Kūtnieku Augusts dēkās pazemē
Reiz senos laikos dzīvojis kāds Kūtnieku Augusts. Visā sādžā viņš bija izslavēts par drosmīgu vīru un varenu karotāju. Kā jau kārtīgam varonim pieklājas, no jebkādiem sīkākiem darbiem Kūtnieku Augusts tika atbrīvots. Savu brīvo laiku viņš pavadīja gan šā, gan tā, bet reiz viņš nonāca pie pamestas akas. Aka bija tik sausa, ka tajā skatoties, Kūtniekam sāka izžūt acis. Viņš iespļāva akā un no akas galvu izbāza pūķis. Pūķim trejdeviņu galvu vietā bija tikai viena, taču ar tā bija tik baiga, ka citu vīru pēc tam vairs kājās nedabūtu, bet Kūtnieku Augustam nekas nekaitēja. Kūtnieks tikai pūķim apvaicājās, vai akā atrodamas kādas karaļmeitas. Pūķis, viltīgs būdams, atbildēja, ka viņš jau neko par šādām tādām karaļmeitām nezinot, viņa specializācija esot kibernētika, viņš pat varot Kūtniekam parādīt savu datoru. Augusts jau arī nebija no muļķu mājām, viņš atteica, ka bez karaļmeitām viņš ar pūķi necīnīsies. Kur ta dzirdēts, ka varonis ar pūķi tāpat vien kautos. Ja nebūtu bijis to sievišķu, pūķi un cīnītāji būtu bijuši labum labie draugi, bet tā- nekā. Pūķis negribēja laist garām iespēju tikt nogalinātam, tāpēc atzinās Kūtniekam, ka nesen bija nomakšķerējis dažas no pašām labākajām karaļmeitām. Kūtnieks nu sapriecājās un uzsāka cīņu ar pūķi. Pūķis gan īpaši necīnījās, jo jau kopš agras bērnības māte bija viņam mācījusi, ka pūķi nekad neuzvar varoņus, jo pūķi nemēdz būt pasakas galvenie varoņi. Turklāt nomirt no varoņa rokas esot arī daudz prestižāk, nekā, piemēram, no iesnām. Tāpēc tad arī pūķis atļāva Augustam sevi nogalēt.
Augusts iztaisīja no pūķa ādas garum garu virvi un nolaidās akas dibenā. Viņš tikko bija paspējis atraisīties no virves, sāka jau lūkoties apkārt, kad ievēroja, ka kāds virvi jau ir nospēris. Tādi nu gadījušies tie laiki- tikko vairs nav piesiets, tā ir jau nosperts. Kūtnieks nolamājās tik skaļi, ka akas vāks aizkrita ciet un viņš iegrima pilnīgā tumsā. Piepeši Augusts ieraudzīja gaismu- tālumā pazemē lēca saule. Kūtnieks izlauza ar rokām plašu eju un devās pretī saulei. Viņš gāja septiņas naktis un astoņas dienas, pārtikdams no nogalētā pūķa gaļas vien, līdz nonāca pie pussabrukušas būdeles. Kūtnieks nekad nebija dzirdējis, ka šādās būdās varētu atrast daiļas karaļmeitas, tāpēc turpināja savu gaitu. Viņš nogāja vēl astoņas naktis un septiņas dienas, līdz nonāca pie būdeles, kas knapi vairs turējās kopā un grasījās jau sabrukt. Kūtnieks arī pie šīs būdeles neapstājās, bet pēc vēl septiņām dienām un naktīm viņš nonāca pie būdeles, kurai blakus stāvot i šķaudīt nevajadzētu, pretējā gadījumā Diess vien zina, kas atgadīties varētu. Kūtnieks labprāt ietu vēl tāļāki, bet pūķa gaļa bija beigusies un Augustam gribējās ēst, tāpēc viņš atvēra būdeles durvis un iegāja iekšā. Durvis, tās vaļā verot, izkrita no eņģēm, bet Augustam tas raizes neradīja- nebija jau viņa būda. Būdelē nebija itin nekā tikai viena lāviņa, cilvēka arī neviena nemanīja. Kūtnieks piepeši sajutās noguris un nolikās uz lāviņas atpūsties. Nemanot viņš iegrima dziļā miegā. Pamostoties viņš ieraudzīja, ka viņam blakus uz lāviņas iekārtojusies pati skaistākā no visām jelkad redzētajām karaļmeitām. Tā nu pagāja dienas un naktis, bet Kūtnieks pat i nedomāja stūrēt uz mājas pusi. Reiz viņš iedomājās pajautāt, kālab tad karaļmeita dzīvo būdelē un nevis pilī ar septiņām atslēgām. Karaļmeita sāka gauži raudāt un atzinās, ka pienākuši bargi laiki, samazināts pasakas finansējums, tāpēc arī dekorācijas neesot vairs pa kabatai. Tad Kūtnieks iedomājās, ka viņam pašam arī nauda vajadzīga kā ēst, lai varētu nomaksāt visus laika gaitā sakrājušos parādus. Ta nu Augusts sataisījās mērot ceļu uz dzimto pusi. Karaļmeita gan raudāja un žēlojās, ka Kūtnieks viņu nedrīkstot pamest, bet Augusts bija nepielaužams. Ja jāiet, tad jāiet. Kādu dieniņu viņš gan ciemā padzīvoties vēl varētu, bet ilgāk- nē un vēlreiz nē. Sacīts darīts- jau pēc mēneša Kūtnieks pameta karaļmeitu, kuras asaras radīja pasaules jūras un okeānus. Kūtnieks viņu pēdējo reizi apskāva un lika kājas pār pleciem- viņam jau bija pieredze ar meitiešiem, kas nelaiž vaļā. Atceļā Kūtnieks pakavējās arī abās pārējās būdiņās, kur bija atrodamas samērā lietojamas karaļmeitas. Tā nu tomēr reiz viņš nonāca akā, kur bija sācis savu ceļojumu. Augustam par lielu pārsteigumu, virves zaglis izrādījās nospēris arī akas vāku, tāpēc Augusta mobilais telefons uztvēra signālus un viņš varēja piezvanīt draugiem, lai izpesta viņu no šīs bedres. Drīz vien Augustu atbrīvoja un viņš kā varonis atgriezās dzimtajā ciematā. Tad nu Augusts ilgi stāstīja par saviem piedzīvojumiem pazemē, druskuci piemelojot, šo to noslēpjot. Visi cieminieki klausījās vaļējām mutēm, bet tad nu nāca nelaime. Atbrauca viens no Kūtnieka kreditoriem. Augusts nezināja, ko nu darīt, bet tad viens biedris šim deva tādu ieteikumu, kas vēlāk izmainīja visu Kūtnieka dzīvi. Un proti- viņš nodibināja pirmo pazemes prieka māju. Karaļmeitas savam atpestītājam no pūķa atteikt jau nevarēja, tāpēc Augusts īsā laikā kļuva bagāts vīrs. Un tāds viņš ir vēl tagad. Ja Jums kādreiz gadās pabūt tajā pusē, neaizmirstiet apmeklēt slaveno Kūtnieku aku un tās ne mazāk slaveno atpūtas centru.