Kā Kūtnieku Augusts pie mēslu dakšām ticis
No Kūtnieku Augusta divi desmitā gadu simteņa pēdējā gadā sarakstīts ticis.
Bija tūkstoš deviņi simti astotā gada vasara. Rīgā saule nežēlīgi cepināja nogurušos cilvēkus. Bagātajam rūpniekam Kūtnieku Augustam gan karstums raizes neradīja, fabrikas darbu nekāds karstums pārtraukt nevarēja, pašam Augustam svelme netraucēja, bet strādnieku izjūtas jau nav tik ļoti aktuālas.
Kūtnieku Augusts vecpilsētas krodziņā ar pāris drauģeļiem tukšoja alus kausus. Bagātība Augustu nebija samaitājusi, viņš bija un palika tas pats vienkāršais cilvēks, kas pirms desmit gadiem ar pāris pudelēm kandžas atnāca uz Rīgu.
Kūtnieks vēl joprojām ar melanholisku prieku atceras pagājušos laikus, kad visu savu mantību viņš varēja ielikt vienā ceļasomā. Tolaik viņš bija sešpadsmitgadīgs jauneklis, kas lika cerības uz skaistu nākotni, cerēja atrast laimi un bagātību. Sākumā viņš cerēja apprecēt bagātu saimniekmeitu un tādējādi izsisties uz augšu. Kūtnieks bija glīts un iznesīgs, prata labi jokot, mācēja gan dzert, gan atturēties, bet ar to nepietika. Augusts nebija ar mieru ņemt sievu, kuras tēva īpašumā atrodas mazāk kā pieci īres nami, bet šādi tēvi lauku zēnu savā ģimenē ņemt nepiekristu.
Kad izrādījās, ka ar skaistumu un galantumu vien nepietiek, Kūtnieks ņēmās plānot citu karjeru. Sākotnēji viņam bija izdevies viltīgi iekārtoties pie kādas pusmūža dāmas, kas sedza visus zēna izdevumus, pretī prasot pavisam nedaudz. Tomēr tā nebija izeja. Kūtnieks radīja daudz izdevumu un dāma sāka kurnēt, ka ar Augusta sniegto viņai vairs nepietiekot. Rīkoties vajadzēja steidzīgi, bet Augusta principos strādāšana neietilpa. Zagt viņš ne īsti mācēja, ne arī sevišķi gribēja, tomēr cita iespēja neatlika. Kūtnieks nolaupīja Rīgas gubernatora meitu un aizveda to uz Čečeniju. Gubernators bija gatavs uz visu, lai tikai dabūtu savu meitu atpakaļ. Augusta izvirzītie noteikumi par zemiem nebūtu saucami, tomēr gubernators tiem pēc ilgām pārdomām piekrita. Augusts gluži vienkārši bija palūdzis gubernatora meitas roku, kā arī vajadzēja viņu, Kūtnieku, iecelt par gubernatora mantinieku. Gubernators nolēma, ka zemnieks un cilvēku laupītājs nebūtu pats sliktākais vīrs viņa meitai, jo viena lieta bija pilnīgi droša- apsviedīguma Augustam netrūka, ar šādu vīru neviena gubernatora meita pa burbuli noiet nevar. Kāzas notika nākošajā dienā pēc meitas nolaupīšanas, Augusts nemēdza vilcināties. Tā viņš īsā laikā no trūcīga lauku zēna bija pārvērties par Rīgas gubernatora znotu. Gubernators iemīlēja sirsnīgo Augustu, meitas viedokli neviens gan nevaicāja, tāpēc viņa vienkārši samierinājās ar savu vīru. Gubernators drīz nomira, un Augusts pārņēma viņa īpašumus, bet no politiskās darbības centās izvairīties. Augusts izrādījās labs naudas saimnieks un viņa kapitāls strauji pieauga. Gubernatora meita gan ilgi nespēja novērtēt Augusta panākumus un noindējās. Par viņas pašnāvības iemeslu parasti uzskata Augusta neskaitāmās draudzenes un ne tikai draudzenes. Dažs zaimotājs gan uzskata, ka Kūtnieks pats noindējis savu sievu viņas līko kāju dēļ, bet nav ne mazākā pamata ticēt šādiem vārdiem, jo Kūtnieku dzimtas vārdu aptraipīt neklājas. Tāpēc es vēlreiz lūdzu neticēt visādiem lietiskajiem un psiholoģiskajiem pierādījumiem, tie visi ir naidīgo spēku uzpirkti, lai izjauktu latviešu tautas vienotību.
Tātad Augusts palika atraitnis. Viņš pāris stundiņas pasēroja un nolēma, ka būtu pienācis laiks atkal precēties. Šoreiz nekādi papildus gājieni nebija nepieciešami, jo ikviens zināja, ka Augustam naudas kā spaļu, tāpēc ikviens bagāts un nabags tēvs cerēja, ka tieši viņa meita izrādīsies Augusta izredzētā. Kūtnieks netēmēja augstu, viņš gluži noprecēja skaisto Annu, jaunā Rīgas gubernatora meitu. Tādējādi viņš kļuva par pirmo cilvēku, kam izdevies noprecēt divu Rīgas gubernatoru meitas.
Laiks turpināja savu ritumu, Augusts audzēja savu bagātību. Sieviešu mīlulis un viņu vīru draugs pie alus kausa viņš kāpa pretī saulei.
1904. gadā pasaulē nāca Kūtnieku Augusts II, par godu viņa dzimšanai tika rīkota svētku parāde.
Piektā gada revolūcijas laikā Kūtnieks ar sievu un dēlu atradās Londonā, tāpēc tur nolēma pakavēties nedaudz ilgāk kā plānots. Dumpinieki nogalināja Kūtnieka sievastēvu un Augusta īpašumā pārgāja atkal daudz labumu. Revolūciju apspieda un Augusts varēja mierīgi atgriezties mājās.
Kūtnieks no saviem strādniekiem plēsa nost sešas ādas, tāpēc viņa īpašumi auga pēc ģeometriskās progresijas.
Tā nu Kūtnieka jaunības stāsts ieskrēja šodienā, kad arī risināsies visi galvenie notikumi. Šobrīd viņš kļuvis par otro aiz imperatora bagātāko cilvēku visā Krievijas impērijā.
Gan Augusts, gan viņa biedri bija jau stipri iesiluši, kad viens no viņiem (fon Baulingens) ieminējās, ka viņi, par spīti saviem vārdiem, tomēr ir atkarīgi no naudas, nevar ne mirkli bez tās iztikt. Augusts iebilda, bet fon Baulingenam pievienojās arī fabrikants Dubovs. Kūtnieks piedāvāja saviem biedriem derības, ka viņš, Kūtnieku Augusts, veselu mēnesi nostrādāšot kolhozā, neiztērējot ne rubli sava kapitāla. Dubovs un fon Baulingens gan pateica, ka Augustam nav nekādu iespēju uzvarēt, tomēr nenobijās likt uz šīm derībām katrs divarpus tūkstošus dolāru. Viņi novēlēja Augustam pārdzīvot šo mēnesi, jo, kā zināms, darba tautai pret Kūtnieka tipa buržujiem nekādas mīlestības nebija. Kūtnieks piebeidza savu kausu, atvadījās no biedriem un devās mājup. Neko tālu doties viņam gan nevajadzēja, jo viņš mita mājā, kurā atradās šis krodziņš, tāpēc arī saprotams, ka krodziņš nepiederēja nevienam citam kā Kūtnieku Augustam. Augusts uzreiz ķērās vērsim pie ragiem, tāpēc jau tajā pašā vakarā sāka vākt kopā mantas savam braucienam uz laukiem.
Tikai dažas dienas vēlāk Augusts jau ieradās kolhozā “Sarkanais Ļeņins”, kur viņu sagaidīja rajona PartOrgs, kā arī pāris desmitu interesentu ar spilgtām dienaszagļu rakstura iezīmēm. PartOrga priekšsēdētājs V.I.Uļjanovs Augustam pateica, ka viņam kolhozā nav ko darīt, ka šeit strādāt drīkst tikai simtprocentīgi zemnieki, bet vadoša šķira lai labāk dodas atpūtas ceļojumā uz Sibīriju. Bet pēc tam, kad Augusts atdeva godu Ļeņinam, Hrušjovam un visiem citiem padomju savienības prezidentiem, Uļjanova attieksme izmainījās par pieci simti četrdesmit grādiem, viņš atplauka un pat uzaicināja Augustu uz savu nākamo sjezdu.
Sakarā ar kolhoza ideoloģiskā patriarha priekšlaicīgo nāvi, ko izraisīja ilgstoša un pārmērīga dzeršana, par pagaidu patriarhu tika iecelts Kūtnieku Augusts, jo V.I.Uļjanovs saprata, ka bagātnieks nevienam citam darbam piemērots nebūs.
Ideoloģiskā patriarha galvenās funkcijas bija sadzert ar zemniekiem, nomierināt tos, kad rītos pēc dzeršanas zuda vēlme dzīvot un cīnīties par proletariāta uzvaru. Nedēļas laikā Kūtnieks kļuva par visa kolhoza mīluli.
Tomēr mūžam bezdarbība turpināties nevarēja. Drīz vien kolhozā ieradās cara piekritēju brigāde, kurai bija dots iznīcināt režīma ienaidniekus. Melnās sotņas uzbrukums bija tik negaidīts, ka kolhoznieki nepaspēja pat iebēgt mežā, lai pievienotos drosmīgajiem partizāniem. Sotņinieši nolīdzināja kolhozu līdz ar zemi, aiz sevis atstājot gruvešus un līķu kalnus, dzīvi palika tikai V.I.Uļjanovs un Kūtnieku Augusts. Viņi sadzēra tubrālības un norunāja palikt draugi uz mūžu. Kūtnieks izstāstīja Uļjanovam savu bēdu, ka zaudēs piecus taukšķus zaļo, ja viņš neatradīs vietu citā kolhozā. V.I. piedāvāja Augustam darbu kolhozā, kas specializējās uz lopiem, uzskatot, ka cilvēkam ar uzvārdu Kūtnieks šāda kolhoza priekšsēdētāja vieta būtu īsteni piemērota. Augusts nespēja atteikties no darba, kurā nekas nebija jādara, un tā viņš kļuva par kolhoza “Cerība” priekšsēdētāju. Viņam viss gāja no rokas, jauna priekšsēdētāja vadīts personāls strādāja divi tik labāk, arī pats Augusts bija apmierināts. Atlikušais laiks līdz derību vinnei pagāja kā vienā elpas vilcienā.
Atvadas no kolhoza kolektīva izvērtās sevišķi sirsnīgas, tajās piedalījās apgabala pūtēju orķestris un lauku sievu rokgrupa. Kolhoza vīrieši Augustam uz atvadām uzdāvināja Ļeņina bildi ar autogrāfu. Cik gan Augusts bija pārsteigts, kad viņš Ļeņina bildē atpazina savu draugu V.I.Uļjanovu, kas gan pēdējā laikā bija kaut kur izčibējis. Pēc Augusta aizbraukšanas visas jaunās kolhoznieces esot raudājušas trīs dienas un trīs naksniņas, bet nākošā gada pavasarī kolhozā “Cerība” pasaulē nāca veseli astoņi ņipri puišeļi, kuri visi tika nodēvēti par Augustiem. Pēcāk tika runāts, ka puišeļiem esot ne tikai kopējs vārds, bet arī tēvs, tomēr es kā īstās Kūtnieku dzimtas atvase esmu pārliecināts, ka šādām runām nevar būt ne mazākā pamata, jo Kūtnieku Augusts bija svēts cilvēks, turklāt būtu smieklīgi ļaut visādiem lauku šmurguļiem dot tiesības iegūt daļu Kūtnieku Augusta atstātā mantojuma.
Tā nu Augusts atgriezās Rīgā un saņēma vinnētos piecus tūkstošus, no kuriem viņš divus kā pateicību aizsūtīja V.I.Uļjanovam. Bet uz 18. novembri Augusts saņēma atbildes sūtījumu no V.I.- jaunas un glaunas mēslu dakšas ar Ļeņina ģīmetni uz kāta. Tieši šīs mēslu dakšas 41. gadā paglāba manu ģimeni, tāpēc Kūtnieku Augusts arī dibināja lika visiem saviem dēliem Kūtnieku Augustiem iestāties komjaunatnē.
Tas arī būtu viss, ko es varu stāstīt par sava dižā senča mēslu dakšām.
Pēcvārds.
Protams, dažs varētu man vaicāt, kāpēc viņš neko nezina par Kūtnieku Augustu un viņa dzīvesstāstu, nepiekrist manām vēstures zināšanām, tomēr es pastāvu uz savu, sakot, ka manā darbā nav neviena izdomāta notikuma vai personāža. Mana darba pamatā ir zinātnisks darbs- Kūtnieku Augusta romāns- epopeja “Kūtnieku dzimtas vēsture”.
Mazliet par Kūtnieku Augustiem. Cik man zināms, Kūtnieku Augusts Latvijas teritorijā iesoļojis kopā ar Vilhelmu iekarotāju. Jau Indriķa hronikā minēts kāds mistisks visuvarens cilvēks, kas sevi dēvējis par Kūtnieku Augusts. Par Kūtnieku Augustu dzimtu nākošajos dažos gadsimtos nekādas ziņas nav saglabājušās, kaut kur pa ausu galam esmu padzirdējis, ka viens Kūtnieku Augusts kritis pie Palestīnas vārtiem, bet kāds cits ņēmis Kolumbu līdz savos ceļojumos uz Ameriku. Toties saglabājušies droši zināmi dati par Kūtnieku Augustu klātbūtni Renesanses laika Itālijā, tur pat esot ieviesies teiciens “Bagāts kā Kūtnieks”.
Vēlāk Kūtnieku dzimta pilnīgi pazudusi no pasaules kartes un atgriezusies tikai ar manis aprakstīto Kūtnieku Augustu, šobrīd dzimta atkal izpletusies plašumā un pēc pēdējiem datiem pasaulē esot ap tūkstoti Kūtnieku Augustu.
Izmantotā literatūra:
- Kūtnieku Augusts, “Govs un viņas dvēsele”.
- Kūtnieku Augusts, “Partijas vēsture dialogos”.
- Kūtnieku Augusts, “Kūtnieku dzimtas vēsture”.
- Augusts Draviņš, “Kūtnieku Augusts mūsu kolhozā”.
- V.I.Ļeņins, “Kūtnieks- proletariāta draugs”.