Vēl viena niecīga plaisa dzīves lielceļā

Kad es ieskatījos spogulī, man palika nelabi. Es biju sažuvis un zaudējis dzirksti acīs, manī nekūsāja enerģija, es tikai skumīgi vēros pats sev pretī, izjuzdams sāpes, savu izskatu redzēdams. Mani garie mati mēnešiem ilgi nebija tikuši mazgāti, acis izskatījās duļķainas un mērķi zaudējušas. Es nevarēju pasmaidīt, cik ļoti lai arī nemēģinātu to izdarīt. Es nekad nebiju rēķinājies ar to, ka tas viss varētu kādreiz noiet tik tālu.

Agrāk viss izskatījās gluži savādāk. Bērnības dienās es neizcēlos ar sevišķām prāta spējām, kādām fiziskām dotībām vai sevišķu skaistumu, tomēr mana dzīve bija visai laimīga. Man bija daudz draugu, ar kuriem kopā es jautri pavadīju laiku, neapzinādamies, ka tas nevarēja turpināties mūžīgi. Pusaudža gadus es pārvarēju bez sevišķām krīzēm, dažas reizes gan biju nonācis izmisumā un jau grasījies pārgriezt sev rīkli, bet kāds iekšējs spēks mani allaž bija atturējis. Man bija gluži jauka draudzene, kuras vārdu pa šo laiku gan esmu paspējis piemirst, bet jaukums mūžam paliks manā atmiņā. Cik banāli tas lai arī neizklausītos, manās ausīs joprojām bieži skan viņas vārdi: "Pasmaidi! Tu vari būt nabags, tu vari būt iemīts zemē, tevi var neviens nemīlēt, bet tu vienmēr vari pasmaidīt, un tavai sirdij kļūs siltāk!" Tagad es pat vairs pasmaidīt nevaru. Es nezinu, kāpēc es savu draudzeni pazaudēju. Kādu dienu, kad mums bija norunāta satikšanās, man no iepriekšējā vakara baļļuka sāpēja galva un es nezināju, ko iesākt ar tām divām meičām, kuras biju atradis savā dzīvoklī. Tāpēc es uz satikšanos neaizgāju un vēlāk necentos savu jauko draudzeni uzmeklēt. Varbūt viņa apvainojās par manu uzvedību un aiz bēdām noslīcinājās pilsētas upē, varbūt viņa ar vecu miljonāru aizbrauca baudīt dzīvi uz Havaju salām, bet varbūt viņa visu šo laiku ir palikusi šajā pat pilsētā un paslepu vērojusi manu dzīvi.

Tolaik bija sešdesmitie gadi - mēs visi skraidījām apkārt kā miera vēstneši, publiski mīlējāmies pilsētas parkos un pastāvīgi bijām absolūtā bezfilmā. Es aizmirsu, kur dzīvoja mani vecāki un kā viņus sauca, kļuvu par savējo vietējā puķu bērnu pulciņā. Neviens no mums nestrādāja un arī negribēja strādāt. Badā mēs nemirām, nauda nāca pati no sevis, un nebija arī iemesla meklēt kādu citu dzīves ceļu. Pamazām es nonācu atkarībā no narkotikām - tas viss bija iesācies gluži nevainīgi - kāds mans paziņa rīkoja ballīti un ierosināja visiem kopā sašļircēties, lai atbrīvotos no sabiedrības nevajadzīgo normu žņaugiem. Mani sabiedrība ar savām morāles normām kaitināja, un es nevarēju atteikties. Vēlāk šādas ballītes mans paziņa sāka rīkot katru vakaru. Neviens no mums par devām nemaksāja, kaut kur atradās visu šo darbību patrons, kurš arī sponsorēja mūsu pasākumus. To, ka es nonācu atkarībā, es uzreiz neievēroju. Tas man kļuva skaidrs tikai tad, kad par kaut ko tiku uz diviem mēnešiem ietupināts pilsētas cietumā. Tur es gandrīz nomiru, jo nevarēju iztikt bez kārtējās devas. Šis cietumā pavadītais laiks man palicis atmiņā kā briesmīgākais posms manā mūžā un kā viens no tiem posmiem, no kuriem es joprojām es neesmu pilnīgi visu aizmirsis.

Pēc kāda laika mani no cietuma atbrīvoja - es nezinu, vai biju izcietis man piespriesto soda laiku, vai kāds man bija palīdzējis tikt brīvībā. Darba man, protams, joprojām nebija, kur lai tāds cietumnieks kā es atrastu darbu. Visi mūsējie pa manu prombūtnes laiku arī bija iznīdēti, parkus apsargāja suņi un nejauki tipi ar lielām vālēm, kas izmantoja katru iespēju iekraut tādam nabaga velnam kā man pa galvu.

Kādu laiku mēģināju slapstīties pa vārtrūmēm un pilsētas nomalēm, bet arī tur mani vienmēr atrada. Es jutos kā vispārējas uzmanības centrā, kaut gan neviens cilvēks uz ielas mani nekad neuzrunāja un ja es kādu mēģināju uzrunāt, šis cilvēks skrēja prom. Pārtiku es no sabiedrības atkritumiem, kuri citiem ļaudīm nešķita labi diezgan. Visi patroni bija nozuduši, kādreizējie hipiji bija aizgājuši pie frizieriem un atļāvuši nošķērēt savus matus. Manējie gan vēl bija man uz galvas, tie, protams, nebija sevišķi tīri vai veselīgi, bet vismaz tie nebija ielikti spilvenos riebīgajam sabiedrības krējumam, kas sen jau bija saskābis, bet pats to vēl joprojām neapzinājās.

Es sāku strādāt par pārdevēju avīžu kioskā. Tā gan bija atkāpšanās no kādreiz nepārkāpjamajiem principiem, bet ārā ziemā bija visai auksts, kamēr kioskā aukstumā varēja arī izturēt. Pats es nekad nelasīju to, ko pārdevu, es neticēju presei un neticu tai joprojām. Visās cigarešu paciņās, kuras varēja iegādāties manā kioskā, allaž izrādījās, ka ir par vienu, divām cigaretēm mazāk nekā rakstīts virsū. Iespējams, tā bija nejaušība, varbūt atkal tas biju es, kas bija cigaretes izsmēķējis, to nevienam nekad neizdosies uzzināt.

Kādu dienu, kad es mierīgi snauduļo savā būdiņā, jo pircēji visas dienas garumā nebija rādījušies, kāds pieklauvēja pie būdiņas durvīm. Draugu, kas varētu sadomāt mani darbā apmeklēt, man nebija. Savu draudzeni, kā jau reiz minēju, biju pazaudējis. Man nebija ne mazākās nojautas, kas varētu būt sadomājis pie manis iegriezties. Atslēdzu vaļā durvis, un pa tām iekšā iespraucās vējš. Pie durvīm neviena nebija. Tā es jau arī domāju, kālab būtu pie manis kādam jānāk.

Es nebiju paspējis vēl atsēsties atpakaļ krēslā, kad atkal klauvēja. Katram gadījumam es paņēmu rokā žileti, ja izrādītos, ka manā kioskā sadomājis iebrukt maniakāls slepkava. Piesardzīgi atvēru vaļā durvis, un atkal iekšā ienāca tikai vējš. Maniakālais slepkava laikam bija viltīgāks par mani. Pietika man apsēsties vietā, kad atkal atskanēja klauvējiens…

Pēc septiņpadsmitās reizes, kad neviens tā arī nebija aiz durvīs ieraugāms, es nolēmu vairāk nereaģēt. Klauvēšana kļuva nepārtraukta, bet es tomēr mēģināju aizmigt, lai arī bez sevišķiem panākumiem.

Kā varēja noprast, klauvētājs sāka kļūt uzstājīgs. Tāda nojauta man radās pēc tam, kad pirmo reizi pa durvīm tika sists ar kāju. Kiosks nebūt nebija taisīts no droša materiāla, tāpēc šāda sišana ar kāju pa tā durvīm varēja beigties nelabi. Bet mani tas tik ļoti neuztrauca, man negribējās kārtējo reizi pārliecināties, ka pie durvīm atkal neviena nav, tāpēc es turpināju puslīdz mierīgi snauduļot. Tomēr sitieni pa durvīm turpinājās, un gluži loģiskā veidā pēc kāda brīža durvis ar pamatīgu blākšķi uzkrita man virsū.

Es nebiju cietis sevišķi smagi. Man pat izdevās izlīst no durvju apakšas. Tas gan bija prasījis zināmu laiku, tāpēc iebrucējs vai iebrucēji, kādā skaitā viņi lai arī nebūtu bijuši, jau bija paspējuši tikt projām. Kioskā cietušas bija tikai izlauztās durvis, pat stikli bija pataupīti. Mani tas pārsteidza. Kad es pats vēl neilgi pirms cietuma biju piedalījies kiosku demolēšanā, mēs allaž kioskiem sākumā pielaidām uguni un tad liesmās cepām veģetārās desiņas. Tomēr gluži neskarts mans kiosks nebija – pazudusi bija mana iecienītākā avīze, kuras nosaukumu es, protams, neminēšu, jo šī avīze sen vairs nepastāv un es arī neatceros, kā tā saucās un kādā valodā tā iznāca.

Kaut arī šīs notikums mani nebija sevišķi pārbiedējis, darbu kioskā es tomēr pametu. Nedaudz naudas biju paspējis iekrāt, tāpēc pāris nedēļas man vēl bija arī iespēja paēst. Tad gan šī iespēja pazuda, un man nācās neēst. Tas nepadevās viegli, tomēr tāds reiz bija mans ceļš.

Viens labs draugs, vismaz par tādu viņš uzdevās, man ieteica ubagot. Viņš teica: “Kur citur tu dabūsi naudu? Strādāt tev negribās, radu, kas atbalstītu tev nav, politikā tu netiec, ej ubagot!” Un es aizgāju arī. Nekādu naudu gan es nedabūju, vieta laikam bija pārāk vientuļa. Bet man negribējās izlekt. Es nevienam netraucēju, cietumā atgriezties dižas vēlmes nebija, tāpēc ubagoju kādā aizaugušā pagalmā, kurā bija grūti pabrist pa garo zāli. Varētu pat gadīties, ka neviens arī neievēroja manu ubagošanu, taču es jau nedzinos pēc slavas. Mani gluži apmierināja dzīve tāda, kāda tā bija. Ko tad es varēju vairāk prasīt? Man bija gandrīz darbs, vismaz nebija garlaicīgi, protams, interesanti jau arī nebija, bet lai nu tas viss paliek, neko jau padarīt nevar.

Un tā tas tikpat labi arī turpinātos, ja es nebūtu iemīlējies. Tas gadījās gluži spontāni. Tik traks es jau, protams, nebiju, lai iemīlētos apzināti. Tā tik vēl trūka – šitādu riebeklību pašam sev kaklā kraut! Bet es tomēr iemīlējos. Viņa bija visai jauka, cik nu jauka vispār var būt sieviete, kurā izdodas iemīlēties. Nē, viņa jau nebija gluži neglīta, viņa pat nebija krople, kāju, roku un citādi skaits viņai bija normā, bet nu, kaut kā pietrūka. Satiku es viņu pa ceļam uz darbu. Saruna sākas gluži nejauši, viņa steidzās un aizķērās aiz manas kurpes atsējušās šņores, pakrita, un mazliet sadauzīja degunu, bet patiešām tikai mazliet. Kā lai arī nebūtu, es viņai piedāvāju noslaucīt asinis manā kreklā, kas tāpat neko tīrs nebija. Viņa piekrita, jo bija jau paspējusi manī iemīlēties. Laikam es viņai biju licies glīts – dīvaini gan, es pats jau tolaik biju ievērojis, ka varētu sākt piestrādāt par skeletu kādā mācību iestādē.

Viņa man pajautāja, vai esmu precējies. Es atbildēju, ka no šī lāsta esmu izbēdzis uz visiem laikiem, jo nemaz nevarētu atļauties samaksāt par precībām. Tāpēc viņa man pavaicāja, kur tad es strādāju, ka esmu tik nabadzīgs. Būdams visai runīgā noskaņojumā, atklāju, ka mans darbs nav darbs tiešā veidā, ka es ubagoju pamestā pagalmā. Izrādījās, ka viņas nodarbe nebija diži savādāka – viņa strādāja valsts iestādē. Atvadoties viņa man pavaicāja manu vārdu. Es gluži apstulbu – nebiju ievērojis, ka biju to aizmirsis. Kādu laiciņu padomājis, pateicu, ka man nepatīk, ka mani sauc vārdā. Viņai tas likās saprotami un viņa jautāja, kā tad man patīk tikt sauktam. Nebiju rēķinājies, ka viņa varētu tā pajautāt, tāpēc atbildēju pirmo, kas man ienāca prātā: “Sauc mani par Arti!” Nezinu, kas mani pamudināja izvēlēties šādu vārdu, nekad neesmu pazinis nevienu vienīgu cilvēku ar šādu vārdu, pat nezinu, vai tādi vispār eksistē. Artis! Kas tas par vārdu! Droši vien, jau biju saslimis ar to Sibīrijas mīlestību, ja jau varēju pateikt kaut ko tik stulbu. Bet viņa teica, ka tas esot skaists vārds.

Lai nebūtu nepieklājīgs, pavaicāju arī pēc viņas vārda. “Melissa,” viņa teica. Tā tad arī sauca to slimību, kas man piemetās – Melissa. Par nožēlu es ilgi neievēroju, ka neesmu vesels. Kad viņa man piedāvāja vietu savā dzīvoklī, es nenojautu tajā neko dīvainu – es taču biju bezpajumtnieks, un tuvojās ziema. Ka mani kontakti ar viņu neaprobežojās tikai ar sarunām un tējas dzeršanu vien, tur jau arī nebija nekā dīvaina – kā nekā dzīvoklī bija tikai viena istaba un tajā tikai viena gulta. Bet tad viņa man paziņoja, ka man dzīvokli esot jāatstāj, jo viņas draugam beidzoties ieslodzījuma laiks. Es samierinājos ar šo faktu, nebija jau pirmā reize, kad nācās mainīt dzīves vietu. Bet nezināmu iemeslu dēļ man bija grūti no viņas šķirties. Es biju pie viņas pieradis, kaut gan man nepatika, ka viņa mani sauca par Arti un gribēja, lai es viņu sauktu par Melisu. Bet es viņā biju, sasodīts, iemīlējies. Un es pat vēlējos ar notekcauruli nogalināt viņas draugu, kas turklāt vēl arī bija veselus divus metrus garš tizlenis, kas droši vien bija ielikts cietumā par ielas šķērsošanu neatļautā vietā. Un kā viņa varēja dzīvot ar tādu, to es joprojām nesaprotu. Es taču viņu mīlēju, bet tas viņas draugs cauru dienu sēdēja vienā T-kreklā uz grīdas un rakstīja dzejoļus. Kā es neieredzu dzeju! Tā ir tik salkana, banāla un bezjēdzīga, bet viņas drauga dzeja bija sliktākais dzejas paraugs. Pat kreoliešu šamanis (kas tas tāds lai arī nebūtu) nevarētu bez pārteikšanās nolasīt kaut rindiņu šīs dzejas, kuru, saprotams, nekad nemēdza izdot, taču viņai tieši tāds patika. Kāda tad man bija vaina – es arī biju sēdējis cietumā, es biju bezdarbnieks un ubags – tāpat kā viņš, kāpēc tad viņa visa tika viņam, kamēr man tikai reizi divās nedēļās, kad viņš visas dienas garumā lūdzās kādas avīzes redaktoru, lai tas publicētu kaut vienu viņa dzejoli.

Mani šī mīlestība grasījās nobeigt, un es nekādi nevarēju tikt atkal brīvs. Es gribēju bēgt uz svešām zemēm, lai man viņu vairs nekad nebūtu jāredz, jo es nevarēju skatīties, kā viņu laiza tas tizlenis, kas pat nemācēja rakstīt dzeju. Vienreiz es viņas draugu patiešām iekaustīju. Notekcaurules gan man nebija pa rokai, es viņam pāris reizes uzsitu ar avīzi, kas viņam beidzās ar rokas lūzumu. Pēc tam viņa ar mani mēnesi nerunāja, pat tajās reizēs reizi divās nedēļās ne. Man to bija grūti izturēt. Es zināju, ka es nebiju tiesīgs viņas draugu nogalināt, tas arī būtu pārāk viegli, bet atturēties bija grūti. Un viņš ar mani gribēja draudzēties. Nezināmu iemeslu dēļ viņas draugs bija ieņēmis galvā, ka viņam mani jāpārliecina, ka dzeja ir laba, ka tā ir jālasa un ka man pašam arī visu brīvo laiku, kāds man bija viss laiks, būtu jāpavada, rakstot dzeju. Es viņam uz to atbildēju, ka šādā gadījumā viņam visu atlikušo dzīvi būs jāpavada pieslēgtam pie sistēmas, taču viņš to pilnībā ignorēja.

Un tad viņa pazuda. Nezinu, kur. Bet viņš joprojām palika un lasīja man priekšā savus jaunākos dzejoļus. Nevarēdams to izturēt, es sāku audzēt magones un gatavoju sev opiju. Tādā stāvoklī es pat biju ar mieru atzīt, ka viņas drauga (nu jau bijušā) dzejoļi ir visai labi, tikai es tāpat nevarēju saprast ne vārda, kas tajos bija rakstīts. Ja viņam ienāca prātā man pavaicāt, kā es esmu uztvēris dzejoļa tematiku, es parasti atbildēju, ka es dzeju uztveru ar jūtām un ne ar prātu, ka es nevaru tā skaidri noformulēt tā tēmu. Pārējos gadījumos es nemaz nebiju tādā stāvoklī, lai varētu vispār kaut ko atbildēt. Bet viņu tas apmierināja. Tajos gadījumos, kad viņš nelasīja dzeju, viņš man bieži stāstīja par Melissu, kā viņš viņu sauca. Viņš nezināja, kur Melissa bija palikusi, iespējams, viņam tas šķita tikai tāds dzejisks elements. Es viņam arī nevaicāju, jo viņš stāstīja tāpat. Šobrīd es neatceros pilnīgi neko no tiem daudzajiem nostāstiem, kurus viņš man bija paspējis izstāstīt pirms tika ielikts atpakaļ aiz restēm, velns viņu zina par ko. Bet stāstīja viņš daudz, ja tas viss, protams, nebija viens stāsts, kuru viņš daudzas reizes atkārtoja, nezinu neko sevišķi droši.

Viņa pazušana mani neuztrauca. Es pat nebiju uzzinājis viņa vārdu – man tas nelikās svarīgs. Viņam arī ne. Viņam bija daudz pseidonīmu, taču arī tie man atmiņā nav palikuši. Taču es neraizējos, viņš arī šobrīd noteikti nav kļuvis populārs un ar kādreizējo pazīšanos nav vērts lepoties. Droši vien viņš atkal ir sameklējis kādu, kam lasīt dzeju.

Bet man viss sāka pēkšņi iet uz labo pusi. Es iekārtojos darbā, man nemaksāja daudz, taču tā bija alga. Un es neko nedarīju. Es pildīju krustvārdu mīklas un klausījos sešdesmito gadu mūziku. Koķetēju ar visām savām darba biedrenēm, kuras arī neko nedarīja, tāpēc bija manas bezdarbības biedrenes. Panākumu man nebija, bet es par to sevišķi neuztraucos. Kaut kā pat aizmirsu par viņu, kura bija savākusi manu narkotisko sirdi. Ā, starp citu, es pārstāju audzēt magones, jo biju atklājis, ka man daudz labāk patīk magoņmaizītes. Tās tik bija garšīgas! Un vēl – es dabūju vienistabas dzīvokli, kurā agrāk bija dzīvojusi viņa.

Sākumā man bija grūti pierast, ka es tur biju, bet viņas tur nebija. Taču es sapratu, ka tam tā bija jābūt. Es iegādājos šādas tādas mēbeles un sāku dzīvot cilvēcisku dzīvi. Taču es nebiju laimīgs. Cik labi lai arī man tad neklātos, es sāku kļūt aizvien skumjāks. Koķetēšanai joprojām nebija panākumu, un es ne ar vienu nesarunājos. Tas nebija jautri, nepavisam ne. Nevarēdams izturēt vientulību, es nopirku spoguli, lai man būtu vismaz kaut kāda sabiedrība. Spogulis tika atvests ietīts melnā palagā, lai tas kravas mašīnā netiktu sadauzīts. Es noplēsu melno pārklāju nost un ieskatījos spogulī.