Nācija pret Kūtnieku Augustu

“Nē, pasaulē nav nekādas taisnības”, iesaucās Kūtnieku Augusts, kad izlasīja rakstu rīta avīzē. Vai tad kas tamlīdzīgs ir kādreiz dzirdēts- apsūdzēt tik ietekmīgu cilvēku kā Kūtnieku Augusts visos nāves grēkos. Nu labi, var jau saprast, ka avīžniekiem patīk dažādas sensācijas, bet ko tik traku Kūtnieks pat iedomāties nespēja. Atraduši ko apmelot! Kūtnieku Augustu, to pašu Kūtnieku Augustu, kura ģints ir pati vecākā visā latvju zemītē! Tā nu tās lietas turpināties nedrīkst.

Lai lasītājs varētu saprast, kāpēc Kūtnieku Augusts jutās tik satriekts par apmelojumiem, mēs publicēsim kādu fragmentu no šīs rīta avīzes raksta “Kūtnieks- mēsls?”.

“(..) Kā mūsu redakcijai izdevies uzzināt, pazīstamais politikānis un naudasmaiss Kūtnieku Augusts, nav neviens cits kā viens no lielākajiem republikas mafijas onkuļiem, Kūtnieks pat esot šādās tādās aprindās pazīstams kā Kuča Navoza. Kūtnieks, izmantodams savu posteni, ir sazadzies tādas summas, ka kabatas aiz pilnības vai pāri plīst, bet Kūtnieks tik turpina tās pildīt. Viņš ir ņēmis kukuļus, arīdzan klaipiņus un smalkmaizītes, nemaz nerunājot par batoniem. Kūtnieku Augusts, kā izrādās ir vainīgs daudzos smagos II pasaules kara laika noziegumos. Rets ir tas, kam rodas šaubas par Kūtnieka līdzdalību ministra Cietgalvja slepkavībā. Viņš piespieda Latvijas hokeja izlasi zaudēt spēlē pret Austriju, lai latvieši būtu spiesti spēlēt B grupā. Kūtnieku Augusts noteikti ir iesaistīts pedofīlijas skandālā. Mums ir arīdzan pienākusi informācija, ka Kūtnieku Augusts strādājis Stūra mājas labā. Šeit gan uzskaitīti tikai nedaudzi Kūtnieku Augusta pastrādātie noziegumi, pilnu sarakstu publicēsim tikai nākošajā nedēļā...”

Kūtnieku Augusts nometa avīzi. Kā var tā cilvēku apmelot. Nu labi, dažus pasākumus viņš tiešām atpazina, bet kur var rasties apgalvojums, ka viņš kaut ko darījis II pasaules kara laikā, kad vēl nemaz nebija piedzimis, Kūtnieks arī nekad nav bijis saistīts ar pedofīliju, šajā sfērā viņš vienmēr bijis piesardzīgs. Nē, par šādām lietām avīzes redakcija pelnījusi bargu sodu. Visi redzēs, kā Kūtnieku Augusts notīrīs savu reputāciju, lai visādi apšaubāmi avīžnieki nevarētu teikt visas savas stulbās domas. Kūtnieks jau grasījās zvanīt savam advokātam Ludviķim Sviestiņam, kad pēkšņi izdzirda zvanu pie durvīm. Drīz vien Kūtnieka kabineta durvju sargs pieteica premjeru. Premjers krita Kūtnieka priekšā uz ceļiem un raudādams lūdzās, lai Kūtnieks, kad ies cietumā, nestāsta ne vārda par premjera darbību. Kūtnieks īsi un konkrēti pateica, ka cietumā viņam nemaz neesot itin nekas meklējams, tāpēc arī viņš savu draugu nenodos. Kūtnieks pat bija tik laipns, ka baiļu sagrauztajam premjeram iedāvināja gluži jaunu nēzdociņu. Premjers sirsnīgi pateicās un klanīdamies aizvācās projām.

Kūtniekam palika viegli nelabi. Tad jau tā anštalte tiešām brūk kopā, ja pat premjers sācis uztraukties par savu drošību. Bet neviens taču neko nevarēja pierādīt, Kūtnieks bija tik cienījams un respektabls vīrs, ka uz tādu nevar krist ne mazākās aizdomas.

Bet te nu bija! Visa pasaule bija kā sazvērējusies, lai ieliktu Kūtnieku aiz restēm. Pat advokāts Sviestiņš aizbēga uz Austrāliju, lai tikai nebūtu Kūtnieku Augustu jāaizstāv. Neviens advokāts negribēja uzņemties šo lietu. Visi baidījās, ka Kūtnieks saņems mūža ieslodzījumu un advokāta reputācija būs beigta kā muša ziemā. Tā nu Kūtnieku Augustu nolēma sevi aizstāvēt paša spēkiem.

Lieta tiešām bija no nepatīkamajām, Kūtnieku Augusts pēkšņi no vispārēja mīluļa bija pārvērties par universālo vaininieku. Ja gadās kāda ķibele- skaidrs, ka vainīgs Kūtnieks. Tas Kūtnieku Augustam stipri kremta.

Kūtnieku Augustam pat radās doma pārvākties uz dzīvi kādā klusākā valstiņā, bet to viņš diemžēl nedrīkstēja darīt. Viņam bija jādomā par Kūtnieku dzimtas godu. Šo dzimtu cauri gadsimtiem bija piemeklējušas daudzas un dažādas ķibeles, bet šitāda gan vēl nē. Kūtnieki bija sveiki izlīduši, kad viņiem izvirzīja pamatotus apvainojumus, un te varēja tikt pie pilnīgi nepamatota traipa biogrāfijā. Kūtnieku Augusts atcerējās kādu savu attālu radinieku, ko ar slotām bija nosituši apkārtnes augstmaņi, kad tas (proti, Kūtnieku Augusts) bija laidis ar visu savu kaimiņu sievām. Protams, Kūtniekam viņi nepārmeta to, ka tika laists ar viņu sievām, bet gan to, ka visas šīs sievas tika krāptas, laižot ar vēl citām. Tāpēc šis Kūtnieku Augusts atzīstams par vienu no ievērojamākajiem savā dzimtā. Bet mūsu Kūtnieku Augusts bija iekūlies pilnīgi nejēdzīgās ziepēs. Kas viņam bija traucējis, jau nedaudz savlaicīgāk palūgt visus “aizmirst” par dažiem sīkākiem grēciņiem. Augusts gan apzinājās, ka neviens viņa dzimtas loceklis līdz šim nebija tik pamatīgi apsūdzēts, tāpēc viņš varēja ieiet vēsturē, bet tas nekalpoja par mierinājumu. Kūtnieku dzimtai bija izteikts goda kodekss, kas neļāva uzņemties vainu par citu noziegumiem. Tāpēc Augustam vajadzēja sevi nomazgāt tik tīru kā balto balodi.

Tā nu viņš domāja, kā varētu iežēlināt visu pasauli un sameklēt kādu citu vainīgo. Viņš zināja, ka čigānēnu raudāšanas paņēmieni šajā gadījumā neder, viņš zināja, ka neder lūgšanās, bet stipri kukuļot viņam negribējās, nauda jau nav nekāda nieka lieta, ko izmest atkritumu tvertnē. Tā nu Augusts nonāca pie secinājuma, ka noteikti var atrast kādu pastulbu lauķi, kas labprāt ietu cietumā Augusta vietā, tikai tikšanas valsts maizē dēļ. Tālab Augusts ielika avīzē sludinājumu:

Firma meklē uzņēmīgu cilvēku, kuru nebaida darba grūtības. Lieliskas izaugsmes iespējas. Nav saistīts ar izplatīšanu. Zvanīt Kūtnieku Augustam, numuru var apskatīties telefona grāmatā.”

Vairākas dienas neviens uz sludinājumu neatsaucās, jo baidījās saistīties ar apšaubāmo Kūtnieku Augustu. Bet piektās dienas vakarā atskanēja telefona zvans. Klausules otrā galā bija kāds jauneklis ar drebošu balsi, kas teicās esam izlasījis sludinājumu avīzē. Jauneklis stādījās priekšā kā Sīmanis Gastons Kaņepājs- Aliņš. Kūtnieku Augustam iepatikās jaunekļa vārds, tāpēc viņš deva šim iespēju sastapties ar pašu sevi, lai varētu izlemt, ko tālāk ar šo zelli darīt.

Tā nu aiznākamajā dienā Kūtnieks uzrīkoja pieņemšanas dienu un ap pusē četriem tika pieteikts kā atnācis Sīmanis Gastons Kaņepājs- Aliņš. Pa durvīm ienāca neliela auguma izkāmējis jauneklis ar smagiem maisiem zem acīm. Jauneklis bija tērbies no miera laikiem glabātā tautas tērpā, kājās bija apāvis pastalas, kurām cauri varēja redzēt rakstainas vilnas zeķes, kurām savukārt cauri varēja redzēt pēdu. Jaunekļa garie blondie mati likās griezti ar dārza šķērēm, bet rokā turētā platmale izskatījās kādam centrāltirgus ubagam atņemta. Jaunekļa mutē zobus varēja saskaitīt bez nevienas rokas pirkstu palīdzības, no viņa elpas nesa pēc voblas un lēta šņabja.

Kūtnieku Augustam zēns uzreiz iepatikās. Tāpēc viņš klāja vaļā, kas ir par lietu, redz esot jāuzveļ sev vaina par visām tām lietām, ko mēģina piešūt Kūtnieku Augustam.

Zēns sapriecājās par šādu lielisku iespēju piepelnīties un pateica, ka no patīkamiem darba piedāvākumiem viņš atteikties nemēdz. Tā nu tika noslēgts līgums, kas apgalvoja, ka zēns ies Augusta vietā uz cietumu.

Bet tad radās viena nozīmīga problēma. Neviens taču neticētu, ka noziegumos vainīgs ubaga zēns, kas pārtiek no voblas un lēta šņabja. Kur tad salaupītā nauda?

Tieši tāpēc Augusts nolēma no Sīmaņa Gastona izveidot zvaigzni uz vienu dienu. Zēnam ielika jaunus žokļus, nopirka glaunu ancuku un citas drānas. Viņš tika nomazgāts un apģērbts kā glauns vīrs. Kūtnieks, viņu pēc šādas pārvērtības ieraudzījis, sāka aiz priekiem diet, jo saprata, ka ir glābts. Tā nu zēns tika iepazīstināts ar biznesa pasauli, Kūtnieks viņam nodibināja kompāniju un pastāstīja daudzas sev vien zināmas gudrības. Tā gāja laiks, tiesa tuvojās, bet tuvojās arī brīdis, kad Kūtnieks būtu gatavs stādīt priekšā tiesai citu vaininieku. Par Sīmani Gastonu tika sagādāts tik daudz kompromitējošu materiālu, ka ikviens Kūtnieku Augusts lepotos par šādu apvainojumu klāstu. Zēns tika filmēts gan kopā ar maukām, gan kukuļus ņemdams, atklājās, ka viņam ir konti Šri Lankas bankās un villa Kalifornijā, radās dokumenti par viņa sakariem ar VDK, FIB un citām šāda veida organizācijām. Galu galā viņš izveidojās par tādu antivaroni, ka Kūtnieku Augustam palika žēl, ka šādam kriminālam tēlam jāiet cietumā. Sīmanis Gastons izrādījās spējīgs skolnieks, strauji apguva visādus tumšos jokus un ātri vien orientējās likuma apiešanā ne sliktāk par savu krusttēvu Kūtnieku Augustu. Augusts zēnam bija tā pieķēries, ka nespēja iedomāties, ka šādam jaukam cilvēkam jāiet cietumā. Bet jāsarga arī paša āda.

Tā nu pienāca tiesas diena. Kūtniekam līdzi bija mape, pilna ar Sīmani Gastonu apsūdzošiem dokumentiem, bet Augusts nevarēja sadūšoties novelt uz viņu vainu. Tā tiesas process virzījās uz priekšu, bija skaidrs, ka gadījumā, ja nekas nemainīsies, Kūtnieku Augusts no soda neizbēgs. Nezināms nelietis turklāt vēl nozaga visus kompromitējošos materiālus, un Augusts zaudēja pēdējo glābiņa laipu. Viņš juta likteni skaitām sekundes. Piesēdētāji jau taisījās iet izlemt Augusta likteni un iedzert kādu veldzējošu lāsīti, kad tiesas zālē, atgrūzdams durvju sargus, iejoņoja Sīmanis Gastons Kaņepājs- Aliņš un sāka atzīties visos nāves grēkos. Viņš lieliski mācēja apvainot sevi, bet aizmirsa notīrīt aizdomas no Kūtnieku Augusta, tāpēc abi viņi kļuva par iespējamajiem vainīgajiem visos izdarītajos noziegumos. Bija skaidrs, ka tā nebija viņu veiksmīgā diena. Piesēdētāji izgāja, Sīmanis sāka raudāt virsū Augusta kreklam, jo saprata savu neveiksmi, Augusts viņu neveiksmīgi mierināja.

Un tad tika atklāts tiesas spriedums- gan Augusts, gan Sīmanis tiek atzīti par vainīgiem un viņiem tiek izteikts smags brīdinājums- ja kas tamlīdzīgs atkārtosies, būs jāiet cietumā, šoreiz pēdējo reizi viņi tiek pažēloti. Tā nu gan Kūtnieku Augusts, gan Sīmanis Gastons Kaņepājs- Aliņš tālāk dzīvoja laimīgi un brīvi, kļuva draugi uz mūžu un turpmāk, likumu pārkāpjot vienmēr bija uzmanīgi. Tā arī jūs, mīļie lasītāji, pārkāpiet noteikumus tikai tad, kad neviens to neredz.

Kūtnieku Augusts, šā gada sešpadsmitajā novembrī.