēdzīgas divdomīgas jēlības, par kurām iemantoja mūžīgu šķiru naidu un gandrīz apraudājās. Pavieglās Skļifovska vāveres un cāļuks uzvedās īpatni, mazāk īpatni gan nebija arī ēzelītis un Bubļova susliks, kas cīnījās ar savām šizofrēnijas lēkmēm un vienmēr tajās zaudēja. Tā nu pēc kāda laika visi bija sasnieguši ēzelīša stalli, pie kura viņš no biedriem atvadījās un steidza gultiņā, lai sapņotu par skaistu un laimīgu dzīvi. Bubļova susliks rūgts kā citrons un atskabargains kā neapēvelēta egle turpināja savu gaitu, kamēr pārējiem gāja daudz labāk. Šis gājiens varētu turpināties gadiem ilgi, tāpat arī šis stāsts, tomēr tas pēkšņi tika pārtraukts, kad ceļiniekus negaidīti pārsteidza sešas caunas bungu ādu cepurēs un pieprasīja uzrādīt atļauju. Saprotams, atļaujas nevienam nebija, jo nebija pat zināms, kāda atļauja jāuzrāda. Tāpēc caunas pieprasīja, lai viņām tiek atdotas visas trīs Skļifovska vāveres, jo tās jau tāpat esot tik pavieglas, ka nekam citas vis derīgas neesot. Caunām, redz, esot sen līdz pierei staigāt kā pasaules nabagiem bungu ādu cepurēs, tāpēc vāveru kažoki būtu šādā lietā īsti vietā. Pavieglajām Skļifovska vāverēm šāda caunu prasība likās pārāk smaga un arī žēlabas par salstošajām caunu ausīm viņas nepārliecināja. Bubļova susliks gan labprāt būtu vāverēm izlīdzējis, lai cik pavieglas tās arī nebūtu, tomēr šim, ak neraža, bija uzmetusies kāda plaušu ķibele, un jelkāda fiziska rīcība viņam bija strikti noliegta. Cālis ar dzelteno vēderu arī labprāt būtu ko līdzējis, taču cāļi nav neko lieli un pret caunām par aizstāvjiem būt nevar. Likās, ka visam gals, tomēr tad, pēdējā mirklī… (banalitāte un stulbs patoss, pašreklāma)… ieradās ēzelītis un visus izglāba. Nē, neieradās un neizglāba, kas tad notika nav zināms nevienam, īstenībā notika šāda lieta:
Mazais ēzelītis iegāja savā stallī, apgūlās uz cisu maisa un pirms aizmigšanas vēl nodomāja: “Cik skaista gan bija šī diena! Lai arī tā nebija laimīga, svētkiem raksturīga un interesanta, tā tomēr bija jauka, un jauka arī paliks manās ēzelīša atmiņās.”
Tad ēzelīša plakstiņi aizvērās un viņš iegrima letarģiskā transā, kādā palika vēl pāris nedēļas. Bija noslēgusies gara un skaista diena, tieši tāda, par kādu ēzelītis nekad nebija sapņojis un tomēr bieži piedzīvojis.