It`s a Brand New World We Live in
Bija pagājuši vairāki gadi, kopš Kūtnieku Augusts pēdējo reizi bija pavērsis savu skatienu tieši pretī saulei. Dzīve nebija rādījusi tikai savu smaidošo vaigu, visai bieži Augusts bija saskāries tieši ar tās rētām un pūžņojošajiem laukumiem acu kaktiņos. Šo to viņš bija iemācījies, citas lietas turpretim bija gājušas aizmirstībā. Smaids vairs nebija modē, smiekli viņa mutē bija pārstājuši būt skaļi un spēcīgi, reizēm pat prasti un rupji, tiem bija parādījusies ne pārāk iedvesmojoša sarkastiska pieskaņa. Viņa acis bija kļuvušas sarkanīgas, tās arī nespīdēja vairs tik koši kā bija to darījušas viņās dienās. Viss tas nebija noticis gluži pats no sevis. Lietas vairs nevedās pašas no sevis, tās tagad prasīja rūpīgu plānošanu, apstiprināšanu, saskaņošanu, dokumentu formēšanu un jo sevišķi smagu fizisku un garīgu piepūli. Kūtnieku Augusts pie tā nebija pieradis. Viņš zināja, ka viss pasaulē ir padarāms, ka neviens kalns nav par augstu, lai kāds nevarētu tevi tajā uznest, ka neviena upe nav par platu, lai tai varētu uzbūvēt pāri tiltu. Taču tagad tas tā vairs nebija. Parādi sāka gulties virsū kā cīkstoņi grieķu-romiešu cīņās, veiksme bija pagriezusies otrā virzienā vai pat vienkārši aizmigusi, meitenēm tāds neveiksmīgs Kūtnieku Augusts vajadzīgs arī nebija. Kā tas viss sākās? Vai Kūtnieku Augusts vairs to varēja atcerēties? Viņam bija šķitis, ka saule nekad nekāps zemāk par zenītu, kur nu vēl noslēpsies aiz horizonta. Viņš negaidīja, ka kādreiz varētu pienākt tāda diena, kad viņš spogulī ievēros savos tumšajos matos rādāmies pirmo pelēkumu. Viņa vārdiem vairs pēkšņi nebija tā spēka, kurš agrāk vienmēr bija rādījis Kūtnieku Augusta varu un augsto spēka līmeni. Kāpēc gan tam bija tā jānotiek, ka spožākais varonis, kāds jebkad bija staigājis pa zemes šaurākajiem nostūriem vairs nevarēja pacelt savu zobenu, lai varētu ar to pasargāt Augustu no nemitīgajiem kodieniem, kurus izdarīja viņa ienaidnieki, kuriem pretinieka spēku zudums nebija pagājis garām gluži nepamanīts? Viņš bija apmaldījies labirintā, kuram nebija robežu. Sienas bija taisītas no dažādiem ieliektiem un izliektiem spoguļiem, tie rādīja Augustam brīžiem smaidīgus, bet citreiz atkal neprātīgus un atbaidošus ģīmjus, no kuriem nebija iespējams aizbēgt, paglābties, aizlaisties projām ar dzelzs spārniem. Kāds ienaidnieks bija viņu tur ieslēdzis, to Augusts nevarēja pateikt, bet viņš arī nevienam neko nevēlējās pasacīt. Viņš mēģināja saplēst spoguļus, kaut zināja, ka tas varētu nest gadiem garu neveiksmi, taču viņa izmisīgie centieni bija neveiksmīgi, nebija viņam ne akmeņu, ne āmura, bet ar spērieniem šos spoguļus pievarēt nevarēja. Ja Kūtnieku Augusts nezinātu, ka viņam nebija naudas narkotikām, viņš droši vien padomātu, ka iegrimis kaut kādās bezmērķīgās vīzijās, kuras agri vai vēlu tomēr būtu spiestas beigties. Galvā dunēja skaņas, kuras veidoja maršējoši āmuri. Un kas bija pats trakākais, Kūtnieku Augusts ievēroja, ka no viņa ādas bija sākuši rāpties nost visi daudzie tetovējumi, kuros bija ieguldīts pieklājīgs daudzums naudas. Asiņojoša sirds ar baloža spārniem mēģināja izlidot ārā no labirinta mudžekļiem, bet tai pakaļ joņoja lode, kura bija ieņēmusi prātā, ka tā ir Amora bulta, kurai jārāda ceļš no vienas sirds uz otru. Augusts mēģināja vismaz noturēt delikāto un tomēr ļoti formīgo blondīni sarkanajā minikleitiņā, kura allaž bija dzīvojusi uz viņa labā pleca, bet tas viņam neizdevās, un blondīne izšķīda pa grīdu, kura tāpat bija taisīta no spoguļa, izslīdēdama no Kūtnieku Augusta redzes loka pa acīm nesaskatāmajām šķirbām starp spoguļa plāksnēm. Augusts nevarēja to saprast. Iepriekš vienīgie pārdabīgie spēki, kurus viņam bija nācies sastapt, piederēja viņam pašam, bet nu arī kaut kas cits varēja sagādāt viņam pārsteigumus. Viņš nebija tik jauns, lai priecātos par gaidāmajiem piedzīvojumiem, ja tādi vispār bija gaidāmi, bet bija pietiekami vecs, lai saprastu, ka situācija, kurā viņš bija iekūlies, nebija nekāda negaidīta izprieca, par kuru vēlāk varēs stāstīt draudzenēm un lielīties nedaudzo draugu pulciņā. Draugi. Kur tie visi bija palikuši tad, kad viņi Augustam bija vajadzīgi vairāk nekā jebkad iepriekš? Iespējams, viņiem bija kas svarīgāks, ko pasākt, bet tik pat labi var pieļaut domu, ka viņi par Augusta eksistenci bija gluži vienkārši aizmirsuši, iedomājušies, ka nav vērts uztraukties par cilvēku, kura dienas ir skaitītas. Neviens no viņiem gan nezināja, kas tad tāds Augustam nāca virsū, kāda iemesla dēļ vajadzēja no viņa izvairīties kā no mēra baciļa, bet viņi bija pietiekami attapīgi, lai nojaustu, kaut tikai caur ādas porām, briesmu tuvošanos no ziemeļu puses. Viņam vajadzēja, lai kāds paturētu roku un noslaucītu putas no lūpām, bet viņš bija palicis pats savā sabiedrībā, kaut kādreiz bija bijis sabiedrības ķēniņš. Augusts nemēģināja vilkt kādas likumsakarības starp savu iepriekšējo dienu dzīvi un tagadējo situāciju, vārdu "konsekvences" viņš nelietoja nekādos apstākļos, jo nemaz nezināja tā nozīmi. Pretējā gadījumā viņš varētu no bēdām, ka pats salaidis visu upē kopā ar radioaktīvajiem atkritumiem, paņemt pistoli un mēģināt izdobt savā galvaskausā kādu jaunu un visai derīgu atvērumu, pa kuru ātrāk ievadīt derīgu informāciju. Tā gluži nebija, ka viņam nebija dzīvē vairs nekāda prieka. Pārspīlējumi gan ir visai interesanta sabiedriskās dzīves forma, taču uz tiem labāk nepaļauties, tie var izvērst katru sarkanu plankumu uz tavas sejas, kas palicis no apēsta ķirša, par milzīgu asins traipu, kas aprij pilsētas. Šāda rīcība ir preses pienākums, bet cilvēki visai bieži cenšas rakstošajai daļai palīdzēt īstenot šīs idejas praksē, lai cik absurdas tās lai arī ļoti bieži nebūtu. Cilvēki, kas viņu pazina no senākajām dienām, nespēja noticēt, ka tas patiešām bija Kūtnieku Augusts. Tas pats Kūtnieku Augusts! Teiku varonis, kura eksistencei nemaz nevarēja droši uzticēties. Un te viņš stāvēja sabiedrības priekšā - saliecies no smaguma, kuru nesa sevī, ar bezcerīgi skumjām acīm. Kurš pirmais iedomājās sviest uz viņu ar akmeni? Tā bija tikai kolektīva doma. Atklājās, ka dižais varonis patiesībā nebija nemaz tik dižs. Viss bija tikai izsapņots, kolektīvs sabiedrības apmāns. Nebija bijis nekāds Kūtnieku Augusts. Kolumbs Ameriku bija atklājis vienatnē, Augusts nebija kritis pie Palestīnas vārtiem, viņš nebija pabijis nekur ārpus savas dzimtās pilsētas. Kāda gan vairs varēja būt ticība ideāliem, ja pat Kūtnieku Augusts, pats Kūtnieku Augusts, tas Kūtnieku Augusts nebija ne tuvu radniecīgs tam, ko par viņu mēdza ikdienā runāt? Kā tad bija izcēlušās visas tās runas par Kūtnieku Augusts - neuzvaramo gan personīgajā, gan publiskajā dzīvē? Vai tās bija tikai kāda jukuša pusaudža erotiskās fantāzijas? Vai Kūtnieku Augusts vispār bija kādreiz eksistējis tajā formā, kādā to cilvēce bija gadsimtiem ilgi pazinusi? Kāpēc vispār vajadzēja visus tā maldināt, radīt aplamu ģēniju, ja visapkārt bija miljoniem un pat vēl vairāk īstu radības kroņu? Atbilde bija gluži vienkārša. Nebija nekādu melu, bija tikai patiesība. Kūtnieku Augusts tomēr bija viņš pats, lai cik neticami tas arī cilvēkam no malas nevarētu likties. Viņš tikai bija salauzts. Līdz galam, tā ka vairs nevarēja cerēt uz nekādu uzlabojumu. Tam visam bija konkrēti iemesli, kuri gan lai paliek citai reizei. Kā lai arī nebūtu, Kūtnieku Augusts vairs nebija tas cilvēks, kurš viņš pats vēl joprojām vēlējās būt. Visai regulāri tikai iedzimtā veiksme viņam palīdzēja izvairīties no nopietnām nepatikšanām, kurās viņam bija lieliska iespēja iekļūt pēc mēģinājuma uzrunāt kādu patīkama izskata jaunkundzi. Iespējams, ka vaina pat nebija Augustā. Tā bieži ir, ka cilvēkam iesaka vainu meklēt sevī pašā. Tāds paradums laikam ieviesies tādēļ, lai liktu cilvēkam domāt. Bet gadās jau arī tādas situācijas, ka vaina ir meklējuma kādā ārējā faktorā. Piemēram, cilvēks, kas grib lidot, nevar būt vainīgs pie fakta, ka viņam nav spārnu, turpretim, ja viņam nav mērķa, kurp lidot, viņam noteikti kāds pārmetīs, redz, viņš pats esot atbildīgs. Taču atbildību var uzņemties arī kāds cits, nezinu, kas, Dievs, lielais dators, sabiedrība, proletariāts, ASV, nu kāds jau var. Tāpat bija arī ar Kūtnieku Augustu un meitenēm. Nebija tā, ka Augusts vairs nepatika meitenēm tādēļ, ka viņš novecoja. Bija gluži pretēji - viņš novecoja tādēļ, ka vairs nepatika meitenēm, tālab viņam arī bija zudis mērķis palikt mūžam jaunam, kāds viņš bija bijis gadsimtiem ilgi. Kas tad tieši bija noticis? Ja jau Augusts bija palicis tas pats, kas viņš bija bijis visos dažādajos laikos, tad jau it kā nebija ne mazākā iemesla pieņemt, ka viņš meitenēm varētu pēkšņi pārstāt patikt. Viņš bija mazliet rupjš un nekaunīgs, tomēr citreiz atkal romantisks, viņš bija ideāls, pēc kura un pie kura varēja tiekties un kuru varēja sasniegt. Taču kādu dienu viņš atklāja, ka viņš vairs nepievilka. Vai būtu pēkšņi mainījušies tikumi un ieradumi? Smieklīgi to pat pieņemt, tikumi var mainīties, kaut vai katru dienu, bet tas jau nu neko Augustam padarīt nevarētu. Turklāt vispār - kādi tikumi? Kas tad vēl? Citi skaistuma ideāli? Tie jau parasti attiecas uz pašu sieviešu skaistumu. Mode? Nē, kāda ar to vispār modei varētu būt darīšana? Vai tiešām pie visa būtu vainīgi sportisti un popmūzikas zvaigznes, kas varētu aizēnot Kūtnieku Augustu dāmu acīs? Nē, arī viņiem nekādas teikšanas būt nevar. Meitenes jau pašas arī ir tās, kas zvaigznes rada, tā ir sievietes prioritāte, kura nepienākas katram. Kas tad bija noticis? Vai es gribētu slēpt atbildi un spēlēt pats ar sevi šarādes smilšu kastē, kuru sauc par jūrmalu, kad esmu saulainā ceturtdienas pēcpusdienā tajā ieradies vienatnē ar velosipēdu un sēžu, kluss kā dators bez ventilatora, raudzīdamies saulē, pamazām lasīdams līdzi paņemtu grāmatu un vairīdams savas acis no tuklajām miesām, kas lēnām klimst gar krastu? Jā, tieši to es arī gribētu darīt, taču lai nu paliek. Kūtnieku Augusta visu problēmu atrisinājums bija gluži vienkāršs. Vēl tikai daži teikumi, un to zināsi arī tu. Pacietībai ir liela vērtība, sevišķi situācijā, kad tās izteikti pietrūkst. Tā jau ir ar visām lietām. Bet Kūtnieku Augusts un viņa problēma? Narkotikas. Tās arī bija šī problēma. Kur gan citur mūsdienās lai meklē kādu sarežģījumu? Izbrauc no pilsētas un paskaties ceļa malā uz zemes. Ko tu redzi? Dubļus. Ko vēl? Kādu cigarešu paciņu, kokakolas bundžiņu un šļirci. Tā tas notiek. Tas pats bija arī ar Kūtnieku Augustu. Nē, tik traki jau nē. Viņš nebija pamazām sācis interesēties par papildus dimensiju apmeklēšanu un psihodēliskās mūzikas nozīmi uz cita prāta iegūšanu. Kā Kūtnieku Augusts varētu to sev nodarīt? Viņš taču bija seksa simbols pat tajos laikos, kad nebija šāda oficiāla apzīmējuma. Un viņš nebija arī sajucis. Kur tad tā problēma? Meitenēs. Viņas jau visas nebija simboliskas, bet gan gluži vienkāršas, materiālas, reizēm skaistākas, reizēm mazāk skaistas, dažas tikai piemīlīgas, kamēr citas ugunīgas liesmas pilnas, brīžiem gudras un filozofisku domu pilnas, citkārt tikai rotaļīgi kaķēni ar dzijas kamoliņiem. Bet vienojošs bija tikai viens faktors. Drugs, dope, Zen, ho - to var saukt dažādos veidos, bet nozīme nemainās. Kam vairs tādām meitenēm Kūtnieku Augusts? Kam viņām Jānis, kam atkal Pēteris? Mazais baltais var dot daudz vairāk, neprasot pretī gandrīz neko. Patiešām, vai tad šim vajag tik daudz? Nu, varbūt izkrīt kādi mati, zobi, āda sačervelējas, bet tas taču nekas. Finansiāli arī ne viegla ir tā nasta, bet kam tad vajadzīga vairs nauda, ja ir labākais draugs? Ar viņu nevajag sarunāties, viņš nestāsta visādas muļķības par saviem radiem, nenogurdina ar idiotiskiem jautājumiem. Mazajam un baltajam, kas izdalās pulvera veidā tu interesē tieši kā tu pati, viņam ir vienaldzīgs fakts, ka tu neesi pabeigusi skolu, bet dzīvo kaut kādā pagrabā. Viņš tevi sapratīs un pasargās. Pulveris aizņēma Augusta lomu. Viņš arī nekad nebija vaicājis nevienai meitenei kādas dumjas un nevajadzīgas detaļas, kuras ātri ietu aizmirstībā. Viņu aizrāva tikai mūžīgās problēmas, tās pašas. Bet tagad viņš bija saskāries ar jauna veida pretinieku. Šim ienaidniekam nevarēja iespert, viņu nevarēja piemānīt, notiesāt, piekukuļot. Daži to sauca par baigo tiesu, citi par baigo kaifu. Kūtnieku Augusts tajā saskatīja savu galu. Taču kādreiz vajadzēja nākt pārmaiņām. Mēdz apgalvot, ka dzīve virzās par sinusoīdu, ka augstākajam punktam seko spējš kritiens, bet no katra grāvja var kādreiz izrāpties atkal ārā. Protams, ja krītot nav nolauzts kakls, bet tā ir tikai tāda piebilde. Šāda lieta bija zināma arī Kūtnieku Augustam. Grūti bija tikai pateikt, kurš mirklis tieši bija tas pats zemākais, pēc kura vajadzēja sākties straujam kāpumam debesu virzienā. Kādu dienu viņam tas kļuva skaidrs. Pie Kūtnieku Augusta noputējušajām durvīm kāds klauvēja. Tā bija paradoksāla situācija, neviens pie viņa durvīm nebija stāvējis jau tik sen, ka Augusts pat bija aizvācis projām paklājiņu, pret kuru noslaucīt kājas. Izdzirdējis klauvējienus, Augusts domās pārskaitīja tās savas paziņas, kuras viņš nebija mēģinājis sameklēt un nebija atradis mētājamies uz grīdas ar sakara ziņā pilnīgi tukšu smaidu uz sejas blakus kādai košai pastmarkai vai nupat lietotai asiņainai šļircei. Daudz tādu nebija. Vispār nebija pat vienas. Taču Augusts nebija pesimists. Viņš ticēja, ka viena būs sapratusi, ka nekāds pulveris nevar pārspēt Kūtnieku Augustu, ka viņai nevajag neko mākslīgu, ja var dabūt dabiskāko no dabiskā. Kura gan tā varētu būt? Augustam pa muguru noskrēja aukstas trīsas un iebēga plaisā sienā, kura bija radusies no ilgstošās dūru sišanas pret to, kura Augustam šķita nepieciešama drūmajā bezcerībā, kas valdīja viņam visapkārt. Sviedrainām rokām viņš atvēra durvis un metās ap kaklu. Tad viņš atsprāga atpakaļ. Tur stāvēja kaut kāds tips. Turklāt nepazīstams. "Gejs," padomāja Augusts, "izlēmis piesaistīt mani savai kustībai, uzzinājis, ka esmu patlaban brīvs." Atnācējs patiešām izskatījās mazliet dīvaini. Viņa vaigi bija visai spēcīgi uzblīduši, vaibsti drīzāk nepatīkami nekā savādāki, Augustam noteikti nebija sevišķas vēlmes ar šo cilvēku iepazīties tuvāk. Turklāt viņš vēl arī bija melnais un rokā turēja palielu dunci. Augusts jau grasījās iebēgt atpakaļ dzīvoklī un aizcirst gaismas ātrumā vai vismaz tuvu tam aiz sevis durvis, bet drukna un spēcīga roka viņu no šādas rīcības atturēja. "Man ar tevi ir kas runājams," ķērcošā un tomēr basā pateica melnais vīrs, kura rokā nazis laistījās, ka vai prieks. Otrā daļa Ja tev šķiet, ka tā nav pareizi, ka pēkšņi, ne saukta, ne gaidīta, ieradusies otrā daļa, kuras klātbūtnei trūkst loģiska pamata, jo pirmā nemaz nav tikusi uzsaukta, tad man nākas tev tikai piekrist, cik sāpīgi lai tas arī nebūtu. Tā nu patiešām ir, ka nebija ne mazākā iemesla tagad paziņot nākamās daļas sākumu, taču nu reiz tas ir izdarīts, tādēļ nesaukšu jau gluži savus vārdus atpakaļ. "Man ar tevi ir kas runājams," tādā pat intonācijā atkārtoja melnais vīrs, lai arī tie, kas ieradušies tikai pēc pārtraukuma, varētu saprast notikumu gaitu. "Kas gan mums varētu būtu ko runāt? Mums nevar būt nekādu darīšanu, cik nu man tas zināms. Es neesmu pēdējā laikā samaitājis tavu draudzeni, pat tad, ja tu tomēr neesi gejs, tāpēc ej vien Dieva mierā kaut kur prom un spraud savās vēnās, ko vien sirds vēlās!" "Tādēļ jau es arī atnācu." "Vai tu tiešām ceri no manis dabūt kādu šļirci? Nu, nav man to, esmu visas jau notirgojis, kaut kur jau nauda jādabū, es jau nevaru tā kā jūs visi pārtikt tikai no saules gaismas un pulverīšiem vien. Cilvēkam ēst arī gribās. Vai tu maz zini, ko nozīmē gribēties ēst? Man ir nācies būt tādos karaļnamos, kur pavārs, ja atklājis, ka viesi apēduši visu sagatavoto ēdienu un vēl nav sāti, liek pagatavot pusdienās sevi pašu. Tā lūk, bet te - vai kāds vairs vispār rūpējas par to, lai man būtu gaļa, ko ēst? Veikali jau, protams, nestrādā, kur tad vairs lai sameklē pārdevēju, kura varētu visu dienu nostāvēt kājās. Bet tu te ierodies un prasi no manis šļirci. Es zinu, ka tev ir nazis, nav grūti to ievērot, vari mani kaut vai sagriezt gabalos, ja tev tā tīk, man jau sen ir vienalga dzīvot vai mirt. Kā tur teica tas Hamlets? Kāda gan atšķirība, kā viņš teica? Viņam vismaz bija sava draudzene, kura gan laikam nomira kaut kādi tur, bet bija, viņai nevajadzēja ik pēc brīsniņa kaut ko iešņaukt degunā vai ielaist asinīs. Ja tu man jautātu,..." Tad melnais vīrs Augustam mutē iebāza vīkšķi, kuru bija izvilcis no kabatas, un sasēja viņam rokas un kājas. Viņš ienesa Augustu dzīvoklī (paša Augusta) un noguldīja uz dīvāna. Augustam acu priekšā paskrēja garām visa viņa dzīve. Kā gan viņš gribētu atgriezties pie dažiem no tās mirkļiem! Pie daudziem! Pie ļoti daudziem! Bet tagad viņš zināja, ko var gaidīt no šāda veida cilvēkiem, kā atnākušais melnais vīrs. Neko labu jau nevarēja, nepavisam nevarēja gaidīt neko labu. "Tagad tu manī klausīsies, bet pats turēsi muti labi nosietu! Pirmkārt, es neesmu atnācis, lai tevi izvarotu. Otrkārt, es varbūt patiešām esmu homoseksuāls, ja tas tevi interesē, bet tā nav tava darīšana un man ne prātā nenāks tevi pakļaut, ja man neizdosies iekarot tavu mīlestību. Treškārt, es neesmu tādēļ pie tevis ieradies. Lieta ir daudz sarežģītāka. Kā jau tu droši vien būsi pamanījis, narkotiku problēma ir skārusi ne tikai tavas, bet arī citu ļaužu intereses. Vari ticēt man, ka es zinu, kas tu esi, un varu saprast tavu nelaimīgo stāvokli. Man pašam nepavisam neiet labāk, neglābjamā slimība ir skārusi ne jau tikai sievietes, bet arī pārējo cilvēces daļu, un tā jau ir mana lielākā problēma." Nu Kūtnieku Augustam šis tas kļuva skaidrs. Iepriekš viņš nebija iedomājies, ka vispār būtu vērts uztraukties par to, kas notiek ar sabiedrības vīriešu daļu. Vismaz tagad vairs viņam nebija jābrīnās, ka viņu bija pametušas ne tikai draudzenes, bet arī draugi. Vairāk viņš padomāt nepaspēja, jo atkal atgriezās pie melnā vīra vārdu klausīšanās. "Tātad es tev piedāvāju sadarbību. Līguma noteikumi tev būs izdevīgāki nekā tu varētu gaidīt. Es tev labprāt parādītu kādus pāris grafikus ar diagrammām, bet man tādas lietas par nožēlu nav paņēmušās līdz. Tādēļ centīšos būt skaidrs un lietišķs, tā lai tev neliktos, ka mēģinu iesmērēt tev kaut kādu, no kā tev pēc tam vai vēmiens nāks virsū. Situācija ir gluži vienkārša, tāda ka tev pat nevajag ilgi pārdomāt, vai pieņemt nosacījumus. Man vajag tavu palīdzību, nē, ne tādu, kādu tu domā. Ja tu man palīdzi un ir pozitīvs rezultāts, tad tev pienākas puse ienākumu, ja nē - tad nekā. Tu droši vien man labprāt pajautātu, kas tieši ir jādara, bet tu to šobrīd nevari izdarīt, jo tavā mutē kaut kā nokļuvis vīkšķis. Tādēļ es tev, tipiņ, paskaidrošu, ko tieši ir jādara. Uzdevums ir tik vienkāršs, ka tu varbūt pat uzskatīsi to par smieklīgu. Nedomāju, ka tev kādreiz ir nācies darīt kaut ko vieglāku. Tev ir tikai jāatbrīvo pasaule no narkotikām. Tad vari atkal ņemt visas tās meitenes un sievietes, kuras tevi ieinteresējušas. Citādi tu nemaz nevari iedomāties, cik vientuļš es esmu bijis pēdējā laikā. Nu, vai pieņem nosacījumus? Kādēļ tu gan neatbildi?" "fffhhhhfffuuuu........." "Ā, jā, vīkšķis, tūlīt atbrīvošu tevi, tikai nerunā gari, citādi atkal būsi spiests klusēt." Augustam bija tikai pāris sekundes laika, ko kārtīgi apdomāt melnā vīra vārdus. Taču ar tām pilnīgi pietika. Augusts zināja, ka viņam nebija ko zaudēt, bet iegūt toties varēja ļoti daudz, tāpēc viņš atbildēja nekļūdīgi un nemaldīgi. "Nu, kāda runa! Protams, es piedalos!" "Starp citu, mans vārds ir Džons Do." "Ļoti labi, bet ko tālāk?" "Nu, tāpēc jau es tevi nolīgu, lai tu manā vietā domātu. Ja es varētu atrisināt visas problēmas pats, gan jau būtu to izdarījis. Tev ir gudra galva, tu esi dzīvē daudz pieredzējis, kamēr es esmu tikai jauns amerikānis no Ziemeļdakotas. Ko gan tu no manis ceri sagaidīt? Domā, man bija viegli pārdzīvot, kad man divpadsmit gadus vecam esot, manu acu priekšā tika izvarota un nogalināta mana māsa Sjūzanna, bet pēc tam nosists arī tēvs, kas mēģināja viņu aizstāvēt? Domā, ka tas veicina smadzeņu darbības uzlabošanos? Vai tavuprāt tā nevar būt smaga trauma, no kuras visu mūžu netiek vaļā? Vai tad es citādi būtu kļuvis homoseksuāls, ja neredzētu, kā notiek apiešanās ar sievietēm? Vai tu maz zini cik neskaitāmas naktis es raudāju un kodu spilvena stūrī, saprazdams, ka neko nevaru nodarīt pretī? Vai tu vispār manā situācijā nebūtu no bailēm bikses pielaidis? Nu un, ka es arī pielaidu, bet es to izturēju un kļuvu stiprāks. Vai tu to būtu varējis? Pat tagad es esmu par tevi pārāks, kaut gan es te briesmīgi kliedzu un neapjēdzu, ko runāju, bet es vismaz nemēģinu iebēgt atpakaļ savā dzīvoklī, kad pie manām durvīm klauvē kāds draugs. Un tu no manis vēl gaidi, ka es kaut ko varēšu izdomāt? Vai tad tu nesaproti, ka nevar melnais cilvēks, kuram nav naudas un vecāku, kurš ir pilns naida pret sabiedrību, būt pabeidzis skolu un apguvis visas tās zināšanas, kas cilvēku var uzvilkt augstākajā virsotnē, bet tikpat labi var arī nospiest grāvī un pārbraukt pāri ar traktoru? Vai tu vispār esi izlasījis Marksa "Kapitālu"? Vai tu maz saproti, par ko es te runāju?" Kūtnieku Augusts bija visai sabijies. Aizkaitināts Džons Do viņam nemaz nelikās pats jaukākais sarunu biedrs, jo sevišķi, kad tā rokās pa gaisu vicinājās nazis. Taču Džons visai ātri saņēma sevi rokās, cik grūti lai arī viņam nenāktos atteikties no savas mīļākās tēmas apspriešanas. "Nu, tad jau es iešu, kad būšu atpakaļ, lai tu būtu izdomājis, kā atrisināma mūsu kopīgā problēma." Un viņš aizgāja arī, bet Augusts palika guļam uz dīvāna, meklējot savās smadzenēs kādu piemērotu risināju, kas viņam vedās visai grūti. Augusts nebija paradis spriedelēt sarežģītus rīcības variantus, plānot detaļas neparedzamiem pasākumiem. Viņš vienmēr iepriekš bija paļāvies uz drošiem risinājumiem, kas neprasīja daudz pūliņu, bet deva vieglu rezultātu. Šoreiz viņam paļauties uz šādu veiksmi nekāda pamata nebija. Savu šarmu likt vietā viņam bija praktiski neiespējami, jo kuru gan tas varētu interesēt, ja kā alternatīvs variants ir pilnīga aizmiršanās un pakļaušanās citas pasaules likumiem. Trešā daļa Vai Kūtnieku Augusts izdomāja? Vai viņam izdevās? Kā tas viss beidzās? Vai tagad Augusts dzīvo skaistu meiteņu sabiedrībā vai vēl joprojām nīkst uz dīvāna? Kas notika ar Džonu Do? Paskaties apkārt, un tev taps skaidrs.