Šito laikam sauc par mīlestību

“It must be love”
Madness

Viņi sēdēja virtuvē pie galda un ēda vārītu zivi, kura nelabi smakoja, kā nekā viņš to bija pirms divām dienām beigtu atradis upes krastā. Nepārtraucot ēšanu, viņš pateica: “Ak, sirdspuķīte mana, vajadzētu aiziet vēl pēc kādas pudelītes gardās brāgas; izsusis ir slāpēs mans gars, ko gribu veldzēt!” “Tu, manu dvēs’les gariņ, gan labāk turpu nedodies, sataisi jel mūsu mājai jumtu, lai zvaigznēs raudzīties caur to mēs nevarētu un dzīves pekli neapjaustu,” šos vārdus izteikusi, viņa noslaucīja rokas pret svārkiem un paņēma vēl vienu gabalu zivs. Viņš bija pārsteigts par notikumu pavērsienu un melanholiskā balsī viņai teica: “Kā miesas vajadzības ir gan vērtas un jumts, kam lietus netek cauri, kad gara spēks jau zaudēts iraid un samīlēt vairs nejaudā? Es tomēr pirmāk aiziešu pēc brāgas, tik tad par miesas darbiem domāšu.” Viņas acīs sariesās asaras no sīpoliem, kas bija pievienoti zivij. Caur asarām viņa žēlabaini atbildēja: “Ak, nedomā, tu manas sirdes turētāj, ka garam darīt ļauna gribētu, es tikai saku tevim, ka mani bailes māc, kad aizgājis tu projām esi, bet zvaigznes bargām acīm raugās. Es nesacītu pat ne vārda, ja nezinātu, karsti mani mīli tu, un nebaidītos, ka tu mani, zvaigznēs nestu neatradis, sev pats to galu darītu.” Viņš pakasīja pakausi un paņēma gabalu zivs. “Piedod jel man, ka izpratu es domu tavu veidā nepareizā, tev taisnība ir, ka jumtu jālabo man būs. Es tagad grēkus nožēloju un visā nožēlā, kas manī iekšā tupa, es tevim nāku piedošanu lūgt.” Viņa novāca no galda tukšo zivs šķīvi, nolaizīja to un nolika pie tīrajiem traukiem. “Nelūdz piedošanu tu manim, grēciniecei, tu, kas garā augsts un dvēs’lē balts, tik lūdzu tevi es no visas sirds, salabo jel jumtiņu!”

“Tavs vārds ir manim pavēle, ak mana visuskaistākā. Ar prieku savā sirdī es pildu tavu lūgumu, tu mana vienīgā un par visu mīļākā. Es tagad steidzu pildīt pienākumu, kuru pildīt liki, pēc laika neilga jau būšu atpakaļ pie savas mīlas mūžīgās, bet mirkli katru savas prombūtnes uz tevi vien trauksies domas manas.”

Viņš uzvilka mēteli un izgāja ārā no mājas. No brāgas punkta viņš atgriezās pēc divām nedēļām un ar zilu aci.