Kāds patiess notikums, kas no Kūtnieku Augusta biogrāfijas izgriezts ticis

Reiz nu arī Kūtniekam bija gana. Viņš nevarēja vairs paciest, ka pusdienām klāt kefīru deva tikai partijas biedriem, ka tikai partijieši drīkstēja piedzērušies naktī kaili staigāt pa pilsētas ielām, ka bez partijas biedra kartes pat nelaida uz jautrajām kompartijas sēdēm. Tā tas vairāk nevarēja turpināt. Šo netaisnību vajadzēja izlabot, jau saknē apkarot šo briesmīgo ļaunumu.

Tā nu Kūtnieku Augusts sadomāja, ka pienācis arī viņam laiks iestāties padomju sociālistiski komunistiski distruktīvajā partijā, ko jau sen bija paspējuši apdarīt visi viņa radi. Tad nu ar to savu lielo blattu (A2 formāta, neaprakstītu, tikko no tipogrāfijas) šis gāja pie lokālā kompartijas iecirkņa glavruka Staņislava Josifoviča Jēgera (kuru īsuma labad saukšu par Sī Džei Hanteru) un teica: "Biedri Sī Džei, es ļoti, ļoti gribu iestāties jūsu jaukajā partijā, jo uzskatu, ka padomju sociālistiski komunistiski distruktīvā partija ir visu labākā no visām partijām šīs zemes virsū." Biedris Hanters sadrūma, viņam nepatika, ka atklāti tika pieminēts, ka pasaulē ir arī citas partijas, tomēr, ieraudzījis no Kūtnieku Augusta kabatas ārā lienam lielā blata stūri, viņš nolēma savu viedokli pietaupīt kādai citai reizei. Kūtnieks, samanījis Hantera acīs pazibam domīgumu, ātri vien pārgāja pie mazāk intīmas tēmas kā dažādas partijas, proti, partijas biedriem pieejamajām privilēģijām.

Būdams izcili taktisks cilvēks, kas nevar tā atklāti pajautāt, ko viņam dos iestāšanās partijā, tādējādi likdams domāt, ka nestājas tajā sava aicinājuma dēļ, Kūtnieku Augusts Hanteram vaicāja: "Zini, Sī Džei, man te tāds sasāpējies jautājums: kāds mans paziņa stāstīja, ka partijas biedriem esot savas speciālas prieka mājas, kur varot tikt pat pie meitenēm no pūstošajām buržuju zemēm. Vai tā būtu tiesa?" Hanters aplaizīja lūpas, droši vien atcerēdamies... gardumu, ko pirms pāris nedēļām bija ieēdis pusdienās; viņš atlaidās ērtāk savā krēslā un samtainā balsī, nezināma iemesla dēļ ieskanoties arī kādai homoseksuālisma notij, pateica: "Jā... meitenes tā tik ir lieta... tas tik ir... pagājušajā nedēļā ar Ņikitu Sergejeviču aizbraucām un... uh kā... tas tik bija... bet," viņš pārgāja atpakaļ uz lietišķu toni, apjēdzis, ka nav gluži īstais laiks sākt pašapmierināties, "bet galvenais ir politiskā audzināšana, un šādas iestādes palīdz buržuju sievietēm iemācīt padomju dzīves augstākos punktus, un tas, ko teicu iepriekš, tas jums, biedri, tikai izlikās, patiesībā TĀ mūsu valstī nemaz nav, TO piekopj tikai pretpadomju elementi un pagātnes atliekas."

Kūtnieku Augusts līdzjūtīgi pamāja ar galvu, saprazdams Sī Džeja sarežģīto situāciju, un beidzot atcerējās, kālab vispār bija ieradies: "Gandrīz vai mūsu pamācošās sarunas laikā, kurā jūs neteicāt, to pēc kā tas izklausījās un to kā nemaz nav, es biju pilnīgi piemirsis, ka gribēju pavaicāt, kādi dokumenti man jāiesniedz, lai es tiktu ieskaitīts partijas biedros." Sī Džejs nokremšļojās, gandrīz jau pateica, ka ar tādu blatu, kāds kabatā Kūtnieku Augustam, nekādi dokumenti nav vajadzīgi, bet tad notvēra sevi pie domas, ka tas Augusts no viņa izvīlis tādas lietas, kuras labāk nevajadzētu atklāt, jo sevišķi par to Ņikitu Sergejeviču, tālab viņš nokremšļojās atkal un skarbā balsī pateica: "Tas nav nemaz tik viegli, kā dažādiem vieglprātīgiem subjektiem varētu likties," minēdams pēdējos vārdus, viņš ar acīm caururba Kūtnieka nez kādos rietumos iegādātās zvaigznes veida saules brilles, "tālab, baidīdamies, ka tik mūsu rindās neiekļūst kādi pāķu un lauķu ienaidnieki, mēs vienmēr veicam rūpīgu atlasi, kurā pieci uzticamākie biedri atlasa piemērotākos kandidātus uz pieņemšanu partijā. Lai varētu noteikt jūsu piemērotību, nepieciešami sekojoši dokumenti: PSRS pilsoņa pases kopija, izziņa no acu ārsta, ka labi saskatāt sarkano krāsu, rekomendācija no darba vietas, sievas vai kādas citas pretējā (ieteicams) dzimuma personas parakstīts dokuments par to, ka jums nerādās pret padomju savienību vērsti sapņi, lielā Tēvijas kara veterāna apliecības oriģināls, kas izsniegts jums pazīstamam cilvēkam un fotogrāfija, kurā esat redzams, piedalāmies partijas darbību slavinošā demonstrācijā. Nepieciešama arī zināšanu bagāža, tai skaitā, prasme noskaitīt desmit baušļus, kurus Ļeņins deva cilvēcei, padomju savienības tiesību bils un komunisma vēsture viduslaikos."

Kūtnieku Augusts stipri vien sadrūma, viņš nebija radis skraidīt pa dažādām iestādēm, vācot dokumentus. Viņš bija domājis, ja ir blats, tad neko vairāk nevajag, bet izrādās, vajag gan. Tad nu Augusts atvadījās no cienījamā biedra Sī Džeja un noskumis devās mājās. Tur viņš domās pārskatīja nepieciešamības sarakstu: pase viņam bija, nokopēt to nebija problēma, pie acu ārsta viņš varēja neiet, mediķos viņam bija blats, zīmi dabūt nebūtu problēma, bet tad nāca sarežģījums- rekomendācija no darba vietas.

Jā, dotajā mirklī oficiāla darba Kūtnieku Augustam nebija, protams, arī agrāk viņam tāds nebija bijis raksturīgs, pat neoficiālu darbu viņš nebija strādājis, bet tagad tas vērsās pret Kūtnieku Augustu. Bez darba nevarēja. Neviens kārtīgs padomju cilvēks, kuru uzņem partijā, nevar būt buržuju dīkdienis, tas būtu pret padomiskajiem principiem. Trīs dienas un vēl vairāk naktis Kūtnieks staigāja riņķiem pa savu istabu, plānodams, kur izraut darbu. Viņš galvā pārsijāja daudzus un dažādus variantus, bet neviens nelikās gana labs, iet par sētnieku viņš nevarēja, jo tad rītos būtu agri jāceļas, rūpnīcu strādniekiem ir pārāk vienmuļš darbs, kas tādam radošam cilvēkam kā Kūtnieku Augusts nederētu, radošu darbu, piem., satīriskajā žurnālā "Budža pasaule" jau varētu uzskatīt par nedaudz piemērotāku, bet Kūtnieku Augusts it ne pavisam nebija literāts, turklāt literātu rakstīta rekomendācija noteikti būtu gramatiski un stilistiski tik nabadzīga, ka tāda nemaz nederētu. Dibināt kādu mazu uzņēmumu, kurš gan neko sevišķu nedarītu, un sevi iecelt par tā priekšsēdi nebūtu sliktākais variants, bet ne padomijā, tur šādi privātā kapitāla pārstāvji nebija iecienīti.

Kad Kūtnieku Augusts bija atmetis arī domu kļūt par trolejbusa vadītāju, apzinādamies savu nespēju ievērot satiksmes notikumus, viņš jau grasījās krist izmisumā un varbūt pat galējībās, bet tad pēkšņi viņa istabā iezvanījās telefons, kurā viņam mīksta un maiga, bet ļoti uzstājīga nonosakāma dzimuma bals pateica viedu domu: "Dibini padomi! Padomju savienībā joprojām to pietrūkst." Kūtnieku Augusts tā arī nekad neuzzināja, kas bija šis mīklainais zvanītājs, lai gan viņš nemaz nemēģināja to noskaidrot. Bet padomu viņš ņēma vērā un jau nākamajā domā iesniedza dokumentus "Vispadomijas Internacionālās Sēņotāju Padomes" dibināšanai. Ātri vien visas vietējās partijas organizācijas sameklēja brīvprātīgi piespiestus proletāriešus, kas ar lielāko prieku iestājās vispārējā sēņotāju padomē. Kūtnieku Augusts sevi iecēla par šīs padomes genseku, un par labu gensekošanu dabūja itin pārliecinoši augstvērtīgu atsauksmi. Izdvesis priecīgu nopūtu par vieglo atsauksmes dabūšanas veidu, Kūtnieks drūmi nopūtās, kad atcerējās, ka viņam vēl nepieciešams sievas vai kādas citas pretējā (ieteicams) dzimuma personas parakstīts dokuments par... nu vispār jau vienreiz tas tika minēts.

Kūtnieku Augusts, kas pēc dabas bija svēts un ļoti tikumīgs cilvēks, lai arī tā nekad neuzvedās un šīs sava rakstura iezīmes nevienam neatklāja, nu bija nonācis pamatīgās sprukās. Pēdējā laikā visi viņa sakari bija bijuši ar ne sevišķi skaļi skandētu profesiju sievietēm, un no tādām saņemti dokumenti līdz mēdz nest arī kādu ne pārāk jauku slimību. Tāpēc Kūtnieku Augusts nolēma apprecēties, jā, Jūs teiksiet, viņš varēja taču dabūt arī mīļāko, bet Kūtnieku Augusts nebija tāds cilvēks, viņš nevarēja tā uzvesties. Sieva viņam patrāpījās itin lādzīga, ja neskaita to, ka viņa vai katru vakaru Augustam rīkoja skandālu un reizēm mēģināja pārgriezt sev vēnas, bet, vai nu par laimi vai arī ne, viņa bija dabas fenomens, kuram vēnas izpalika un tās aizstāja artērijas. Man nav zināms, kā viņa tā varēja pastāvēt, bet gadās jau arī daudz lielāki brīnumi. Augusta sieva tātad izmisīgi meklēja sevī kādu pārgriežamu vēniņu, bet viņai tā arī negadījās tādu atrast. Toties dokumentu parakstīt viņa varēja bez grūtībām, pagājušā gada autoavārijā viņa bija zaudējusi tikai kreiso roku, labajai nekas nekaitēja un tā bija tīri labi lietojama. Jums varētu rasties jautājums, kāpēc Augusts apprecēja šo dabas brīnumu, bet daiļliteratūra jau tāpēc tāda ir, lai atstātu neatbildētus jautājumus, ar kuriem lasītājam pārkarsēt savas smadzenes.

Ticis pie kārotā dokumenta, Kūtnieku Augusts pat nedomāja šķirties no sievas, cilvēkam, kas grasās kļūt par partijas biedru šāds fakts biogrāfijā kā šķiršanās, nemaz nepiestāvētu. Turklāt sieva vēlreiz izrādījās noderīga, viņa bija lielā Tēvijas kara veterāne un šajā karā bija zaudējusi dzirdi, tādējādi iegūdama vairākus apbalvojumus par drosmi un varonību, nevienam taču nelikās svarīgs tas apstāklis, ka šīs traumas cēlonis bija nepareizi pielietots tanka optiskā tēmekļa tīrīšanai domātais metilspirts. Ja jūs esat izglītoti ļaudis, tad droši vien zināsiet, ka šāds padzēriens parasti izraisa aklumu vai, labākajā gadījumā, nāvi, tālab varētu izbrīnīties par šādu dīvainu efektu, bet es jūs varu nomierināt, viss bija kārtībā, redzi viņa bija zaudējusi jau kādreiz senāk, pat viņa pati nezināja, kur. Kā lai arī nebūtu, bet Kūtnieku Augustam vairs atlika tikai viens niecīgs dokumentelis līdz iecerētā sapņa īstenošanai, patiesībā ne dokuments, bet bilde, kurā redzams, kā viņš piedalās demonstrācijā. Kūtnieks gan bija dažādu grupveida pasākumu cienītājs, bet demonstrācijās piedalīties viņam līdz šim nebija gadījies. Tā jau nebūtu liela bēda, demonstrācijas tais laikos notika vai ik dienas, kāda tad problēma, uz vienu no tām aiziet un tikt nobildētam. Bet atkal sarežģījumus radīja Kūtnieku Augusta dīvainā pārliecība, viņam bija paniskas bailes no strādniekiem, viņš vienkārši nevarēja ar tādiem piedalīties vienā demonstrācijā. Sarežģījumus radīja arī apstāklis, ka fotogrāfijai bija jābūt ievietotai kādā no pilsētas avīzēm, bet kuru katru demonstrācijas dalībnieku jau nefotografēja.

Taču Kūtnieku Augusts nebūtu Kūtnieku Augusts, ja viņš neatrisinātu šo uzdevumu. Kādā darba dienas rītā, kad strādnieki jau salīduši rūpnīcās un nespēj nevienam traucēt, viņš pilsētas centrā sapulcināja pārdesmit iecienītākās pilsētas ma(zvaigznīte)kas, apkāra tās ar sarkaniem transparentiem, kuri vēstīja dažādas labas domas, kā piem., "Piecgadi četros gados" vai "Es piederu proletariātam" un "Mani iegūt var tikai darba cilvēki". Pats Kūtnieku Augusts stājās demonstrācijas priekšgalā un vadīja to Augstākās Padomes ēkas virzienā. Šāda demonstrācija ieinteresēja vietējo presi, un nākamajā dienā Augusts uz plīvojošu sarkanu karogu (kas gan, saprotams, bildē šķita pelēki) fona bija redzams pašas ietekmīgākās avīzes "Partijai un vēlreiz Partijai" titullapā. Šo fotogrāfiju Kūtnieks izgrieza un pievienoja pārējiem iesniedzamajiem dokumentiem. Nav jāšaubās, ka visas biedra kartes saņemšanai nepieciešamās zināšanas Augustam jau bija galvā, viņš tomēr vēl reiz atsvaidzināja desmit Ļeņina baušļus.

Nezinādams jūsu politisko nostādni, katram gadījumam es tos jums šeit atkārtošu: "1.Komunistiskā partija ir vienīgā partija. 2.Citu partiju nav. 3.Tev būs Ļeņina vārdu vietā un nevietā minēt. 4.Tev būs piecgades plānu trijos gados izpildīt. 5.Tev būs Marksu, Engelsu un Toifelsu augstāk kā sevi pašu godāt, citādi mēs tevi nošausim. 6.Kad Dievs neļāva ēst ābolu, uzskatīdams cilvēku par zemāku būtni, tieši tad aizsākās šķiru cīņa. 7.Tev nebūs zagt, tev būs konfiscēt. 8.Tev nebūs nogalēt, tev būs izrēķināties ar šķiras ienaidniekiem. 9.Tev būs savu tuvāko nodot. 10.Tev nebūs sava tuvākā sievu iekārot, bet vienkārši to viņam palūgt." Baušļus atkārtojis, Kūtnieks aplika savu smalkāko sarkano kaklautu un aizgāja atkal viesos pie biedra Sī Džei Hantera. Dokumentus uzrādījis, viņš jau gribēja sākt klāstīt savas zināšanas, bet tad Sī Džei Hanters pēkšņi paziņoja, ka neko vairāk nevajag, lai tik šis ņem biedra karti un raksta iekšā tajā savu vārdu.

Kūtnieks paņēma karti, gribēja jau rakstīt, bet tad Hanters spalgi iekliedzās, kālab viņš tā darīja, man nav zināms, bet Kūtnieku no rakstīšanas tas atrāva. Sī Džei sakārtoja savu kaklautu un gļēvi noteica: "Jā, bet te, biedri, ir tāda kā problēmiņa, redz tas vārds, Kutnieks Avgust Avgustovič, tas neder, nu nav ne gara, ne padomisma, nu neder, tas nav tā, kā jābūt. Jums vajag jaunu vārdu, piemērām Lacis Vladimir Vilovič." Kūtnieku Augusts apsvēra, izsvēra un pārsvēra šo vārdu, tad noteica: "Ne, ne, ne, tas neder, kas tad es par Lacisu. Lacis, tas ir brutāli, es esmu attīstīts cilvēks, tāds vārds man neder. Tad jau labāk Marx Avgust Karlovič." Sī Džejam šāds vārds gan nelikās gluži piemērots, taču viņam bija bail, ka Augusts neizvēlas vēl ko riskantāku, tālab partijas biedra kartē tika ierakstīts Augusta Kārļa dēla Marksa vārds. Jaunizceptais Augusts Markss pateicās Hanteram par jauko sadarbību un aizsteidza atzīmēt savu iecelšanu partijas biedru rindās.

Pirmais, ko viņš izdarīja, Augusts Markss atmaskoja Vispasaules Internacionālo Sēņu Padomi kā buržuju zaņķi un bezvēsts pazudušajam Kūtnieku Augustam piesprieda nāvessodu, kas neklātienē tika izpildīts. Neģēlīgā buržuja pazušanu kaut daļēji mīkstināja fakts, ka bija palikusi viņa sieva Ļuboslava Ļuboslavovna, kurai piesprieda mūža ieslodzījumu neklātienē un nāves sodu klātienē.

Paveicis šos visnotaļ apsveicamos darbus, Markss varēja beidzot darīt to, par ko bija tik ilgi sapņojis. Viņš sapirkās milzīgos daudzumos kefīru, kas saturēja savu devu alkohola, no tā piedzērās un kails naktī staigāja pa pilsētas parkiem un partijas sēdēm. Viņš arī apmeklēja tos iestādījumus, par kuriem bija runājis ar Sī Džeju pirmajā tikšanās reizē, reiz viņam pat gadījās tur sastapt vienreiz pieminēto Ņikitu Sergejeviču, ar kuru viņš iedraudzējās un vēlāk ne reizi vien kopā ēda gardo kukurūzu piedzerdami kukurūzas kandžu. Kopš tā laika Marksu Augusts dzīvoja laimīgi līdz pat tam laikam, kad sabruka padomju savienība. Bet pēc tam Kūtnieku Augusts atguva savu veco vārdu, sāka audzēt rozes un turpināja dzīvot laimīgi.

Izlasījuši šo stāstu, jūs droši vien gribēsiet zināt, kur tajā meklējama kāda atziņa vai morāle, un atzīsiet, ka autors par to nemaz nav padomājis. Bet tā nemaz nav. Un šī atziņa ir gluži vienkārša- arī komunismam bija savas labās puses.