Pavasaris pūta tauri
Tur stāvēji tu ar skatienu cieši pievērstu divām milzīgām akmens sejām, kas raudzījās viena otrā, patiesībā neskatīdamies nekur. Bet varbūt tās abas bija vienas kopīgas sejas divas puses - labā un ļaunā, tikumiskā un nekrietnā, vai arī viena un vēl viena. Tu biji tērpusies īsos melnos svārciņos un kurpēm tavās kājās bija augsti papēži Neko precīzāk es no savas vietas redzēt nevarēju. Ar visu to, ka tā biji tu, es nevarēju tā pilnīgi novērst skatienu no lielās sejas, gaidīdams kādu zīmi. Tā varētu būt pamirkšķināšana ar aci vai viegls, tikko jaušams smaids vienā lūpas kaktiņā. Vismaz tādas zīmes parasti devi tu.
Bet lai paliek seja. Es tevi pasaucu vārdā, kāds tas lai arī nebūtu. Un tu atsaucies. Mana sirds sāka sisties straujāk. Biju kliedzis mazliet par skaļu, tādēļ. Tu pagriezies pret mani ar seju. Pievēršot muguru lielajai sejai. Ja man būtu tik lielas acis, es tevi varētu redzēt daudz labāk. Tu man uzsmaidīji un pateici: "Vai tas viss nav skaisti?" Man nebija vārdu, ko tev atbildēt. Pa galvu maisījās dažādi gadskaitļi, formulas, avīžu virsraksti, bet visā plašajā klāstā neatradās neviens vārds, kuru es varētu pateikt tev. Kaut ko neskaidri nomurmināju, tā pa vidu starp "Šangrī-lā" un "parciālā integrēšana". Tu man teici, es esot tik ļoti, ļoti gudrs, ka es droši vien esot laimīgs. Kāds gan laimei sakars ar prātu? Kāds gan vispār kaut kam ar kaut ko sakars? Cilvēks tāpat ir tikai marionete, kuru kāds jukušais, visbiežāk viņš pats, rausta aiz aukliņām, liekot teikt un darīt muļķības, kuras pēc tam gan var nožēlot, bet ne novērst.
Vai es to domāju pie sevis vai sviedu šo informāciju arī tavās acīs, nudien nevaru pateikt. Bet tu pateici, ka ar seju esot jautrāk nekā ar mani. Tu atkal aizgriezies projām. Bet tava plauksta joprojām palika manējā. Roka man bija piesvīdusi un arī netīra. Es biju aizķēries aiz saknes un pakritis. Tas man atgadījās skrējienā pakaļ tev. Ja no zemes tavā priekšā nebūtu izaugusi seja, es tevi tā arī nebūtu panācis. Taču tagad seja man tevi atņēma. Tā parasti gadās. Nezinu, kur lai meklēju vainu - manī vai sevī. Es varētu būt laimīgs, ja vienmēr nebūtu beigu. Šķiet, ka spēle tā arī beigsies ar viens pret nulli manā labā, bet pēdējā minūte atgadās nevajadzīgs noteikumu pārkāpums, tam seko sarkanā kartiņa, bumba manos vārtos, papildlaiks, zaudējums. Sākumā viss ir labi, bet tad pamazām es pazaudēju ceļu zem kājām un atklāju sevi sešas pēdas zem zemes. Tad ir atkal jārokas laukā, jātīra no sevis nost dubļi un jāmēģina sākt no gala, lai atkal zaudētu.
Vai tev reizēm nešķiet, ka būtu labāk, ja mēs pa šo riņķa līniju ietu vienā virzienā, nevis tikai reizēm satiktos, lai atkal varētu pašķīst nost? Ja taka būtu pārāk šaura, lai varētu pa to iet blakus, es varētu iet tev aiz muguras, man tāpat nepatīk rādīt ceļu. Taču tu mani vairs nevari dzirdēt. Tu esi aizgājusi pārāk tālu, lai ar pašu skaļāko kliedzienu es varētu atsaukt tevi atpakaļ. Kāpēc tagad, kad nekas tam netraucētu, es vairs nedomāju par Burundi ģeopolitisko situāciju un Linusa Torvalda lomu kibernētikas standartu izstrādē? Par to man gribas runāt tikai ar tevi, kaut gan es zinu, ka tevi tas neinteresē. Mani jau patiesībā arī, bet tāds es reiz esmu. Es spēlēju šajā absurdajā izrādē kaut kādu pavisam nejēdzīgu lomu, scenāristu vajadzētu par tādu pakārt. Ja es pats varētu izvēlēties savu lomu, es būtu sevi salipinājis divus metrus garu, blondiem matiem, princi, rokzvaigzni, filozofu, pasaules čempionu futbolā, kas mācētu runāt dzejā un pārvērst vīnu ūdenī un kustināt gurnus labāk nekā Elviss. Taču nē, protams, man vajag atainot tieši sevi. Lieliska izvēle, vai ne?
Kāpēc gan tu atkal izslīdi no manām rokām? Vai tas tādēļ, ka es neesmu pietiekami jauks, vai arī man vajadzētu tevi sist? Kāpēc gan vienmēr lietus sāk līt tieši tad, kad es izeju atklātā laukā ar nupat izveidotu frizūru? Droši vien, tas tāpēc, ka man nepatīk staigāt slapjos apavos. Nekad neesmu apvaicājies, kas patīk tev. Laikam jau esmu mazliet egoists, tā nedaudz, ar to pat nevarētu piepildīt mazu sūklīti, kuru pēc tam izspiest izlietnē un tad ar to pārbraukt pa drupačām klāto galdu.
Zini, man laikam tomēr ir atbilde. Tas viss nemaz nav skaisti. Sāpīgi gan ir to atzīt, taču tā tas reiz ir. Kā citādi gan varētu būt? Manā rokā tavējās nav. Fakts. Toties tajā ir skaista vinila plate, no kuras vāka manī raugās divas sejas, kas varbūt ir viena un tā pati. Tu stāvi ar muguru pret mani, es varu redzēt tikai tavus īsos svārciņus, toties varu būt mierīgs, no turienes tu neaizbēgsi un vienmēr būsi manā redzes lokā...
Saule ir jau norietējusi, seja ir ierauta tumsā. Tikai ar piepūli es varu iztēloties, ka tai ir tavi vaibsti. Plate klusām san, kā no milzīga tāluma atnesot zvana skaņas. Turot roku pie maigiem rugājiem klātā zoda, es skatos uz priekšu, būtībā pat necenšoties kaut ko redzēt, tā arī nesapratis, vai tas viss ir tikai fikcija vai tomēr mirāža.