Un pareizā atbilde ir:

Laika paliek aizvien mazāk. Agrāk vai vēlāk man būs jāizlemj. Izvēle ir tik grūta, kad nav neviena, kas varētu tev palīdzēt. Par vai pret? Koka kola vai pepsi? Bikses vai šortas? Problēmas, kas prasa strauju risinājumu, man nekad nav padevušās labi. Tas man ir gēnos, tā saka vecāki ļaudis. Man bieži ir gadījies, ka kafejnīcā man jāizvēlas, vai tējai vajag klāt cukuru, bet es nevaru atbildēt. Tad nu es tur stāvu un domāju, tiek apkalpoti nākošie pasūtītāji, bet es neko nesaku. Kad man galīgi vairs nav spēka, es pasaku: “Kā jums ērtāk.” Tas arī viss.

Bet šoreiz nav viena no tām situācijām, kad kādam ir ērtāk. Es avīzē no rīta izlasīju, ka katru gadu desmit tūkstoši izdarot pašnāvību nelaimīgas mīlestības dēļ. Man bija nelaimīga mīlestība. Es tolaik gāju piektajā klasē, bet viņa bija jau precējusies. Man nebija nekādu cerību, tomēr es mīlēju no visas sirds. Viņas seja ir jau daļēji pagaisusi kā Leonardo gleznas, kuras kādreiz bija tik košas. Viņas vārds bija Marija. Tas varbūt bija liktenīgi, ka viņai bija Dievmātes vārds, bet es mācījos tikai piektajā klasē. Viņa nekad neuzzināja manu vārdu, bet es tikai nesen uzzināju viņas. Man patika aiz stūra glūnēt, kad viņa bija pagalmā ar savu mazuli. Reizēm viņa to baroja ar krūti, bet es tad novērsu savu skatienu.

Ir pagājuši daudzi gadi, un tomēr es viņu neesmu pilnīgi aizmirsis. Tātad es varu izdarīt pašnāvību. Bet vai man to vajag? Daudzi cilvēki tā arī nekad mūžā neizdara pašnāvību, un kāda daļa no viņiem ir pat laimīga. Kā lai es pasaku, kurā daļā man būs lemts atrasties? Un ja es izlemju, ka pašnāvība ir veicama, problēma vēl nebūs atrisināta. Vai virve būs pietiekoši stingra vai labāk uzņemt indi? Vai man rakstīt atvadu vēstuli? Vai vainu uzņemties pašam vai novelt to uz Mariju? Viņa manai dzīvei atņēma jēgu, padarīja to vientuļu un bezcerīgu, taču viņa bija mana mīlestība un neko par mani nezināja. Vai var viņu sodīt tik smagi?

Es dzirdu, ka pie durvīm kāds klauvē. Vai man viņu laist iekšā? Es gatavojos izdarīt pašnāvību. Klauvējieni nemitas, mani nervi ilgi nevar tos izturēt. Tā kā uz galda noliktais nazis pats par sevi neko liecināt nevar, es eju tās atvērt. Priekšā ir mana draudzene Megija. Viņa mani noklāj ar skūpstiem. Dzīve nav nemaz tik bēdīga, ka vajadzētu uzreiz domāt par tās izbeigšanu. Es Megiju ļoti mīlu. Viņa mani arī. Mēs kopā esam laimīgi. Vai arī neesam? Kādreiz viņa bija daudz jaunāka. Tas bija pirms pieciem gadiem. Tad mēs sākām satikties. Kopš tā laika viņa ir izmainījusies. Varbūt viņa mani vairs nemīl. Varbūt es nemīlu viņu. Šīs mūžīgās šaubas. Par spīti visam Megija ir ļoti skaista. Tur man šaubas nerodas. Taču viņa vairs nav tā, kas bija agrāk. Varbūt man vajadzētu viņu pamest? Vai arī piespiest viņu mani atstāt? Risinājumu atrast nav tik vienkārši.

Megija mani pazīst diezgan labi, vismaz man tā gribētos domāt. Viņa nekad man neliek izvēlēties. Es esmu piemērots diktatūrai. Megija man saka: “Velc mugurā strīpaino kreklu.” Es uzvelku. Nedrīkst domāt par to, ka man ir arī citi krekli. Megija saka: “Tev citu kreklu nav!” Viņai ir taisnība. Zināmā mērā. Es varu aizmirst par pārējiem krekliem. Bet es nevaru aizmirst par Mariju.

Es un Megija šovakar ejam uz restorānu. Tā Megija man saka. Es nevaru nepiekrist. Viņa atrisina daudzas manas dzīves problēmas. Hamlets bija muļķis. Viņam nevajadzēja domāt – būt vai nebūt, bet sameklēt stingru roku, kas viņam norādītu pareizo ceļu. Tāpēc es vaicāju Megijai, vai man vajag izdarīt pašnāvību. Megija man iesit pliķi pa kreiso vaigu. Es pagriežu labo. Viņa iesit arī pa to. Man patīk, kad viņa man dara pāri. Megija nekad nezaudē savaldību pilnībā.

Megija neatbalsta manu domu par pašnāvību. Es viņai izstāstu par Mariju. “Muļķības!” viņa saka, “tu mīli mani, bet par Mariju tev nav jādomā.” Es nevaru Megijai iebilst, taču mans prāts pretojas. “Bet avīzes raksts saka...” Megija ignorē manus argumentus. Viņa atkal man sit pa vaigu. Šoreiz nedaudz spēcīgāk. Smeldze ir patīkama, ja mani sit Megija. Es vēlētos, kaut arī Marija kādreiz būtu man iedevusi pliķi.

Mēs tomēr ejam uz restorānu. Megija izvēlas ēdienus, es tikai piekrtītoši māju ar galvu. Viņa ir tik gudra. Es nekad nevarētu izvēlēties starp vistas fileju un cūkgaļas karbonādi. Taču Marija baroja mazuli ar krūti. Man un Megijai bērnu nav. Viņa tos nevēlas. Es nezinu, kāds ir mans viedoklis.

Megija man kaut ko stāsta. Es viņā neklausos. Nevaru izdomāt, vai ir vērts. Sabiedrībā viņa mani nekad nepliķē, tikai zem galda iebiksta ar kāju. Jāklausās. Megijai darbā grūta diena, priekšnieks riebeklis. Amerikāņi atkal karo. Kā gan viņi var tā izlemt? Megija man nočukst, lai paskatos uz tipu pie blakus galdiņa. Viņš ir aizmidzis tieši zupas šķīvī. “Tas ir Jānis, datoriķis no mana darba”, saka Megija.

Kā es gribētu atgriezties piektajā klasē. Vai arī nē?