Kancele

Baznīcā bija sapulcējies itin prāvs pūlis. Patiesībā tā bija gandrīz sensācija- tajos laikos ticība nebija neko diži populāra. Ļaudīm bija citas, daudz saistošākas nodarbes kā lūgt sazin kādu augstākstāvošu būtni, par kuras esamību pastāvēja ievērojamas šaubas, tolaik vēl Mikevelli nebija, izmantojot jaunākās starptautiskā datortīkla tehnoloģijas, pierādījis Dieva eksistenci. Mikevelli tolaik vēl nebija dzimis, pasauli vēl nebija skāris neviens plaša mēroga atomkarš, Taivāna nebija pasaules mēroga lielvalsts, pat klonēšana vēl nebija sevišķi attīstīta. Kāds tad nu brīnums, ka šie tumsonīgie un neattīstītie ļaudis ne nieka nesaprata no Dieva padarīšanām un aizrāvās tikai ar ikdienišķo. Bet šajā dienā viņi bija pārvarējuši sava laikmeta atpalicību un ieradušies Dieva templī. Daudziem (ja ne visiem) tā bija pirmā reize, viņi satraukti mīņājās savās vietās, pamācīja bērnus, ka baznīcā labāk popkornus neēst un ja ēst, tad tikai tā, lai mācītājs neievēro. Protams, ne visi klātesošie bija ticības lietās analfabēti. Dažs bija aiz gara laika tualetē palasījis Svētos Rakstus, cits atkal redzējis kādu televīzijas pārraidi, kur ticīgie- amatieri (patiess profesionālisms baznīcas lietās tolaik nepastāvēja) skaidroja kristietības pamattēzes. Saprotams, ka šādos apstākļos baznīcā negrozījās viss sarunas par garīgām tēmām, bet grozījās smalku dāmu pakaļas, zemnieki apsprieda tirgus cenas auzām, jaunieši diskutēja par jaunākajiem mūziķiem- sātanistiem, kas nupat izlaiduši kādu sevišķi neticīgu kompozīciju, mūsdienu ļaudis notikumus šajā baznīcā salīdzinātu ar tirgu, bet mēs piedosim viņiem nezināšanu, kā mums visu piedod Dievs, tas kungs. Ievērojot domas, kas valdīja tā laika sabiedrībā, loģisks varētu būt jautājums- kas tad būtu pamudinājis visus šos neticīgos ļaudis sapulcēties dievnamā? Nekāda mistiska iemesla tam nebija, kāds sabiedrībā cienīts cilvēks bija izteicies, ka viņam svētdien esot dzimšanas diena un ka svinības iesākšoties ar dievkalpojumu viņa slavināšanai, tie ļaudis, kas tajā svētdienā izlaidīs dievkalpojumu pilsētas katedrālē un savām acīm neredzēs notikumus kancelē, viņa (šī visnotaļ cienījamā cilvēka) acīs zaudēs jebkādu nozīmību. Protams, ka daudzi negribēja būt necienījami šī vīra acīs, tālab arī viņi ieradās uz dievkalpojumu tik kuplā skaitā. Nevienam nebija ne nojausmas, kas tāds īsti varētu notikt kancelē, ka to vērts skatīties. Tika izteikti dažādi minējumi, slēgtas derības un liktas likmes, pa vidu tam iejaucās arī kāršu spēle, kam gan ar to nebūtu nekāda sakara, bet pie pareizās atbildes neviens tā arī nenonāca. Vietām izcēlās pa ķīviņam, jo kādam likās, ka viņam priekšā stāvošais tīšām ar savu milzīgo stāvu aizsedz kanceli un neļauj redzēt, kas tajā notiek. Par laimi, izdevās iztikt bez asins izliešanas, baznīcā atradās arī pietiekami saprātīgi pārstāvji, kas iekarsušos līdzcilvēkus nomierināja un atjaunoja kārtību. Bet kancelē nekas nenotika. Tie, kuri derībās bija paredzējuši tieši šādu iznākumu, jau sāka rēķināt sava budžeta papildinājumu, pārejie turpretim plānoja, kā ērtāk aizšmaukt prom, lai izvairītos no zaudētās naudas atdošanas. Tomēr viss apgriezās gluži savādāk. Kancelē cienīgā gaitā parādījās tērpusies talārā, pusaugu meitene . Viņa pārlaida skatienu pār baznīcā sapulcējušos pūli un sāka skaitīt tēvreizi, aicinādama visus skaitīt viņai līdz. Bet neviens neskaitīja, jo nezināja tēvreizes vārdus. Un tad notika galvenais pavērsiens. Līdz šim vēl nebija ticis pieminēts, kas tad īsti bija šis sabiedrībā tik cienījamais vīrs, kas ieteica visiem sapulcēties baznīcā. Viņš bija šīs valsts diktators, kuram katrs vārds tika nolasīts no lūpām un pēc kura mazākās iegribas varēja nogalināt jebkuru valsts iedzīvotāju. Diktators nekad nebija izrādījis cieņu pret baznīcu, tālab šis viņa aicinājums nākt uz lūgšanu varētu šķist dīvains, bet ļaudis nebrīnijās, viņi bija pieraduši zināt, ka viņu vadonis ir gudrākais un labākais, ka viņš vienmēr dara pareizi. Tad tēvreizes teicēja pateica, ka viņa Vadonim dzimšanas dienā dāvinot savu nevainību, un sāka vilkt nost talāru. Varēja noprast, ka tā lieta, kas notiks kancelē, nebūs nekas cits kā visprastākā kopošanās pūļa priekšā. Normālos apstākļos šādā situācijā baznīca mirklī kļūtu stipri tukšāka, bet šajā režīmā tādi notikumi nebūtu iespējami, un visi vērīgi sekoja katrai meitenes kustībai. Tad kancelē uzkāpa arī Vadonis, tērpies viduslaiku karaļa apmetnī bet citādi gluži kails. Viņš jau bija gatavs sākt savu publisko perversiju (arī tolaik šādi pasākumi ar nepilngadīgu pārstāvju piedalīšanos netika godāti), kad nogranda sprādziens. Dievs nebija varējis noskatīties uz neķītrībām savā templī un uzmetis tam virsū valsts galvenā ienaidnieka atombumbu. Tā arī Vadonis savu ieceri nerealizēja, jo sprādzienu nepārdzīvoja ne meitene, ne viņš pats. Dieva rati maļ lēni, bet labi. Izvirtušais diktators saņēma pelnītu sodu, tāpat arī meitene, kura bija pārdevusies šim izdzimtenim. Kas par to, ka atombumba izpostīja visu valsti un nodarīja smagus postījumus arī vairākām kaimiņvalstīm. Galvenais, ka ļaundaris tika sodīts. Mērķis attaisno līdzekļus.