Pirmā prelūdija epilogam
Skems katram gadījumam vēlreiz atskatījās pāri plecam. Viņam neviens nesekoja. Pistoli viņš bija noglabājis atpakaļ kabatā, kur tai arī vajadzēja atrasties. Skems nezināja, kāda modeļa un kalibra ierocis viņam bija patrāpījies. Viņš mācēja to pielādēt un izšaut. Neko vairāk Skemam jau arī nevajadzēja, viņš nebija nekāds militārisma mākslas pazinējs, kurš orientētos visās smalkākajās detaļās. Skems zināja faktus un droši pie tiem pieturējās. Ar pistoli varēja šaut - tas bija fakts. Skemam bija pistole - ne mazāk svarīgs fakts, kuru būtu aplami ignorēt. Skems zināja, ka ar pistoli varēja šaut - loģiskas sekas no pirmajiem diviem faktiem.
Maiss Skema kreisajā rokā bija visai smags. Ja tā saturam nebūtu tik liela vērtība, diez vai Skems būtu to nesis tālāk. Skems jau nebija nekāds muskuļu kalns. Pāris gadus gan viņš bija pastrādājis rūpnīcā, taču tas bija jau palicis senā pagātnē. Smagam fiziskam darbam viņa smalkā un ilgstoši rūdītā dvēsele nebija radīta - fakts, kā domāja Skems. Šis bija cukura maiss. Maisi, kuri domāti cukura glabāšanai, ir pietiekoši izturīgi, lai varētu sevī glabāt arī citas lietas. Skems nogriezās šaurā šķērsielā, kas veda projām no pilsētas centra. Ielās bija visai maz cilvēku, kā nekā pilināja sīks lietus, turklāt arī pūta samērā nepatīkams vējš. Kāds pavecāks cilvēks, no kura vēdīja smags urīna un alkohola aromāts, ar koku kaut ko bakstījās pa atkritumu tvertni. Skemam nācās atmest domu, ka tur varētu paslēpt ieroci. Šī vieta nebija droša, tur tas tiktu atrasts visai drīz. Bezpajumtnieks, protams, neziņotu policijai, taču agrāk vai vēlāk ierocis uzpeldētu, un tad viss būtu neatgriezeniski pagalam.
Maisa nešana kļuva aizvien smagāka. Skems atsēdās uz kādas visai smalkas mājas kāpnēm. Ēka bija būvēta kaut kad pagājušā gadsimta sākumā, tajā bija ieliktas cerības uz jauno un skaisto pasauli, kura gan laikam izrādījās tikai labi nogrimējusies. Kāpnes bija no spēcīga akmens, mazliet gan netīras, taču majestātiskas. Skemam atmiņā atausa pelēcīgs rīts, kad viņš pirms daudziem gadiem bija sēdējis uz šīm pašām kāpnēm. Toreiz viņa rokās bija gluži nejauši nokļuvusi tēva cigarešu paciņa, un Skems kopā ar pāris draugiem pirmo reizi mūžā nogaršoja dūmus. Cik viņam toreiz varētu būt bijis gadu? Kādi seši varbūt? Skems izvilka no kabatas cigarešu paciņa. "RANZIP" bija rakstīts tai virsū. Kaut kāda visai reta marka, lai neteiktu vairāk. Un vēl brīdinājums, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai. Kādas pārdesmit sekundes Skems domāja, vai patiešām būtu vērts aizdedzināt cigareti - tas nebija veselīgi, tā bija rakstīts uz paciņas, kaut gan ļoti maziem burtiem.
Skems tā arī neaizsmēķēja, jo ievēroja uz savas melnās garās ādas jakas elkoņa apvidū nelielu sarkanīgu pleķi. Kā gan tas tur būtu varējis nokļūt? Bikšu kabatā atradās mazliet saņurcīts un stipri netīrs mutautiņš, ar kura palīdzību Skemam izdevās nekaunīgo traipu nodzīt nost. Mutautiņu Skems rūpīgi salocīja un ielika atpakaļ kabatā. Viņš jutās pietiekoši atpūties, lai varētu iet tālāk. Cigaretes nonāca atpakaļ kabatā, kur tām arī bija vieta. Kas tad gribētu smēķēt cigaretes bez filtra? Skema draugi par viņu bija sajūsmā, kurš katrs jau nevarēja tā saņemties un dabūt cigaretes pilnīgi par velti. Viņi piepeši bija kļuvuši tik lieli, ka vairs nekādi neatšķīrās no pieaugušajiem. Cigaretes gan bija mazliet samirkušas un diezgan zemas kvalitātes - Skema tēvs nekad uz tām nešķieda daudz naudas, taču no tām tāpat varēja lieliski klepot. Viens no viņiem pat izvēmās, iespējams, ka tas bija Skems.
Skemam nebija sevišķa ceļa mērķa. Viņš lielā mērā paļāvās uz intuīciju. Viņš bija pārāk uztraucies, lai varētu domāt. Pēdējo dienu pārdzīvojumi bija viņa galvā samaisījušies visai neizprotamā juceklī. Tā visa bija pārāk daudz, lai Skems varētu to mirklī pieņemt. Kaut kur pusceļā starp kreiso ausi un smadzenēm bija aizķērusies iepriekšējās dienas saruna ar Vikiju, kura viņu bija aizvainojusi. Kāpēc gan viņai vajadzēja tā uz Skemu dusmoties? Viņš taču nebija vainīgs, ka Pārkam nebija līdzi skaidrās naudas. Ja Pārks nebūtu pāris nedēļas iepriekš par jaunu apprecējies un nopircis to rozā kabrioletu, tad viņam gan kāda nauda būtu atradusies. Vikija, starp citu, to taču lieliski zināja, kā nekā viņu Pārks arī bija apņēmis. Visas savas dusmas viņa bija uzskatījusi par nepieciešamu izgāzt uz Skemu, kuram jau tāpat savu problēmu pietika.
Skema acu priekšā visai reāli veidojās skats ar Vikiju centrā. Viņas galvai bija izskrējusi cauri lode. Vikija vairs nebija tik skaista. Diez vai tādu viņu Pārks būtu gribējis precēt. Apkārt Vikijas galvai bija izveidojusies neliela asiņu peļķīte. Istabas logiem priekšā bija restes. Vikijas rokā joprojām kūpēja cigarete, kuru viņa nekad vairs nevarēs smēķēt. Un uz paklāja bija dubļainu zābaku pēdas.
Tikai ar lielu piepūli Skemam izdevās pārvarēt šo vīziju. Nu viņam bija skaidrs, kurp vajadzēja doties. Skems apstājās autobusa pieturā, kurā izņemot viņu neviena nebija. Viņš apsēdās uz soliņa, tas bija izgatavots no rupji aptēstiem dēļiem. Soliņš bija krāsots zaļā krāsā, bet tas bija krāsots sen. Gaidot autobusu, Skems aizsmēķēja. "Ranzip" garšoja visai viduvēji, Skems padomāja, ka tās nebija savas cenas vērtas. Nogalina zirgu, tā daži teica, taču Skemu "Ranzip" nebiedēja. Viņš savlaicīgi kabatā sameklēja sīknaudu. Papildus sarežģījumus viņam nevajadzēja. Konduktori allaž centās viņu aizvainot par neprecīzas naudas došanu. Skems to uzskatīja par sodību. Viņš nebija pārāk veiksmīgs - tas bija acīmredzams fakts, kuru gan Skems centās neveiksmīgi noliegt.
Pieturā apstājās pelēcīgi dubļains autobuss. Skems ierāpās tajā iekšā, durvis aizvērās. "Kas tas par maisu?" Skemam dusmīgā balsī vaicāja sīksts večuks, kas bija minētā autobusa konduktors. "Emmm... man tur ir cukurs," pēc neilgas vilcināšanās atbildēja Skems. "A vai ta mani intresē, kas tur i? Par bagāžu jāpērk vēl biļete. I nemēģini tu man izsprukt, puika. Man noņems no algas, ja nemaksāsi pa bagāžu." Skemam nācās samaksāt, viņam gan nebija pietiekoši daudz sīknaudas, tāpēc nācās mainīt lielāku papīru, izraisot jaunu konduktora dusmu lēkmi: "Šitie pretīgie zagļu un slepkavu ļaudis - sazagušies te naudu no godīgiem strādnieka cilvēkiem - un man vēl šamiem jāizdod. Kur tā pasaule iet? Čorts viņu zin. Tas maiss jau droši vien arī ar naudu pilns, būsi tak kādu banku izlaupījis. Zinām mēs tādus. Svoloči jūs esat, nekas cits man nav sakāms."
Skems nokaunējies aizbīdījās projām no konduktora. Kā gan viņš varēja to visu zināt? Skems kādu brīdi apsvēra domu izkāpt ārā no autobusa, lai nebūtu jāskatās vairs acīs konduktoram, taču viņš tomēr sevī atrada spēku palikt. Skemam blakus stāvēja kāds iespaidīgs cilvēks šaurā žaketē, kurai bija izplīsušas visas pogas. "Nebēdā, tā viņš visiem kliedz virsū. Šim vakar no šķūņa izzagta izkapts, tāpēc jau arī tā klaigā. Patiesībā tas ir mans tēvs, tikai tas ir tā, starp mums. Viņa vārdus nevajag ņemt pārāk pie sirds, viņš jau to nemaz tā nedomā, tev tā tikai šobrīd šķiet. Ja viņu labi iepazīt, viņš ir mīļš cilvēks, tikai ārēji tāds dusmīgs." Tas Skemu nemaz neinteresēja. Viņu uztrauca svarīgs jautājums. Vai to zināja tikai konduktors vai arī vēl kāds cits? Vai šis it kā miermīlīgais vīrs šaurajā žaketē un caurajās kurpēs patiešām domāja to, ko viņš teica, vai tikai gribēja noslēpt no Skema savas zināšanas. Kāpēc uz viņu tik uzstājīgi skatījās jaunā sieviete sarkanos lakādas zābakos, kas sēdēja, sakrustojusi savas īsajos svārkos tērptās slaidās kājas? Vai arī viņai par Skema dzīvi nebija nekādu noslēpumu? Kāpēc viņš bija iekāpis tajā nelaimīgajā autobusā? Kur vispār tas autobuss gāja? Par ko smējās bārdainais vīrs dažus metrus tālāk? Kāpēc mazais puišelis parādīja uz Skemu ar rādītāja pirkstu? Kāpēc mamma viņam uzsita pa roku un puišeli nolamāja?
Skems pamēģināja noslēpt maisu sev aiz muguras, taču ar to nejauši trāpīja pa gurnu dūšīgai kundzei ar lapsādas apkakli. Viņš atvainojās, taču viņam tāpat tika veltīts iznīcinošs skatiens. Skems nospieda pogu, lai autobuss pieturā apstātos. Labi, ka viņam nebija jābrauc tālu. Varēja gan vispār iet ar kājām, tad vismaz nebūtu jāizcieš šīs nevajadzīgās mokas. Kur gan palika visi viņa fakti, kad tie saskārās ar īstenību? Autobuss strauji nobremzēja, Skemam neizdevās noturēt līdzsvaru, ar būkšķi nokrita uz zemes. Par laimi maisa galu viņš turēja cieši sažņaugtu rokā un tā saturu neviens neieraudzīja. Atvērās durvis un Skems ar lēcienu atstāja autobusu, lai atstātu šo pārdzīvojumu sev aiz muguras.
Pieturā izkāpa arī bārdainais vīrs, kuram bija sirmi mati un mākslīgie zobi. Skems steidzīgi pieturu atstāja, jo bārdainis apsēdās uz soliņa un gaidīja nākošo autobusu. Vai tik viņš nebija novērotājs? Skemam ienāca prātā, ka no lieciniekiem jau var visai vienkārši tikt vaļā. Revolverī bija patronas. Nē, tā nebija laba doma. Būtu liels troksnis un saskrietu vesels pūlis. Skemam sabiedrību nemaz tik ļoti nevajadzēja.
Jāiet nebija neko tālu. Garām kapiem ielas labajā pusē, tad divas mājas un viņš būs klāt. Tad viss būs garām, Skems būs drošībā. Taču iet gar kapiem nav nekāda bauda. Dažādi tumši cilvēki šādās vietās nav retums. Skemam nebija iekšējā miera, viņu uztrauca katrs mazākais troksnītis. Ja nebūtu tas konduktors pieminējis zagļus un slepkavas, lieta būtu bijusi daudz vienkāršāka. Kāpēc gan viņam bija vajadzējis tik ilgi klīst pa pilsētas centru? Skems taču varēja uzreiz iekāpt autobusā un atbraukt uz šejieni. Pie kapu vārtiem bija izlikts kaut kāds paziņojums. Droši vien kāda atvērto durvju diena - padomāja Skems. Lietus bija pieņēmies spēkā. Labi, ka maiss bija izgatavots no laba materiāla un nevarēja sevišķi samirkt. Pašam Skemam jaka lietu arī cauri nelaida, taču viņa mati gan bija diezgan slapji. Redzēt ceļu bija diezgan grūti, brilles bija aizlijušas, bet bez tām Skems redzēja pavisam slikti. Kāpēc gan tiem kapiem bija jābūt tik ļoti lieliem? "Vai negribi mums pievienoties? Tas ir jautri." kāds noteicās nejaukā balsī. Skems pavērsa skatienu apkārt un ievēroja dažus cilvēkus rokam grāvi. Skems pat nevēlējās zināt, kādēļ viņiem vajadzēja kapos rakt grāvi. Ja viņam nebūtu bijusi aizdusa, Skems būtu skrējis. Arī maisā joprojām bija pietiekoši smaga nasta.
Gaisā virs Skema galvas riņķoja vārnas, visu laiku kaut ko ķērkdamas. Skems nezināja, ka zosis izglāba Romu, taču Skemu vārnas izglābt pat nemēģināja. Viņš bija pietiekoši sabijies tāpat. Vēl tikai nedaudzi soļi un viņš varēs klauvēt pie mājas durvīm. Kapi jau bija garām un likās, ka nekas vairs nevarēs notikt, kad Skems pēkšņi palika uz vietas līdzīgs sālsstabam. Viņš ieraudzīja Pārku raudam pār Vikijas nedzīvo ķermeni. Pārks izskatījās daudz vecāks. Viņa mati bija kļuvuši pelēki un seja savilkusies krunkās. Pārks nevarēja pieņemt notikušo. Viņam nešķita iespējama situācija, ka Vikija, kas vēl pavisam nesen bija bijusi viņa jaunā sieva, pēkšņi bija kļuvusi par jaunu līķi. Viņas galvai bija izskrējusi cauri lode, it kā tai nebūtu bijis nekā labāka, ko darīt. Pārks neuztraucās par to, ka viņa dubļainie zābaki bija atstājuši pēdas uz jaunā paklāja, kuru viņš bija kopā ar Vikiju nopircis tikai nedaudzas dienas iepriekš. Ko gan tagad vairs varēja līdzēt jaunais rozā kabriolets, ja to būs jāpārvērš par katafalku?
Skemam kļuva žēl Pārka, taču viņam nebija neviena mierinoša vārda, ko teikt. Tāpēc viņam vienkārši nācās novērsties, lai nebūtu jāredz savu draugu tik nelaimīgu. Pārks izņēma cigareti, kuru Vikija joprojām turēja rokās un nodzēsa to pelnu traukā. Skems ieraudzīja uz plaukta gandrīz pilnu cigarešu paciņu un ielika to kabatā, tikai nejauši ievērojis uz paciņas uzrakstu "Ranzip". Nevajadzēja Pārkam precēties ar Vikiju, tad viņi abi būtu dzīvi un laimīgi. Taču viss bija izvērties nedaudz savādāk, nekā to bija iecerējis Skems, un Pārkam nebija līdzi skaidrās naudas, tāpēc viņiem nācās iet visu garo ceļu ar kājām, galīgi nodeldējot jaunās izejamās kurpes.
Skems pieklauvēja pie durvīm. Pēc kāda brīža viņš izdzirdēja steidzīgus soļus. Durvis atvēra Vikija un apkrita viņam ap kaklu. Skems viņu atgrūda un nekavējoties iegāja iekšā. Viņš nometa maisu pie durvīm un paņēma no virtuves skapīša divas tabletes aspirīna, kuras nekavējoties norija, neuzdzerot neko virsū. Vikija paņēma cukura maisu un ienesa to lielajā istabā. Viņa izbēra tā saturu uz galda. Visai ilgi viņa nevarēja saprast, ko viņa ieraudzīja. Tad viņa iekliedzās. Mirklī klāt bija arī Pārks. Skems ievēroja, ka Vikijai kājās bija sarkani lakādas zābaciņi. Viņš izvilka no kabatas revolveri un pavērsa tā stobru pret Vikiju, kura bija paspējusi aizsmēķēt. Pārks iekliedzās. Skems noteica: "Priecīgas Lieldienas" un ielidināja revolveri stūrī pie netīrās veļas. Vikija sāka bezjēdzīgi smieties, bet Pārks novilka savus dubļainos zābakus un uzvilka kājās čības.