Kā es sevim izaugsmē rādīts tiku
Agrāk, viņās dienas, es nebiju garīgi attīstīts cilvēks, es biju niecīgs dīkdienis, es nebaidos no šī vārda, jo es tāds patiešām biju. Savas dienas es aizvadīju mīkstajā atzveltnes krēslā, raugoties, kā auga nagi uz maniem kāju pirkstiem. Būdams dziļi iegrimis šajā nodarbē, es neuztraucos par ikdienas sīkumiem vai mūžīgiem neatbildētiem jautājumiem. Man bija mīksts krēsls un mazs soliņš pēdām, neko vairāk man arī nevajadzēja. Reizēm es paķēru no ledus kastes, kas stāvēja uz grīdas blakām krēslam kādu vēsu pudeli alus un tukšoju to, ne mirkli neatraudams acis no nagu augšanas - es baidījos, ka varētu palaist garām pašu interesantāko brīdi – to mirkli, kad nāc pie atzinuma, ka nagus derētu apgriezt. Iepriekšējo reizi šī situācija bija pienākusi pirms pusstundas, tomēr ar nagiem nekad nevarēja zināt, kas atgadīsies nākamajā brīdī.
Es izdzirdēju zvanu pie durvīm. Tā nebija reta parādība. Kā es nojautu, es dzīvoklī parasti nebiju viens, pārliecināties par to man gan neatlika laika, jo tādā gadījumā man nāktos atrauties no nagu augšanas vērošanas, bet man nācās bieži dzirdēt kaut kādas sarunas un vēl visādus citus trokšņus, par kuru izcelsmi man nebija ne mazākās nojautas. Zvans atskanēja vēlreiz, neviens, kā varēja saprast, nebija atbildējis (es gan, protams, nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis starp zvanīšanas reizēm), es iesaucos: “Atver taču, draņķis tāds, neatrauj mani no nagiem!” Bet zvanīšana tikai turpinājās. Es iekliedzos skaļāk, lai otrpus durvīm esošais arī varētu sadzirdēt: “Tu, muļķi tāds, nesaproti, ka neviena nav mājās?” Zvanīšana vairs neatkārtojās, bet pēc kāda brīža līdz man atnāca durvju izlūšanas troksnis. Es tomēr sakoncentrējos un skatienu no nagiem neatrāvu ne uz mirkli.
Biju jau paspējis aizmirst izdzirdēto troksni, kad starp kāju pirkstiem ievēroju parādāmies kādu seju. Cilvēks, kas bija man nemanīts pielavījies, ar saviem garajiem matiem aizsedza manus nagus, uz ko es viņam aizrādīju, ka viņš mani atrauj no darba. Viņš ievēroja aizrādījumu un atkāpās otrpus nagiem. Viņam bija ļoti augsta un spalga balss, kurā viņš teica, ka pārstāvot kaut kādu tur sektu, neatceros nosaukumu, kaut kādus “Zvērināto tiesas lieciniekus” vai “Sestā dieva apendiksus”. Es viņu palūdzu iet projām un man neko nestāstīt, jo man bija jāvēro nagi. Viņš bija ar mieru aiziet tikai ar nosacījumu, ka es atļaušu dzīvoklī rīkot sektas orģijas. Tā kā es nezināju, kas ir sekta, un vārdu orģijas es neizprotu arī šobrīd, es piekritu. Vismaz viņš aizgāja projām un es nepalaidu garām nevienu svarīgāko nagu notikumu.
Nākamajā dienā viņš ieradās atkal. Es tajā brīdī griezu nagus. Viņš teica, ka tūlīt atnākšot pārējie. Es, protams, neatcerējos, ka viņš būtu pieminējis, ka šajās orģijās būtu jāpiedalās vairāk cilvēkiem nekā tikai viņam. To tad es viņam arī pateicu: “Eu tu, draņķis tāds, kāpēc tu man nepateici, ka orģijās būs daudz ļaužu, kas tikai to vien darīs, kā traucēs …” (savu teikumu pārtraucu, jo ievēroju, ka man uz kreisās kājas īkšķa uzlīdusi blusa), “traucēs man skatīties uz nagiem?” Šis tad man pretī: “Es teicu, tu tikai skatījies uz nagiem un neklausījies.” Nācās piekrist, es patiešām nebiju klausījies. Viņš vēl kaut ko teica, bet man negribējās lieki zaudēt koncentrāciju, iesaistoties nevajadzīgās sarunās.
Pēc kāda laika sanāca vēl ļaudis. Viņi visi salasījās manā istabā. Nekad manā istabā nebija redzēti tādi pūļi. Es gan, saprotams, nesāku pētīt tos atnācējus, bet pilnīgi viņus ignorēt bija pāri maniem spēkiem. Kad pūlis ap mani bija savilcies visai cieši, es ar alus pudeli, kuru tajā brīdī dzēru, iezvēlu vienam no viņiem. Nezinu, vai es trāpīju, bet kāds spalgi iekliedzās, ka man vai ausis aizkrita. Kaut kāds smagnējs tips jau atvēzējās, lai iekrautu man ar krēslu, bet viņš tika apturēts, un es varēju turpināt vērot savus nagus. Pūlis, novērtējis manu bīstamību, atkāpās un sāka savas orģijas. Nezinu, kas tur notika, biju pārāk iedziļinājies dīvainajos dabas procesos, kas notika ar kāju nagiem, lai varētu atvēlēt kādu laiku citām nodarbēm.
Es pat neievēroju, ka biju pa to laiku piesiets pie mīkstā krēsla. Kāju nagus joprojām gan varēju saskatīt, taču izbijos, ka nevarēšu tos vajadzības gadījumā apgriezt. Es nezināju, kas notiek, ja nagi nav savlaicīgi apgriezti, un murgos bieži redzēju, ka esmu aizmirsis apgriezt nagus un mirstu necilvēcīgās mokās. Orģijas laikam vēl turpinājās, jo kāds pienāca pie mana krēsla un pavaicāja, kur es glabājot cirvi un vai es gadījumā nezinot, kur varētu atrast kādu jaunavu. Es atbildēju sevišķi asi, lai jautātājs saprastu, ka iztraucējis mani svarīgā nodarbē, ka nekādu cirvis atrodams sienā tieši man pretī un ka man nav ne mazākās sajēgas kas ir jaunava un kur tādu meklēt. Man tika paskaidrots, ka jaunava ir sieviete, kurai mūžā vēl nav bijuši nekādi seksuāli kontakti. Tā kā ne vārdu “seksuāli”, ne “kontakti”, ne “sieviete” nozīme man zināma nebija, es, atbrīvojoties no traucētāja, pateicu, ka vistuvāk atrodamā jaunava ir vectēvs blakus dzīvoklī, kurš reiz bija, totāli piedzēries būdams, ielauzies manā dzīvoklī un apšāvis visus tur atrodamos cilvēkus izņemot mani, jo viņš mani mīkstajā krēslā nebija ievērojis.
Nezinu, vai šis cilvēks atrada kaimiņu vectēvu, bet mani viņš vairs netraucēja. Mani vispār neviens vairs netraucēja. Visai drīz visi sektas pārstāvji aizgāja projām, neatstādami aiz sevis nekādas pēdas, tikai aizdedzinājuši dzīvokli.
Mani izglāba kaimiņu dzīvokļa vectēvs. Kājas, diemžēl, nācās nogriezt līdz celim, un nagu man tām vairs, protams, nav. Esmu atradis sev daudz lietderīgāku nodarbošanos par kāju nagu pētīšanu. Tagad es vēroju sava deguna galu un gaidu, kad uz tā uzmetīsies kāda pumpa. Pagaidām vēl neviena nav bijusi, bet, kad būs, tad tik būs!