Pastaiga
Es gāju pa mežu. Mežs atradās tālu no pilsētas. Mežs bija aizbēdzis tālu no pilsētas. Pilsēta mežu bija izspiedusi. Agrāk mežs bija pilsētas vietā, tagad pilsēta bija meža vietā. Mežs nekad un nemūžam nebūs vairs tur, kur bijis. Mežs nenāk atpakaļ. Mežs nepiedod un neaizmirst. Nekad.
Es gāju pa mežu. Mani soļi bija smagi, jo man kājās bija zābaki. Zābaki sen nebija tīrīti, jo es biju sliņķis. Slinkumā es palaidos, jo man bija apnicis allaž darīt vienu un to pašu, man bija apnikusi ikdiena, zābaku tīrīšanas ikdiena. Es kādreiz biju strādājis par zābaku tīrītāju. Es tīrīju zābakus smalkiem un nesmalkiem kungiem. Bet tagad es zābakus netīrīju. Arī sev. Man negribējās atcerēties pagātni, tā bija pārāk pelēka, un zābaku tīrīšana bija mana pagātne.
Es gāju pa mežu. Es gāju viens. Viens kā mežs. Man patika iet pa mežu. Mežs ir draugs, mežs arī ir izspiests no pilsētas, gluži kā es, mežs mani saprot, un es saprotu mežu. Nevienu citu man nevajag, pastaiga pa mežu ir viss, pēc kā es tiecos. Sēžot uz zemes un skatoties uz saviem netīrajiem zābakiem, es allaž ievēroju uz tiem kādu meža fragmentiņu - kādu aizķērušos skuju vai kaut tikai nedaudz meža zemes. Es esmu meža cilvēks. Es esmu mežinieks.
Es gāju pa mežu. Un biju laimīgs. Man nav vajadzīgs, lai dziedātu putni, mani neuztrauc, vai tie vispār vēl mežā mājo. Man nevajag, lai mežā augtu koki. Man nevajag, lai mežā būtu sūnas. Es varētu iztikt, ja mežā neaugtu ogas un sēnes. Tas viss nav galvenais. Mežs ir mana stihija, mežs ir mans es. Ja es zinu, ka esmu mežā, es tur esmu, neatkarīgi no tā, vai es esmu mežā. Patiesībā es mežu vienmēr nēsāju līdz. Tieši tāpēc mežs nekad vairs nebūs tur, kur ir pilsēta. Es nekad nebūšu pilsētā, un tur nekad nebūs meža. Ja es atgrieztos pilsētā, pilsētā atgrieztos mežs. Bet es to negribu. Es labprātāk eju pa mežu un nekad neiegriežos pilsētās. Pilsētu vārti man ir slēgti, es esmu mežinieks. Un man tas gluži labi patīk.
Es gāju pa mežu. Pa mežu. Debesīs bija pelēki mākoņi. Un pēkšņi es iedomājos – cik žēl, ka neesmu pelēks ēzelis. Patiešām, žēl. Es gribētu būt ēzelis. Ēzelis ir pelēks, un ēzelis nedzīvo mežā. Tās būtu pārmaiņas. Es gribētu būt pelēks. Es gribētu būt ēzelis. Es gribētu būt pelēks ēzelis. Neviens man neuzspiestu savu viedokli, ēzelis ir brīvs, ēzelis nav saistīts. Es būtu ēzelis. Ēzelis nav dumjš, dumjš ir tas, kas uzskata ēzeli par dumju. Ja es būtu ēzelis, mani uzskatītu par dumju. Pelēks, dumjš ēzelis, tā par mani domātu. Bet par mani tāpat domā tāpat. Kāda atšķirība? Tā es būtu pelēks ēzelis, un man nevajadzētu kuram katram tīrīt zābakus, ar kuriem viņš bradā pa manu dvēseli. Neredzu atšķirību, vai zābaki, kas bradā manu dvēseli, ir nupat spodrināti, vai arī tie šķiet cūku kūti atrasti.
Es gāju pa mežu, un zem manām smagajām kājām čaukstēja lapas. Bija pelēka diena. Un es biju pelēks. Un es varbūt biju ēzelis. Man pretī nāca ēzelis. Ēzelis nebiju es. Ēzelis bija ēzelis. Es ēzeli uzrunāju. Es ēzelim vaicāju, vai es varu būt ēzelis. Ēzelis neapstājās. Ēzelis man pagāja garām. Ēzelis aizgāja prom. Bet es stāvēju kā ēzelis un nezināju ko darīt.
Es joprojām stāvu turpat un domāju, kāpēc ēzelis neapstājās. Reizēm man garām paiet kāds cilvēks, reizēm kāds ēzelis. Parasti abi ir apvienoti vienā. Neviens neapstājas. Bet es stāvu uz vietas un zinu, ka nekad un nemūžam vairs neiešu pa mežu. Es stāvēšu kā ēzelis un spītīgi nekustēšos no vietas. Es netīrīšu svešus zābakus. Lai citi tīra svešus zābakus, lai citi iet pa mežu. Es stāvēšu kā stāvējis. Es gaidīšu nākam ēzeli. Es viņam vaicāšu, vai esmu ēzelis. Un viņš man atbildēs. Jo mežā aug koki, un es stāvu gaidām ēzeli. Un zābaki tomēr ir jātīra. Arī tad, kad tie ir ieminuši dvēselē.