Kibernētiskā sirds
Tu gāji pa ielu, skatīdamies uz bruģa akmeņiem. Bija agrs rīts, un tev stipri sāpēja galva, kura bija iespiedusies durvīs tajā mirklī, kad tu jau grasījies beigt dzeršanu un iet mājās. Tavas acis bija koši sarkanas no daudzajiem dūmiem un ilgās negulēšanas. Tavā priekšā jau rādījās tas mirklis, kad tu beidzot varēsi atvērt pats savas mājas durvis un nokrist uz grīdas blakus daudzajiem suņiem, lai paliktu tur aizmidzis ilgas stundas. Ar veiksmīgu manevru tev izdevās apliekties apkārt cidoniju kokam, kurš gluži nejauši bija gadījies tev ceļā. Tu nebrīnījies, kāpēc cauri trotuāram izaudzis cidoniju koks un kāpēc cidonijām gan būtu jāaug kokos un vispār jāaug. Tev tas likās gluži pašsaprotami, kālab gan cidoniju koks neaugtu pa vidu trotuāram. Tas apliecināja cidoniju koka gribas spēku un vēlmi nepakļauties pastāvošajām tradīcijām. Ja kāds cidoniju kokam pateiktu, ka viņš aug nepareizajā vietā, cidoniju koks par to nebūt neuztrauktos, cidoniju koks atklāti pateiktu visu, ko tas domā par cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņu zināšanas ir pilnīgas un neapstrīdamas. Cidoniju koks nepakļāvās autoritātēm, saslējās pret pastāvošo iekārtu. Kas gan par to, ka šo koku nākamajā dienā uzveica motorzāģa asie zobi un ka no tā iegūto malku savā "buržuikā" sabāza kāds dzērājs, tādējādi paglābdamies no nosalšanas.
Tu, atšķirībā no cidoniju koka, nekāds sevišķais cīnītājs tolaik nebiji. Vējš pūta gaužām stipri, un tev nenācās viegli noturēties taisni. Tev tas pat nemaz neizdevās. Tāpēc tu apsēdies uz soliņa, lai atgūtu elpu. Tu apskatījies apkārt un ievēroji, ka bija agrs rīts. Soliņš, uz kura tu biji atsēdies, atradās pa vidu lielam parkam, kurā auga koki, kādus tu agrāk nekad nebiji redzējis. Proti, šiem kokiem nebija zaru. Milzīgs lapu lēvenis auga no pašiem stumbriem, nebūdams sadalīts nekādās grupās, visam trūka kādas kopīgas sistēmas. Lapu krāsa arī nebija nosakāma, katra atsevišķa lapa bija ietonēta ar citu otu, radot komfortablu disharmoniju, kas lieliski harmonēja ar tavu pašsajūtu un nesalāpītajām paģirām. Ja tu būtu tajā brīdī juties labāk, tev ienāktu prātā, ka esi nonācis modernās mākslas izstādē, bet savā tā brīža kondīcijā tu par to sevišķi neuztraucies.
Savu bikšu kabatā tu atradi saņurcītu avīzi un paklāji to sev virsū kā segu, domādams tādējādi saglabāt sevī siltumu, jo vējš joprojām pūta nežēlīgi un tu baidījies nomirt no aukstuma. Bet tu nevarēji avīzi noturēt, un tā aizlidoja augstu gaisā virs tevis, kaisīdama lejā pašķīdušos burtus. Tava seja no spiestuves tintes bija kļuvusi gluži melna, taču tu to pat neievēroji. Tajā mirklī tu pa visām kabatām drudžaini meklēji kādu cigareti, tu atcerējies, ka vienai tur vēl vajadzēja būt, vienai vienīgajai, tai pašai, kuru tu aizņēmies no tās meičas, kuras vārdu tu nevarēji atcerēties un par kuru tu zināji tikai to, ka viņa bija atbraukusi no kaut kādas citas vietas, kas atradās briesmīgi tālu un ka viņai vajadzēja braukt atpakaļ uz to citu vietu, lai nekad un nemūžam vairs neatgrieztos, jo viņa bija tā izlēmusi. Bet cigareti vajadzēja atrast iespējami ātri, citādi varētu būt par vēlu. Tu nezināji, kas tad notiktu, ja būtu par vēlu, tu negribēji atļaut notikt neizbēgamajam, kas tas lai arī nebūtu. Cigarete atradās bikšu aizmugurējā kabatā un bija ieguvusi stipri vien plakanu formu. Šķiltavu tev, protams, nebija, tu atzini tikai sērkociņus, uzskatīdams, ka no šķiltavām nāk ārā bīstama gāze, kas bojā tavu veselību un nodara nopietnu ļaunumu tava ķermeņa līnijām, kas tev pašam likās esam gaužām skaistas. Toties tev bija sērkociņi, kuriem virsū gan bija izlijis kāds litrs alus, tāpēc tie nebija sevišķi viegli aizšķiļami. No kādas piektās reizes tomēr izdevās, bet tu nevarēji paspēt pietiekami ātri sameklēt cigareti, kuru biji paglabājis aiz auss un degošais sērkociņš tev apsvilināja pirkstus, bet tu to neievēroji. Pēc kāda laika aizsmēķēt tomēr izdevās. Ievelkot pirmo dūmu, tu padomāji, ka esi kaut kur pazaudējis plaušas, nespēdams sajust cigaretes dvēseli. Pēc otrā dūma tu jau biji aizmirsis, ka tu nejūti smēķēšanu, jo pēkšņi ievēroji, ka tev uz kreisā pleca ir nosēdies pelēks balodis. Tu mēģināji to aizdzīt, bet balodis nelikās ne zinis par tavu roku plātīšanu un turpināja sēdēt uz tava pleca. Atgaiņādamies no baloža, tu pielēci kājās un sāki ārprātā riņķot apkārt soliņam, žēlabaini kliegdams un vicinādams pa gaisu rokas. Cigarete aizlidoja un iekrita lielā peļķē. Apraudādams tās aiziešanu, tu pats uz ceļiem nometies peļķē un atdevi tai pēdējo cieņu.
Balodis joprojām sēdēja uz tava pleca un negrasījās doties projām. Tu iedomājies, ka tas varētu uz tevis izdēt olas un tad jums vajadzētu tās kopā perēt, bet tad no šīs domas atteicies. Samierinājies ar baloža klātbūtni, tu atgriezies atpakaļ uz soliņa, negribēdams iet mājās, jo tur tev vajadzētu gulēt uz grīdas blakus suņiem, turklāt pasēdēšana peļķē bija atvēsinājusi tavu galvu un aizdzinusi projām miegu. Rīts bija gluži jauks, vismaz nebija neviena cilvēka, kurš gribētu tev kaut ko aizrādīt, pateikt, ka tu neesi labs cilvēks, ka tu necieni savus vecākus, ka tu lieki Dievu vārdā sauc, ka tu zodz un nogalē, nodod un vēl arī svētdienu negodā, ka tu iekāro sava tuvākā sievu, vērsi un ēzeli, ka tādam kā tev īstā vieta būtu elles septītajā lokā. Pats sev tu nebūt tik ļauns nelikies, tu sevi uzskatīji par tādu pašu jaunu cilvēku, kādi ir visi pārējie, tu tikai biji mazliet agresīvāks nekā viņi, mazliet skarbāku skatu uz dzīvi, nenēsāji matos puķes un nedziedāji, ka visiem jābūt mierā - ir melniem, ir baltiem, ir sarkaniem, ir zvaigžņotiem un strīpotiem. Tev šīs lietas nelikās saistošas, tu biji nācis no citas vides, lai tevi skartu visas šīs būšanas. Un tev vēl arī bija balodis uz pleca.
Tu sajuti pēkšņas sāpes kreisajā kājā un nolēmi nekad vairs nekauties ar visiem saviem draugiem reizē, bet tikai viņus atdauzīt pa vienam, kad pārējie nav klāt. Iepriekš tu arī bijis mēģinājis sasniegt šādus rezultātus, bet vienmēr izrādījās, ka viņi jau bija sapulcējušies kopā un tev neizdevās parādīt viņiem savu pārspēku. Vienreiz tevi pat bija piesējuši pie koka un situši ar beisbola nūju, bet tu biji tikai mierīgi asiņojis un nožēlojis, ka tev nebija izdevies tikt ar viņiem galā.
Tev uznāca vēlme ieēst, tu nebiji ēdis jau divas dienas, jo tur, kur tu biji bijis, ēdiens galdā likts netika, galdā netika likts vispār nekas, jo viens no taviem draugiem bija lēcis uz galda un pārlauzis to uz pusēm, bet pēc tam lielījies par savu spēku, tad tu arī biji triecis savu dūri, bet pārējie tevi bija kopīgiem spēkiem sasējuši un atstājuši tādā veidā daudzas stundas. Meiča, kura tev aizdeva cigareti, tev gan bija lējusi mutē dažādus dzērienus, bet iedomāties par iespējamo izsalkumu viņa nevarēja, kaut gan patiesībā ēdamais jau sen bija apēsts, jo jubilārs visu savu naudu bija iztērējis dzērienos. Tagad tu iedomājies, ka tu varētu ēst baložus, baloži esot gluži gardi, tā reiz bija teicis tavs kaimiņš, kurš dzīvi bija beidzis bezpajumtnieka veidā. Tev arī bija sērkociņi, bet tu neuzdrīkstējies nodarīt balodim pāri, juzdams pret to zināmu cieņu. Bet tad tev cieņa pārgāja un tu nolēmi balodi nosist, bet sajuti nagus izduramies cauri ādai un sajuti, ka balodis var kuru katru mirkli tev izraut ārā gabalu gaļas un varbūt nogalināti tevi. Balodis uz tava pleca kļuva aizvien smagāks un tu pakāpeniski pārstāji just kreiso roku. Ar visiem spēkiem tu turējies, lai paliktu uz soliņa sēžam un neapgāztos uz sāniem, bet tomēr apgāzies. Balodis tad aizlaidās, uz atvadām uzķēzīdams uz tavas jaunās ādas jakas, kuru tu uzskatīji par labāko apģērba gabalu kāds tev jebkad bijis. Roka pamazām atgriezās atpakaļ, vienīgi pasaule acu priekšā bija mazliet izliekusies un tev bija sajūta, ka viena no tavām acīm atrodas pieres vidū, bet otra pārvietojusies uz pakausi. Mirklī tu ievēroji, ka bīstamā ātrumā tev tuvojas liels koks. Tu jau gandrīz biji sajutis atsitienu, kad koks pēkšņi apstājās un palika uz vietas. Tu ievēroji, ka pa koku aizskrēja rūsgana vāvere, kura paslēpās starp lapām un sāka grauzt koka mizu. Sākumā tu padomāji, ka tas bijis eklektisks moments, bet pēc tam vairs vienkārši nedomāji.
Tur jau arī nebija par ko domāt, tā vēl varētu arī izdzīvot ārā no prāta, cenšoties saprast visu ar tevi notiekošo. Tu tikai iekšēji pasmaidīji par ārējām parādībām ap sevi un aizvēri acis. Tad tu ievēroji, ka ar aizvērtām acīm joprojām turpināji redzēt, tikai attēls bija izplūdis un tu nevarēji skaidri izšķirt, kur bija tas punkts, kurā soliņš un tu sadalījāties.
Tā sēdēdams ar aizvērtām acīm tu domāji par to brīdi, kad varēsi iet mājās, jo tev šķita, ka tu kaut ko sevišķu gaidītu, ka tūlīt, tūlīt atnāks kāds cilvēks, kurš tavā mūžā būs izšķirošs, un tad tu uzreiz varēsi iet mājās un nokrist uz grīdas blakus suņiem. Bet neviens cilvēks nenāca, tāpēc tu atvēri acis, lai nepalaistu viņu garām, ja viņš tomēr izdomātu nākt. Tu sāki skaļi lūgties, kaut viņš nāktu ātrāk, tad atkal tevi uzveica bailes un tu paslēpies zem soliņa gadījumam, ja viņš tomēr nāktu un izrādītos pārāk briesmīgs. Zem soliņa tu atradi šļirci un saprati, ka kāds ir lietojis narkotikas, tu nošausminājies, uzskatīdams, ka pats tu gan nekad narkotikas lietojis nebiji. Tu gan nezināji, vai tu šādā uzskatā maldījies vai nē, bet tev tas tomēr likās nepatīkami. Šļirce bija asiņaina, un tu domāji, ka tas droši vien nav labi, lietot asiņainu šļirci, tomēr katram gadījumam ieliki to kabatā, katra lieta taču var reiz noderēt.
Un tad viņš nāca. Tu nevarēji īsti atcerēties, vai tu redzēji viņi nākam, vai tikai viņu atnākušu, bet tur nu viņš bija un tu nevarēji nekur dēties. Viņam kājās bija koši zaļi ķirzaku ādas zābaki un pelēkas padilušas bikses, no soliņa apakšas neko vairāk saskatīt nevarēja. Viņš tev teica, lai tu pieceltos. Un tu piecēlies. Viņš tev teica, lai tu noslaucītu no sevis smiltis. Un tu noslaucīji no sevis smiltis. Tad viņš teica, lai tu uz viņu apskaties. Un tu uz viņu apskatījies. Viņa acis bija iegrimušas ļoti dziļi galvaskausā un bija ļoti drūmas. Tu iedomājies, ka viņam būtu viegli tēlot skeletu, viņš bija kārns un cienīgs. Pāri pierei viņš bija uzvilcis vecmodīgu platmali, kuras krāsa gan nebija sevišķi koša. Viņa lūpas un seja izskatījās krāsotas, visi viņa vaibsti stipri līdzinājās briesmoņiem no melnbaltajām mēmajām filmām, un tu padomāji, ka viņš patiešām varētu būt no vienas no tām. Bet viņš tam nepievērsa sevišķu vērību, viņš sāka pusbalsī deklamēt tekstu, kuru tu kaut kur biji dzirdējis, bet nevarēji saprast, vai tā bija neatkarības deklarācija, Bībele vai kāda kantrī dziesma, no kuras tas bija nācis. Viņš pusvārdā pārtrūka un atvainojās par pārtraukšanas, paskaidrodams, ka viņam esot steidzami jādodas projām, ka tu viņu jau tāpat esi aizkavējis pārāk ilgu laiku, atraudams viņu no sabiedrības un no ģimenes ar savu tukšo vervelēšanu. Tev nešķita, ka tu būtu tukši vervelējis, bet vairs viņu neredzēji, lai varētu kaut ko iebilst. Viņš bija pazudis tik pat pēkšņi kā parādījies.
Vējš atpūta atpakaļ tavu avīzi, bet visi burti bija no tās notecējuši lejā, un tā bija balta un nevainīga, vismaz tu domāji, ka šie vārdi bija sinonīmi, kaut gan tu maldījies, bet tu to, protams, nezināji. Tu atcerējies, ka joprojām neko nebiji ēdis. Mēģināji sameklēt kabatā kaut ko ēdamu, sadūries ar adatu un desmit gadus vēlāk nomiri no AIDS, neko ēdamu neatradis, nolēmi, ka nebūt negribēji ēst. Bet tomēr gribēji un nožēloji to, ka nebiji apēdis balodi. Tu pataustīji savu plecu, lai pārbaudītu, vai balodis nebija to pārāk smagi sajutis, bet nevarēji plecam pieskarties, jo tavi pirksti izgāja tam cauri, tu biji pēkšņi kļuvis transparents. Tu biji pārsteigts, kad atklāji, ka vari sev redzēt cauri, tā tu ievēroji, ka esi apsēdies uz slapja un netīra soliņa un ka tev ir skaistas iekšas. Tu atcerējies, ka tu varētu gulēt uz sausas grīdas blakus suņiem.
Un tad tev tas viss bija apnicis - parks ar kokiem bez zariem, netīri soliņi, vāveres, kas grauž mizu, cilvēki, kuri ir izšķiroši tavā dzīvē un nemaz ar tevi pat neaprunājas, avīzes, no kurām aizlido burti, un tu piecēlies kājās, lai ietu tālāk. Tu biji pilnīgi kails, un pēdas sala no pieskārieniem aukstajai zemei, bet ilgāk uz vietas palikt nedrīkstēja. Vējš gan bija kļuvis tikai stiprāks, bet tu negribēji palikt uz visiem laikiem šajā parkā, kurā nebija nekādās iespējas dabūt kaut ko ēdamu. Vējš izskrēja cauri visiem taviem asinsvadiem un atdzesēja smadzenes, bet tu nepadevies un izgāji ārā no parka. Tu biji nonācis milzīgā autostāvvietā, kurā bija novietoti tūkstoši un tūkstoši mašīnu, kuras katra piederēja kādam cilvēkam, neviens no kuriem nekādā ziņā nebiji tu. Citā reizē tu būtu gribējis izdauzīt kādai no tām stiklu, citu ieskrāpēt ar naglu, bet šajā reizē tāda noskaņojuma tev nebija. Tu tikai gāji garām visām mašīnām, pat nemēģinādams kādu no tām atvērt, lai varētu izņemt ārā magnetolu. Autostāvvietas segums bija pati mīkstākā un leknākā zāle, kādu tu jebkad biji sajutis zem savām kājām, tikai paretam nācās uzkāpt kādai stikla šķembai, kas ievainoja tavu kailo pēdu, tomēr nespējot nodarīt nopietnas sāpes. Visas mašīnās stāvvietā bija ceriņziedu violetā krāsā, tu nekad nebiji redzējis tik daudz mašīnu ceriņziedu krāsā, bet tu nekad arī nebiji bijis tik lielā autostāvvietā. Tev pamazām piemetās klaustrofobija, jo tu atklāji, ka sēdēji vienā no violetajām mašīnām ieslēgts pilnīgi kails, nespēdams izkļūt ārā. Tu mēģināji ieslēgt radio, bet pirksti bija sakaltuši un nepietiekami jūtīgi. Tu mēģināji aizmigt. Neizdevās. Tu vēl reiz mēģināji aizmigt. Atkal neizdevās. Tu turpināji mēģināt aizmigt. Nekas tev nekādi neizdevās. Tu sāki ar nagiem lauzt vaļā mašīnas durvis, bet tās negribēja padoties. Tu skaļi lādējies, nolādēji to dienu, kad biji piedzimis un to dienu, kad biji nokļuvis ceriņkrāsas mašīnā.
Mašīnas durvis pamazām izkusa un tu ar pamatīgu būkšķi izvēlies ārā. Ar galvu tu mazliet atsities pret tuvāko mašīnu, bet viss tavs pārējais ķermenis lēnām un mierīgi ieslīdēja mīkstajā zālē, pa kuru netālu no tevis aizlocījās nejauka izskata čūska, ar kuru tu negribēji nākt sakaros. Tu tikai dzirdēji kā tā tev vai arī kādam citam teica: "Nāc man līdz! Nāc man līdz!" Bet tu nenāci, tev bija paniskas bailes no čūskām kopš tās reizes, kad vienu no tām biji atradis iesprostotu savā piena pakā, no kuras tu biji grasījies dzert. Kopš tās reizes tu arī nedzēri pienu, baidīdamies atkal sastapt kādu čūsku. Tu piecēlies kājās un nokratīji no savas miesas putekļus, kuri bija paspējuši sakrāties itin biezā slāni. Tu varēji turpināt gājienu cauri autostāvvietai. Tev ienāca prātā, ka automobīļu numuru secība varētu veidot kādu likumsakarību, bet ievēroji, ka tie visām mašīnām bija vienādi un ka numura zīmes bija taisītas no mīklas ar rozīnēm. Tu sāki skriet. Mašīnas garām tev sāka traukties dažādos un tomēr lielos ātrumos. Tavs mērķis bija tikt ārā no autostāvvietas, jo tā bija izrādījusies vēl briesmīgāka nekā parks, tā bija lielāka nekā parks, tas bija svarīgākais. Tev nebija bail tieši no lieluma, tev bija bail, ka tu nekad un nemūžam vairs nevarēsi izkļūt ārā un satikt savus draugus, ar kuriem tu vienmēr kāvies un kuri tevi vienmēr piekāva. Tu iedomājies, ka nekaitētu uzsmēķēt. Tu atradi kabatā sērkociņus un atcerējies, ka tā meiča tev bija iedevusi cigareti, kuru tu nebiji izpīpējis. Bet nevienā kabatā tā neatradās, cigarete bija palikusi tur, kur to bija aiznesis vējš, bet tu to nevarēji atcerēties, jo biji vispār aizmirsis, ka biji smēķējis.
Pamazām kļuva tumšs, tu neatcerējies, ka bija iepriekš bijis rīts un ka tā arī nebija atnācis pusdienlaiks, pusdienas tu ēdis taču nebiji. Tu gribēji izvilkt kabatas lukturīti, bet konstatēji, ka biji kails un ka tev bija tikai sērkociņi, kurus tu biji izvilcis no kabatas, kuras tev patiešām nebija. Ar sērkociņiem tu apgaismoji sev ceļu garām ceriņu krāsas mašīnām, kuras joprojām likās nebeidzamas. Tu pēkšņi sajuti necilvēcīgu nogurumu un atlaidies pie vienas no mašīnām atpūsties. Pietika tev aizvērt acis, un tu biji jau aizmidzis.
Kad tu pamodies, joprojām bija tumšs, tu aptaustīji mašīnu, pie kuras atradies un sajuti, ka tā bija krāsota ceriņu krāsā. Tu piecēlies kājās un izstaipīji kaulus, ievēroji, ka biji kails. Tas tevi pārsteidza, jo tu atcerējies, ka tev kādreiz bija bijusi ādas jaka, kura bija pats skaistākais apģērba gabals, kāds tev jebkad bija bijis. Mašīna, pie kuras tu atradies, bija vienīgā garāžā. Tu sameklēji elektrības slēdzi un pa durvīm iegāji iekšā mājā. Tu ieraudzīji gados pavecāku kundzi, kura iekliedzās, tevi kailu ieraudzījusi un izlēca ārā pa logu. Tu viņai sekoji, baidīdamies, ka varētu sastapt vēl kādu cilvēku, kuru pārbiedētu tavs izskats. Tu strauji kriti bezdibenī, kurš izrādījās bijis ārpus loga. Pavecākā kundze bija iekritusi zemākā stāva balkonā, bet tev aizķerties neizdevās. Pēc visai īsa kritiena tu piezemējies futbola laukumā. Tu norāvi tuvākajam spēlētājam nost kreklu un aptini to sev ap gurniem, lai nebūtu kails, tieši tad tevi mēģināja aizturēt policijas ierēdnis, bet tu biji pārāk transparents, lai viņš tevi varētu noturēt. Tu viņam atvainojies par traucējumu un nogāji nost no laukuma. Tribīnēs tu ievēroji cilvēku, kas tirgojās ar bulciņām, un atcerējies, ka biji izsalcis. Tā kā tavs vienīgais apģērba gabals bija gurnauts, tu pieņēmi, ka tev nebija naudas, tāpēc izlēmi iet mājās kaut ko ieēst.
Izgājis ārā no stadiona, tu ievēroji, ka nepazini pilsētu, kurā atradies. Tā bija pārāk liela, lai tu būtu varējis kādreiz tādā dzīvot. Viss izskatījās pārāk svešs, lai būtu tavējais. Nezinādams, kur šādā pilsētā lai iet, tu nolēmi doties uz adresi, kurā tu dzīvoji savā pilsētā. Pareizo māju tu atradi itin viegli, bet saprati, ka tā nevarēja būt tā māja, kurā dzīvoji tu, tā bija pārāk liela, citas formas, citas krāsas, tā vienkārši nebija tava māja. Tu tomēr nolēmi mēģināt tikt iekšā un sava gurnauta kabatā atradi atslēgu. Tā perfekti derēja slēdzenē, un pēc mirkļa tu jau atradies savā dzīvoklī, kurš patiešām bija tavs dzīvoklis. Skapī tu atradi savu ādas jaku, uz kuras gan bija uztašķījis balodis. Jakas kabatā bija naudasmaks un tu, tērpies ādas jakā un gurnautā, aizgāji uz veikalu nopirkt kaut ko ēdamu. Tu nevarēji atrast nevienu veikalu, jo šajā svešajā pilsētā pārtikas tirdzniecība bija aizliegta ar likumu, bet tu to nezināji, tāpēc pajautāji kādam garāmgājējam, vai viņš nevarētu pateikt, kur atrodas kāds pārtikas veikals. Tas spalgi iekliedzās un aizskrēja projām. Tu viņam sekoji, domādams, ka viņš tev rāda ceļu. Tev nekādi neizdevās viņam sevišķi pietuvoties, bet arī viņam neizdevās atrauties. Jūs ilgstoši skrējāt pa apli, līdz viņš pārgrieza šo apli un izstiepa to taisnē un pazuda no tava skatiena. Tev neatlika nekas cits kā neēdušam atgriezties atpakaļ mājās un apskatīties, vai tur nebūs nekā ēdama. Ledusskapī tu atradi lielu daudzumu saldētas zivs. Tu paņēmi fēnu un kausēji saldēto zivi un tad to neceptu apēdi. Tu atbrīvojies no izsalkuma un juties atkal daudz labāk, lai arī tu nezināji, kas tā bija par pilsētu un kur tā atradās. Tu vismaz biji pats savā dzīvoklī, no kura tevi neviens nevarēja izdzīt ārā. Šādas tavas domas pārtrauca zvans pie durvīm, tu nesaprati, kurš gan varētu būt atnācis, ja jau šī bija sveša pilsēta, kurā tu nevienu nepazini, tomēr aizgāji atvērt. Tu atvēri durvis un tavā priekšā bija tava draudzene, kura dzīvoja kaimiņu mājā tavējai, tikai tajā pilsētā, kurā dzīvoji tu. Viņa metās tev ap kaklu un tu viņu visu noklāji ar skūpstiem. Tu viņai vaicāji, kā viņa bija nokļuvusi šajā pilsētā, bet viņa tev neko neatbildēja, viņa tikai izrāvās no tava apkampiena, sakārtoja noslīdējušo krūšturi un izskrēja ārā pa durvīm. Tu nesaprati, ar ko biji viņu aizvainojis, bet zināji, ka varēsi viņu sameklēt vēlāk un ar sīku dāvanu radušos pārpratumu nolīdzināt, vai vismaz domāji, ka zināji.
Pēc dažām minūtēm viņa atgriezās, un tu redzēji, ka viņa bija raudājusi. Viņa metās tev ap kaklu un tu viņu ar glāstiem mierināji. Tu viņu atkal viscaur noklāji ar skūpstiem. Jūs sākāt izģērbties, un tu ievēroji, ka viņai bija veikta krūšu palielināšanas operācija. Tu painteresējies, kāpēc viņa nebija tevi par to informējusi, bet viņa atkal izrāvās un pat nesavākusi krūšturi izskrēja ārā no tava dzīvokļa. Tu joprojām nesaprati, kas tad bija noticis. Tu sakārtoji savu apģērbu un gaidīji viņu atgriežamies, uzskatīdams, ka viņa taču nevarētu puskaila staigāt pa pilsētu. Viņa ilgi neatgriezās, un tu sāki jau uztraukties. Tā nekad iepriekš nebija atgadījies. Beidzot tu izdzirdēji durvis atveramies un skrēji viņu atkal apkampt un noklāt ar skūpstiem. Pusceļā tu apstājies un iedomājies - bet kur tad bija suņi? Un skrēji tālāk. Tā nebija tava draudzene, ko tu sastapi pie durvīm, tas biji tu pats. Sākumā tev šķita, ka tu skaties uz spogulī vai ka tavas acis izdalījušās ārā no ķermeņa, bet tad tu saprati, ka sastaptais cilvēks patiešām biji tu, kas biji atnācis mājās. Tavas acis, kā tu redzēji, bija sarkanas, tu biji tērpies ādas jakā, kura bija baloža notašķīta, un tā izskatījāties jūs abi. Tu nevarēji īsti skaidri izšķirt, kurš no abiem biji tu. Atnācējs nebija priecīgs tevi sastopot un atvēzējās, lai tev iesistu, tad tu ievēroji, ka arī pats biji atvēzējies, lai iesistu viņam. Bet viņš neiesita tev un tu neiesiti viņam, vai arī vajadzētu teikt, tu neiesiti sev. Otrs tu sāka smieties un tu sev piebiedrojies - tā patiešām bija komiska situācija- tu savā dzīvoklī biji saticis pats sevi, bet tevi nomocīja jautājums, kuru tu sev tomēr uzdevi, tu sev pavaicāji, kur tad bija suņi. Otrs tu ne uzreiz saprata, ko tu gribēji ar to teikt, tad pasmaidīja un pateica, ka otram tev esot alerģija pret suņu spalvu.
Atgriezās tava draudzene un nevarēja saprast, kurš tu bija viņas draugs. Otrs tu viņai pateica kaut ko svešā valodā, un viņa raudādama apmetās viņām ap kaklu. Viņa ar pirkstu rādīja uz tevi pirmo un kaut ko dusmīgu teica. Tāpēc otrs tu tevi izdzina ārā no dzīvokļa un tu paliki gluži viens uz ielas svešā pilsētā, nezinādams, ko un kā iesākt. Tu biji uz otru sevi mazliet dusmīgs, bet sevišķi neiekarsi, jo tev pašam nekad nebija gadījies sastapt sevi citā modifikācijā paša dzīvoklī un uzzināt, ka kaut kāds svešs tips, kaut tas būtu tu pats, ir uzmācies tavai meičai. Tāpēc tu nolēmi sameklēt vietu, kur pārnakšņot. Tev bija noveicies, ka tam tev, kura dzīvoklī tu biji paviesojies, kā varēja noprast, tavas naudas grūtības absolūti nepiemita, un tava jaka bija stāvgrūdām piebāzta ar naudu, kura gan saprotams bija zagta. Kā lai arī nebūtu, tu nolēmi uzmeklēt kādu viesnīcu. Tava naktsmītnes vieta nebūt neatradās pilsētas smalkākajā kvartālā, bet tu nemaz nezināji, kā lai nosaka, kurš kvartāls ir tas smalkākais, tāpēc tu izvēlējies pirmo patrāpījušos. Tevi nebūt nesamulsināja, ka viesnīcnieks pats strādāja reģistrācijā un ka izņemot tevi vienīgi viesnīcas klienti bija septiņpadsmit homoseksuāli melnie, kas visi bija apmetušies vienā numurā un dzīvoja tajā jau trīs gadus un četrus mēnešus, nekad neizejot no tā laukā. Skats pa tava apartamenta logu nebija sevišķi iedvesmojošs - citās vietās to sauktu par iekšējo pagalmu, bet konkrētajā viesnīcā to izmantoja par atkritumu glabātuvi, jo viesnīcniekam negribējās izdot naudu par to izvešanu.
Tu apgūlies, gultā un iečīkstējās visas tās neskaitāmās atsperes. Tu skatījies uz griestiem, un attēls tavu acu priekšā sāka rotēt visās trīs dimensijās. No griestiem pilēja violets šķidrums, gaisā sadalīdamies kristāliņos un atsizdamies pret tavu seju radot dobu troksni, apmērām tādu pašu kā tukšā mucā iekritusi lietus lāse. Tu apskatījies pats uz savu roku un nevarēji izskaitīt pirkstus, to skaits pastāvīgi mainījās un acis tev mirkšķinājās tik bieži, ka tu tāpat neko izšķirt nevarētu. Kaut gan nebija vēl sevišķi vēls, bet visā viesnīcā tika atslēgta elektrība - notika taupīšanas akcija, un tu neredzēji vairs neko. Kaut kur ārā notika izskaidrošanās, un līdz tevīm nokļuva atsevišķi sarunas vārdi, kuri kopā neveidoja sakarīgu tekstu. Tu novilki ādas jaku un gurnautu un palīdi zem segas. Pirms aizmigšanas tu paklusām dziedāji dziesmiņu, kuru tev bija gadījies pirms daudziem gadiem noklausīties kādā starptautiskā konferencē, kurā tu nepiedalījies. Šai dziesmiņai tekstu tu biji paspējis aizmirsis, tāpēc patiesībā nedziedāji, bet tikai klusu dungoji melodiju, kura nezināmu iemeslu dēļ bija ieēdusies tavā galvā dziļāk par visiem nebeidzamajiem litriem alkohola un ķirmju saēsto smadzeņu daļu.
No rīta tu pamodies ar kārtējām galvassāpēm un atklāji, ka visu nakti biji gulējis uz grīdas, bet tavā gultā bija izvietojusies kaut kāda sveša meiča, kura nekādā ziņā nebija pelnījusi atrašanos tavā vietā. Tu viņu paraustīji aiz kājas, bet viņa nepamodās, tu parāvi stiprāk, un kāja notrūka. Meiča bija skatloga lelle, kura nezināmu apsvērumu dēļ bija nolikta gulēt gultā. Tev tas nebūt nepatika, jo tu no gulēšanas uz grīdas biji ne sevišķi labā formā. Pa logu tu redzēji, ka viesnīcnieks iekšējā pagalmā ienesa kārtējo melno atkritumu maisu un izbēra to vecajā strūklakā, kura, saprotams, sen vairs nedarbojās. Lai pievērstu sev viesnīcnieka uzmanību, tu viņam iesviedi ar skatloga lelles kāju. Viesnīcnieks šo kāju paņēma un pielika sev, tikai tad tu ievēroji, ka viņš iepriekš bijis vienkājains. Tu viņam uzsauci, bet viņš neko neatbildēja, jo mēģināja stāvēt uz galvas, bet tas viņam sevišķi labi nesanāca un viņš baidījās zaudēt koncentrēšanos sarunās ar tevi. Tu uzvilki kājās getras un apsēji gurnautu, uzmetis uz pleciem ādas jaku, tu izgāji ārā no sava numura. Gaitenī tu ieraudzīji guļam pakritušu melno, kuram blakus atradās neattaisīta cigarešu paciņa, no kuras paņemšanas tu atteikties nespēji. Tu nebiji smēķējis jau ilgu laiku, un tagad beidzot varēji atkal ievilkt plaušās veldzējošo dūmu. Cigaretes gan bija ekstra zemas kvalitātes un tajās tabakai bija pievienota marihuāna, bet tev nekas cits kā šāda smēķēšana neatlika. Tu izsmēķēji visu paciņu un paliki sēžam blakus pakritušajam melnajam. Acīs tev veidojās kaleidoskopisks pasaules attēls, tu pēkšņi ievēroji, ka visas sienas tev apkārt bija ceriņu violetā krāsā, kura vēl nebija nožuvusi un no pieskārieniem sienām tava jaka bija nokrāsojusies. Tu mēģināji sākt skriet, bet nevarēji piecelties kājās un skrēji rāpus. Pamodās melnais, kas gulēja uz grīdas, un mēģināja tevi panākt, taču viņš skrēja pretējā virzienā un ar galvu atsitās pret palmu, kas atradās gaiteņa malā. Tev uznāca pēkšņa klepus lēkme un tu atcerējies, ka ārsts tev bija teicis, ka tu ar savu smēķēšanu tikai iedzīvosies tuberkulozē, bet tad tu atcerējies, ka pēc desmit gadiem tāpat nomirsi ar AIDS un ka uztraukumam nav ne mazākā pamata. Gaitenis izrādījās garāks nekā tu biji domājis, tu vairākas reizes parāpoji garām pakritušajam pie palmas melnajam, redzēji izsvaidītus izsmēķus, no kuriem pēdas bija palikušas uz tavu pirkstu galiem un caurumos gurnautā. Tu iekliedzies, gribēdams sameklēt kādu, kas varētu palīdzēt, bet tas tikai izraisīja straujāku krāsas pilēšanu no visām sienām un pamazām sāka veidoties krāsas upe. Veidojās spēcīga straume, un tu vairs nevarēji parāpot tai pretī. Tāpēc tu atgūlies uz muguras un atļāvi krāsai sevi nest. Straume paķēra līdzi arī pakritušo melno un palmu, pret kuru viņš bija atsities, un ienesa visu milzīgā zālē, kuras sienas bija izklātas ar zelta plāksnēm un griesti apkrāsoti ar kailām sievietēm, kuras visas šķita esam baltas un nevainīgas, kaut arī tādas varbūt nebija. Tu apgriezies uz vēdera un ievēroji, ka atradies pie griestiem, izvietojies tieši uz kailajām sievietēm. Tu meklēji, kur bija palikusi krāsas upe, bet tad ievēroji, ka sievietes no griestiem sāka atdalīties un veidot apli ap tevi. Tu pēkšņi nokautrējies un gribēji bēgt prom, bet visur tevi aizkavēja kailas sievietes. Tu viņām teici, ka neesi tas, kuru viņas meklē, ka tu esi no citas pilsētas un ka ja tu viņas pavedīsi, viņas tādas arī paliks, jo tev būs jāatgriežas atpakaļ mājās un tu nekādas saistības uzņemties nevarēsi. Bet viņām bija pārspēks. Viņas tomēr no tevis neatkāpās, un tu kriti panikā, domādams, ka viņas tevi tūlīt visas kolektīvi izvaros, bet no panikas tu nokriti atpakaļ uz grīdas, un visas kailās sievietes joprojām palika pie griestiem. Tu gan nedaudz apdauzījies, toties biji ticis projām ar veselu ādu. Tad tu ievēroji, ka zālei bija spoguļa grīda un ka skatoties uz augšu varēja redzēt to pašu, ko uz leju, proti, kailās sievietes, tāpēc tu nolēmi aizbēgt no šīs bīstamās telpas. Bet tevi kavēja tas, ka tavas zoles slīdēja un ka tu nevarēji ieturēt konkrētu virzienu, tu visu laiku atgriezies atpakaļ zāles centrā, nevarēdams nekādi tikt prom. Tu apgūlies uz grīdas un sāki ripot, pēc mirkļa tu atsities pret durvju rāmi un varēji tikt ārā no lielās zāles. Katram gadījumam tu aizvēri ciet durvis, lai kailās sievietes nevarētu tev sekot.
Tu atradies platas ielas vidū, kur visapkārt milzīgākajā ātrumā šāvās dažādas violetas mašīnas, reizi par reizei pasviezdamas gaisā kādu neuzmanīgāku gājēju. Ielas malās atradās debesskrāpji, kas visi bija vienādi un kuriem nebija logu. Tev blakus atradās vēl divi cilvēki, kuri arī bija palikuši iesprostoti ielas vidū un nevarēja tikt tai pāri. Viens no viņiem bija vecis caurumainā uzvalkā, kurš bija atbalstījies pret pamatīgu ozolkoka spieķi, ar kuru laiku pa laikam uzsita pa zemi it kā saukdams ārā garus. Vecis otrā rokā turēja maizes šķēli ar gabalu zivs, kura aromāts neliecināja par svaigumu. Bet tu biji tik izsalcis, ka tev ļoti sagribējās atņemt veciem zivi, taču lielais spieķis radīja respektu, un tu vecim neuzbruki. Otrs cilvēks tur arī bija, bet tu viņam uzmanību nepievērsi, pat neievēroji, vai tas bija vīrietis vai sieviete. Vēl tur bija liels koks, kurš bija izaudzis cauri biezajam asfalta slānim. Koka zaros dziedāja putns, kas šķita pagatavots no metāla un neesam dabīgs. Tu putnam sviedi savu zābaku, bet putns to noķēra knābī un pārkoda uz pusēm. Tu paliki stāvam ar vienu zābaku, bet putns kokā joprojām dziedāja. Tu kāpi kokā pie putna, lai noskaidrotu, vai tas patiešām bija mākslīgs. Kokam nebija mizas un tāpēc tajā bija grūti uzrāpties, tev ienāca prātā, ka mizu droši vien nograuzis tā vāvere, kuru tu redzēji parkā. Tu apsēdies uz zara blakus putnam un sāki svilpot viņam līdzi. Vecis pa to laiku bija apēdis savu maizīti un sašutumā lamājās par to, ka tu palīdzēji putnam radīt troksni. Nevarēdams to visu izturēt, vecis nolēma šķērsot ielu. Viņam neizdevās, un viņa līķi pārsvieda pāri kokam, kura zarā tu sēdēji. Arī otrs cilvēks pa to laiku bija kaut kur pazudis, bet tu viņa aiziešanu nebiji ievērojis. Putns, kuram tu sēdēji blakus zarā, pārstāja dziedāt un tu ievēroji, ka tam bija nosēdušas baterijas. Tev ienāca prātā, ka šādam putnam droši vien ir kibernētiska sirds, bet tu to nepārbaudīji. Tu izvilki no jakas kabatas dažas baterijas un ievietoji tās putnā, lai tas varētu dziedāt, taču šīs baterijas bija agrāk atradušās tavā radio, tāpēc putns atsāka dziedāt populāras dziesmas, kuras tev bija apnikušas līdz kaklam, un tu putnu nogrūdi zemē no koka, kur tas sašķīda gabalu gabalos. Tu aizmirsi, ka varētu savākt savas baterijas. Tu apskatījies uz debesīm un ievēroji, ka pie tām nebija neviena vienīga mākonīša, bet nebija arī saules vai mēness.
Mašīnu kustība pamazām noplaka, un tu uzdrīkstējies šķērsot ielu. Neviena mašīna tevi nenotrieca. Tu iegāji saimniecības preču veikalā un palūdzi kaut ko ēdamu, pārdevējs izvilka bisi un gribēja tev sacaurumot plaušas. Tu nobijies un paskaidroji, ka negribēji pārdevēju aizvainot personīgi, pieminēji, ka biji šajā pilsētā svešs. Pārdevējs bisi no tevis novērsa un atdeva to tev. Tu viņam pateicies un izgāji no veikala. Tevī nebija masu slepkavas iezīmju, tādēļ tu nolēmi neiet uz tuvāko skolu vai bērnudārzu, lai nogalinātu pēc iespējas vairāk cilvēku. Bisē arī nebija nevienas vienīgas patronas, tāpēc tu nemaz nevarēji nevienu nogalināt. Uz ielas nebija neviena cilvēka, pilsēta šķita esam izmirusi, bija gan arī ļoti karsts, tu novilki ādas jaku un gurnautu un apsēji jaku ap gurniem. Savu vienīgo zābaku tu rūpīgi noliki uz trotuāra, lai to varētu savākt personīgajām vajadzībām kāds vienkājains invalīds. Tas, kas zābaku savāca, gan nebija vienkājains, bet tas tomēr bija invalīds, kuram bija tikai viena roka, un viņš tavu zābaku izmantoja kā cimdu savai vienīgajai rokai.
Tu ieraudzīji ceļa malā mētājamies tukšu alus skārdeni. Tu tai iespēri, un skārdene aizlidoja kādu gabalu uz priekšu. Tu pēkšņi sajuties it kā būtu atgriezies bērnu dienās, kad sapņoji kļūt par pasaules dižāko futbolistu un ar kaimiņu puikām cauru dienu spēlēji bumbu. Vēlāk nāca kas cits un šīs ieceres palika tikai bērnības dienu sapņu līmenī. Bet tagad tu atkal gribēji kļūt par bumbas virtuozu. Tu izlēmi aiziet pieteikties vietējā futbola skolā, kas par to, ka tu nevarēji neko ilgi paskriet, nebiji vairs attiecīgajā vecumā, tev taču bija vēlme kļūt par futbola dievu, un tas arī bija svarīgākais. Tu vēlreiz iespēri skārdenei, un tā izdvesa kaut ko līdzīgu sāpju skaņai. Tu pieliecies tai tuvāk, lai varētu apskatīties, kā tas iespējams, ka skārdene izdveš sāpju skaņu, un ievēroji, ka skārdene tomēr nebūt nebija tukša. Tajā vēl bija atlicis drusciņ alus! Tu nolēmi sākumā pārbaudīt, vai šķidrums skārdenes iekšienē patiešām bija alus, tāpēc piebāzi tuvāk tai savu degunu. Neko saost nevarēja, tava oža nebija līmenī, tu bāzi degunu aizvien dziļāk iekšā skārdenē, lai tomēr noskaidrotu, vai tas bija alus vai nē. Beigu beigās tavs deguns iesprūda, un tu biji spiests atstāt skārdeni nokarājamies no tā. Tu pa nāsīm iesūci iekšā šķidrumu no skārdenes un priecīgs konstatēji, ka tas tomēr bija alus. Vismaz tu nebiji veltīgi uzmaucis uz sava deguna skārda bundžiņu, radot ārprātīgas sāpes. Protams, šādai skārdenei bija arī savs labums, tev vairs nevajadzēja mutautiņu, tu savas iesnas varēji mierīgi iešņaukt iekšā bundžiņā. Tiesa, tev nācās visu laiku elpot ar muti, jo pretējā gadījumā tu būtu lemts nosmakšanai, bet nevarēji tu taču prasīt visus labumus reizē. Labi vēl, ka skārdene bija skaista, un tev nevajadzēja kaunēties par tādas nēsāšanu sava deguna galā.
Tu atkal atcerējies par savām futbola iecerēm un sāki meklēt kādu futbola klubu. Tu kaut kur biji dzirdējis, ka pie ikviena stadiona varot atrast kādu futbola klubu, tāpēc iesākumā tu meklēji kādu stadionu. Pretī nāca cilvēks, kura vaibsti tev likās aizdomīgi pazīstami. Tu viņu palūdzi kādu mirkli pastāvēt, lai tu viņu varētu aplūkot no visām pusēm un tu varētu pateikt, kur un kādos apstākļos tev ir jau nācies ar viņu sastapties. Šis cilvēks bija zīmīgs ar savām noļukušajām ausīm, nokareno, gaļīgo degunu un koši sarkanajām acīm, kurās nebija manāmas zīlītes. Ģērbies viņš bija pietiekami korekti, lai tu droši noteiktu, ka nevienā no anarhistu pasākumiem viņš nebūs bijis sastopams, un pietiekoši nekorekti, lai tu zinātu, ka viņš nevarētu būt arī no tiem, kurus pēc anarhistu pasākumu beigām jūs gājāt dauzīt ar bērza pagalēm. Tā arī neatpazinis šo cilvēku, tu viņam pavaicāji, vai jūs gadījumā nebijāt pazīstami. Sastaptais cilvēks plati pasmaidīja, lai tu varētu labāk aplūkot viņa iekaisušās smaganas un sāka necilvēcīgākajā ātrumā bārstīt vārdus: "Jā, vai zini, redz, kā tie laiki paiet, vēl vakar tu esi cilvēka draugs, bet rīt jau šis tev ir pat pazīt nedz grib, nedz spēj, es jau to nesaku par tevi, tas tikai tā, bet tā patiešām notiek, redz, gāju es pirms kāda brīža, nu jau garāks tas brīdis pagājis, un redzu, saproties, nāk man pretī mans draugs, nu, es īsti neatceros, kā tur viņu sauca, bet mēs ar viņu kopā makšķerēt gājām un kopā devāmies uz lasītavu, publisko lasītavu, nu to, tajā krustojumā, kur tās divas lielās ielas, un šis tad, redz, mani ir pat neatpazīst, es viņam saku, ei, tu, tu taču esi mans draugs, vai ne, bet šis nekādi nereaģē, nu es, protams, tik viegli neatkāpjos, es saku, tu nu gan neesi korekts, šis atkal neko, bet es, jau galīgi iesvilies, šim gribu sist pa ģīmi, bet tad padomāju, varbūt viņš mani tikai neatpazīst, viņš jau allaž tāds padumjš bijis, ne jau gluži stulbs, nē stulbs nekādā ziņā, vienkārši tāds mazliet negudrs, nu es šim saku, es esmu tāds un tāds, tu esi mans labs draugs, vismaz es līdz šim tā domāju, tagad jau pat vairs nezinu, ko lai īsti domāju, bet tev gan vajadzētu mani tomēr atpazīt, bet šis, tu vienkārši, padomā, kāda cūcība, šis man saka un vēl tā dumji smaida, kā jau viņš to parasti dara, šīs man saka, viņš tādu un tādu, mani, saproties, nepazīstot un ne par kādu savu draugu neuzskatot, es esot viņu droši vien sajaucis ar kādu citu, piemēram, ar kādu elektrības stabu, jo diezin vai, iedomājies kāda nekaunība, šis redz uzskatot, ka man citādu draugu būt nemaz nevarētu kā tikai tie sasodītie stabi, bet viņš pats taču nav nekas cits kā mans personīgais draugs, nesaprotu es tādus cilvēkus, vai viņi galīgi truli palikuši, ka neko prātīgu pateikt nevar, tikai par saviem draugiem publiski ņirgāties, es tad nu jau biju pavisam, pavisam dusmīgs, gribēju teikt, ka nekad vairs pie viņa ciemos neiešu, var pat nelūgties, ja šis tik nelaipns, bet tad domāju atkal, ka nē, pie viņa allaž var dabūt svaigas bulciņas un tādēļ vien es šādu savu draugu zaudēt negribu, nē, nu, saproties, tā situācija nebūt nebija tik viennozīmīga, tāpēc es domāju, varbūt mēģināt ar viņu salabt, citādi šis vēl padomās, ka es uz viņu esmu apvainojies, tas tak nebūtu labi, es viņam varētu piedāvāt aiziet uz publisko lasītavu, un tā nu es domāju, bet šis tad nu iet projām, es viņam, protams, pakaļ, nelaidīšu taču viņu vaļā, viņš tak mans draugs, un, saproties, es viņam piedāvāju iet uz lasītavu, bet viņš jau pamazām sāk skriet, es jaunības dienās, saprotams, biju labs skrējējs, bet tagad vairs gan ne tik ļoti, pēdējā laikā tas sāk iet aizvien grūtāk un vispār tā dzīve iet tikai uz leju, mana māte kādreiz teica, ka es dienās izaugšot par lielu priekšnieku, un sākumā uz to arī gāja, es jau biju kļuvis par mazu priekšnieku, bet tad kaut kas sagāja greizi, un es kļuvu aizvien mazāks un mazāks priekšnieks, tā ka tagad jau galīgi mazs palicies esmu, bet šis tad nu skrien no manis projām, es domāju, šis grib pārbaudīt, vai es joprojām esmu viņam labs draugs un neatkāpšos grūtību priekšā, tāpēc paķeru kaut kādam sīkajam nost velosipēdu, pašu iesviežot peļķē, un sēžos uz tā riteņa un draugam pakaļ, šis, ieraudzījis, ka es tuvojos, sāka jau skriet ne pa jokam, es minos cik spēka, līdz šis beidzot ieskrien savā mājā, es pakaļ, viņš tur durvis, es laužos iekšā, šis aizslēdz durvis, nu es nepadodos, mēģinu ielauzties iekšā, bet te skatos, policists nāk, nu es domāju, palūgšu, lai šis man palīdz tikt iekšā, stāstu viņam, ka eju pie drauga, bet tas mani nepazīst un nelaiž iekšā, lūdzu, lai policists, viņš tāds būdīgāks gadījies, palīdz man uzlauzt durvis, bet šis pat nedomā man palīdzēt, es jau galīgi dusmīgs palieku, kas tā par lietu, ar ko mūsu policija nodarbojas, sāku lamāt policistu par pienākumu nepildīšanu, nu tad šis beidzot saņemas un aiziet pajautāt manam draugam, kas tad īsti noticies, atradis jau, protams, kam jautāt, bet nu, ko no tāda var gribēt, vismaz kaut kāda palīdzība, bet tas draugs galīgi jokiem mēru nesaprot un saka, viņš mani nepazīstot, es viņu, tu iedomājies, vajājot, mēģinot ielauzties viņa mājā, es policistam saku pretī, kam tu ticēsi man vai kaut kādam dumiķim, kas mājā paslēpies un stulbus jokus spēlē, policists jau arī nav galīgi dumjš un saprot, ka man ir taisnība, šis tad kā skrien, tā izdauza mana drauga mājas durvis, nu es varu mierīgi ieiet iekšā, viss jau gandrīz nokārtojies, policists ar steku sit manu draugu par negodīgiem jokiem un mēģinājumiem piemānīt valsts policistu, bet tad, saproties, kāda neraža, skatos, pie durvīm pienācis tas sīkais no tā velosipēda, šis tad saka policistam, es esot viņu nogrūdis no velosipēda un iesviedis peļķē, bet pats ar viņa velosipēdu aizlaidies projām, nu es jau nesāku liegties, es tak neesmu melis, saku, jā, tā patiešām bija, bet pie visa vainīgs mans draugs ar saviem dumjajiem jokiem, bet šis joprojām neatkāpjas, apgalvo, ka mani nepazīstot, nu policists jau sāk kļūt domīgs, negrib vairs man lāgā ticēt, šīm, redz, šķietot, ka es te melojot, es saku, vai tev prāts, es tak pat nemāku melot, es tikai saku visu tā, kā tas ir, jau kopš bērnu dienām visi zināja, ka lai nu kas, bet es nekad nevarētu pat ne mazāko sīkumu samelot, bet tas nelietīgais policists man netic un saka, es varbūt tomēr patiešām esmu sajaucis, un tas tips nemaz nav mans draugs, nu es, protams, viņam uz to pretī, varbūt viņš ir sajaucis un nemaz nav nekāds policists, ja nevar atšķirt normālu cilvēku no prātu zaudējuša, es taču zinu, kā mani draugi izskatās, nu viņš tad grib man ar to steku pa galvu iebelzt, es knapi paliecos garām, bet tad jau mani draugs paspējis saķert un iekost kājā, es galīgi vairs nezinu, ko iesākt, pilnīgi traku ļaužu sabiedrībā esmu nonācis, vēl sīkais šiem pievienojas, un tie jau visi grib kopā mani noslānīt līdz nāvei, es šiem skaidroju, ka viņiem visiem ir jāārstējas, piedāvāju apmeklēt savu pazīstamo, ļoti labu nervu ārstu, tev arī no visas sirds iesaku, pret visām kaitēm palīdz, man pašam pat sēnīti no kājas nodzina, jā, tas viss ir no nerviem, no nerviem vien, kur citur visas tās nelabās kaites nāks, nu un tad es, redz, viņiem to saku, bet viņi mani tikai sit, varbūt no visas tiesas viņi būtu mani nosituši, ja viņiem nebūtu apnicis, šie tad saka, nevar viņi manu muldēšanu izturēt, tādu cilvēku pat sist neesot iespējams, es, saproties, galīgi sašutis, šiem mana runāšana nepatīkot, ko es vainīgs, ka viņi tādi neizglītoti gadījušies, ka nevar ir ne vienu sakarīgu vārdu saprast, ko šiem cilvēks saka, es tad nu viņiem bilstu, ka varu jau arī nerunāt, ja viņiem tik ļoti nepatīk, vai man grūti, kāda tad man problēma paklusēt, ja es redzu, ka klausītāji tāpat neko nesaprot, nu šie tad pēkšņi kaut kur izrāvuši zeķi un iebāž man to mutē, lai es parunāt nevarētu, es raustos, rīstos, bet ne vārda pateikt nevaru, gribu viņiem teikt, ka ar šādiem ļaudīm kā viņi es tāpat nerunāju, man ar tādiem nav nekā kopīga, bet nevaru to pateikt, tad šie mani sasien, piesien pie krēsla un saka, lai es rūpīgāk paskatos uz to savu draugu, lai varētu pārliecināties, vai es viņu pazīstu, vai ne, es tad nu skatos uz šo, skatos, bet neko jau pateikt nevaru, rādu šiem ar zīmēm, ka ar aizvērtu muti atbildēt nevaru, nu šie tad man muti atsien, es saku, man, redz, brille kabatā, es bez tās tak vispār neko neredzu, lai šie man iedod, es apskatīšos, nu iedod šie man to brilli, uzlieku uz acīm, un, ak šausmas, skatos, tas tak nemaz nav mans draugs, mans draugs, nu zini, viņš tāds, nav neko smuks, drīzāk pat neglīts, nu apmērām tāds kā tu, nu bet šis tips jau ir galīgi briesmīgs, viscaur melns, gariem matiem un zelta zobiem, ārprāts, savu mūžu nebiju tādu briesmoni redzējis, nu tad es saku, patiešām, redz, atvainojiet, ka tā sanācis, es šo šausmīgo tipu nekad neesmu redzējis un nekad vairāk arī redzēt negribu, laidiet mani prom no viņa, nu tad šie mani arī atlaida, bet es domāju, kā tas gadījās, ka es to tā sajaucu, nu jā, bet tagad skatos, tu nāc, tu taču arī esi tas mans draugs, ar kuru kopā uz to lasītavu mēs ejam, nu, paldies dievam, vismaz viss kārtībā, bet tu mani tomēr nevari pazīt, kā tas ir iespējams, vienkārši nesaprotu, vai tiešām visi pēkšņi akli palikuši, ka mani atpazīt nevar, bet tu taču tagad mani pazīsti, pazīsti, vai ne, es taču esmu tavs draugs, mēs ar tevi kopā uz lasītavu gājām…"
Tu nedzirdēji, ko viņš teica tālāk, jo biji paspējis apturēt garām braucošo taksi un zibenīgi ielekt tajā iekšā, tu tikai pēc brīža vēl redzēji, kā sastaptais cilvēks mēģināja skriet pakaļ taksim, bet panākt tevi viņam neizdevās. Tu sēdeklī atlaidies atpakaļ un mierīgi uzelpoji, tu biji ticis brīvībā. Šoferis tev pavaicāja, kurp tu gribētu braukt, tā kā tev bija vienalga, tu atbildēji, ka tev ir vienalga, lai šoferis pats izvēlās piemērotāko vietu. Šoferis iebrauca garāžā, kur pie sienām bija izklāti milzīgākie dabas skati, kas veidoja ceļa malas ilūziju, izslēdza motoru un ieslēdza kaseti, kurā varēja dzirdēt, ka mašīna brauc. Tu sēdēji un baudīji straujo braucienu, jo patiešām tev likās, ka pļavas uz sienām pārvietojas un veido dīvainas figūras, bet šoferis pa to laiku aizgāja iedzert alu. Kad viņš atgriezās, viņš pavaicāja, vai esi pietiekami izbaudījis braucienu un vai negribi kāpt ārā no mašīnas. Tu, gluži apstulbis no izbaudītā ātruma, atteici, ka tev patiešām pietiek un samaksāji necilvēcīgo summu, kuru no tevis noplēsa šoferis, žēlodamies, ka tā esot tīrākā cūcība, viņš, nabadziņš braucis no visas savas dvēseles, iztērējis vai visu bāku benzīna, bet tu ir ne nopietni samaksāt nejaudā. Tu šoferim atvainojies un izbēri gandrīz visu naudu, kuru biji atradis otra sevis ādas jakā. Šoferis manāmi atplauka un iedāvināja tev uz atvadām savu fotogrāfiju, kurā viņš bija redzams kopā ar kaut kādu plukatu no alus bāra. Tu vēlreiz pateicies par lielisko braucienu un ievēroji, ka tu izgāji ārā no garāžas. Nepievērsdams lielu uzmanību šādam elementam, tu atklāji, ka garāža atradās klajā laukā un ka tu nezināji, kurā virzienā būtu meklējama pilsēta. Tu iedomājies, ka varētu to pajautāt šoferim, bet viņš pa to laiku bija paspējis līdz ar visu garāžu nozust. Tāpēc tu nolēmi vienkārši apgulties zālītē un pagaidīt kādu, kas nāks un pateiks tev, kurp jāiet. Tu biji pilnīgi pārliecināts, ka šis lauks atradās tieši tādā vietā, kurā itin drīz būtu jāparādās kādam cilvēkam, kuram nebūs lielāka prieka kā paskaidrot tev, kur tu esi nokļuvis un kā no turienes izkļūt ārā. Pēc kāda laiciņa tu ievēroji, ka šis lauks no citiem tev zināmajiem atšķīrās ar visai izteiktu zāles trūkumu, zāles tur nebija ne mazākā stiebriņa, toties tev izdevās ievērot kādus pāris brangākus kaktusus. Saule cepināja nežēlīgi, un tev uzmācās slāpes. Tu saprati, ka esi nonācis tuksnesī, nezini, kurā virzienā ir ceļš ārā no tā. Tu biji lemts nāvei, vismaz šajā mirklī tas tev tā šķita un šāds notikumu pavērsiens tev nebūt nelikās sevišķi iepriecinošs. Tev ienāca prātā, ka kaktusa sula varētu palīdzēt tev pieveikt slāpes, bet kaktusa miesa - badu. Tāpēc tu ar zobiem meties virsū kaktusam, atdarinādams Austrālijas iezemiešu cīņas deju, bet, uzdūries pirmajai adatai, tu atlēci atpakaļ un vairs nemēģināji tuvoties kaktusam. Adata bija izrādījusies pietiekoši asa un draudīga, lai tu vēl pāris mēnešus sajustu sāpes no tās dūriena. Tā tu paliki ar sausu muti un tukšu kuņģi. Saulē sāka kust tavas jakas āda, un tev neatlika nekas cits kā tālāk iet kailam, atstājot arī nelielo daudzumu naudas, kas tev vēl bija palicis. Līdzi tu paņēmi tikai taksometra šofera iedoto fotogrāfiju, lai varētu laiku pa laikam paskatīties uz kādu cilvēcisku būtni.
Tu gāji ilgas stundas, bet nevarēji pateikt, vai kādreiz tev būs lemts vēl sastapt citus cilvēkus. Tu pamazām kļuvi mežonīgs un vairs nevarēji sevi kontrolēt. Kad tu vairs nevarēji paiet, tu apgūlies smiltīs un sāki skatīties mirāžas. Vispirms tu ieraudzīji milzīgu caurspīdīgu kubu, kura centrā sēdēja trīs arābi un mazgāja savas paduses. Viens no arābiem bija mistiski līdzīgs tavam kaimiņam no dzimtās pilsētas, kurš bija tev ieteicis nopirkt ādas jaku. Arābus absolūti neinteresēja tas, ka tu viņus vēroji, viņiem bija piesvīdušas paduses, bet tu neuzdrīkstējies viņiem iebilst kaut vārdu pretī. Tad telpā pie arābiem ienāca sievietes, kuras pa arābu modei bija aizklājušas seju, bet atklājušas pārējo ķermeni. Tevi interesēja tālākā notikumu gaita, bet tad tu ievēroji, ka kubs patiesībā bija metamais kauliņš, kas atradās uz monopola izklājuma. Dižena roka satvēra kauliņu un aizsvieda to projām. Lielā roka tev atgādināja tavu paša roku, jo tai arī ceturtais pirksts bija garāks par trešo. Laika gaitā izzuda arī monopols, un parādījās liels desas ritulis. Tu atcerējies, ka sen nebiji ēdis, un tev ļoti sagribējās aiziet nokost kādu gabalu desas, bet, paskatījies atpakaļ, tu ievēroji, ka tavas kājas bija ieputinātas smiltīs, tu nekādi nevarēji tikt ārā. Bet desa bija tik kairinoša, tu saodi tās aromātu un juti garšu mutē, bet tu nekādi nevarēji pie tās tikt. Atkal parādījās lielā roka un uzdūra desu uz dakšiņas, bet tu paliki līdz pusei ieputināts smiltīs un izbadējies. Pamazām tveice tevi uzveica un tu zaudēji samaņu.
Kad tu pamodies, tu biji smiltīs jau līdz kaklam. Tu ievēroji, ka biji pazaudējis deguna galā turēto alus skārdeni, tu vismaz varēji brīvi elpot, bet degunā visu laiku sagāja smiltis un īpaši patīkama šī sajūta tomēr nebija. Kaut kur tālumā tu dzirdēji skanam debesu cītaras, tu nekad iepriekš un pēc tam nedzirdēji šī instrumenta skaņas, bet tajā brīdī tu biji pārliecināts, ka tieši tā ir jāizklausās debesu cītarai. Tu sajuti nāves elpu, un tā nebija svaiga. Tava dzīvība karājās mata galā, un šis mats piederēja cilvēkam ar plikpaurības tendenci. Tu būtu lūdzis Dievu, bet zināji, ka savā mūžā nebiji sekojis nevienam no baušļiem un atcerējies, ko tev bija teikuši cilvēki, kuru sabiedrībā tu kādreiz biji uzturējies. Tu nevarēji cerēt uz Dieva palīdzību, ne velti tu pats kādreiz biji teicis: "Palīdzi Dievam, un Dievs palīdzēs sev pats." Tu varēji tikai vērot, kā virs tavas galvas sāk riņķot maitu lijas, kuras gaidīja to mirkli, kad varētu tevi jau pieskaitīt maitas kategorijai. Putni veidoja dīvainas virāžas, un tev šķita, ka tie nes tev kādu svarīgu ziņu, no kuras atkarīgs viss ar tevi saistītais. Tu centies izlasīt, ko tad lijas tev gribēja pavēstīt, taču šis teksts nebija nevienā no tev zināmajām divām valodām un tu samierinājies ar faktu, ka vienalga tev būs jānomirst.
Tu sajuti, ka tev kāds iekoda kājā, tas tev izlikās dīvaini, jo kājas taču jau bija nogrimušas, un kurmji tuksnešos nemēdza dzīvot. Tu pavērsi skatu uz leju un ievēroji, ka tuksnesis bija kļuvis šķidrs un pārvērties okeānā, ne velti mēdza runāt, ka visi dabas elementi esot savā starpā saistīti. Tu priecājies, ka biji izglābies no tuksneša gūsta un nonācis gluži citā vidē. Par laimi sev tu mācēji peldēt un varēji kādu laiku vēl padzīvot. Tu konstatēji, ka tavai kājai bija piekodusies zivs, tu to norāvi un sāki dzīvu grauzt. Zivs nebūt nebija garšīga, bet tu dienām neko nebiji ēdis un miri badā. Apēdis zivi, tu konstatēji, ka ūdens, kurā tu peldēji, nebija sāļš, tāpēc tu varēji atdzerties par visām tuksnesī izciestajām slāpēm.
Ūdens bija mierīgs, nebija nekādas straumes, bet krastu tu neredzēji. Tu padomāji, ka esi nokļuvis lielā ezerā, ja jau nevari redzēt krastu. Tu aizvēri acis un peldēji uz muguras, tu nezināji, vai tu peldi uz tuvāko krastu, tu vienkārši baudīji skaisto dienu un savu izglābšanos no nāves tuksnesī. Ūdens bija patīkami vēss un veldzēja tavas fiziskās un garīgās sāpes. Tu gan joprojām juti iedūrušos adatu, bet ūdenī arī šīs sāpes nebija tik smagas kā iepriekš tuksnesī. Tu sapņoji par to brīdi, kad atgriezīsies savā pilsētā un satiksi savu meiteni un draugus, ar kuriem tu vienmēr kāvies, vienu brīdi tu pat iedomājies, ka nekad vairs ar viņiem nekausies, bet tad pārdomāji, secinādams, ka tā jau vairs nebūs īsta draudzība. Aizvērtām acīm tu atcerējies savas dzīves skaistākos mirkļus, kuru gan nebija sevišķi daudz, bet tie tomēr bija ieguvuši neaizstājamu vietu tavās atmiņās. Tu atcerējies reizi, kad iepazinies ar savu meiteni. Toreiz tu vēl biji jaunāks un ar draugiem kāvies visai reti, tāpēc tā reize, kad tu biji smagi piekauts un nevarēji aiziet līdz mājai, bija neierasta. Viņa tev palīdzēja nokļūt mājās, apguldīja tevi gultā un pagatavoja tev groku. Groks gan negaršoja ne pēc kā, bet kopš tās dienas viņa kļuva par tavu meiteni. Tu padomāji, ka tie tik bija skaisti laiki un ka tādi nekad vairs neatgriezīsies.
Tev apnika romantiskās domas, un tu atvēri acis. Tu izkāpi ārā no vannas, kurā biji atradies un apslaucījies lielā, pūkainā dvielī, kurš šķita nebijis iepriekš lietots. Tu apsēji dvieli sev ap vidu, uzvilki kājās baseina čības un atradi uz grīdas nosviestu savu ādas jaku, kurā tu atradi taksometra šofera fotogrāfiju, kuru tu droši atcerējies atstājam atsevišķi no jakas. Tu izgāji ārā no vannas istabas un atklāji, ka atkal biji nonācis tajā mājā, pa kuras logu bija izlēkusi vecākā kundze. Logs joprojām nebija iestiklots, caurums bija aizbāzts ar papi. Tu atbīdīji malā papes gabalu un atkal lēci ārā. Tu biji paspējis aizmirst, cik augstu atradās šis dzīvoklis.
Tu piezemējies uz daudzstāvu mājas jumta. Uz šī jumta atradās liels atklātais baseins, pie kura bija izvietojušies daudzi ļaudis. Tu pievērsi savu uzmanību meičai visai pieticīga izmēra bikini, kura sēdēja šūpuļkrēslā un lasīja kādu no lētajiem saturā sieviešu žurnāliem. Tu piegāji viņai klāt un atbīdīji sieviešu žurnālu nost. Tad tu ieraudzīji viņas seju. Viņa patiešām bija skaista, ja neskaita to, ka viņai nebija skropstu. Tev bija nācies dzirdēt, ka sievietes mēdzot sev raut ārā uzacis, jo tā izskatoties labāk un smalkāk, bet par skropstām tu šādu informāciju ieguvis nebiji. Tu mazliet pārbijies un izlēmi, ka varētu no šīs meičas bēgt prom. Bet tev nebija kurp bēgt. Tā kā tu redzēji, ka zeme atradās tālu, tu neuzdrīkstējies lekt. Nācās tev apsēsties blakus bezskropstainajai meičai un atzīties mīlestībā, nekā labāka, ko darīt tev tāpat nebija, un kā tad citādi tu varēji ar meiču kontaktēties, ja ne atzīstoties viņai mīlestībā. Tev par nelaimi meiča izrādījās stipri vien koķeta un regulāri eleganti mirkšķināja ar acīm, ja tikai acīs nedurtos skropstu trūkums, viņai vispār nebūtu ne vainas. Protams, viņa nebūt nebija sevišķi gudra, sāka tev stāstīt jaunākās baumas par šīs pilsētas autoritātēm, kuras tev bija pilnīgi svešas. Tu viņu pārtrauci, teikdams, ka labprātāk runātu par viņu, ne par svešiem ļaudīm, jo viņa tev jau sen vairs nebija sveša. Tu stāstīji, ka toreiz, kad pirms sešiem mēnešiem viņu pirmo reizi ieraudzīji, tu uzreiz biji sapratis, ka viņa būs tava mūža mīlestība. Tu viņu tajā dienā satiki pirmo reizi, bet nebiji pārliecināts, ka nekad iepriekš jūsu ceļi nebija krustojušies, tu vispār diezgan daudz biji paspējis aizmirst. Tu piedāvāji viņai kopā ar sevi bēgt no šīs skumjās pilsētas, kur ar likumu aizliegti pārtikas veikali, un viņa tev piekrita. Viņa jau bija gatava parādīt ceļu, kā nokļūt zemē no šīs mājas jumta, lai kopā ar tevi dotos nezināmās tālēs, kad no baseina izkāpa ārā viņas draugs un nosvieda no jumta.
Atskanēja logu šķindoņa, un tu iekriti otra sevis dzīvoklī. Tavā ierašanās brīdī otrs tu izskaidrojās ar savu draudzeni, viņš nebūt nebija priecīgs par tavu parādīšanos un lūdza tevi kāpt pa to logu atpakaļ ārā. Tu atteicies, tu gribēji aiziet un paņemt no viņa ledusskapja kaut ko ēdamu, būdams stipri vien izbadējies. Pēdējais ēdiens, ko tu biji baudījis, bija bijusi jēla zivs, un pat tā jau sen bija pārstrādāta. Otra sevis ledusskapī tu atradi vārītu gaļu, kuru ātri vien notiesāji. Ēzdams tu klausījies, kā risinājās debates starp otru tevi un otra tevis draudzeni. Izrādījās, ka otrs tu pēdējās dienas bija kaut kur blandījies apkārt, savu draudzeni atstājis ieslēgtu dzīvoklī gluži vienu. Draudzene solījās no viņa aiziet pie tevis, minēdama tevi par pozitīvo piemēru, kurš nekad un nemūžam nebūtu aizgājis no mājas uz vairākām dienām bez jebkāda iemesla. Viņa pat apgalvoja, ka tu esot pats godīgākais cilvēks no visiem pasaulē sastopamajiem, kamēr otrs tu esot tikai neģēlīgs blēdis, kurš nevar pat noslēpt to, ka saietas ar daudzām citām sievietēm. Otrs tu par aizstāvību izmantoja apgalvojumu, ka viņš esot vienkārši aizkavējies darbā un visas šīs dienas un naktis strādājis vien, viņš pat piedāvāja savai draudzenei, lai tā piezvana viņa darba kolēģim un to pajautā, vai tā patiešām ir patiesība. Bet draudzene uz to neizgāja, pāris reizes iespēra otram tev un izskrēja ārā no dzīvokļa.
Baidīdamies sastapt otru sevi sliktā noskaņojumā, tu izkāpi ārā pa logu, izrādījās, ka otrs tu dzīvoja pirmajā stāvā, tāpēc tev nebija tālu jākrīt. Tu ieraudzīji lieldienu zaķi, kurš tajā brīdī dēja krāsainas olas. Tu mēģināji zaķi noķert, bet tas aizskrēja pāri laukam un uzkāpa uz kājnieku mīnas, un uzsprāga. Izdētās olas zaķis bija atstājis, un tu tās saliki savas ādas jakas kabatās, uzskatīdams, ka ēdiens vienmēr var noderēt.
Tu atcerējies, ka tu gribēji kļūt par futbolistu un ka tev vajadzēja pieteikties kādā klubā. Ielas malā tu ievēroji kluba reklāmas zīmi. Tu iegāji klubā iekšā, taču neviena futbolista tur nebija. Klubs bija stipri vien piesmēķēts, tajā šīs pilsētas biezo maku īpašnieki dienu un sevišķi nakti spēlēja biljardu. Tevi droši vien būtu izsvieduši ārā, ja tavas parādīšanās laikā nebūtu noticis mačs starp diviem pilsētas resnākajiem ļaudīm, kuri nekādi nevarēja ar kiju aizsniegt balto bumbiņu. Visi kluba apsardzes darbinieki nevarēja atraut acis no šīs interesantās spēles, tādējādi atļaujot tev nepamanītam iekļūt klubā, lai arī tu biji tērpies tikai baseina čībās, dvielī un ādas jakā, proti, tērpā, kurš nebija sevišķi piemērots augstākās kategorijas klubu apmeklējumiem. Tu nekad biljardu spēlējis nebiju, tavas sabiedrības ļaudis uzturējās cita līmeņa klubos, tāpēc uz kāda naftas magnāta piedāvājumu uzspēlēt tu nolēmi nekādi neatbildēt. Tu uzrāpies uz viena no biljarda galdiem un apgūlies uz tā, pauzdams savu negatīvo attieksmi pret šo sporta veidu, būdams pārliecināts kājas bumbas patriots. Biljarda galds bija zaļš kā zālīte pļavā un tikpat mīksts. Kad tu uz tā ievēroji augam lauku puķes, tu pārliecinājies, ka tā patiešām bija pļava. Tu to varēji uzskatīt par lielu veiksmi, jo brīdi pirms tu biji nonācis pļavā naftas magnāts bija paziņojis apsardzei par dīvaini tērptu tipu, kas apgūlies uz biljarda galda.
Pļavā ganījās govis, kuras sargāja maza auguma puišelis, kuru varētu novērtēt uz augstākais sešiem gadiem. Puišelim kājās bija pastalas un uz galvas koši balti mati. Puišelis spēlēja mutes harmonikas, taču gluži par spēlēšanu to nosaukt nevarētu, jo ārā nākošās skaņas bija visai neartikulētas un ausij netīkamas. Tu pavaicāji puišelim, vai nav kādas dziesmas, kuru viņš mācētu spēlēt labāk. Tu arī pieminēji, ka tu nebiji sevišķs mūzikas pazinējs, bet pilnīgi nesakarīgus trokšņus no tās tomēr atšķirt mācēji. Puišelis sāka raudāt un cauri asarām atteica, ka tu esi viņu aizvainojis līdz sirds dziļumiem. Tu gribēji atvainoties, bet tad pārdomāji, jo uztvēri, ka tev tad tomēr būtu jāklausās puišeļa mutes harmoniku spēlē, kas tev nesagādāja ne mazāko prieku. Tu piegāji puišelim un izrāvi mutes harmonikas no viņa rokām un ieliki savas ādas jakas kabatā. Puišelis sāka raudāt vēl gaužāk un teica, ka tu to vēl būsi spiests pieminēt. Tu tikai pasmējies, bet tad, kad tev sāka draudīgi tuvoties viss mazā zeņķa ganāmpulks, tev smiekli pārgāja. Tu atdevi puišelim harmonikas, bet govis nāca aizvien tuvāk.
No govju pulka izdalījās milzīgs vērsis, kuram nāsīs bija iesprausts riņķis un kura ragi šķita svaigām asinīm aptraipīti. Kāds tev rokās ielika sarkanu lupatu, un skatītāji uzgavilēja. Tu ievēroji, ka atradis viens uz vienu ar vērsi milzīgākajā arēnā un ka tev nebija ieroču, ar kuriem aizstāvēties. Tu apsēji sarkano lakatu sev ap galvu un teici vērsim, ka tu biji Sarkangalvīte. Vērsis neticēja. Vērsis tevi pazina un izaicināja tevi uz cīņu. Tu meloji, ka biji pacifists un nevarēji nodarīt vērsim pāri. Vērsis neticēja ne vārdam, kuru tu teici, kaut gan tu pats sevi biji vienmēr uzskatījis par ļoti spējīgu melošanā. Tu palūdzi vērsi, lai viņš tev nedara pāri, stāstīji, ka tevi mājās gaida draudzene, kura bez tevis nevar izdzīvot, ka tev gribās audzināt bērnus un vērot, kā viņi kļūst lieli. Tu stāstīji savus sapņus par laimīgām vecumdienām. Vērsim tevis nebija žēl, viņš atklāja tev, ka draudzene tevi vairs negaida, bet sen jau apprecējusi sav