Papildlaiks nebūs nepieciešams
Vakardienas pusdienas joprojām atradās uz galda. Mušu bariņš lidinājās tām pāri, reizēm nometoties uz šķīvja malas, bet tad atkal pacēlās gaisā. Vakardienas pusdienas nešķita pievilcīgas pat mušām. Tāpēc Luduss necentās mušas atgaiņāt. Viņš nejutās sevišķs estēts esam. Ludusa domās mušām vietas neatradās. Pirmajā partera rindā bija izvietojušās viņa mīļotās sievietes. Tālāk sēdēja draugi, kolēģi, prezidenta ložā sēdēja prezidents, no pirmā balkona caur lorneti raudzījās Fatuitija kundze, kuras koķetais smaids nevienu sen vairs nespēja savaldzināt. Divi izsalkuša paskata studenti otrā balkona pēdējās rindas pašā stūrī meņģējās ap miegainu jaunu būtni, kas šķita izkalta no marmora, tik ļoti klātneesoša tā bija.
Ludusa prātā valdīja zināma kārtība, tikai pārējie to nevarēja uztvert. Iespējams, tādēļ vakardienas pusdienas nebija tikušas aiztiktas. Luduss gaidīja viesus, tiem par godu viņš pat bija pārģērbies. Ludusam bija divi pāri bikšu. Svētku reizēs viņš bikses pārvilka. Un šī bija tipiska svētku reize. Pie viņa vajadzēja ierasties veseliem pieciem Ludusam tuviem cilvēkiem. Tāpēc Ludusam bija svarīgi noskaidrot, kā viņam vajadzēja uzviesties un kādu uzvedību sagaidīt no viesiem. Visvairāk viņu uztrauca Omegas vērtējums. Omega nekad nebija pie Ludusam iepriekš bijusi, un Luduss nekad nebija jutis viņas priekšā un arī neklātienē tādas trīsas, kādas viņš izjuta pēdējās dažas nedēļas. Omegai bija arī cits vārds, taču Luduss viņu tā nemēdza saukt, saskatīdams kā pats mēdza teikt “kaut ko vairāk par apvalku”. Omega pret Ludusa vārdiem izturējās bez sevišķas pietātes un labprāt par viņu zobojās. Taču zemapziņā viņa Ludusu mīlēja.
Vēl tur bija Prelūdija – Ludusa pirmā neveiksme. Viegls adagio bija pāraudzis par alegro, tad kļuvis par virmojošu un bezmaz kūsājošu presto fortissimo līdz beigu beigās mūzika bija pāraugusi nebaudāmā troksnī, kas pat tādiem neizprotamiem eksperimentētājiem kā Einstuerzende Neubauten varētu likt saķert galvu rokās un sist to pret sienu līdz skaņas pazušanai. Labi vēl, ka Ludusam patika avantgards. Bet Prelūdija viņu atstāja, un tikai tagad viņiem atkal bija gaidāma tikšanās.
Cveita bija pavisam savādāka. Ar viņu Luduss nekad nebija juties vientuļš, bet arī laime viņam bija zudusi. Cvieta varēja stundām ilgi stāstīt viņam nenozīmīgas detaļas Ludusam svešu cilvēku dzīvē, kuras viņa bija noklausījusies no kaimiņiem vai televīzijā. Luduss viņā neklausījās, kaut gan izlikās esam uzmanīgs. Viņš Cveitai bieži dāvāja ziedus un nekad neaizmirsa no rīta noskūt bārdu. Luduss vēlējās būt perfekts, taču viņš nesaprata, ka šī vēlme vien viņu padarīja par nepilnīgu. Arī Cveita viņu atstāja. Viņai nebija nekāda motīva, taču Luduss nedzīvoja detektīvromānā. Viņš grāmatas nelasīja principa pēc. Luduss neticēja, ka pasauli var mainīt ar vārdu. Viņš ticēja maz kam. Un kāpēc gan lai viņš ticētu? Cveita aizbrauca projām, un Luduss viņu vairs nekad nesatika. Bet tajā vakarā visam vajadzēja mainīties.
Ar Koberu Ludusam romantiskas attiecības nekad nebija veidojušās, un viņš to pat nenožēloja. Kobers Ludusu sauca par savu mazo brāli, kaut gan tā viņš darīja tikai Ludusa kaitināšanas nolūkā. Kādreiz viņu attiecības bija bijušas ļoti labas, viņi bija tādi draugi, par kādiem nākas dzirdēt tikai no nedrošiem avotiem. Bet laika gaitā situācija bija mainījusies. Kobers tagad dzīvoja savu personīgo dzīvi, kamēr Luduss samierinājās ar vienkāršu eksistenci. Luduss Koberu apskauda, tāpēc viņš agrākajam draugam nemēdza zvanīt. Bet šoreiz arī Koberam bija jāierodas.
Un visbeidzot piektais cilvēks. Viņš Ludusam bija ne mazāk dārgs nekā pārējie, bet Luduss nezināja pat viņa vārdu. Tas bija vienkārši piektais cilvēks, par kuru neko nevarēja zināt droši. Viņš gāja un nāca pēc paša iniciatīvas, viņam nedrīkstēja runāt pretim. Luduss labprāt būut uzzinājis par piekto cilvēku kaut nedaudz vairāk, bet šāda iespēja viņam nebija radusies. Tikai vienu reizi, kad mēnesgaisma apspīdēja piektā cilvēka muguru, Ludusam bija izdevies ievērot viņa naksnīgo figūru. Arī pārējie nevarētu par viņu pastāstīt vairāk kā zināja Luduss. Piektā cilvēka slava sniedzās arī tālākajos nostūros, bet neko vairāk par vārdu savienojumu “piektais cilvēks” neviens nezināja. Ludusam bija nedaudz bailīgi ap dūšu, iedomājoties, ka šis mistiskais piektais cilvēks pēc neilga laika kāps pār viņa mājas slieksni.
Istabas durvis iečīkstējās, un Ludusu pārņēma šausmas. Tas varēja būt tikai viņš, neviens cits nevarētu tikt garām atslēgai. Piektais cilvēks nepazina šķēršļus.
Neviena aiz durvīm nebija, un Luduss nomierinājās. Durvis varēja čīkstēt pašas no sevis, pasaulē gadījās arī lielāki brīnumi. Ja Ludusam būtu labāki nervi, viņš mazāk uztrauktos, taču nervi varēja būt arī sliktāki. Luduss bija ar sevi kopumā apmierināts, lai gan viņš zināja, ka viņš nebija nekas vairāk kā personāžs citu dzīvē. Par viņu varētu teikt sekojošus vārdus: “Šķiet dzīvojam uz citas planētas, bet ir gandrīz vietējais doktora Demisa mājā.” Luduss nebija Demisu nogalinājis, kaut gan viss liecināja tieši viņam par ļaunu. Viņš pirmais izdarīja gājienu, viņa rokā bija kārts ar revolveri un viņa acis nebija godīgas. Taču ko gan var gaidīt no kontaktlēcām? Skaistums prasa upurus, taču ne jau Demiss bija upuris šajā situācijā. Cietušais bija Luduss, kuru atstāja Prelūdija un Cveita un kuru Omega nekad nevarētu iemīlēt, cik ļoti viņš lai arī necenstos.
Demiss bija atrasts beigts gaitenī, taču nogalināts viņš bija kādā no istabām. Vienam spēlētājam mugurā bija (115,24,11) krāsas krekls, kas šķita vairākus gadus negludināts. Luduss nebija spēlētājs, viņš nebija vairāk kā figūriņa uz violeta podesta. Luduss nevarēja pats izvēlēties savu maršrutu un viņš būtu varējis nogalināt Demisu, ja vien viņa rokās būtu nejauši iekritusi kāda roratslēga, taču tā nenotika. Luduss bija aizmidzis klubkrēslā, domājot par iespējamo afēru ar Omegu. Tai viņu vajadzēja novest kapā, bet Luduss neuztraucās. Kaps nebija nekas cits kā apmēram desmit litrus liela atkritumu tvertne, kāpēc gan vajadzētu bēdāties par nokļūšanu tajā.
Pie durvīm klauvēja. Luduss nesteidzīgi ieslīdēja sarkanās čībās ar izdilušu caurumu zoles vidū un piepeldēja pie durvīm. Actiņai priekšā bija pielikts pirksts, tā vismaz varēja noprast. Un tā arī izrādījās. Aiz durvīm stāvēja Kobers, kas rokā turēja pelēku koferīti un ar pūlēm turējās kājās. Koberam negāja viegli, tā varēja vismaz spriest pēc viņa izskata. Nepalūdzis atļauju, Kobers apsēdās Ludusa iecienītākajā klubkrēslā un pateica: “Tev uz galda joprojām ir vakardienas pusdienas. Vai tu grasies tās ēst?” Luduss atbildēja kaut ko nesakarīgu, tāpēc Kobers atraisīja savu kovboja stila kaklautu un rūpīgi sakartoja to uz ceļiem, pirms ķērās pie ēdiena. Ludusam nebija nekā, ko viņam sacīt, tāpēc viņš pavaicāja: “Vai gadījumā tas nebiji tu, kas biljarda istabā ar caurules gabalu izšķaidīja “the late doctor Demise” smadzenes un pēcāk no iekšpuses iznīcināja doktora māju?” Kobers vainīgi pasmaidīja un, sabužinājis savus kuplos zeltainos matus, atteica: “Tam gan nav nozīmes, un mani tas neuztrauc, bet caurules kārts ir pie Prelūdijas. Tu nedomā, ka es vēlos kritizēt tavu hipotēzi, tomēr es nevēlos arī tevi sāpināt vēlāk. Ja nu gadījumā izrādītos, ka es patiešām esmu biljarda istabā licis mūsu kopīgajam draugam kļūt par bijušo kopīgo draugu, tad es varētu drīzāk gan būtu kā palīginstrumentu izmantojis kādu svečturi vai kaut vai to duncīti, kuru tu atvedi no sava pirmā ārzemju komandējuma. Bet man ir savs variants...”
Kobers nepaspēja pabeigt teikumu, kad pie durvīm atkal jau zvanīja. Luduss nebija paspējis novilkt čības, tāpēc nākamajam apmeklētājam nenācās ilgi gaidīt. Patiesībā apmeklētāji bija trīs. Un patiesībā tās bija apmeklētājas. Prelūdija nevērīgi nobučoja Ludusa vaigu, Omega iespurdzās, bet Cveita noteica: “Vai Kobers ir?” Ludusam nepatika atsaukšanās uz Koberu. Cveita nebija viņa mūža mīlestība, tomēr viņš nevēlējās būt arī liekais jebkādos dzīves svētkos. Dzīvē svētku tāpat bija visai maz, un reti kad Luduss tajos varēja piedalīties kaut skatītāja veidā.
Dāmas vēlējās kaut ko atspirdzinošu, bet Ludusa bāriņā neatradās nekas, izņemot odekolonu. Tā kā nekā cita nebija, nācās dzert to pašu. Sarunas sāka virzīties straujāk. Omega iesēdās Koberam klēpī nepieklājīgi tajā grozījās. Kobers atstāja malā Ludusa vakardienas pusdienas un pievērsa visu savu nedalīto uzmanību Prelūdijai, kas joka pēc glāstīja Cveita kājiņu. Luduss centās izklaidēt Kobera klēpī sēdošo Omegu, taču nerezultatīvi. Pietrūka tikai piektā cilvēka, bet neviens par to pat neatcerējās.
Tā bija Sodoma un Gomora vai Serbija un Melnkalne vai Bosnija un Hercogovina vai Trinidada un Tobago, kas tur notika. Katrs mēģināja pārtrumpēt katru, izsakot muļķīgus apvainojumus un nolādot dienu, kad pirmo reizi bija saticis Demisu. Neķītras darbības mijās ar vaļsirdīgām citu noziegumu atzīšanām, Omega divas reizes iemiga, Luduss divas reizes viņu pamodināja, par ko viņu četras reizes sarāja Kobers, būdams pārliecināts, ka viņš zināja labāk, Cveita un Prelūdija aizgāja uz vannas istabu, bet vakardienas pusdienas nelabi smakoja.
Pasākums turpinājās vēl vismaz divas stundas, līdz pārnākusī Prelūdija, turot savos smalkajos pirkstos cigaretes etviju un milzīgām acu zīlītēm raugoties uz Cveitu, pateica: “Piektais cilvēks tā arī neatnāca.”
Piepeši durvis atsprāga vaļā, un tur viņš bija. Nepletētais krekls plandījās bezvējā un platājās acīs gailēja veselīgs neprāts. Kreisajā rokā viņš turēja satvertu roratslēgu. “Priecīgas Lieldienas!” viņš teica, “As I was going up the stairs, I met a man who wasn&t there. I met him once again today, I wish, I wish he&d go away...”