Vēl viens gads, vēl viena diena

Kā stāsta kāda sena teika, ne teika, pasaka, ne pasaka, leģenda, ne leģenda, reiz bija pienācis vecgada vakars. Gads tolaik esot bijis padevies veselas trīs simti sešdesmit piecas dienas garš, bet tāpat kādā mirklī tam bija lemts tikt pārtrauktam. Un dzīvoja tolaik kādā tālā zemē, vēl tālākā pilsētā kāds puisis vārdā Raimonds. Un biju viņš es.
Tajos laikos visai izplatīta ieraža jauno cilvēku vidū bija veco gadu izvadīt kopā, jo katram atsevišķi šāds sērīgs pasākums par smagu būtu. Tālab arī es uz jaunā gada ievadīšanu amatā biju paredzējis doties pie viena pussena paziņas, kura vārds bija Ģirts. Protams, ka es nedevos viens, jo tie laiki bija tumši un neuzticami, bet ņēmu līdz savu brigādi, kas sastāvēja no Lienes un Ziņģa. Nekavēšos pie personāliju apraksta, jo pretējā gadījumā stāstījums varētu ievilkties ne vienu vien dienu garš. Nē, tomēr pastāstīšu, neesmu jau es nekāds labais cilvēks (ho ho ho! aaargh!). Liene. Ko lai es saku par Lieni? Teikt patiesību? Vai jūs par mani smiesieties, sakot, es esmu kļuvis banāls? Smiesieties. Izteikties savā stilā? Bet vai es to vēlos? Ne sevišķi. Hmmm. Lienei garšo koka-kola, ļoti garšo. Tās dēļ viņa ir gatava nogalināt. Un, iespējams, ir to jau darījusi, vismaz koka-kola viņai parasti ir pieejama. Lienei pie biksēm piekarināta ķēde. Tā viņai tīk, bet reizēm netīk. Ar Lieni nevar zināt droši. Ziņģis mēdz viņu kaitinot, izdodot čīkstošas un īdošas skaņas. Tad Liene mēģina sadūšoties viņam iesviest ar čību, bet Ziņģis ir pārāk liels un drukns, tāpēc no tā visa nekas nesanāk.
Ziņģis? Viņa tak te nemaz nav, viņš ir jūrā, tikai ar savu garu viņš ir mūsu vidū. Un kālab lai nebūtu bijis? Tikai tas gars viņam ir mazliet par lielu, allaž aizņem daudz vietas. Ziņģis labprāt runās par futbolu un iztukšos kādu trauku. Vispār viņam būs būt jautram cilvēkam, ja neskaita to, ka viņam raksturīgs regulāri nerunāt un tēlot drūmo pūpēdi, bet tas jau nav nekas pārsteidzošs. Stāvam mēs mierīgi tramvaja pieturā trijatā, neviens mūs nesit, Ziņģis smēķē, Liene iekāpusi peļķē, es runāju, bet pats sevī neklausos, vispār normāla ikdiena. Piezvana Sīcis, saka, ja mēs būtu tuvāk, viņi varētu mūs savākt. Viņi ir Ģirts, Sīcis un vēl daži cilvēki, kurus pagaidām vēl neatklāšu. Tramvajs numur 10 ved mūs tālumā veselas divas nedēļas, bet beigu beigās izkāpjam pie Arkādijas parka, kur sasēžamies Ģirta mašīnā. Vietas tur maz, ļoti maz, bet kas par to. Ziņģis, būdams visietilpīgākais nosēžas blakus Ģirtam komfortā, kamēr aizmugurē izvietojušies Sīcis, Ilze, AK un vēl pievienojamies Liene un es. Patiesībā jau nav tik traki. Kamēr nu mēs tur mašīnā sēdējām, pastāstīšu par līdzbraucējiem, lai jums nebūtu garlaicīgi visu ceļu jānosēž. Ģirts ir pasākuma organizētājs. Viņš ir neliela auguma, kaut gan viņu neviens nekad nesauc par Sīci, viņam ir brālis un Nora. Ģirts mēdz aktīvi laist sviestu, ko viņam parasti var piedot. AK patiesībā sauc par Agnesi, bet pēdējā laikā, lai novērstu iespējamās neskaidrības, kas rodas starp viņas un Māsas vārdiem, Agnesi pieņemts saukt iniciāļos. Viņai ir pīrsings uzacī un krāsoti mati. Sēne viņu sauktu par Pokemonu, taču nez kāpēc nesauc. Ilze iet baznīcā un var pēc sejām atpazīt vismaz 50 dažādus svētos (kamēr Ziņģis un es mākam atšķirt dažādus tramplīnlecējus, skatoties uz viņu zodiem vien). Ilze labi pārvalda psiholoģiju un konsultē šajos jautājumos Sēni (taču viņi abi to jums noliegs, bet es zinu, mani ir savi droši avoti). Sīcis nemaz nav nekāds sīcis, pēc tehniskajiem parametriem viņš pielīdzināms Bubļikam un Sēnem, tikai ar lielāku muskuļmasu apveltīts. Sīcis būs vienmēr ļoti nerunīgs un ar savu klusēšanu jūs kaitinās, bet varbūt arī ne. Pa ceļam ieraudzījām Bubļiku, kas piestājis benzīntankā. Apsvērām domu atstāt viņam Ziņģi, lai šis paceļ no ielas. Ziņģis ļoti labi varētu mēģināt braukt Bubļika opelī kā stopētājs, bet tā kā Ziņģis pārāk liels, neviens no mašīnas viņu izmest nesadūšojas. Aizbraucam kaut kā līdz Ģirtam, tad tiekam kā sardīnes izvilkti no mašīnās laukā.
Man neviens neiedod čības. Tā jau es domāju, Lienei, viltniecei tādai, savējās līdzi, bet man – ne. Tā jau man allaž iziet. Labi vēl, ka nebiju uzāvis jaunās kapzeķes, bet tāpat nepatīkami. Ģirta virtuvē ieraugu Noru un vēl pāris cilvēkus – vienu lielu, vienu mazu. Nora strādā spilvenu fabrikā, kas atrodas uz Kalnciema tilta un kopā ar Sīci bužina spilvenus. Viņas vārda prototips meklējams Ibsena lugā “Leļļu nams”. Kaut gan varbūt tas ir gluži vienkāršs latviešu vārds, kas nozīmē kaut ko līdzīgu pļavai. Es jau nezinu, vajadzēs kādreiz pavaicāt. Mazo cilvēciņu sauc Bambino un viņam ir zaļš T-krekls, lielākais ir viņa brālis Volža un viņš ir bijis uz gadu Štatos. Viņi abi ir geimeri. Kur tad palicis Gints? Aizbraucis pakaļ kaut kādiem savējiem. Tā mēdz gadīties.
Pēc brīža klāt arī Bubļiks. Viņš strādā četros darbos, tai skaitā arī spilvenu fabrikā. Bubļiks staigā sutenera mētelī, bet tas nav viens no viņa četriem darbiem. Viņa mati ir brūni un neko vairāk es neteikšu. Līdzi viņš paņēmis Māsu, kas gan viņam nav nekāda māsa. Māsas īstais vārds ir Čižiks, bet viņu tā parasti nesauc, lai viņu varētu atšķirt no AK. Māsai ļoti patīk vīrieši, kuri ģērbjas tikai zeķēs un dzied par katoļu skolniecēm, bet ne jau zeķes viņu piesaista. Patrāpījies Bubļika mašīnā ir arī Sēne. Viņam ātri aug mati, bet es viņu par to apskaužu. Sēne labprāt skatās filmas, kuras nepatīk man un otrādi. Viņa īsto vārdu neviens nezina, taču gadās, ka viņu kāds nosauc par Normīti. Sēne arī nav viens, bet gan paķēris līdzi Taņu. Kas ir Taņa, man nav sevišķas sajēgas. Viņa esot ekshibicioniste un narcisma pārņemta, bet tā nu gan nav mana problēma. Taņa mācās ar Māsu vienā klasē, bet varbūt viņas vecāki pazīst Ziņģa tēvu. Tas viss veido apburto loku, kas savelkas ap Ansi (if you know what I mean. I certainly don’t).
Tad vēl parādās Gints un čupiņa man nepazīstamu cilvēku, kurus gan kaut nedaudz, bet tomēr pazīst Liene. Tur ir viens Lauris Reiniks, kura īstais vārds esot Jānis un kurš nēsā cepuri, it kā viņam būtu pliks pauris. Tur ir viena Dagne, viena Eva, viena Agnese, viena Ilze (nejaukt ar Ilžuku un AK!) un vēl daudzi vārdi, kurus man neizdevās piefiksēt, nemaz gan arī necenšoties to izdarīt. Jā, un tur ir Gints. Par viņu var pateikt, ka viņš ir “true lord of the dance”, ko viņš arī aktīvi demonstrē. Gints nemaz nav geimeris, bet tikai par tādu izliekas, lai savaldzinātu Bambino (atkal jau informācija no maniem avotiem, varbūt vēlāk jums atklāšu, kas tie tādi).
Sēžam pie galda, ēdam mazlietiņ. Es vairāk kā mazlietiņ, bet es tāds jau esmu. Liene arī sēž. Sēne arī. Bubļiks – arī. Un Bambino. Viņi visi ēd tā – “hhhmhhm ņam ņam!” Es runāju ar pilnu muti. Paņemu no Sēnes fotoaparātu un bildēju mandarīnus. Ģirts dod brīvo laiku līdz pusnaktij, tā viņam patīk darīt gan. No galda aizejam prom – dodamies augšā, kur mūzika skan. Svinam metālistu jauno gadu, varbūt arī reperu, bet manuprāt tomēr par smagu. “Break your ***king face tonight!” nav gluži ideāli piemērota noskaņa tik svinīgam pasākumam kā atvadas no vecā un ieiešana jaunajā gadā.
Hronoloģiska kļūda. Ziņģis man uzklūp no aizmugures, kā rezultātā Liene izlej sev, man un Ziņģim virsū koka-kolu. Sākas disputs, kas pamatā notiek formā “kas tu tāds esi?” – “kas tu pats esi?” – “es ļoti cienu Benderu, bet viņš ir ēzelis” – “Kaže ir ēzelis, nevis Benders”. Tas patiesībā notiek senāk, vēl pirms ēšanas, bet es jau neesmu nekāds hronists, ar to lai nodarbojas kāds, kas ir.
Gints organizē dejošanu. Demonstrē kaut kādas kustības, kuras neviens neatkārto. Bubļiks pamazām tiek pielauzts. Man izdodas aizbēgt. Ģirts lasa morāli, ka Liene gribot dejot pēc Ginta metodikas. Liene aizbildinās, ka es mācoties slikti un lēnām. Tā rezultātā Gintam izdodas gandrīz visus no istabas izmānīt ārā un dejot divatnē, kā viņš arī bija paredzējis darīt. Sēžam ārpusē pie durvīm. Šūpuļkrēslā izvietojusies Māsa, lielajā krēslā – es un Liene. Vēl ir arī Sīcis un Ziņģis, kuri sēž viens otram klēpī. Sīcis šo to stāsta, es šo to runāju. Tad Ziņģis aiziet un pēc brīža atgriežas. Ziņģis iekodis glāzē un to saplēsis. Tas mani nepāsteidz, Ziņģis vispār ir viens brutāls tipiņš, tam visi piekrīt. Tas tiek nofotografēts. Pats Ziņģis kā par brīnumu nav cietis, viņam ar mēdz paveikties. Ziņģis nāk man klēpī. Cik tas gan ir patīkami! Mēģinu viņu izgrūzt, bet viņš – nejaucenis tāds – ir visai pasmags. Kaut kad tomēr aiziet, tādējādi sagādājot pamatīgu atvieglojumu. Pienāk Jaunais gads Maskavā. Visapkārt (nu, labi, vienā konkrētā vietā) sākas uguņošana, Sīcis izpilda Krievijas himnu bez vārdiem, taču ar šķīvju skaņām. Tiešām iespaidīgi. Tā laiks iet, iet, vēl iet, kamēr jau bez piecām pusnakts. Lejā Vairucis teic savu ikgadējo runu pie Z-svētku eglītes, kā tas Vairucim itin labi tīk.
Ko dara pārējie man zināmie personāži šajās stundās? Ziņģis pamazām tukšo traukus, kādi nu gadās pa rokai, domā, ko viņš varētu salauzt, bet pagaidām vēl neko aktīvs nav. Bubļiks laiku pa laikam ar Māsu pārspriež interesantākās “Sailormoon” epizodes, kamēr pārējā laikā trennē savas prasmes skatīties sienā. Sēne koķetē ar visām meitenēm pēc kārtas, nevarēdams izšķirties, kuras roku un sirdi tad ņemt. Sīcis spēlē iedomātas bungas un plāno grupas “Metro” tālāko karjeru turpmākajiem piecpadsmit gadiem. Māsa apkampjas ar Taņu vai arī šūpojas krēslā, kā nu kuram labāk tīk. AK ir kopā ar Ilžuku vai arī skat. Sēne. Par Taņu neko nezinu. Kādu daļu laika viņa stāsta Sēnem dažādas intīmas detaļas, bet kopumā – godīga meitene. Gints piedzeras aizvien vairāk un dejo aizvien azartiskāk. Ģirts un Nora, kā kārtīgi namatēvi, piedzeras mēreni un ar Gintu nedejo.
Nu jau gan Jaunais gads. Es nedzeru šampanieti, bet Liene arī nedzer. Sēne arī nedzer. Tātad – neviens nedzer (ja neskaita Ziņģi un vēl apmēram 19 cilvēkus). Gints rīko uguņošanu. Tā notiek. Man salst, bet tas nav nekāds brīnums. Ziņģis nepaspēj izsmēķēt pēdējo cigareti. Tā arī gadās. Toties viņš muļķojas fotogrāfijās.
Hronoloģiska kļūda nr.2. Man ir kabatā cūka, kas izgatavota no alvas un kurai dibenā iesprūdis papīrs (nekā rupja, mani mīļie!). Paņemu no Ginta nazi un triecu to cūkai attiecīgajā vietā, iedzenot papīru stipri dziļāk. Uzšķērst cūku pilnībā neizdodas, rezultātā situācija kļūst visai sarežģīta. Ziņģis velk – un neizvelk. Milzu rācenis jau nav nekāda joka lieta, kaut gan šajā stāstā tas neparādās. Nora aizdod nagu vīlīti – nekāda rezultāta. Sīcis arī piedalās, taču papīrs tik viegli laukā nenāk. Beigu beigās nošņurcis un saplūkāts tas tomēr izdabūts ārā. Kāda tad būs mana laime? Vai mani sauks turpmāk par Pēteri un es nēsāšu galvā kalošu? Nē, bet jums es nemaz neteikšu, kas tur bija rakstīts. Tikai pačukstēšu. Bet jūs nevienam nesakiet, jo tas nebūtu korekti. Noslēpums kā nekā. Saņurcītajā lapiņā bija šāds teksts: “Tevi iemīlēs meitene vārdā Liene, kura dzīvo Kauguros un kurai mājas un dzīvokļa numurs sakrīt, bet abiem ciparu summa ir 7.” Neticiet? Tad pierādiet man, ka meloju. Lienei arī ir laime, to viņai attaisa Ziņģis, kurš sev savācis veselas trijas un uz šo brīdi jau ietrennējies. Viņa nākošgad nopirks otro golfu krēmbrūnā krāsā, tā vēsta viņas laime. Ziņģis savukārt turpinās dietēt un iedzīvosies anoreksijā. Bet vēl šajā pašā gadā Ziņģis paspēj salauzt Ģirtam nazi (ups! Ģirts tak šito nelasīs, vai ne?), mēģinot uzšķērst kārtējo nevainīgo lopiņu. Hronoloģiskās kļūdas beigas.
Atkal 2004. gads. Laimes liešana. Esam ar Lieni rindas beigās. Sēžam virtuvē un skatāmies, kā citi sev lej laimi. Pagaidām to dara tādi ļaudis, kuri jau tāpat ir pielējušies. Mani neuztrauc, kāda viņiem tā laime būs. Visiem gan apmēram vienāda – mazi objekti, kam raksturīga galviņa un astīte. Varbūt tie ir kurkuļi, varbūt ne, kurš to lai zina? Atnāk Gints un saka: “Aaaaaiii!” Visiem jāatkārto. Visi ir Sēne un Taņa, Māsa, AK, Liene, Es, Bubļiks, varbūt vēl kāds, bet varbūt Bubļika nemaz nav, nav patiešām, jo viņš iegājis pirtī. Es pirtī neiešu un viss! Man no pirmās reizes pareizs “Aaaaiii!” nesanāk un es izplūstu asarās, atkal jau. Taņa izlūdzas no Ginta atļauju ar Gintu uzdejot. Normis aiztriec Ziņģi, lai šis apskatās, kā Taņai dejojas. Un viņai iet itin labi, bet Sēne kož pirkstos.
Pasākums turpinās. Ziņģis arī iegājis pirtī. Atnāk Ģirts. Viņš vēsta, ka vajag katram par kaut ko atbildēt, citādi būšot pilna bezatbildība. Liene atbild par mani, es par Ilžuku, Ilžuks par Sīci, Sīcis par Taņu, Taņa par Māsu, Māsa par Sēni, Sēne par AK, bet AK neatbild ne par vienu. Liene sev laimē neizlej neko īpašu, ja neskaita objektu, kas acīmredzami atgādina pentagrammu. Es savukārt iegūstu ragus, par ko neesmu sajūsmā, bet Liene taisnojas, ka nekāda ar viņu sakara tam neesot. Zinu es viņas – sievietes (labi, savus feminofobiskos uzskatus pataupīšu citai reizei). AK savu laimi izlej trīs reizes, kamēr beigu beigās iegūst 23 sastāvdaļas, kas pēc Sēnes domām ir ļoti zīmīgs skaitlis, bet pēc viņa domām tāds ir arī 6305847, tāpēc es viņā tik ļoti neklausos. Ziņģis nevienu no savām laimēm neizlej, jo ir iegājis pirtī un turpina tukšot traukus. Katram savas prioritātes. Kādam bijusi prioritāte izliet savu laimi uz grīdas. Es tas nebiju, cik dīvaini tas lai arī nebūtu. Ģirts izlej savu laimi, kaut gan paralēli turpina runāt par pieskatīšanas uzdevumiem. Pamazām virtuvē paliekam ar Lieni divi vien. Tagad īstā situācija uzminiet kam. Hronoloģiskajai kļūdai Nr. 3! Urrā! Atbrauc Ansis un Ligita. Ansis ar mani nesasveicinās, laikam neievēro, varbūt ne, to nekad nevar tik viegli pateikt. Dīvaini, ko citu lai saka. Kļūdas beigas.
Ansis un Ligita pošas mājup. Man ar tāda doma nebūtu iebildumus radoša, jo nāk miegs. Liene piekrīt (jo pašai miegs nāk vēl vairāk). Taču mums jau vietas nebūs – līdzi šiem pošas Ilžuks un AK. Ieminos Lienei, ka labi būtu, ja AK izlemtu nebraukt, un tā viņa arī izdara. Tad nu mēs zibenīgi ieņemam atbrīvojušās vietas. Dvielī tērpīs Ģirts pavada mūs līdz Anša mašīnai. Un ar to Jaunais gads ir beidzies. Bet ne visiem.
Līdz sešiem pasākums turpinās Ģirta mītnē, tad pēc tam, kad Sēne dzērumā kļuvis jau pavisam nevaldāms, Ģirts visiem laipni pasakās par to, ka viņi atbraukuši, atkārto, cik ļoti viņš visus mīl, un norāda uz durvīm. Taču trakums vēl nav galā, jo Jaunais gads tik viegli beigties nevar. Bubļika mašīnas izmēri gan nav neierobežoti, tāpēc pasākuma beigas raksturojas ar bagāžniekā melnā maisā iestūķētu Sīci, kas apsēžas uz Māsas telefona un piezvana Ziņģim. Šis savukārt sajūsmā par to, ka viņam piezvanījis kāds ļoti nerunīgs un ar šo veselas četras minūtes norunā, stāstīdams privātus faktus no savas biogrāfijas, pilnīgi piemirsdams, ka neatrodas mašīnā viens. Es neko jau negribu pārspīlēt, bet pēc stāsta par to, kas notika Tallinas ostā, pat Taņa vairākas minūtes nevarēja nomierināties, kamēr Sīča nosarkumu varēja redzēt cauri melnajam maisam. Tāpēc Sīcis pie Sēnes nebrauc, bet tiek atstāts savās mājās, tāpat kā AK. Taču pārējie brauc pie Sēnes pārgulēt, ja neskaita Bubļiku, kuram labāk patīk sava gulta nekā Sēnes grīda.
Sēnes gultā, protams, izvietojas Taņa, otru dīvānu okupē Ziņģis, kuram blakus Sēne gulēt atsakās, baidīdamies, ka Ziņģis pa miegam viņu var ar kādu sajaukt (telefona stāsts no viņa atmiņas nav vēl gluži izdzēsts). Tāpēc Sēne izvietojas uz plikas grīdas gandrīz kails, tādējādi atgādinot vienu personāžu no kādas filmas, kuru es vēl neesmu pagaidām noskatījies. Ziņģis nedaudz padzeras vīnu, papļāpā ar Taņu un aizmieg. Kad viņš no rīta pamostas, Taņa jau atrodas blakus Sēnem uz grīdas un Ziņģis šausmās izskrien no istabas gatavot brokastis. Tā nu viņš tajos laikos notika, un dzīvoja tad viņi visi laimīgi tālāk. Es ar tur biju un medus man pa ūsām gan tecēja, bet mutē netika, savukārt manas papīra bikses pārvērtās ūdenī un glāžu svārki saplīsa. Tumšas bija dienas un tumši bija ieradumi.