Dzīves skaņu celiņš

Pa radio skanēja Joy Division “Love will tear us apart”. Ignats uz mazliet norūsējušās pannas cepa vakardien vārītos kartupeļus. Kaut gan kartupeļi pirms cepšanas bija sadalīti (sagriezti), tā nebija mīlestība, kas tos sadalīja, bet gan virtuves nazis. Nekāds dižais baudas divīzijas cienītājs Ignats nebija, tad jau labāk viņam patika cepti kartupeļi.
Nē, mammu, es pats uztaisīšu brokastis, man šodien nekur nav jāsteidzas, gan es pats tikšu galā. Radio čerkstēja visnotaļ nebaudāmi. Draņķīga antena, padomāja Ignats. Vajadzēs droši vien kaut kad nopirkt jaunu aparātu, tad es varēšu vienmēr normāli klausīties raidījumu “Apsveicam!” Iespējams, tieši mīlestība pret sudrabkāzu apsveikumiem bija pie vainas tam, ka Ignats nemīlēja “Joy Division”.
“Ja es esmu aizvācis mazāko elementu, man nav ne jausmas, kur ir nākamais mazākais elements.” Man nav ne jausmas, kur ir nākamais mazākais elements. Man nav ne jausmas, kur palicis šķīvis. Droši vien, neesmu to nomazgājis un kaut kur nozūmējis. “Faktiski viss būs ar pakāpi nulle.”
Vajadzētu tā kā šodien beidzot mazliet pastrādāt. Mammai Ignats jau pēdējās pāris nedēļas izlikās rakstām kursadarbu. Reāli viņš darīja vienalga ko, izņemot kursadarba rakstīšanu. Darbā viņš bija paņēmis slimības lapu, gaužoties par hroniskām sāpēm gurnos, bet nekas kaut kā negribēja rakstīties. “Kursadarbs will tear me apart,” varētu dziedāt Ignats. Starp citu, vārdu Ignats var transformēt par Stinga. Tādā ziņā, ka Ignats pieder Stingam, tam, kas “Every breath you take”. Vai tādā ziņā, ka viņš bija sastindzis. Vai arī dzlekšņains.
Nē, šodien Ignatam strādāt negribējās. Mūžu dzīvu, mūžu tusē, neslikts sauklis. Varētu piezvanīt Vovam un noskaidrot, ko viņš dara. Vova (īstajā vārdā Valdis) strādāja par naktssargu kaut kādā HESā, bet pa dienu lielākoties zvilnēja pie teļļuka. “Aļo, Vova, davai aizšaujam šodien uz rautu Ragaciemā?” – “Nē, šodien pasaules čempis svarcelšanā. Man patīk siļnije ženščini, brauc labāk viens.” Braukt bez Vovas? Kā spirts bez etiķa. Nē, ne gluži bez etiķa, bez kaut kā cita.
Ledusskapī atradās pāris pudeles alus. Paņēmis tās, Ignats nolīda bēniņos pie datora. Kompis viņam jau pasen kā stāvēja bēniņos. Tāpēc, ka tā vajadzēja. Pieslēdzās serverim un ar pāris čomiem no Kauguriem uzrāva “HalfLife”. Geimošana bija Ignata dzīves sāls, lai gan viņš apzinājās, ka par profesionāli viņam nekad nekļūt. Kursā ar viņu kopā mācījās Rūdis Soboļevs, tas gan varētu dienās kļūt patiešām slavens. Pēc atklātā Vidzemes čempionāta Rūdi bija vienkārši apsēdusi prese, uzdeva desmitiem visdažādākos jautājumus. Ignatam neviens nekādus jautājumus neuzdeva – cerības uz tikšanu draftētam “World Gaming League” viņam bija mazākas par niecīgām.
Protams, WGL, bija pasaulē labākā geimeru līga, līdz ar to tajā latvietim iekļūt bija praktiski nereāli. Vienīgi Indulim Zvārgzdiņam bija izdevies tajā nostiprināties un aizvadīt pāris normālas sezonas, bet tas bija vēl septiņdesmito gadu beigās, kad līga bija nesen dibināta un profesionālo geimeru bija salīdzinoši maz. Cita lieta mūsdienās – laba līmeņa geimeri pelnīja vairāk kā pornozvaigznes un nopietni trenēties vajadzēja jau nu sākumskolas vecuma. Patiesībā jau arī Rūdis diez vai varētu nokļūt WGL, bet kaut kur Zviedristānā vai Rietumkrievijā viņš varētu arī pie kontrakta tikt.
Pašam Ignatam spīdēja vienīgi kāda otrā Reiha sestās līgas rūpnīcas amatieru komanda un iespēja skatīties uz profesionāļiem pa televizoru. Protams, arī tās nav sliktākās perspektīvas. Tā kā Ignatam bija vismaz apgūta obligātā sešu klašu izglītība, pārstrādāšana bērnu cīsiņos viņam nedraudēja, bet iesāktā otrā līmeņa izglītība pavēra tīri labas karjeras iespējas.
Tomēr cilvēkam, kas sapņo par WGL un skaistu sieviešu uzmanību, darbs rūpnīcā nevarētu sniegt gandarījumu. Tāpēc Ignatam kursadarbs arī nerakstījās, tāpēc arī viņš nolaidās tik zemu, ka spēlēja “HalfLife” ar puņķu tapām no Kauguru bērnudārza.
Mamma atkal piekasījās. “Semantiskais tīmeklis”... “Protege OWL plugin”... Ignatam par to visu nospļauties. Viņš gribēja būt līderis, gribēja būt izlases geimeris, nevis kaut kāds semantikas analītiķis ziepju fabrikā.
Ignats pateica mammai, es izeju, un izgāja. Nav ko sēdēt mājās, kad apkārt kūp dzīve. Protams, uz ielas jābūt uzmanīgam, ka tevi nesavāc protokola sargi. Par staigāšanu apkārt bez nepieciešamās PIN atļaujas sodi bija tik bargi, ka Ignats par tiem labāk nedomāja. Taču sēdēt mājās viņam arī negribējās. Kaut kur vārtrūmē Ļoļiks un HB2 bakstīja ar kociņu kaut kur atrastu sūdu. Citu dienu Ignats būtu viņiem piebiedrojies, bet šodien negribējās. Kāpēc tad viņš bija kalis no galvas visas tās Ulmaņa runas, ja vienīgais, kam viņš bija derīgs, bija sūda bakstīšana vārtrūmē?
Apmēram divu mezglu attālumā no Ignata mājas atradās bārs “Pie D.Irsas”, uz turieni Ignats arī gāja. Dāvis Irsa, kā to visi zināja, strādāja valdības uzdevumā, taču viņam bija tīri normāls alus. It īpaši, ja salīdzina ar to žļurgu, kas bija atrodama Ignata ledusskapī.
Divus alus, un bez šmaukšanās, Ignats teica bārmenim. Irsa nosmīkņāja bārdā, ko bija pielīmējis pie letes un, protams, Ignatu piešmauca. Pie galdiņa pa kreisi sēdēja pāris Ignatam pazīstami puiši no piektās klases – Teofīls Bīdermanis, Jākobs Zelčs, Ulle Mīkelā un Svens Rīdigers Līpmanis. Ar šo kompāniju Ignatam bija visai neskaidras attiecības. No vienas puses, kā vecākajam viņam bija tiesības šos laiku pa laikam iekaustīt un iekasēt pusdienas naudu. No otras puses, kompānijas līdera Teofīla Bīdermaņa māte bija viena no Vadoņa sievietēm, kas nostādīja viņu visai augstā sabiedriskā stāvoklī un līdz ar to deva Teofīlam un viņam tuvu stāvošām personām laiku pa laikam tumšā alejā pielavīties Ignatam no mugurpuses un viņu vidēji smagi piekaut, pie reizes atņemot jauno ziemas jaku. Taču pārējā laikā Ignatam ar septītās klases skolniekiem bija pilnīgi normālas attiecības.
Teofīls: hei, Ignat, piesēdi, šodien mēs izmaksājam alu. Ullem beidzot izdevies izvarot Svena māsu. Ignatam patiesībā visas tās izvarošanas padarīšanas īpaši nepatika, viņam kaut kā šķita, ka tur kaut kas nav īsti dabiski, bet alum nav ne vainas. Starp citu, vai tu zināji, ka šovakar vecajā angārā būs mahačs tetrī uz nāvi? Mēs dabūjām pa lēto biļetes no viena hanžas, bet tu jau varētu arī kā dalībnieks piedalīties. Protams, ja tev nav novītuši pauti no HalfLife rubīšanas. Ignats gan par to pēdējo apgalvojumu nebija pārliecināts, bet viņš neiebilda. Patiesībā – varētu taču vienu reizi pamēģināt. Īsti legālas gan tās sacensības nebija, bet toties tajās arī notika daudz nejaušību un pazīstami favorīti bieži zaudēja no nekurienes izlekušiem pretendentiem. Tādiem kā Ignats.
Kad Ignats nokļuva angārā, reibums bija sasniedzis maksimālo pakāpi. Pieteikties par dalībnieku bija pavisam vienkārši – jāaizpilda dalībnieka forma, jāapsolās zaudēšanas gadījumā atdot savas aknas ģenerālim Tikumam un tu jau biji nakts Tetra turnīra dalībnieks. Pirmajos raundos cīnījās cāļa svara kategoriju sportisti (Ignats bija pīles kategorijā), tāpēc īpaši interesantas cīņas nebija. Skatītāji arī vēl bija sanākuši diezgan nedaudz – cāļu grupā pat čempioniem nebija piekrišanas pie pretējā dzimuma un tikai reta geiminga entuziaste atļāva viņiem sevi izvarot (un arī tikai gadījumā, ja viņai nebija ne mazāko cerību uz kādu nopietnāku sportistu tuvību).
Beidzot pienāca laiks ringā iet Ignatam. Nu, ko – varbūt viņam lemts kļūt par Rokiju. Varbūt nav lemts. Bet vismaz tajā brīdī ruporos atkal skanēja “Love will tear us apart”.
Maybe it will. Maybe it won’t.