Piens šajā krodziņā ir piededzis

"Mbo! Vai tas patiešām esi tu? Kur tie gadi, kur tie gadi... Vai tu mani vēl maz atceries? Tu nemaz neesi izmainījies. Tu man neticēsi, bet, iedomājies, Rūdolfs apprecējis to mauku, kā tur viņu sauca, nu ne Ritu, ne Madaru, nu, to pašu, kura toreiz sējās klāt tam pretīgajam krievam no Doņeckas, Zigismundam Petrovam. Un Rūdolfs šo apprecējis, bet pašam ir ne dzīvokļa nav, nekā. Palicis arī bez darba, bet citādi jau viņš joprojām tāds visai skaists vīrietis, tikai nu tā palaistuve viņu galīgi izputinās. Viendien es šos uz ielas satieku, tā viņa rociņu saspiedusi, tāds pretīgs smīns, nu totāli lēta, viņš tāds sašņurcis, ar viņu labi nebūs. Vai, vai, vai. Nē, kad mēs bijām jauni, tā nu nekādi nebija. Mans Dievs, un Ješka jau arī labais. Šis aizbraucis kaut kur prom ne ta uz Baškīriju, vai pat pie čučmekiem, mans Dievs, kā tā var, par vecajiem draugiem aizmirsis, ne pat vairs atvadīties nolēma. Es to jau arī tikai no Mīles vien dzirdēju, tā kaut kur pa ausu galam dzirdējusi, ko frizētavā viena griezēja otrai mēļoja. Un Ješka tak bija tik gudrs, likās, viņš nu gan uz visām tām muļķībām nospļausies, bet ne prātā man nenāca, ka viņš arī. Tagad jau mēs šeit pavisam maz esam palikuši. Vai, manu vai, ko mēs darīsim, kad visi letiņi projām būs aizbraukuši, tikai es vien tad palikšu. Sabrauks visādi nēģeri un sāks pie mums savus pesteļus dzīt. Antikristi riebīgie. Bet Bībelē tas viss ir paredzēts, tās Sodoma un Gomora tiks izskaustas, kad Dievs savu dižo pirkstu liks. Bet tas jau nav vistrakākais. Tu iedomājies, Jūle priekšnieku nogrābusi, tagad ies ar šo zem altāra, tas viņu padarījis grūtu, tagad vairs nav kur sprukt. Bet kā tad tev pašam klājas? Tāds kā izkāmējis izskaties. Vai tu neesi pārāk daudz pēdējā laikā nostrādājies? Tāda jau tā dzīve ir, ka ne dienas atpūsties nevar. Bet, ja nestrādā, tad nav ko ēst. Par ko tā valdība domā? Paši sev mašīnas sapirkušies un ģevuškas no ārzemēm, kamēr tauta mirst badā. Ko lai tagad dara nabaga latviešu zemnieks, kad cūku tauki no visādām turku un japāņu zemēm ievesti tiek? Jāiet vai ubagot.

Zini, bija prieks ar tevi aprunāties. Ja satiec Terēzi vai vēl kādu no mūsējiem, pasveicini no manis. Tā vajag mums atlikušajiem turēties kopā, kur tās dienas, kad mūsu būs palicis tik maz, ka pat uz pirksta saskaitīt varēs. Nē, tā tas ne pie kā laba nenovedīs, ja nebūs kārtības, tad nebūs nekā. Pat krievu laikos bija labāk, kur nu vairs kas sliktāks iedomājams par tām šausmām, kas tagad visur darās. Un jaunatne - kas tā vairs ir par jaunatni - vieni narkomāni, nekādas jaunatnes vairs nav. Kad bija vēl labās zaļumballes, tad viss bija labi, bet tagad sākuši pa diskoķekām skraidīt un visādas briesmas darīt. Mans Dievs, bet man tak jāskrien uz tirgu, ka vēl nepalieku bez kartupeļiem, es no viena tāda laba vecīša pasūtīju, lai šis man piegādā veselu maisu, bet baidos, ka būs jau aizbraucis projām, vēls tik stipri. No rīta piecelties tak nekādi nevar, man daudz darba, kad atbrīvojos jau tik vēls. Bet tā nu ir, ja atbildīgā vietā strādā, nevar palaisties, ko vajag, to vajag, ja man kāds saka - izdari to un to, tad es arī daru, neesmu jau kā tie jaunie skuķi, kuri domā, ka pašas zina, kā labāk. Ja ir pārdzīvojis tik daudz visa kā, tā kā es, tad ir gluži savādākas tās lietas. Nu tad, pagaidām, gan jau vēl kādu reizi saskriesimies, tad varēs tā labāk parunāties, šoreiz man ir tā jāsteidzas, ka nekādi ilgāk nevaru ar tevi palikt, kaut gan es tiešām gribētu kaut ko vairāk uzzināt par tavu dzīvi, jo nevar taču pazaudēt vecos paziņas, jaunus jau var atrast tikai tādus, ar kuriem pat ir ne parunāties nevar, jo tie pat ne runāt māk. Nu tad, pagaidām."

Tad viņa steidzīgi vēl dažas reizes no manis atvadās, tikai tad beidzot aiztenterē uz tirgus pusi. Nesaprotu, kas šai uznācis. Es jau neteiktu, ka man nepatīk parunāt, bet reizēm es līdzi turēt nevaru. Pēc šādām tikšanās reizēm mani nepamet doma, ka psihiatriskās klīnikas varētu atrast vēl ļoti daudz pacientu. Es jau negribu par Gunu teikt nekā slikta, bet gluži vesela viņa, šķiet, ka nav. Kāda man atšķirība, kuru mauku ir apprecējis Rūdolfs? Manis pēc, viņš varētu būt apprecējis kaut pats savu klozeta poda vāku un kopā ar to aizbraucis medusmēnesī uz Arkanzasu. Mani neuztrauc viņa dzīves gaita, kaut vai tāpēc vien, ka nekad neesmu sastapis nevienu Rūdolfu, un nepazīstamu cilvēku liktenis mani parasti nemēdz sevišķi uztraukt. Un vajadzēja viņai vēl pieminēt to Zigismundu Petrovu, viņu taču es gan atceros. Vai viņa būtu aizmirsusi, kā mani Zigis toreiz piekāsa, pati taču vēl mani tā žēloja? Bet no Doņeckas viņš gan nebija, tepat Grīziņkalnā dzīvoja un, manuprāt, turpat atrodas arī joprojām. Un vēl ticīga palikusi, atbildīgā amatā strādā, runā kā simts gadus nodzīvojusi, bet viņa taču varētu būt tikai kādu pusgadu vecāka par mani, un skola pabeigta pirms pieciem gadiem... Tas ir tik iedvesmojoši, nedomāju, ka šodien būšu spējīgs kaut ko skaistu pasākt. Un Guna taču vēl gluži nesen bija tīri saprātīga. Nezinu, laikam gan tā radiācija neko labu cilvēkiem nedara. Ja tas tā turpināsies, aizbraukšu uz laukiem un strādāšu par malkas cirtēju. Tur vismaz visi ir nodzērušies nevis sajukuši prātā.

Vajadzētu tā kā kaut kur iet, nevar taču te stundu stāvēt tajā pašā krustojumā, pārdomājot dzīves bezjēdzīgumu. Tā var pat līdz pasaules galam nostāvēt, jēgai ne par mata tiesu tuvāk nenonākot. Man jau pagājušo nedēļ vajadzēja aizbraukt, bet es aizvien atlieku un atlieku, varētu būt, ka arī man jau ir parādījušies pirmie simptomi. Kāpēc es citādi būtu vakar apturējis kaut kādas dīvainas sektas sludinātāju un sācis ar viņu sarunāties par pagājušā gada copi Peipusa ezerā, kaut gan es makšķeri pat ne reizes rokās turējis neesmu? Un vēl pirmdienas rītā, tajā vietā lai aizietu uz darbu, es nopirku veselu kasti ar naglām un mēģināju tās pa vienai sist asfaltā, lai izveidotu savu portretu. Man steidzīgi ir jābēg. Taču, ja var ticēt tam, ko pastāstīja Kārlis pēc atgriešanās no Štatiem, tur notiekot tas pats. Trakākais šajā situācijā gan laikam ir fakts, ka nevienam pat prātā nenāk mēģināt noskaidrot cēloņus šai kolektīvajai slimībai. Zigmundam Freidam būtu daudz darba, ja tikai viņš būtu vēl joprojām kaut nedaudz dzīvs. Cik labi gan būtu, ja izrādītos, ka viņš ir zārkā ielikts nemiris, bet tagad nāks un mūs ārstēs no šiem pitoniem, kas sagrauzuši smadzenes no iekšpuses? Ārprāts, ko es sev saku, tas viss nav iespējams. Un es joprojām neesmu pametis šo krustojumu, kaut gan ko lai es iesāku, ka tajā luksoforā jau divas stundas varu redzēt tikai savu atspulgu, bet nekādu gaismu? Šoferi nav gluži tādi, ka varētu cerēt tikt nenobraukts, šorīt jau redzēju, kā viens nobrauca tantiņu, tad izkāpa ārā, sāka raudāt, nokasīja vecenīti no asfalta un savāca viņas somiņu, kurā droši vien naudas nebija necik.

Es nevaru atcerēties, kā tas viss sākās. Tie visi atmiņas zudumi, nespēja kontrolēt pašam savu rīcību. Esot vēl tādi, kuri turoties pretī, kurus šī slimība neskarot, bet viņu paliekot aizvien mazāk. Es biju viens no viņiem, tagad vairs neesmu. Varbūt pie tā visa ir vainīgs Zigismunds no Doņeckas Grīziņkalnā? Kāpēc es biju tā pārliecināts, ka esmu uz viņu apvainojies? Es nevaru pat atcerēties, kas viņš tāds īsti bija. Vai viņš nebija mans peldēšanas instruktors auto skolā? Varbūt Zigismunds man kādreiz parādījās sapnī, mēģinādams iestāstīt, ka viņš ir Sniegbaltīte. Sasodīts, es nevaru atcerēties, kas bija Zigismunds un ko viņš man nodarījis. Man vajadzētu iegādāties piezīmju grāmatiņu un pierakstīt tajā visu, kas ar mani notiek, tad es varbūt varēšu savākties un nezaudēt aizvien vairāk saskarsmi ar pasauli.

Šobrīd es redzu, kā kāda pavecāka kundze pretējā ielas pusē taisa striptīzu un vairākas vidusskolas vecuma meitenes viņu morāli atbalsta un skaļi smejas. Skolā viņas par laimi vairs nevar iet. Pirms neilga laika, kad sacēlās viesuļvētra un tuvējai skolai iebruka jumts līdz pagrabam, notika lielas svinības ar gājieniem un uguņošanu. Es arī piedalījos un situ bungas, ko darīju pirmo reizi mūžā, bet neviens tāpat manī neklausījās. Meitenes pat vairs nesmēķē, jo ir zaudējušas prasmi noturēt pirkstos cigaretes. Tagad smēķētāji tiek uzskatīti par sevišķi glauniem, jo tas liecina par sevišķām spējām, kuras kuram katram nepiemīt. Agrākos laikos šādā situācijā tiktu izdomātas neskaitāmas viltības, kā tomēr varētu problēmu pārvarēt, bet tagad neko domāt vairs negribās. Es jau arī droši vien varētu kaut kur citur tikt pāri šai ielai, bet es nezinu, vai maz ir vērts to darīt, gan jau kādreiz visas mašīnas būs aizbraukušas. Benzīns beigsies, un visi būs spiesti staigāt ar kājām. Bet pavecākā sieviete ir jau pavisam kaila, kaut gan snieg.

Cik jauki! Notikusi auto avārija. Nezinu, kā ir ar līķiem. Tagad tas jau vairs nav svarīgi. Ilgi dzīvošana vairs turpināties gan jau nevarēs, mirt šodien vai rīt, tur jau nav nekādas atšķirības. Vismaz ir apstājusies satiksme un es varu pāriet pāri ielai. Taču ko es darīšu tālāk? Man nav kur iet, manā dzīvoklī ievākušies kaut kādi sveši ļaudis, kuri apgalvo, ka es viņiem esmu dzīvokli uzdāvinājis, bet iekšā viņi mani nelaiž, aizbildinādamies, ka esot kaili un nodarbojoties ar orālo seksu ar istabas augiem. Vienam no viņiem ir bise, ar kuru viņš laiku pa laikam izšauj pa logu, pie reizes skaļi atraugādamies un atvainojoties par radīto troksni. Kārlis teica, tā esot arī Štatos, bet kā viņš to zina? Kā viņš var būt tur bijis? Satiksmes starp kontinentiem taču nav visai sen. Kāpēc es viņam aizmirsu to pavaicāt? Varbūt Kolumbam nemaz nebija vērts Ameriku atklāt, ja jau mēs viņu atkal esam pazaudējuši. Un vēl es pazaudēju korķviļķi. Nezinu, kā man tas varēja atgadīties, tas vēl pavisam nesen man bija, bet tagad es pat nevaru saplēst krēslu autobusā, kurš apgāzts pieturā. Vai tik Guna tagad nestrādā par prostitūtu? Atradusi atbildīgu amatu! Bet klientu jau gan neko daudz būt nevarētu. Pat instinkti vairs nedarbojas gluži pareizi, arī man.

Tomēr es šķērsoju šo ielu un ieeju veikalā. "Pārtika un auto piederumi visām gaumēm un krāsām" vēstī uzraksts virs durvīm. Pārdevēja nav, kā jau to varēja arī paredzēt. Nav arī nekādas produkcijas, ja neskaita kasti ar zāģu skaidām, kura nevienam nav bijusi vajadzīga. Tas ir mazliet dīvaini - zagļus šī slimība gandrīz neskar, visi veikali ir iztīrīti ļoti kārtīgi. Es varētu šajā veikalā palikt pa nakti. Varētu noplēst aizkarus un izmantot tos kā segu, izņemt no eņģēm durvis un izveidot sev ērtu un mīkstu gultu, kurā es varētu redzēt skaistākos sapņus, kādi vien vispār ir iespējami. Es varētu glābt pasauli, ja būšu labi izgulējies. Kaut kas ir jādara, nezinu, ar ko lai sāku, bet es kļūšu par varoni, un man iedos Nobeļa miera prēmiju un olimpisko rekordu par pasaules izglābšanas no briesmīgākās slimības, kāda jebkad ir pasauli piemeklējusi. Patlaban es varu redzēt ne tālāk kā metra rādiusā apkārt sev. Varbūt esmu nokļuvis stūrī, varbūt uznākusi nakts, varbūt man atkal ir lēkme, kuru izraisījis kovārnis, kas notupies zemākajā kļavas zarā un strinkšķina savu elektrisko zāģi.

Ko lai dara, es pat pie psihiatra nevaru iet. Iepriekšējais, kuru es apmeklēju, man pateica, ka vienīgais līdzeklis, kas palīdzot pret to, ka govs norauj pienu, esot agrā rītā uzvilkt kedas un skriet piecas reizes apkārt siena šķūnim, dziedot tautasdziesmas izmirušo prūšu valodā un šaustot sevi ar kurpju šņorēm. Bet man nemaz nav govju. Mājlopus turēt man nebūtu pa kabatai, ja to varētu es atļauties, man būtu pilns dzīvoklis ar kazām un aitām, nevis ar svešiem ļaudīm, kuri mani nelaiž iekšā. Kā gan es varu zināt, ka tas, kas mani attur no iekļūšanas dzīvoklī, nav tur izvietotie mājlopi, kurus es nezināmā veidā esmu iegādājies no fermera Gūta, kuram pašam pāri palikuši tikai divi truši un sarkans lakats, kuru viņš lika svētku dienās vēl tad, kad dienēja komjaunatnē par pirmo centrālās partijas komitejas sekretāra vietnieku personu daļas nodrošināšanas jautājumos mūsu reģiona apakšnozarē? Fermeris Gūts gan jau kādus piecus gadus kā ir aprakts visai dziļi zemē, tāpēc viņš nemaz nevarētu būt sajucis prātā un nopircis sešus datorus, saslēdzis tos lokālajā tiklā pie diviem routeriem, kurus viņš ieguvis maiņas ceļā pret savu sievu un kaimiņu dīķi. Viņš nevarēs nekad izveidot intranetu, kurā visu centrāli veidotu radiolans un vairākas aironet kartes, kuras viņam nekad nav nācies redzēt. Fermeris Gūts ir viens no labākajiem cilvēkiem, kādus man jebkad ir nācies sastapt. Mani vecāki ar viņu kopā bija kaut kur bijuši, nemāku gan pateikt, kur tieši, tas atgadījās tik senos laikos, ka es neko par tiem nevaru zināt.

Man vajadzētu iet tālāk. Es nevaru palikt šajā veikalā, kurā neviens man nevar dot pareizu padomu, ko iesākt ar manām kājām, kuras sāp, un manām rokām, kuras nejūt. Ja es ticētu, ka tur, ārā, ir kāds, kas man varētu palīdzēt, es būtu gājis. Es patiešām būtu gājis. Nav tā, ka es tikai gribu aizbildināt savu slinkumu. Es būtu gājis. Taču neviens nevar man palīdzēt. Citiem palīdzība ir vajadzīga vēl vairāk nekā man. Kaut vai tam manam paziņam, kas nogalināja savu dēlu, jo tas bija zaudējis pašsavaldīšanos un izraisījis kautiņu, kura gaitā tika saplēsts viņa labākais krekls. Vēl pirms dažiem gadiem par šādu rīcību mans paziņa būtu ielikts cietumā uz kādu nesliktu laiku vai vismaz atzīts par galīgi nepilnvērtīgu. Tagad viņš joprojām ir policists, kaut gan darba pienākumus viņš nepilda, neviens jau to nedara. Nezinu, vai slimnīcās vēl ir pacienti, bet ārstu tur sen vairs nav. Un kāds gan tur vairs brīnums? Es pat nevaru atcerēties, kur es esmu studējis un ko. Es pat nezinu, vai Guna ir mana paziņa no skolas vai nē. Un es vēl mēģinu kaut ko pārmest citiem, kad es pats neesmu ne par mazu naga galiņu labāks par daudziem tiem, kurus tagad saucu par jukušiem?

Labi, ka man vismaz vēl nav sākusi atrofēties valoda. Tas sludinātājs, ar kuru es tik labi parunājos, varēja izteikt tikai kādus piecdesmit dažādus vārdus, tāpēc viņš tos variēja ļoti plaši. Viņam vismaz bija noveicies, ka šie vārdi diezgan tiešā veidā attiecās uz viņa profesiju. Par citām tēmām viņš jau nevarētu runāt arī tad, ja būtu pie pilna prāta, bet šādā situācijā viņš nevarētu pat uz Dievu atsaukties, ja viņam būtu aizmirsies, kādā vārdā Dievu vajadzētu saukt.

Joprojām es atrodos tukšajā veikalā. Mana kustība ir ātra kā mana prāta darbība. Reizēm es gandrīz veselu dienu varu sakarīgi spriest un neizdaru nevienu sevišķi lielu muļķību, par kuru vajadzētu kaunēties visu mūžu, bet citreiz es varu būt rupjš un nenovīdīgs pret cilvēkiem, kuri pārtiek no ubagošanas. Es vēl neesmu iemācījies paredzēt, kad man uznāks nākamā lēkme, bet var paredzēt, ka to kļūs aizvien vairāk un ka drīz pienāks neizbēgamā situācija, kurā apziņas brīži pārstās uznākt vispār. Tas mani nebūt nevar iepriecināt, kaut arī es apzinos, ka šādā pasaulē dzīvot normālam nav sevišķas jēgas. Vispār būtu labi, ja es šos vārdus tagad neteiktu skaļi, bet varētu domāt pie sevis, nekliedzot pilnā rīklē, taču tā nu reiz ir, ka nevaru savaldīties.

Man apkārt skraida pretīgi, sīki zirnekļi. Daži no viņiem sākuši vilkt tīklus priekšā manām acīm, lai es paliktu vēl aklāks nekā esmu patlaban. Man nepatīk zirnekļi, es atceros, ka manam vectēvam esot bijuši pieradināti zirnekļi, bet man tādu nav un es nemaz negribu, lai būtu. Bet ko viņi te tādos baros dara. Pag, pag, ko es daru šajā pagrabā? Es taču zinu, ka vēl pirms mirkļa atrados tukšā veikalā, kurš nebija izvietots pagrabā. Un kurš neģēlis ir mani piesējis pie šī krēsla un iebāzis mutē nepatīkamu, smirdošu vīkšķi, kas visticamāk ir pagatavots no žurku kažociņiem? Vai esmu nonācis starptautisko spiegu rokās vai mani tikai sagūstījis kāds homoseksuāls rūķis, kuram apnicis izgatavot kedas?

Mans Dievs, kā es varēju nonākt tik tālu? Vai mana mamma domāja, ka no manis izaugs cilvēks, kuru kāds piesies pie krēsla savā vai svešā pagrabā? Es varētu būt kļuvis par ārstu un glābt cilvēkus. Šobrīd mana palīdzība viņiem būtu vajadzīgāka kā jebkad iepriekš. Bet nē, man vajadzēja kļūt par agronomijas speciālistu. Kuram gan šodien vajadzīgi argonomi, tfu ti, agronomi? Būtu es vismaz bijis argonauts, tad es varētu lidot pretī saulei un izpletis savus plašos spārnus mesties iekšā bezdibenī tikai sava paša prieka pēc, neraizējoties par mēness fāzēm un kartupeļu stādiem. Man nebūtu jāsēž krēslā svešā pagrabā, nevarot izkustināt savas rokas, kuras nav radušas būt saistītas. Esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā modē atkal ir nācis kanibālisms. Man nemaz nepatiktu, ja kāds jucis rūķis, kurš tā arī nav noskatījies to filmu par dzeguzi un ligzdu, gribētu mani izmantot par izejvielām steikam. Vai bifštekam. Vai piebāzt ar manu miesu savus lētos burgerus, kurus var dabūt katrā vietā, kur cilvēka dvēsele ir mazāk vērta par čupiņu svaigu tauku, kuri izspiesti no sintētiskās gaļas. Vai pagatavot no manis ragū. Vai iesālīt kopā ar siļķēm ziemai. Bet pret zivīm man ir alerģija, ko viņš noteikti nezin. Vai apēst mani jēlu un kailu vai pat ar visām kedām.

Kāds no maniem agrāko dienu paziņām esot pretošanās kustības vadītājs. Viņa rokās tādā gadījumā ir daudz vairāk spēka un enerģijas, nekā varēja kādreiz saražot mūsu lielā TES. Manās rokās nav spēka, tikai striķis, kurš ir rupjš un rada nepatīkamas sāpes. Tagad tā, TES, ar ražošanu vairs lieki nenodarbojas. Strādnieki lielākoties ir apmiruši badā, bet vadību nogalējusi totāla pārēšanās. Tas ir visai bēdīgi, ka pazuduši labākie enerģijas avoti. Mūzika arī vairs nepriecē manas ausis, kopš vienīgie dziedātāji ir prusaki istabu stūros. Vēl nesen tas daudziem, arī man, likās neiespējami, šodien nevienam nav svarīgi, kas ir iespējams, bet kas tikai fantāzijas ābols. Pat manas bažas ir tikai teorētiski spriedelējumi, kuri nebalstās uz atbilstošas rīcības. Nezinu, kā gan es varētu rīkoties, būdams ieslēgts pagrabā, taču vienmēr tā taču nebija. Es atceros, ka nedzīvoju šādi visu savu mūžu. Ir bijis kas vairāk. Es neticu, ka varētu paņemt rokās cirvi un sākt kaut ko patiesi diženu darīt. Piepūle nekad nav bijusi mana stihija. Man nepatīk darbs, un es neesmu pietiekami spēcīgs, lai varētu sevi piespiest ko darīt. Tad jau drīzāk es varu pats ar sevi vienā plūstošā mierā diskutēt par to, cik gan visa šī dzīve ir briesmīga, pat nemēģinot ko darīt lietas labā.

Mans tēvs kādreiz strādāja par ugunsdzēsēju. Cilv-ēku un -ēces glābšana bija viņa ikdienas darbs. Man it kā vajadzētu būt apveltītam ar labu iedzimtību. Bet tā nav realizējusies. Ko patiesi vērtīgu esmu savā līdzšinējā mūžā izdarījis? Par ko mani varēs atcerēties nākotnes ļaudis, ja viņiem būs atmiņa? Nākotnē jau noteikti nekādi varoņdarbi nav no manis gaidāmi. Bet tam ir attaisnojums. Esmu pagrabā un netieku no tā laukā. Iepriekš man tādas iespējas novelt vainu uz citiem nebija. Laikam jau es nevaru lielīties ar to, ka esmu izsēdējis caurumus daudzās biksēs un nolietojis vairākus krēslus. Esmu patērējis dažādus ēdienus, kā arī sadedzinājis kilogramus tabakas. Jā, un vēl arī alkohols ne vienmēr pilnīgi adekvātās devās. Ir gadījies visādi. Man nav iemesla par sevi būt pārāk augstās domās, un es tādās arī neesmu. Vismaz pārāk iedomīgs es neesmu. Vai arī šis traips uz mana baltā uzvalka ar nav manāms starp daudzajiem ielāpiem.

Kādreiz bērnībā es daudz lasīju komiksus un sapņoju, ka dienās no manis izaugs varonis, par kuru pašu tiks rakstīts labākajā no literatūras žanriem. Es ticēju, ka mācēšu lidot un glābšu pasauli no tās gaidāmā gala. Sapņi mani vēl nav pametuši, tikai tiem nav izaugušas īstenības kājas. Vēl pirms kādiem nedaudziem mēnešiem es sapnī atkal lidoju, tikai man nebija vietas, kur izvērsties, nācās lidot pa savu šauro dzīves vietu, pastāvīgi atsitoties pret kādu sienu vai griestiem. Un pagājušajā naktī es redzēju, kā biju iemācījies taisīt divkāršu salto, beigu galā gan atsitoties pret mājas stūri, taču tur es biju laimīgs. Bet spārni man tā arī nav izauguši, kā es kāpurs biju, tā tāds arī paliku. Nezinu, kāpēc es atteicos no ielīšanas kūniņā. Droši vien, es nebiju vienīgais, taču tas nav pats labākais mierinājums, kādu es gribētu sameklēt. Komiksu varoņiem allaž ir daudz vieglāk nekā cilvēkiem. Man tā arī neviens nedeva iespēju parādīt sevi no labākās puses. Lai varētu kļūt par supervaroni, vajag cerēt, ka tu iekļūsi kādā elektrostacijas avārijā vai vismaz cietīsi, eksplodējot personīgajai veļasmašīnai. Man tas viss ir gadījies, bet es joprojām sevī nekādus jaunus spēkus atklājis neesmu. Es varētu iemācīties kliegt kā Tarzāns vai pārgulēt kā Bonds, bet man neviens nedeva iespēju. Trokšņu līmenis šajā pilsētā tāpat ir tik liels, ka mans kliedziens paliktu nepamanīts, un sieviešu jautājumā man nav pamata lielīties. Tā jau laikam ir norma. Es varētu programmēt kā Geitss, bet nav saglabājušies datori, es vismaz varētu iemācīties salāpīt savas zeķes. Tas man noderētu, taču grūti dabūt adatas, tās visas izlietojuši narkomāni.

Protams, manā visai necilajā eksistencē ir arī atsevišķi pozitīvie aspekti. Esmu atmetis smēķēšanu, kas gan nav pārlieku grūti, ja cigarešu automāti ir sadedzināti Sodomas ugunīs, bet rūpnieki pārvērsti sālsstabos, jo nav varējuši atturēties no skatīšanās uz degošajiem kailajiem ķermeņiem. Es neesmu pagaidām kļuvis par slepkavu, vismaz apzināti manas rokas asinīm nav slacītas, nav pat vajadzības tās mazgāt nevainībā, neesmu jau Poncijs, turklāt ūdens man tāpat nav. Un es joprojām redzu sapņus. Ne katrs var šodien par sevi to pateikt, tāpēc es sev kādu trijnieku ar plusu pēc piecbaļļu sistēmas varētu iedot. Žēl, ka man nav sarkanās pildspalvas un dienasgrāmatas un ka manas rokas ir sasietas.

Neņemos apgalvot, ka man jau ir pienācis gals. Arī par citiem vēl nevaru neko pateikt. Cilvēce var turpināt pastāvēt, nedaudz izmainoties pastāvēšanas veidam. Vai patiešām būs bijusi taisnība tiem, kas teica, ka mūsu zinātnieku pētījumi radiācijas jautājumos varētu izrādīties bīstami? Bet reklāmās taču tika apgalvots, ka tas atbilstot visiem standartiem. Mums nekāda Hirosima neuznāca. Un pat ne Nagasaki. Un pat ne vēl kaut kas. Metra etalons Parīzē droši vien ir stipri sarāvies. Vai izstiepies uz pusi garāks. Citādi tas būtu bijis ievērots ātrāk. "Tikai šonedēļ visiem plutonija produktiem mūsu firmas veikalā 25% atlaide! Jūs pārstās mocīt gonoreja un kuņģa čūla, jūs varēsiet noskriet piecus kilometrus ar jaunu pasaules rekordu un potence nekad nebūs zema. Nāciet un izmēģiniet, jums nenāksies vilties!" Un tie neskaitāmie pazīstamie aktieri, kas reklamēja bikšturus ar urāna stiprinājumiem, kas palīdzot iztaisnot mugurkaulu. Vai viņi visi būtu bijuši tik naivi? Es tam nevaru ticēt. Tad jau drīzāk varētu piekrist uzskatam, ka pie visa vainīgi citplanētieši. Tie mazie briesmoņi dažādajās krāsā, kas to vien domā kā nolaupīt kādam no mūsējiem viņa personīgo DNS. Un vēl tie erotiskie mēģinājumi, kurus tie veicot - tas jau arī visai spēcīgs rādītājs. Viņi nemaz nav tik labiņi, par kādiem mēdz izlikties. Man pašam viņu rokās nonākt gan nav nācies, jo man ir amulets. Es to nopirku krāmu tirdziņā pirms diviem gadiem. Vai jau trijiem. Pret rādija amuletiem Visuma bestijas esot nespējīgas kaut ko pasākt. Gluži kā pret ķiplokiem, bet rādijs vismaz nedara smirdīgu elpu.

Vajadzētu tā kā mēģināt atbrīvoties. Neviens pakaļ man nenāk, varbūt tas, kas mani ieslodzījis šajā pagrabā, ir par to pilnībā aizmirsis. Cik man zināms, es pats nevarētu būt bijis pie šīs padarīšanas vainīgs, citādi es to atcerētos. Kaut gan, ja tā labāk padomā, garantēt jau nemaz to nevar. Visai neērta tad sanāktu situācija – pats vainīgs, bet meklē ļaunumu citos. Svarīgākais gan nav atrast vainīgo, bet veidu, kā sevi atbrīvot. Varētu mēģināt pārvietoties ar visu krēslu, lēkāt kā tādam Džamping Džekam, kas tas tāds lai arī nebūtu. Bet tas būtu tik neglīti. Ja nu kāds pazīstams cilvēks ievēro mani, uzvedoties kā tādam nepilnvērtīgam, tad būs tik pamatīga blamāža, ka man ilgi nāksies visus pārliecināt, ka konkrētais gadījums bijis izņēmums nevis norma.

Dīvaini, striķis izrādās nemaz nav sasējis manas rokas. Droši vien nolaupītājs bijis steigā. Senās dienās laupītāji esot zaguši cilvēkus, tad prasījuši izpirkumu. Vēl esot zagtas arī līgavas, bet tad nekāds izpirkums neesot līdzējis. Par mani cerēt dabūt kādu izpirkumu gluži nevar – kam tad es varētu būt vajadzīgs un kurš varētu prast norēķināties ar nolaupītājiem. Un kā līgava es arī būtu pagalam nederīgs. Tātad visai šai darbību ķēdei ir kāds daudz ļaunāks un mazāk izprotams atrisinājums. Būtu visai pārdroši uzskatīt, ka atbildīgi kādi zemāki spēki, es neesmu gluži naivs, lai domātu, ka tiem būtu interese par manis nolaupīšanu. Vainīgi būs tādi paši ļaudis kā es. No viņiem jau to vien varētu gaidīt.

Nez kāda mūsu valstī patlaban ir iekārta? Eiroremonts pabeigts vēl nav un jaunās mēbeles vēl joprojām stāv veikala skatlogā. Bet no politiskā aspekta? Kaut kad bija karalis, tā vismaz man šķiet. Viņš vienmēr nesēja sev līdz garus matus gadījumam, ja uznāktu lietus un varētu sabojāt viņa ar taukiem noziesto pakausi, kurš spīdēja kā pati resnā svece šajā pagrabā. Tad karalis kaut kur pazuda. Cits teica, viņš esot valsti pazaudējis kaimiņu ārlietu ministram šaha spēlē; cits atkal uzskatīja, ka karalis esot augšāmcēlies un tagad nākšot zelta laikmets. Tas otrais cits gan pavisam nebija vesels jau toreiz. Anarhisti esot mēģinājuši ieviest zināmu kārtību, bet tā sanīdušies paši savā starpā, ka kārtību atstājuši vēlākam laikam. Nu arī paši anarhisti visai sen kā noklusuši. Tur esot bijis diezgan liels kukuļņemšanas skandāls un nozagts stratēģiskais portfelis ar sarkano kaklautu iekšpusē. Bet tā nu gan nav mana problēma.

Katram gadījumam, kamēr vēl neesmu pavisam pazaudējis saikni ar realitāti, jācenšas atcerēties visas svarīgākās lietas, kuru aizmiršana varētu būt nevēlama. Agrāk vai vēlāk tā gan tomēr pienāks, pat ne aizmiršana, bet atcerēšanās pārtrūkšana. Ir visai slikti, ja nākas kaut ko aizmirst, bet vēl sliktāk ir pat neapzināties, ka varētu būt kaut kas aizmirsts. Mūsu valsti, ja tā vēl joprojām juridiski pastāv, no trim pusēm iekļauj jūra, no ceturtās kaut kas cits. Varētu būt, ka tur ir kāda sauszemes robeža. Ārpus mūsu zemes atrodas Peipusa ezers, uz kura var ziemā doties makšķerēt, bet neviens īsti nezin, kurā pusē šis ezers meklējams. Vēl kaut kur ļoti tālu ir Štati, ar kuriem gan kontakti ir zuduši pirms vairākiem gadiem, tāpēc droši apgalvot, ka tie tur atrodas joprojām, nevar neviens. Ir arī krievi, kuri ir atrodami visur, tikai viņi ir ļoti labi nomaskējušies. Man nav gan nevienu pašam nācies satikt, bet daudzi uzskata, ka viņi čumot un mudžot vai katrā cilvēkā iekšā. Esmu arī dzirdējis, ka krievi esot mitoloģiskas būtnes, kas kādreiz dzīvojušas Rietumāfrikā, kur tāda lai arī neatrastos, un esot pārtikušas no sacietējušām asinīm. Kas esam mēs, to es īsti nezinu. Paši mēs sevi nekādos vārdos neesam saukuši, vismaz man nav to nācies piedzīvot. Citi, piemēram, Peipusa ezera iemītnieki, mūs saucot par maitām un draņķiem. Nezinu, kurai no šīm ciltīm piederu es. Peipusa iemītnieki runājot citādā valodā, kuru mēs nevarot saprast, ja neklausāmies, kā parasti arī notiek. Bet kas dzīvo Peipusa ezerā, tas nevienam nav zināms, lai gan daudzi apgalvo, ka tieši tur esot apmeties Lohnesa briesmonis, kurš zināms vēl no senākiem laikiem. Jā, mums ir kaut kāda oficiāla dziesma, kuru dzied bērēs un citās svētku dienās, kurai gan neviens tā īsti nezin tekstu, tādēļ katrs dzied to, kas viņam pašam patīk labāk.

Tās laikam arī būtu visas zināšanas par šobrīdējo situāciju pasaulē, kas man ir saglabājušas. Neizslēdzu varbūtību, ka tās ir visas zināšanas, kas vispār vēl kaut kur pastāv. Tā jau nav, ka man nebūt nekā cita, ko stāstīt. Ir atsevišķi elementi, par kuriem man ir arhivāriskas dabas zināšanas, taču citos jautājumos esmu gluži neizglītots. Cēloņi šādai situācijai nav tālu meklējami – tā ir gluži normāla parādība, kas ir piemeklējusi ne tikai mani vienu, bet arī visus tos daudzos ļaudis, kuri sevi uzskata par gudriem un laimīgiem tikai tādēļ vien, ka ir no gadsimtiem pelējušā vēja gaļīgās ķetnas mazliet uz augšu pasviesti.

Vajadzētu atcerēties, kā tas viss sākās. Tad varēšu saprast, kāpēc tas viss tā beidzās. Vai pirmā pazīme neparādījās tajā dienā, kad es atklāju, ka man biksēm dibengalā izdiluši veseli divi caurumi? Tad es noplēsu tām kabatas, kuras arī bija visai spēji atplīsušas. No kabatām es izveidoju divus apaļīgas formas ielāpus un ar nedrošu un nemākulīgu roku piešuvu tos biksēm klāt. Lai man tomēr būtu vieta, kur uzglabāt cigaretes, kuras tolaik vēl patērēju visai regulāri. Kā materiālu kabatai es izmantoju kādu sarkanīgas krāsas lupatu, ar kuru iepriekš biju slaucījis putekļus, lai gan arī šādu darbību piekopu visai reti. Biju visai pārsteigts, kad atklāju uz šīs lupatas attēlotus darba rīkus, kurus iepriekš atminējos redzējis uz kāda karoga. Mana putekļu lupata izrādījās nezināmā veidā saglabājies šī karoga eksemplārs. Lai izrādītu tam zināmu cieņu vai otrādi, es karoga fragmentus iešuvu savās biksēs. Tas tad laikam arī bija sākums visam tam, kas turpinās vēl šodien un pagaidām negrasās pabīdīties nost no ceļa.

Varētu tā kā iet projām. Ja jau neesmu piesiets pie krēsla, nekas mani neattur no mēģinājuma atvērt vaļā pagraba durvis. Bet vai tas ir tā vērts? Krēsls ir visai ērts, un pagrabā ir silti. Ārā man vajadzētu vilkt rokās cimdu un siet ap ausīm šalli. Te viss ir mājīgi un patīkami. Šādā pagrabā man pat nebūtu iebildumu dzīvot. Varētu gan būt plašāks, bet tā nav tik liela problēma, es jau neesmu kāds bagātnieks, kuram nepieciešami milzīgi apartamenti, kur izvietot savas neskaitāmās mantas. Man nekā tāda, ko vajadzētu izvietot, nav. Šeit var iztaisnoties pilnā augumā, ja tikai ir vēlēšanās, kuras gan man patlaban nav. Ja labi pameklēt, iespējams, var atrast kartupeļus, kurus es mācētu uzcept, ja tikai man būtu kabatā šķiltavas, ar ko piešķirt liesmu ugunskuram. Bet kartupeļus var ēst arī zaļus, ja izdodas daudz maz notīrīt tos no smiltīm, kuras nepatīkami šņirkst starp zobiem. Tā nav mana iecienītākā skaņa. Arī trokšņu pagrabā nav daudz. Bet var ierasties mans ieslodzītājs un izrēķināties. Man nav ne mazākās nojautas, ko es viņam varētu būt nodarījis, taču bez iemesla jau pagrabā arī mūsdienās nevienu ieslēgt nemēdz. Sevišķi tik siltā un ērtā pagrabā, kurā pieticīgs cilvēks varētu pat dzīvot. Ka tik vainīgs nebūs tas viltnieks no Grīziņkalna, kura vārds gan man ir izskrējis no atmiņas.

Man vajadzētu iesniegt prasību tiesā par mēģinājumu nodarīt miesiskus bojājumus. Kā citādi gan varētu traktēt manis ieslēgšanu šajā pagrabā? Kas par to, ka man nekas pagaidām nav noticis? Varēja taču notikt. Es varētu pieprasīt vainīgajiem morālu kompensāciju divdesmit divu vidējo mēnešalgu apmērā. Nevar gan zināt, vai kādam vēl tiek maksāta nauda. Man vismaz nē. Tādēļ jau arī nākas pārtikt no zagšanas. Labi, ka vismaz par kārtību neviens nerūpējas. Bet zog pamatīgi. Manam kaimiņam no dzīvokļa izzaga gultas matraci un sievasmāti. Par matraci viņam pat nācās maksāt izpirkumu. Šajā gadījumā es nebiju vainīgs, nezināju, ka kaimiņam bija matracis.

Kur palikusi gaisma? Varētu būt, ka svece ir izdegusi. Varētu kāds iedegt jaunu. Citādi es te sevi vēl pazaudēšu. Uzlidojums pilsētai taču nevarētu būt. Neesmu dzirdējis, ka būtu sācies kāds karš. Tātad vienkārši svece. Bet tomēr nepatīkami. Ko lai es tagad iesāku? Man līdzi nevienas sveces nav? Kaut kad ļaudis kurināja smalkus koka gabaliņus, kurus sauca par skaliem, tagad man noderētu cirvis, ar ko tādus pagatavot. Žēl, ka es nemāku lietot cirvi, agronomijas nozarē pēdējā laikā tādas lietas mācītas netiek. Es varētu sacerēt lirisku dzejoli, bet skaldīt malku – tādas kvalifikācijas man diemžēl nav.

Varbūt man vajadzētu saukt pēc palīdzības? Varbūt man vajadzētu klusībā nomirt? Varbūt es varētu iestādīt pagrabā kaktusu un gaidīt, kad tas uzziedēs? Es varētu urbināt sev degunu līdz tas sāk asiņot, tad mēģināt nokrāsot roku sarkanu. Ir tik daudz dažādu lietu, ko var darīt cilvēks, kas ir ieslēgts pagrabā, ja tikai viņam ir kaut nedaudz izdomas. Bet man nav ne mazākās vēlmes to visu realizēt.

Es gribētu iedzert kādu siltu glāzi piena, tikai neviens man tādu nedos. Govis pilsētās atrast ir tik grūti. Ko lai es iesāku? Es varu nomirt no slāpēm, ja neviens mani neizlaidīs no šī nejaukā pagraba. Durvis noteikti ir noslēgtas ar krampīti, kuru man būs grūti pieveikt. Aromāts gan šai telpai varētu būt mazliet labāks, taču nevar prasīt gluži visu no dzīves, kura cenšas nepiedāvāt ne pudeli veca alus. Vajadzētu kādreiz aiziet uz kādu krodziņu un tā kārtīgi piedzerties. Tad es varētu aizmirst visu, kas nospiež manu smalki adīto dvēseli ar kriptona blokiem. Bet kur, sasodīts, ir gaisma? Nekādas te nav kārtības. Būt tik neveiksmīgi ieslēgtam. Un vēl – arī nebūt ne mazsvarīgs aspekts – kurš blēdis savācis papīru, ar ko tad lai es te, atvainojos par izteicienu, noslauku savu nepretenciozo dibenu? No avīzes manī pretī raugās kaut kāds glums ģīmis, kuru gan es nemaz nevaru saskatīt, bet zinu, ka tas tajā ir redzams, vismaz bija tad, kad varēja redzēt. Nedomāju, ka būs kas tik spēcīgi izmainījies. Tā vienmēr izrādās, ka smagākajos brīžos tu, cilvēks, esi pamests gluži viens. Kokiem zari ir sausi, lapas negrib augt. Un vai katrā zarā pakāries kāds Jūdass.

Es nemaz neprasu tik daudz. Man nevajag debesu pilis. Es zinu, ka princesi un pusi karaļvalsts neviens man nepiedāvās. Es negribu būt olimpiskais čempions. Man nevajag, lai pasaulē iestātos mūžīgs miers. Man ir gluži vienalga, vai mani kādreiz izlaidīs no šī pagraba. Es nelūdzu, lai man šūpuļdziesmu nodzied eņģeļu koris. Es nemeklēju filozofu akmeni vai svēto grālu. Es pat neceru uzzināt, vai Elviss ir miris vai tikai aizbraucis mājās. Man ir tikai viens vienīgs lūgums, kuru neviens negrib pildīt. Man nav padoto un man nav draugu. Ja es nebūtu tik vientuļš. Ja es nebūtu bijis tik vientuļš. Kaut es tikai nebūtu bijis tik ļoti vientuļš. Tad man nebūtu jāraizējas, kur lai es, nabadziņš, dabūju krūzīti silta piena, kas turklāt arī nebūtu skābs…