Uz saulaino tāli un atpakaļ
(episks vēstījums par varonību cīņā ar likteni, diženiem varoņdarbiem, cilvēkiem ar augstiem morāles kritērijiem u.c. sviestaini meli, kam nav nekāda sakara ar realitāti)
Informācija. Visi turpmāk aprakstītie notikumi un personāži ir reāli, jebkurām nesakritībām piemīt nejaušības raksturs, jo autors ir haotisks cilvēks (to apliecina ministru kabīnes izziņa Nr.181183). Kļūdas ievērojušais cilvēks var autoram aizrādīt, bet nedrīkst cerēt, ka aizrādījumi tiks ņemti vērā, jo "ēzelis ir spītīgs dzīvnieks" (N.Rustanovičs,16.06.2001).
Tas viss sākās pirmdienā. Paģiras un zeķes bija salāpītas, saule izlīdusi no mākoņu aizsega, kurā tā bija radusi patvērumu ilgus laikus, un pasaule šķita kā no jauna radīta.
Es piecēlos tad, kad pulksteņa sīkākais rādītājs sēdēja uz astotās iedaļas. Miegs gan vēl ne par mata tiesu negrasījās doties prom no savām ieņemtajām pozīcijām, bet arī es nebiju ar pliku kāju sperams. Uzvilku mugurā pirmos pa rokai patrāpījušos apģērba gabalus un lēnām nosteberēju lejā pa trepēm. Man bija noteikts darbību plāns, un tā pati par sevi bija reta situācija. Izņēmu no ledusskapja gandrīz kilogramīgu gabalu siera un iepakojumu margarīna, uzmeklēju trīs kukuļus sagrieztās maizes, pudeli kečupa un nazīti, tad atkal atgriezos augšstāvā. Atcerējos, ka piemirsu iepriekšējā vakarā iegādāto šķiņķi, un atkal nokāpu lejā. Paņēmu šķiņķi, konstatēju, ka piecēlusies māte, un atkal uzgāju augšā. Ieslēdzu magnetofonu un maizīšu cepēju. Cepu maizītes, cepu ilgi, vismaz stundu. Paralēli uzkodu brokastis un saliku somu.
Ap pusdesmitiem cepšana bija galā. Novācu atlikumus un ieliku maizītes somā. Notīrīju zobus, izķemmēju matus, pēdējo darbību veicu pirmo reizi vairāku dienu laikā, ieliku somā ķemmi, pārģērbos un tad kādu laiku neko nedarīju. Tad atskanēja telefona zvans. Runāja Sīcis, vismaz tā izklausījās. Sīcis bija tāds cilvēks, kurš kādreiz bijis sīks, pats Sīcis uzskatīja, ka Sīcis esot visļaunākais lamu vārds vai tamlīdzīgi. Sīcis izcēlās ar zināmu pedantismu, kas varēja visus anarhistus un haosa piekritējus (konkrētāk - mani) reizēm darīt vai traku. Nevar nepieminēt arī Sīča aizraušanos ar vai visām meitenēm reizē, tāpēc laiku pa laikam gadījās, ka viņu domās nosaucu par "Маленький гигант большого секса", bet viņš par to neapvainojās, jo šādu izteikumu vienkārši nekad nedzirdēja. Sīča balss telefonā pavēstīja, ka tad, kad ieradīsies kāds, kam "riteņi zem pakaļas" (citāts), vajagot nobraukt arī gar Sīci, jo šim, redz, stipri padaudz mantu esot. Pavēstīju Sīcim, ka informācija uztverta.
Vēl mazliet paslaistījies uzgriezu Bubļika numuru. Bubļiks - tas bija tāds cilvēks, bez kura nekas nenotiktu, viņš nebija nekāds neodadaists un garīgās pasaules speciālists, bet īsteni labs tips, kuram gan mamma bērnības dienās aizmirsusi iemācīt vārdiņu "nē". Klausuli Bubļiks nepacēla ne jau tādēļ, ka viņš būtu nekorekts cilvēks, bet tādēļ, ka konkrētajā mirklī atradās pie mašīnas stūres un uzskatīja noteikumu pārkāpšanas iespēju par neiespējamu, jo bija dziļa godaprāta cilvēks ar augstiem morāles kritērijiem ((!?), rediģējošā tipa piezīme). Tas, ka Bubļiks klausuli nepacēla, nebūt nenozīmē, ka klausule tā arī palika zemē nosviesta. Nē, klausuli pacēla Dana - ekspansīva tipa meitene tumšiem matiem un karstu, dienvidniecisku dabu, Danas lielākās specializācijas bija dejošana un kliegšana. "Jā, Kaže, ko tev vajag?" bija vārdi, kurus es izdzirdēju, zvanot Bubļikam. Tajā brīdī es nezināju, ko darīt. Pirmā doma man bija iekliegties. Otrā - "That&s when I knew it was true love" ("tajā mirklī es sapratu, ka tā bija patiesa mīla"(cik jauki!!!)), bet trešā - "Hei, vells ar ārā, viņiem ko jau kopīgs telefons, ak šī mūsdienu samaitātā jaunatne." Kaut kā izmocīju, ka gribētu uzzināt, kā ir ar Bubļika sastopamību. Sekoja atbilde, ka sastopamība gan esot tīri laba, bet Bubļiks neesot runājams. Nu jau man bija skaidrs, ka notiek orģijas, bet es par to ir ne vārda neieminējos, nē, es esmu vienmēr bijis labi audzināts. Man gan tika paskaidrots, ka Bubļiks esot baigākajā korķī, bet man viss bija skaidrs, ka tagad to sauc tā…
Es vēl nebiju pārstājis šausmināties par tām briesmām, kas notiek 21. gadsimta sākumā, kad pie durvīm piebrauca ne pārāk svaiga izskata baltas krāsas automobīlis, kura vadītāja vietā atradās jau minētais aizņemtais Bubļiks. Es iznesu ārā sevi, savu somu un vēl maisu ar telti, kuru biju sagādājis no māsas. Izrādījās, ka Bubļiks mašīnā nebija bijis viens. Tā es arī biju nojautis! No mašīnas pamazām izvēlās trīs cita dzimuma pārstāves, no kurām viena bija jau pieminētā Dana. Otrai piemita vārds Inese (gluži tāds pats kā pārdevējai pašā klasiskākajā no klasiskajiem ūķiem "Skābumiņš - rūgtumiņš"). Inese - tā bija humanoīdu klases būtne ar spēju pietiekami sātanistiski smīnēt, kura par savu nākotnes mērķi bija izvēlējusies arhitektūras pasaules iekarošanu, kopumā tomēr daudz maz patīkams cilvēks. Vēl tur bija arī Agnija - reizēm pārmērīgi gudra, reizēm pārnopietna, reizēm pārnenopietna, reizēm spējīga smagi apvainoties, nu vispār reizēm tāda, citreiz atkal šāda un, nu, tāda.
Kādu brīdi gluži nevainīgi parunājāmies, gaidot vēl kāda tipiņa parādīšanos, un patiešām, tad nāca arī Sēne, saucams arī par vienkājgaļu. Sēne bija kā jau sēne, nekāds pārmērīgs aktivitāšu cienītājs vai donžuāns. Spilgti viņu raksturo kāda nebūt ne klasiķa citāts: "Kad lasu grāmatu / Es nekā vairs nedzirdu." (N.Rustanovičs) Varētu gan arī piebilst, ka viņš nekā nedzirdēja arī pārējā laikā. Redzot Sēnes tuvošanos, izcēlās debates - vai viņš nav gadījumā aizmirsis paņemt līdzi somu un negrasās pārtikt no ūdens un saules gaismas vien, bet izrādījās, ka nav aizmirsis vis.
Tad notika sadalīšanās grupējumos - es, Bubļiks un Sēne aizbraucām savākt Sīci un viņa daudzās mantas, kamēr meitenes aizgāja uz veikalu. Liecinieku gan šādam faktam, protams, nav, viss varētu balstīties tikai uz viņu pašu savstarpējām liecībām, bet tām, saprotams, nevar ticēt.
Sīcis ātri vien iekrāmēja savas pendeles Bubļika auto bagāžniekā, un mēs varējām atgriezties. Vēl kādu laiku pagaidījuši, mēs sagaidījām Ģirta zvanu. Ģirts - tas atkal kādreiz bija bijis labs cilvēks, bet laika gaitā bija kļuvis par gatavāko Sātana iemiesojumu zemes virsū, samaitājies vai līdz kauliem. Ģirts pavēstīja, ka viņš kavēšoties. To gan tāpat varēja redzēt - viņš jau kavēja, bet viņš apsolījās kavēt vēl vairāk. Un tā viņš arī darīja. Līdz tam brīdim, kad viņš beidzot ieradās, es biju paspējis paņemt kabatas lākturi, pēc derīga ieteikuma pārvilkt apavus, Bubļika mašīnā ar visu Sīci (un Sēni) aizbraukt pie Sīča (tā paša, nevis kaut kāda cita) paņemt cirvi un kartupeļus, neskaitāmas reizes iekšēji nolamāties un citādi vērtīgi pavadīt laiku.
Beidzot ieradās Ģirts. Viņš stipri vien pliekani pasmaidīja un pateica: "Atvainojiet!" Oficiālais viņa kavēšanas iemesls izrādījās atskaites rakstīšana, bet visi jau zināja, kā tās atskaites tiek rakstītas… Vēl bija tikusi izteikta versija, ka Ģirts esot veicis kāju apmatojuma ķemmēšanu, bet apstiprinājumu tā neguva.
Nu varēja braukt. Saprotams, ka visas meitenes sakāpa mašīnā pie Ģirta, tādējādi izraisot zināmu konfrontāciju ar otrajā mašīnā palikušajiem. Pamatojums bija gluži vienkāršs - mums bija jābrauc švakākajā mašīnā un vēl bez meitenēm. Sevišķi aktīvi protestēja Sīcis (skat. augstāk), kamēr pārējie saprata, ka nežēlībai robežu nav un pat nemēģināja apelēt. Protams, Sēne palika sēne un vismaz izlūdzās no Ģirta to apaļo daiktu atskaņošanas ierīci, kuras nav plates. Tādēļ es biju spiests Ģirta mašīnā nogādāt dažas kasetes. Bet ikviens no Bubļika mašīnā braucošajiem saprata, ka CD atskaņotājs nevar atsvērt pat 1, kur nu vēl vairāk.
Ģirts brauca pa priekšu. Bubļiks nopakaļus. Par pirmo atspēriena punktu bija izvēlēta Saldus pilsēta. Jau pašā ceļa sākumā izrādījās, ka CD atskaņotāju nebija iespējams lietot kontakta problēmu dēļ, problēmu atrisināja Sēne, čakarējoties panākdams kāda drošinātāja izsišanu, tādējādi sagādādams zināmas raizes Bubļikam.
Nekādu sevišķu notikumu posmā līdz Saldum nebija. Bubļiks gan pāris reizes pagriezienos nevarēja savaldīt mašīnu, pakļaudams savu un mūsu pārējo dzīvības briesmām, bet mēs turējāmies droši un palikām dzīvi. Ģirts nekaunīgi pārkāpa visus noteikumus, braukdams ar dīvaini lielu ātrumu, nerādīdams pagriezienus un neievērodams zīmes, bet tik ļaunam cilvēkam kā viņš tas nebija nekas neparasts.
Uz Saldu mēs nebraucām vis tāpat vien. Tur vajadzēja savākt Noru. Ko gan tādu varētu pateikt par Noru? Viņa bija kādu druskuci lauciniece, ar krāsu slēpa savu dabisko blondumu ar visām no tā izrietošajām sekām, raksturiski varētu viņu vērtēt par pavieglu un nenopietnu. Pie vārtiņiem bija izlikta šilte "Bāskerviļu suņus meklēt šeit". Nevienam no mums gan kājas nokostas netika, bet tā laikam bija tāda nejaušība vien. Vēl tur varēja sastapt arī dažādus Noras radus, kurus visus, protams, neraksturošu, jo savu personu uzskatu par pārāk svarīgi, lai pētītu ikvienu sastapto ļautiņu. Ievērības cienīgs gan varētu būt Noras brālis, kuram piemita aizraušanās ar basketbolu un dabisko šķidrumu izliešanu uz kartupeļiem garšas paspilgtināšanas nolūkā.
Es kopā ar Sīci un Sēni aizgāju uz veikalu ar nolūku iegādāties baterijas kabatas lukturim un CD iekārtai un jaunu drošinātāju Bubļika automobīlim, ko arī realizējām.
Mums piedāvāja uzkost kādas desas un kādus rīsus - un mēs, protams, neatteicāmies, jo zinājām, ka tā varēja būt arī mūsu pēdējā maltīte. Piedāvāja arī alu, bet tas nezin kāpēc netika lietots - tas man lika domāt, ka visi līdzbraucēji jau pārgājuši uz duramo garastāvokļa uzlabotāju lietošanu, bet es šo domu paturēju pie sevis, atcerēdamies iespēju tikt izbarotam ļaunajam sunim.
Pēc kāda laika mēs teicām ardievas visiem sastaptajiem radu cilvēkiem un mūsu vieglajai dzīvei, sakāpdami saulē uzkarsušajās mašīnās. Sīcis gan vēl mēģināja meitenes pierunāt vienai no viņām pārsēsties otrā mašīnā, lai viņam atliktu vieta blakām pārējām trijām (patiesībā tāda vēlme nebija tikai viņam vienam, bet visiem daudz maz vīriešu dzimuma pārstāvjiem, protams, izņemot Ģirtu, kuram nekādas vēlmes atteikties no kādas meitenes klātbūtnes nebija, protams, izņemot arī Bubļiku, kurš uzskatīja, ka viņa mašīnā varētu izvietotas arī visas četras, kamēr mēs varētu sasēsties pie Ģirta, un, protams, izņemot Sēni, par kuru gandrīz varēja teikt, ka viņš nebija vispār ne pareizi, ne nepareizi orientēts, vienkārši skalārs lielums), bet šis piedāvājums popularitāti neguva. Es negrasos apgalvot, ka tam par pamatu būs bijis kāds morāls iemesls, drīzāk gan amorāls, bet fakts palika fakts - mašīnā sēdošie palika izvietoti tieši pēc klasiskā bērnu dārza principa - meitenes pa kreisi, zēni pa labi (vai otrādi).
Brauciens atsākās itin mierīgi, izdevās palaist CD atskaņošanas ierīci un mēs visi varējām izbaudīt "Highway to Hell" skaņas, kaut tolaik vēl nezinājām, ka tieši turp arī devāmies. Izbraucām cauri Skrundai, maldījāmies pa dažādiem neizprotamiem ceļiem, braucām iekšā - ārā - iekšā - ārā un tamlīdzīgi. Pabraukājām pa pamestu ciematu, kurā varēja sastapt vairs tikai dažus cilvēkus, papriecājāmies, ka ne tikai tādās vietās, kur notiek kari, var redzēt izpostītus skatus, ka arī mēs neesam apdalīti, un braucām tālāk. Augstākais punkts visam bija lidosta kaut kur pie Vaiņodes. Lidostas gan tur, protams, sen vairs nebija, tikai dažas skrejceļu atliekas, kurās Ģirts un Bubļiks sadomāja rīkot pirmo formulu - kurš tad būs ātrākais? Bubļiks, iespējams, cerēja, ka uzvaras gadījumā visas meitenes pārnāks viņa mašīnā, Ģirts atkal gribēja parādīt, ka viss ir gluži likumsakarīgi. Pasažieri arī bija labie - nemēģināja vis atrunāt braucējus no labās domas, bet tikai uzmundrināja samalt tos pārejos miltos. Es negribētu teikt, ka mēs uzvarējām. Bet tam ir attaisnojums - Bubļikam mašīnā bija atlicies tikai stipri nedaudz benzīna, kurš, kā varēja noprast, daļēji sastāvēja no samazgām un sevišķi lietojams nebija. Zaudējums bija sāpīgs, tas ir jāatzīst. Bet arī Ģirts no prieka nelēkāja - sasniedzis milzīgāko ātrumu, viņš tā arī nebija ievērojis, ka motors ir tā pārkarsis, kā reti gadās. Un tad tik bija! Dūmi nāca ārā, Ģirts plēsa sev no visurienes matus, gandrīz vai izplūda asarās, panikoja, brēca, norāva sev nost visas drēbes un sadedzinājās (vai gandrīz tā). Viņš bija pārliecināts, ka motors bija sagājis svies-tā un kļuvis gluži nelietojams, tādējādi sagādājot ārprātīgi dārgu remontu. Meitenes viņu mierināja, solījās atdoties visas pēc kārtas, lai tikai viņš neuztraucas (to es gan nedzirdēju, jo biju aizgājis dabiskās vajadzībās, bet tas tāpat bija pašsaprotami). Bet Ģirts nebija nomierināms, viņš piezvanīja savam tēvam, pavēstīja ārprāta vēsti, ziņoja, ka brauciens galā, ka jāstumjas uz Rīgu. Viss rādījās skumjās krāsās. Mēs bijām gatavi kaut vai palikt pa nakti tajā riebīgajā lidlaukā, lai tikai nebūtu jau tajā pašā vakarā jāsastop sirdsmīļos vecākus, bet tik tālu neaizgāja. Kaut kā izdevās pierunāt Ģirtu noticēt, ka motors nav čupā, tāpēc mēs kādu stundu pētījām, no kurienes tek ūdens un citi šķidrumi, līdz beidzot Bubļiks sāka ar savu mašīnu vilkt Ģirta vāģi. Pirms tam gan Bubļiks bija paspējis noraut Ģirta mašīnai priekšējo resti, bet tā nu vienkārši gadījās.
Nezināmā veidā nokļuvām Vaiņodē. Tur kaut kā izdevās sameklēt meistarus, kuri stundām ilgi apstrādāja Ģirta "nelaiķi", līdz beigu beigās tas atkal bija nosaucams par automobīli. Mēs bijām paspējuši Vaiņodi gluži iemīlēt, tāpēc pametām to ar lielām skumjām sirdī. Protams, mēs bijām zaudējuši stipri daudz laika un nogarlaikojušies, bet tā jau nebija liela bēda. Galvenais - mēs varējām turpināt ceļu, un Ģirts nebija pilnīgi sajucis prātā.
Ceļš mūs nogādāja padomju raķešu bāzē. Sākumā atkal ieraudzījām pamestu ciematu. Ar tādiem mums veicās. Nedaudz tālāk izdevās ieraudzīt arī to vietu, kur bija atradusies raķešu bāze. Stunda vairs nebija no agrajām, debesis nebija no gaišajām, un skats nebija no jautrajiem. Mēs izstaigājām cauri kam tādam, kas saucās pazemes labirints esam (ja par labirintu var saukt tādu ceļu, kuram visam cauri jāiet taisni). Vēl kādu brīdi vēlāk uzrāpāmies veidojumā, kurš ārēji atgādināja dobu lodi ar caurumu virspusē. No turienes, kā varēja noprast, raķetēm vajadzēja šauties gaisā pret riebīgajiem, neģēlīgajiem un ļaunajiem amerikāņiem un citiem tamlīdzīgiem buržujiem. Apjauzdami šī veidojuma diženumu, mēs bijīgi raudzījāmies lejā, nekurienē. Tad Ģirtam ienāca prātā pārbaudīt, kāda atbalss varētu būt pēc kliedziena. Tā bija laba doma, ja neskaita to, ka kliedzienam sekoja stindzinošs troksnis, kas mūs pārsteidza nesagatavotus. Varētu būt, ka mēs visi iekliedzāmies, bet sekojošie mirkļi manā atmiņā palikuši neskaidri, nākamais kadrs seko jau brīdī, kad no atveres izlidoja baložu pāris. Pārošanās sezona sita augstu vilni (baložiem proti). Sēne izteica viedokli, ka viņš uztraucoties, ka tik viņa neatkārtojamās brilles neiekristu bezdibenī. Arī Agnija piekrita, ka viņu mākušas gluži tādas pat bažas. Es, savukārt, ar bailēm no augstuma apveltīts būdams, atteicu, ka mani daudz vairāk uztrauc manis paša neiekrišana. Es arī pieminēju, ka mana paša dzīvība man daudz dārgāka nekā Sēnes brilles, lai cik daudz micēlija uz tām arī nebūtu, un, liekulis un lišķis būdams, piemetināju, ka Agnijas briļļu iekrišana caurumā būtu aptuveni līdzvērtīga manam kritienam, bet tas tāpat ir saprotams, ka es neesmu vis nekāds labais cilvēks, lai viņi visi kaut ar brillēm vai bez brillēm tajā lielajā brillē sakrīt, galvenā ir mana, ne pārējo ļautiņu dzīvība. Mums izdevās atrast vēl vienu tādu pašu caurumu, kurā atkal kāds iekliedza. Šoreiz mums par lielu nožēlu ārā izlidoja tikai viens balodis. Kāds paspēja ieteikties: "Kur otrs?", kad sekoja atbilde un arī otra pāra daļa izšāvās laukā pa atvērumu, kurš bija sākotnēji domāts raķetēm un ne baložiem. Ģirts, Bubļiks un (šķiet arī) Sēne izgāja cauri vēl vienam "pazemes labirintam", kamēr mēs sapulcējāmies pie mašīnām un sākām apdomāt turpmākās rīcības plānu. Bija jau labi vēls, un mūsu mērķis nebija vis nakšņot kaut kādā garlaicīgā Vaiņodē, bet tik pie Jūras, visu latviešu (un nelatviešu) mātes.
Vēl viens svarīgs aspekts mūsu plānos bija pārtikas krājumu papildināšana, jo, piemēram, es ar savām siermaizēm biju paspējis tikt galā, un pārējiem tā situācija arī nebija daudz labāka (izņemot Sēni, kurš bija diezgan pārliecināts atturībnieks arī ēšanas jautājumos). Tāpēc vispirms vajadzēja sameklēt kādu veikalu, jo tādās vietās kā Vaiņode reti sastopami iestādījumi ar nepārtrauktu darba laiku.
Diezgan lielā ātrumā braucot, Liepāju izdevās sasniegt pietiekami drīz, ceļā uz to mums pat neizdevās ne reizes tā kārtīgi nomaldīties. Toties ceļa malā netālu no Grobiņas izdevās ievērot kādu dīvaina izskata cilvēku, kurš šķita no Zombiju filmām ārā izkāpis.
Liepājā mēs iebraucām Statoilet benzīntankā, tiesa Ģirts, kas brauca pa priekšu izvēlējās iebraukt pa to pusi, kura paredzēta izbraukšanai ārā un kurai priekšā nolikts tradicionālais ķieģelis. Tas jau pats par sevi nebūtu nekas dižs, ja negadītos tāda nejauša situācija, ka degvielas uzpildes stacijā jau atradās mentvagons (transporta līdzeklis, kuru pārvietošanās nolūkā izmanto menti). Kad mēs, no mašīnām izkāpuši, pagājām viņu mašīnai garām, menti mums uzmeta diezgan tādu… nu īpatnēju… skatienu, bet neko nepateica. Protams, galvenais iemesls, kālab mēs bijām iegriezušies šajā benzīntankā, nebija vis mentu kaitināšana vai pārtikas iegāde, bet gan gluži dabiska un nepārvarama vajadzība, kuru pēdējo reizi bija bijis iespējams realizēt Vaiņodē pirms visai daudzām stundām. Tas bija pamatīgs atvieglojums. Pie reizes iegādājos divas pakas čipsu, ne tādēļ, ka cerētu laimēt loterijā, bet gan tikai aiz vēlmes ēst. Atklājās arī kāds kuriozs un nebūt ne priecīgs fakts - no pieciem daudz maz vīriešu kārtas pārstāvjiem neviens nebija iedomājies paņemt līdzi nazi, bez kura pārtikas sagriešana nav sevišķi vienkārša. Meitenes mūs, kā mēdz gadīties, norāja, bet pašas jau arī bija labās - mēs tolaik dzīvojām laikmetā, kad feminisms, sieviešu emancipācija un citi svešvārdi sita augstu vilni un kad vairs nevarēja pateikt, kurš dzimums būtu tas stiprais un kurš atkal nē, tāpēc arī jebkurai meitenei varēja būt gadījies līdzi kāds nazītis. Bet sieviešu loģika allaž ir tikai sieviešu loģika - mums tika pārmests, ka mēs neesot nekādi vīrieši, ja mums nav nažu u.tml. (lai gan es vienmēr biju uzskatījis, ka ne jau naža klātbūtne nosaka piederību pie konkrēta dzimuma). Kā lai arī nebūtu, nekāda dižā ēdiena izvēle benzīntanka veikalā tāpat nebija, tāpēc nolēmām, ka būs vien Liepājas centrā jāuzmeklē kaut ko īstam veikalam līdzīgāku. Sacīts, darīts. Nebija vēl ne nakts cauri, kad mēs jau vērām vaļā vietējā lielveikala Topless durvis. Šajā veikalā es apskatījos, vai nebūtu atrodams kāds nazis, bet tur bija tikai šķēres un sevišķas nagu vai matu griešanas vēlmes manī nebija, tāpēc šķēres palika karājamies savā sākotnējā vietā. Kādu citu labu lietu man gan izdevās atrast - divas augstākā labuma žāvētas vistas kājas. Pārējie arī šo to nopirka, tā es spriedu tālab, ka vairāk nekādus veikalus mēs nemeklējām. Bija jau arī laiks doties pie miera, bet Liepājas vidū uz ielas teltis celt nebūtu sevišķi droši, un mums nācās meklēt veidu, kā nokļūt pie jūras. Liepāju mēs izbraukājām krustu - šķērsu, bet pareizo ceļu atrast neizdevās. Ģirtam izdevās sameklēt kādu itin labu parku, kurā viņš, šķiet, bija domājis nakšņot, bet tas tomēr nebija īstais risinājums. Notika pastāvīgas Ģirta - Sīča konferences ieturamā maršruta jautājumos, un pēc ilgstošas bezmērķīgas braukšanas, Ģirts atdeva tūres vadību Sīča rokās, kurš gan nesēdēja nevienā mašīnā pie stūres, bet sniedza Bubļikam daudzus derīgus (dažreiz) padomus virziena izvēlē. Kā lai arī nebūtu, mēs bijām spiesti atgriezties izejas pozīcijā un tikai tad beidzot izkļuvām ārā no nezināmu pazemes spēku nolādētās pilsētas.
Šķita jau, ka drīz mēs varēsim beidzot iet gulēt, jo Sīcis bija kartē sameklējis vietu, kur vajadzēja nogriezties uz kaut kādu mistisku ciemu pie jūras. Bet tik viegli problēmas nemēdz atrisināties - mēs izbraukājām daudzus un dažādus zemes ceļus, paspējām piebraukt pie ne vienas vien mājas, bet nekur un nekādi neizdevās novērot neko tādu, kam piemistu līdzība ar jūru. Beigu beigās izdevās atrast vismaz zemeņu lauku, bet tajā auga tikai vēlās zemenes un neko ēdamu sameklēt neizdevās. Mēs būtu krituši apātijā, ja kāds (pieņemu, ka tā būs bijusi kāda no meitenēm) nebūtu izdzirdējis jūras šalkoņu. Tas, savukārt, Sīcim atklāja patiesību, ka mēs bijām ilgstoši maldījušies gar pašu jūras krastu un tikai nezināšanas dēļ, ka jūrmala pie Liepājas nav tāda kā pie Jūrmalas, nebijām varējuši atrast pašu jūru. Jāatzīmē gan, ka situāciju bija sarežģījusi blīvā migla, kurā redzamība bija stipri vien apgrūtināta. Kā lai arī nebūtu, mēs bijām pie jūras. Pats par sevi saprotams, apkārt bija sabūvētas bieziķu mājas, un netālu no mūsu naktsmītnes vietas visu nakti ganījās govis, bet tas jau bija tikai sīkums. Notika sadalīšanās pa teltīm. Uz četrām meitenēm bija viena Danas telts, kuras ietilpība gan pašai Danai nebija zināma. Man un Sīcim tika manas māsas telts, bet pārējie izlēma gulēt mašīnās. Sīcis, šādos jautājumos speciālists būdams, palīdzēja meitenēm telts uzstādīšanā, kamēr es krāmējos ap savu telti, kuras celšanā iepriekš biju piedalījies divas reizes, bet vienu no tām pamatīgā reibumā, bet otrā galvenokārt vērotāja postenī. Kā par brīnumu, telti izdevās uzstādīt, lai arī viens tās gals atradās grāvī, bet otrs uzkalniņā, un neviens nevarēja galvot, ka tā nebūtu spējīga tikt ar vēja spēku aizpūsta. Bubļiks un Ģirts izvietojās par guļamvagonu pārveidotā Bubļika mašīnas aizmugurē, bet Sēne saritinājās uz Ģirta mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Kāpēc Sēnem tik ļoti gribējās izvietoties tieši šajā vietā, man nav zināms, un loģiskā ķēde piedāvā tikai vienu spriedumu - viņam šķita stipri vien erotiski atrasties vietā, kur vēl nesen bija novērojamas trīs meiteņu (aizmugurējā sēdeklī sēdošo) sēžamvietas un tamlīdzīgi. Pats Sēne gan vēlāk aizbildinājās, ka viņam, redz, neesot bijis guļammaiss, tāpēc viņš nevarējis gulēt teltī, bet zinām mēs tos svētuļus…
Pulkstenis jau bija ap pusčetriem, kad guļvietas bija sagatavotas, bet Sīcis vēl gribēja uzstādīt savu teleskopu un paķīķerēt debesīs. Bija gan stipri vien gaišs, un zvaigznes varēja saskatīt veselas trīs, toties izdevās pavērties arī uz vairākiem elektrības stabiem. Es asistēju Sīci šajā nodarbē, neko nedarīdams, izņemot kāju apsaldēšanu, jo nezināmu iemeslu dēļ biju bass. Sīcis arī bija bass, bet viņam bija attīstīta pēdu muskulatūra vai kas tamlīdzīgs, un viņš turējās itin braši. Novācis teleskopu, Sīcis domāja gaidīt saullēktu, bet grasījās to realizēt, jau teltī guļammaisā esot. Vēl viņš paspēja uzmodināt Sēni, izņemot no Ģirta mašīnas minerālūdeni, mazliet pakoķetēt ar meitenēm no otrās telts, pateikt: "Galvenais, ka kājas man ir siltas!" un tad arī viņš bija aizmidzis. Es sekoju Sīča piemēram un atslēdzos.
Nākamais rīts pienāca itin drīz, sevišķi tādēļ, ka aizmigšanas laiks pats par sevi jau bija rīta sākums. Pirmo reizi uzmostoties, atklāju, ka arī Sīcis jau kādu aci ir pavēris, bet izrādījās, ka pārējie vēl mierīgi suta (vai arī darīja ko citu, kas to lai zina…), tālab nācās vien arī man mēģināt aizmigt vēlreiz. Piecēlos ap pusdeviņiem, Bubļiks un Ģirts uz to laiku jau bija paspējuši nopeldēties, piecēlies bija arī Sīcis, meitenes it kā bija pamodušās, tikai Sēne kā jau sēne nebija ne īsti aizmidzis, ne īsti nomodā. Es no peldēšanās atturējos, jo bija ienākusies informācija, ka ūdens esot stipri vien vēss. Sīcis gan no peldes neatteicās, bet par to, vai arī meitenes nopeldējās, es neesmu pārliecināts, jo biju gluži aizmirsis, ka tieši meitenēm būtu pievēršama visa uzmanība. Noklausījāmies pa radio 39 vērtīgus ieteikumus, kāpēc labāk būt vīrietim un ne sievietei, pakomentējām tos, un bija laiks startam. Sākumā gan, protams, vajadzēja novākt teltis. Šajā jautājumā es nepavisam nebiju labi sagatavots - lai nu kādos vārdos mani varētu saukt, tad par pedantu gan nē. Šajā situācijā noderēja Sīča palīdzība (patiesībā tieši Sīcis arī bija tas, kas nojauca abas teltis, kamēr mēs pārējie galvenokārt palīdzējām viņam ar saviem skatieniem). Joprojām nesaprotu, kā izdevās iebāzt telti tai paredzētajā somā, bet tas ikvienam ir zināms, ka God Works In Mysterious Ways (U2). Zināmu jautrību ar savu uzvedību ieviesa Nora un, šķiet, Agnija (vai Dana vai Inese). Nē, viņas netaisīja Lapdance, nedemonstrēja vēderdejas paraugus vai ko tamlīdzīgi (mums par lielu nožēlu!), viņas gluži vienkārši iedomājās, ka zobu tīrīšanai nepieciešams iemērkt ar zobu birsti ar pastu pieclitrīgajā traukā, kurā Ģirts iepriekšējā vakarā Vaiņodē bija dabūjis iekšā akas ūdeni vai ko tamlīdzīgu. Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, lietot šo ūdeni, piemēram, dzeršanai neviens pēc tam nemēģināja. Atgriežoties pie zobu tīrīšanas tēmas, nevaru nepieminēt, ka es attiecīgos piederumus aizmirsu mājās, ievērodams savas klasiskās aizmāršības tradīcijas, Bubļiks gadījumam, ja būtu jāpraktizē French kiss allaž nēsāja līdzi kādus pāris kilogramus košļājamās gumijas, Sīča un Ģirta pozīcija šajā jautājumā man zināma nekļuva, bet Sēne gluži vienkārši Bubļika aspektā pieminētajā situācijā būtu bēdzis prom, ārprātā vicinādams rokas, un ielecis tuvākajā ezerā (jo viņš, vismaz pēc paša apgalvojumiem, neprata peldēt).
Es neteiktu, ka mēs būtu izbraukuši no naktsmītnes vietas sevišķi agri, bija jau bez piecām desmit, bet tas tomēr bija daudz, daudz ātrāk nekā iepriekšējā dienā, kurā oficiālajos plānos bija minēts "izbraukšana no rīta". Kā lai arī nebūtu, mēs braucām atkal uz Liepāju, tikai šoreiz gaišā dienas laikā. Nācās atzīt, ka iepriekšējā vakarā pa tumsu pilsēta bija izskatījusies daudz labāk - Sīcim tā pat atgādināja ārzemes, kur pilsētās novērojama īsta naktsdzīve (viņam tas jau labāk zināms). Apskatījis savus dienas plānus, Ģirts mums paziņoja, ka īstā vieta, uz kurieni būtu jābrauc, būtu naktslokāls "Pebla", kuru Sēne noraksturoja kā geju un lezbiešu klubu, kaut arī negribēja atzīties, ka būtu tajā jau iepriekš bijis un pārliecinājies par sevis izteikto raksturojumu.
Lai Liepājas apmeklējums nebūtu bijis absolūti veltīgs, Ģirts nolēma izpildīt vismaz kādu daļu no saviem dižajiem plāniem, mēs braucām meklēt Liepājas kara ostu, par kuru bija izlasīts, ka tur varot apskatīt dažādas zemūdenes un citus labus priekšmetus. Sākumā mēs atradām diezgan nepatīkamu Liepājas rajonu, par kuru Sīcis apgalvoja, ka viss šis rajons esot kara osta. Nezinu, vai viņš nemeloja, bet šī pilsētas daļa patiešām izskatījās karam piemērota. Tajā bija sabūvētas klasiskās padomju piecstāvu apgāztās cigarešu paciņas, kuru lielākā daļa jau bija sasniegušas to kritisko punktu, kurā māja pārstāj būt māja. Bet pa vidu šiem graustiem varēja saskatīt kādu senāka laikmeta celtni - pamatīgu pareizticīgās konfesijas baznīcu. Kaut gan es biju šai konfesijai oficiāli piederīgs, es tajā iekšā neiegāju - neiegāju un viss. Nobildēt to arī neizdevās, jo saule bija pratusi izvietoties pietiekami labi, lai fotografēšana būtu neiespējama. Aplūkojuši baznīcu, mēs jau grasījāmies braukt projām, kad izrādījās, ka Bubļika mašīnai bija nolūzis izpūtējs un palicis mētājamies gluži blakus tam, no kā bija nolūzis. Kāds gan uzdeva jautājumu, vai tas patiešām esot Bubļika izpūtējs, bet bija gan. Izpūtējs tika iekrauts mašīnas bagāžniekā, un visu turpmāko ceļu tā grabēšana Bubļikam lika uztraukties, vai tik mašīnai nebija gadījusies vēl kāda papildu ķibele. Es vēl paspēju aiziet uzmeklēt miskasti, kurā izsviest iekrājušās plastmasas pudeles, un projām mēs bijām.
Sevišķi veiksmīgi ostas un zemūdeņu meklējumi mums negāja - nevienu cilvēku, kas mācētu sakarīgi kaut ko paskaidrot, atrast tā arī neizdevās, līdz beigu beigās saņēmām atbildi, ka nekādu zemūdeņu kara ostā sen vairs neesot un ka mūsu informācija par svaigu nosaucama nebūtu. Lai būtu apmeklēts vismaz kaut kas ar ostām saistīts, mēs nostaigājām pa garāko no atrodamajiem moliem. Radās doma, ka varētu no tā nomest zemē Sēni, lai viņš beidzot iemācītos peldēt, bet viņam noveicās, ka mums bija slinkums. Agnija ar Danu sāka pārspriestu, kurā pusē no mola būtu labāk iekrist ūdenī un plānot savu rīcību attiecīgajā situācijā. Kopumā mēs uz mola pavadījām kādu stundu laika, un es neteiktu, ka tas bija visnelietderīgāk pavadītais laiks mūsu braucienā. Meklējumu laikā mēs vēl bijām paspējuši uzmeklēt kārtējo graustu, kurš gan oficiāli būtu saucams par drupām, par ko Ģirts teica, ka tam veidojumam esot pāri par simts gadiem. Sīcis vai Sēne (neatceros, kurš) vēl piebilda, ka jau pirms simts gadiem šis veidojums esot bijis simts gadus vecs. Kā lai arī nebūtu, vēl bija iespējams salasīt, ka šī vieta kādreiz esot bijusi manēža, par nožēlu neviens man gan nepaskaidroja, kas manēža tāda īsti ir (kaut kāda sporta halle vai?).
Notika kaut kas līdzīgs meklējumiem uzmeklēt kādu ēstuvi, bet pozitīvu rezultātu šai darbībai nebija. Ģirts tēmēja uz pārāk smalkiem iestādījumiem - visādiem restorāniem un citām tamlīdzīgām padarīšanām, bet nesastapa pretimnākšanu līdzbraucējos. Nācās vien iegriezties gluži parastā pārtikas veikalā, lai nopirku kaut ko ēdamu. Man gan, saprotams, joprojām bija saglabājušās divas lieliskās vista kājiņas, bet sevišķu vēlmi tās iznīcināt sevī atrast man neizdevās (turklāt kādu laiku iepriekš Sīcis man bija aizrādījis, ka pat senie latvieši ne tikai paši ēda, bet deva arī citiem, tiesa tad viņš teica, ka tā gluži nebija domājis, jo tāda padarīšana kā garšīga vistas kāja ne katram cilvēkam un ne katrā situācijā liekas garšīga esam). Tāpēc arī es nolēmu nopirkt ko kožamu, patiesībā gan ne kožamu, bet jogurtu, tā bija viena no manām mānijām, ka es laiku pa laikam mēdzu ar lielu iedvesmu ēst jogurtu. Tajos laikos pastāvēja arī tāda paraža, ka jogurtu ēda ar karotītes palīdzību (man gan reiz Vācijā bija nācies iztikt bez šī noderīgā piederuma, bet laizīt jogurtu no paša pirkstiem nebūt nav sevišķi saistoši, toreiz arī nebija nekādu liecinieku šai nodarbei, bet dotajā situācijā tas man nelikās esam pietiekoši estētiski). Tāpēc klāt pie jogurta iegādājos arī desmit plastmasas karotītes, ar kurām, labs cilvēks (?) būdams, padalījos ar meitenēm (vai būtu devis arī kādam citam - nezinu, jo neviens neprasīja). Meitenes nopirka salātiņus vai ko tamlīdzīgu, par ko Bubļiks vēlāk izteica kaut kādus komentārus - ne īsti par salātiņu sabojāšanos, ne īsti par ko citu, visumā es šos izteikumus nesapratu, pieņemdams, ka tas saistīts ar kādām perversām nodarbēm, par kurām man nekas nebija zināms (tie draugi jau ir tādi draņķi - nekad to labāko nemēdz izstāstīt, derīgu informāciju var iegūt tikai no baumām). Jā, Bubļiks un Ģirts tajā veikalā nemaz nebija iegājuši, es biju atstāts tajā tikai tādēļ, ka man bija dzīvs telefons, lai varētu kontaktēties gadījumā, ja draudētu izklīšana.
Vēl notika kāda centralizēta iestādījuma apmeklējums, bet no tā es atteicos, jo man bija paspējušas uznākt sāpes vēdera rajonā un izgaisusi vēlme ēst (man taču arī bija vistas kājiņas!). No šī pasākuma atteicās arī Normis, kuram vispār bija iebildumi pret naudas izdošanu ēšanas nolūkā, un Agnija, kura, iespējams, bija uz diētas, bet, iespējams, arī ne. Mēs nosēdējām pie mašīnas, ne visai atzinīgi vērtēdami mūsu atrašanās pilsētu un joprojām nezinādami, vai vispār vēl vienu dienu paliksim ārpus mājas vai atkal ne (bija gājis bojā Ģirta bijušais klases biedrs, un Ģirtam vajadzēja braukt uz Rīgu). Ēdmaņu gaidīšana izvērtās stipri ilga, bet vismaz ne mūžīga.
Nu Ģirts iedomājās, ka nekaitētu uzmeklēt kādu pazemes labirintu, kurš pēc viņa plāna informācijas bija atrodamas pie Liepājas forta. Mēs protestējām, bet Ģirtam bija aizsērējušas ausis un viņš neko nedzirdēja, tāpēc brauca vien uz fortu. Fortu mēs neatradām, toties tā vietā nokļuvām pie pieminekļa Liepājas aizstāvjiem otrajā pasaules karā, kas mūs absolūti neinteresēja un bija mākslinieciski nožēlojami realizēts. Vēl mēs pabraucām garām "mākslinieciskam" veidojumam, kurš izskatījās pēc tipiskākā komunistiskā sātanisma parauga - kaut kādi agresīvi vīri ar āmuriem sita dzelzi, apkārt bija uguns, manīja arī ko līķiem līdzīgu.
Izpētījuši visas neinteresantās Liepājas daļas un neatraduši praktiski neko no meklētā, mēs šo patīkamo pilsētu pametām un devāmies pa ceļu ziemeļu virzienā, kas veda gar jūras krastu. Ģirta plāns noteica, ka mums bija jābrauc uz Akmeņraga bāku. Būtu pārspīlēti teikt, ka man bija nojauta, kāpēc tieši Akmeņraga - atbilde nāca vēlāk. Turp veda apšaubāmas kvalitātes zemes ceļš, braukšana pa kuru nebūt nebija patīkama. Līdz bākai mēs tomēr nokļuvām, tā izrādījās esam sarkanā krāsā un pietiekami augsta. Ģirta plānos bija minēts, ka esot sargam jāpalūdz atslēga un jākāpj augšā. Tik vienkārši gan tas neizrādījās, jo sargu Ģirts, protams, personīgi un nepersonīgi nepazina, vajadzēja izdīkt atslēgu no gluži sveša cilvēka. Pirmais sastaptais cilvēks bija ne sevišķi jauns un krievvalodīgs, ar viņu dialogs Ģirtam sevišķi labi neizdevās Ģirta šīs valodas zināšanu līmeņa dēļ, maksimums, ko viņš varēja pateikt, bija, ka mēs esam atbraukuši apskatīties uz torni. Šis tips Ģirtam pavaicāja, vai mēs gadījumā neesot no kaut kāda tur vēl tipa sūtīti, bet Ģirts atteica, ka nē. Tad nu vajadzēja meklēt vietējo saimnieci, kura gan runāja latviski, bet neko jautrāka arī nebija - izrādījās, ka par kāpšanu bākā esot jāmaksā. Maksa izrādījās neesam sevišķi noteikta - vajadzēja nopirkt kaut kādu kartiņu un vēl arī biļetes. Ģirts nopirka kartiņu un vēlāk iztērēja to tualetes papīra vietā (vismaz citu pielietojumu es tai atrast nevarētu), bet Bubļiks maksāja par ieeju un sastapās ar metodi - maksājiet precīzu naudu, proti, viņš samaksāja divreiz vairāk kā bija prasīts, bet nekādu atlikumu atpakaļ nesaņēma un pat nesāka protestēt, tāds nu reiz šis Bubļiks bija. Bākā mēs uzkāpām, turp mūs pavadīja divi pirmsskolas vecuma jaunieši, kuri gan sevišķas ievērības vērti man nešķita. Apskatījām bākas gaismas mehānismu, no kura gan es neko saprast nevarēju, blakus esošo mobilo telefonu torni un pēc kāda laiciņa kāpām atkal lejā. Ģirtam beidzās fotoaparāta filmiņa, un steidzīgi bija nepieciešams veikals. Protams, atrastais veikals atkal piederēja firmai Topless, pēc kā varēja spriest, ka šajā apvidū tai bija izveidojusies monopola situācija. Filmiņu Ģirts tajā atrada, bet es sameklēju vēl vienu jogurtu, kuru uzreiz pēc tam arī notiesāju.
Pēc kāda laika mēs nonācām Pāvilostā, kur bāku atrast neizdevās, un zinātāji teica, ka nekā atrodama tur arī neesot. Tas saskumdināja Ģirtu, kurš sevī bija pamazām atradis vēlmi apceļot dzimtā novada bākas. Lai bāku apmeklēšana neizvērstos garlaicīga, notika kāds cits ar bākām saistīts elements - braucot pa zemes ceļu, mēs ievērojām garu posmu, kurā bija redzams izlijis šķidrums. Ģirta mašīna bija pietiekami tālu priekšā, lai mēs to neredzētu, bet bija skaidrs, ka šķidrums varētu būt nācis no tās (posma garums izslēdza citus variantus kā tikai to, ka tas bijis pašas mašīnas šķidrums). Un tiešām - Ģirtam bija izdevies veiksmīgi atbrīvoties no dažiem litriem benzīna, par kuru gan viņš vēlāk apgalvoja, ka šāds apgalvojums bijis rupji kļūdains, jo viņam mašīnai esot dīzeļdegviela (nu un - kas par to?). Nu jau, pēc iepriekšējās dienas pārdzīvojumiem, Ģirts vairs ārprātā nelēkāja un striķi kāršanās nolūkā nemeklēja, lai gan pietiekami neapmierināts viņš tomēr bija. Galvenie vaininieki saprotams bijām mēs - Bubļika mašīnā sēdošie, kuri uzreiz pēc mīklainā šķidruma ievērošanas nebija attapušies Ģirtam piezvanīt. Ģirts sameklēja papes gabalu un apgūlās uz tā zem mašīnas. Es varētu teikt, ka viņš realizēja to, kas viņam bija apsolīts iepriekšējās avārijas gadījumā, bet man nepatīk pārspīlēt un nepatīk tikt nolinčotam, tāpēc jāatzīst, ka Ģirts tikai paņēma no Noras matadatu. Kāpēc viņš tā darīja? To būtu jāzina viņam pašam, jo parasti matadatas izmantoja caurumu atmūķēšanai, ne aizvēršanai, bet Ģirts jau daudz ko darīja citādāk kā pārējie… Atrisinājumu problēmai atradu es, nē, es itin neko nesapratu no mašīnām, bet es toties šo to sapratu no debesu likumiem, tāpēc paņēmu un sāku tiesāt vienu no savām svētajām vistas kājiņām. Kad pēkšņi nez no kurienes tuvojās kāda mašīna un vistas kājiņa vēl nebija pārvietojusies uz manu kuņģi, Nora iespējami neviltoti iesaucās: "Kaže, sargā vistiņu!" (ko tas nozīmēja - Dievs vien zina). Bet es vēl nebiju beidzis ēst, kad atsākās braukšana. Kā izrādījās, mēs bijām palaiduši garām epizodi vēl pirms benzīna izlīšanas, kad Ģirta mašīnu bija apturējis kāds vietējais iedzīvotājs, bet, ievērojis, kādas darbības tajā notiek, pat vairs nav zinājis, ko īsti gribējis pateikt, tikai gribējis piebiedroties (to es, kā jau minēju, nebiju redzējis, tāpēc balstos tikai uz ne sevišķi drošu atstāstījumu).
Pats par sevi saprotams, mēs turpinājām braukāt, meklējot dažādas bākas. Ģirts maniakāli neklausījās nekādos iebildumos un veda mūs no vienas bākas uz otru. Kādas sāpes viņam sagādāja fakts, kad kādai lielai bākai mēs bijām pabraukuši garām un neviens vienīgs līdzbraucējs nepiekrita domai griezties atpakaļ!
Nevaru arī nepieminēt Ģirta mašīnās vizuālo noformējumu, ar norautu priekšējo resti un pilnīgi noputējusi tā likās esam mmm… stipri vien nesvaiga. Dažādības labad es un Sēne bijām šo mašīnu vēl arī nedaudz aprakstījuši ar svaigām domām, kā piem., "Fuck the dirt!" (Sēne) vai "Танки грязи не боятся" (es). Būtu pārspīlējums teikt, ka Ģirtu šie uzraksti priecēja.
Jūrkalnes apvidū apstājāmies peldēšanās nolūkā. Man tā bija pirmā reize tajā gadā. Ģirts un Sēne palika krastā, Ģirts jau bija nesen kaut kur izpeldējies, bet Sēne vienkārši ievēroja savas tradīcijas. Ģirts pētīja, kā atšķiras skats ar saulesbrillēm uz acīm no skata bez saulesbrillēm. Tā bija patiesi interesanta nodarbe - vismaz interesantāka nekā braukāšana no vienas bākas uz otru. Es konstatēju, ka nebiju sasējis šortus kopā saturošo mehānismu un ka gandrīz biju tos pazaudējis. Jūrā bija itin labi viļņi un varēja jauki izplunčāties (uz peldēšanu prāts nenesās, jo vienīgais šādās lietās ieinteresētais cilvēks bija Bubļiks, bet vēlme meiteņu sabiedrību mainīt pret iepeldēšanu dziļumā ar Bubļiku būtu bijusi stipri vien savāda). Sēne bija apgūlies uzkalniņā un gandrīz jau izlaidis savas micēlija saknes, kad mēs viņu savācām, lai varētu braukt tālāk. Atklājās arī Sēnes alkoholiķa daba, kad viņš apsēdās zem sidra pudeles, protams, neatzīdamies, ka arī pats bija to izdzēris. Panesās kaut kādi smiekli, kad Sīcis bija ievērojis, ka Nora, slaukot kāju, bija uzkārusies, manu smadzeņu darbība bija viegli ierūsējusi, tāpēc es jautrībai pievienoties nespēju.
Vakarpusē iebraucām Ventspilī. Ģirts un Bubļiks uzpildīja savas bākas (ar benzīnu), kaut cik notīrīja mašīnas, Bubļiks benzīntankā sāka pārbaudīt iepildītā benzīna kvalitāti (stipri vien dīvaina nodarbe), kur pa to laiku bija pārējie braucēji - absolūti nezinu. Ventspilī nobraucām garām piekrastei, meklēdami augstskolu. Pietiekami daudzi cilvēki jautrojās par Ģirta mašīnas izskatu, Ģirts droši vien smagi apvainojās un dažas dienas vēlāk, kad lika iestājeksāmenu augstskolā, visus smējējus apvāca, bet tas jau būtu cits stāsts un stāstāms citu reizi. Augstskolu izdevās atrast, mēs uz brīdi pie tās piestājām, bet sevišķi ārā nekāpām. Vispār Ventspilī sevišķi daudz laika mēs nepavadījām. Tad Ģirts uzdeva jautājumu - vai paliekam vēl vienu dienu vai žiperīgi nesamies uz Rīgu (viņš jau bija nokavējis)? Kad Norai piezvanīja tēvs, uz jautājumu, kad mēs būsim, Ģirts ieteica atbildēt, ka naktī vai no rīta, bet Noras tēvs pats izsecināja, ka tātad ne ātrāk kā ap pusdienlaiku, un Nora viņa viedoklim piekrita. Mēs Ģirtu, šķiet, pārliecinājām vēl mājās nebraukt, lai arī Inesei bija jābūt gatavai uz to, ka mājās viņas atstātais kaķis būs paspējis kļūt par absolūtu mežoni un viņu (Inesi) neatpazīs savādāk kā tikai vien ēdiena veidā.
Kad mēs izbraucām ārā no Ventspils, vairs sevišķi agrs nebija, tāpēc Sīcis ieteica uzmeklēt vietu, kur būvēt teltis, jo negribēja atkārtot iepriekšējā vakara piedzīvojumus (Sīcis nebija radis pa naktīm tusēt apkārt, meklējot telšu vietas, mēs, pārējie Bubļika mašīnā sēdošie, arī nebijām, toties, šķiet, visa Ģirta ekipāža bija tusēšanas kalngals). Sevišķi labi meklējumi negāja, jo biežāk izdevās atrast ceļus, kas veda uz mājām (ne jau mūsu, bet vispār), nekā tādus, kuri mums derētu. Bubļikam izdevās atrast vairākus metrus stieples, kuriem ienāca prātā aptīties ap Bubļika mašīnas riteni. Vismaz Ģirtam šī stieple noteikti varēja noderēt. Vairākas reizes iebraucām teritorijās, kuras bija braukšanai noliegtas un piederēja robežsargiem vai līdzīgiem tipiņiem. Naktsmītni šādās vietās ierīkot nekad nav bijis sevišķi droši, tāpēc mēs no šī varianta atteicāmies, kaut gan Ģirts gribēja aiziet robežniekiem pajautāt, vai viņš nevarētu nofotografēties ar viņu bāku, bet mēs šo ieteikumu neatbalstījām.
Dodams atpakaļgaitu, lai izbrauktu atpakaļ uz ceļa, Bubļiks mazdrusciņ pārcentās un viegli apdauzīja ar mašīnas aizmugurējo galu tuvāko koku. Sevišķi liela skāde no tā gan neiznāca, bet vismaz arī mums kāds prieciņš tika (piezīme, Bubļiks braukšanā atpakaļ jau pirms tam bija rādījis nesliktu sniegumu, iebraucot krūmos, kuri bija izvietojušies grāvī pie kāda ceļa).
Mēs bijām paspējuši aizbraukt diezgan tālu no Ventspils, kad beidzot izdevās uzmeklēt ko līdzīgu ceļam pie jūras. Apdzīvota vieta, kurā šis ceļš atradās, saucās Lūžņi (zīmīgs nosaukums)! Mūsu brauktais ceļš beidzās vai pie pašas jūras pie mājām, kurās kāds kādreiz bija dzīvojis. Meitenēm šī vieta neiepatikās, bet nekā labāka piedāvāt nevarēja. Pie viena no māju pārpalikumiem bija novietots džips. Vēlāk izdevās pie jūras ievērot divus cilvēkus sēžam pie ugunskura. Nez kāpēc viņi bija izvēlējušies tieši tik klusu vietu, kur pat ķerti tūristi (tādi kā mēs) iemaldās visai reti? Sevišķi nekautrīgi ļaudis pie ugunskura laikam gan nebija, jo kopošanos mums tuvumā esot (diemžēl) neuzsāka, bet aizbrauca prom. Savs labums no tā bija, jo Sēne varēja no viņu ugunskura kā Prometejs no dieviem atnest mums uguni un vicināties ar to kā nezin kāds varonis, kaut gan viņš pat nezināja Prometeja vārdu. Ugunskuru iekūrām no pie kādas bākas pieradinātas malkas (par nožēlu, bijām ievākuši diezgan maz malkas, varēja savākt arī daudz vairāk) un jūras krastā atrastajiem kokiem, kuros ietilpa arī kaut kāda laivu sastatne. Uzcēlām teltis. Izrādījās, ka bijām apmetušies kādā labā odu vietā, tāpēc kāda daļa mūsu grupējuma pārgāja islama piekritēju vidū - aptina kaut ko ap galvu. Es šādam nolūkam izvēlējos savu dvieli, kurš gan bija visai mitrs, bet vismaz ausīs odi man ielidot nevarēja. Agnija Danai izteica komplimentu, ka viņai ļoti labi lakats piestāvot pie acīm, bet izrādījās, ka tas nebija vis lakats, bet gan kāds intīmāks apģērba gabals. Sīcis, savukārt, pierādīja, ka drošajiem pieder pasaule, skraidīdams apkārt šortos un T-kreklā un nebūdams odu sakosts. Meitenes apsolīja, ka mēs viņas nākamajā rītā nevarēsim pazīt (nezinu, vai viņas domāja mainīties raksturā vai tīri ārēji). Malkas sagatavošanas jautājumos izrādījās, ka Sīča paņemtais cirvis nebūt nebija sevišķi ass un skaldīšanai piemērots. Tā kā Sīcis bija paķēris līdzi desas, no vītola zariem tika sagatavoti iesmi (veseli divi!), un uzceptas kādas trīs desas, jo vairums izrādījās ēšanas atturībnieki. Bubļikam izdevās ar savu portatīvo skalpeli iegriezt sev pirkstā. Es viņam varēju iedot savā vestes kabatā nejauši atrastu vates pikuci (es pats par sevi reizēm brīnījos, ko tik nevarēja atrast manās kabatās). Oglēs tika Agnijai ievietoti veseli divi kartupeļi, kuri palika sildīties arī pēc tam, kad visi bija devušies pie miera (pēdējie mohikāņi biju es, kā arī Sīcis, kurš atkal bija vēries savā klasiskajā teleskopā, bet nevarējis neko daudz saskatīt). Teltī bija visai vēss, un man sala kājas, bet gulēt džinsos man nešķita esam prātīgi, tāpēc nācās vien salt. Aizmigu tomēr pietiekami labi, jo vismaz telts šoreiz bija uzcelta līdzenā vietā.
Šoreiz es noteikti pamodos pirmais - nezinu, vai pulkstenis jau bija gluži astoņi. Gluži uzreiz es gan nepiecēlos, jo visi vēl gulēja (draņķi tādi!), bet pēc kāda brīža uzcēlās arī Ģirts. Aizgājām nopeldēties, ūdens nebija sevišķi silts, bet vismaz miegu aizdzina projām. Ģirts bija sadomājis, ka vajadzēja steidzīgi doties ceļā, tāpēc uztrieca augšā visus gulētājus (kuri gan, kā izrādījās, nemaz vairs arī negulēja). Sākām vākt kopā savas mantas un teltis. Atkal centrālā statusu ieņēma Sīcis, bez kura mēs būtu mocījušies stipri vien ilgi. Inese noteica, ka mums nekaitētu precīzi saplānot, cikos grasāmies būt Rīgā, lai neiznāktu, ka Ģirts pavada visu dienu bākās un ka mēs paliekam ceļā vēl vienu dienu, kas Ineses kaķim varētu izrādīties liktenīgi.
Izrādījās, ka mēs iepriekšējā dienā bijām pabraukuši garām vietai, kurā atradās kaut kāds radioteleskops, kurš, redz, ietilpa Ģirta plānā. Es, protams, izteicu kritisku komentāru, ka gadījumā, ja kaut ko grib redzēt Sīcis, mēs griežamies atpakaļ, bet Ģirta bāku jautājumā ne, proti, Sīcis esot baigi priviliģēts. Sīcis atbildēja diezgan asi, kaut gan es tikai biju izteicis savu viedokli. Mums pat izdevās to teleskopu atrast, un man nācās atzīt, ka Sīcim bija bijusi taisnība, tas patiešām bija visai interesants un būtu bijusi liela kļūda braukt tam garām. Mums pat notika ekskursija pa šo veidojumu, kurā uzzināju daudzus sev nezināmus faktus, bet šoreiz par to nerakstīšu. Ģirts stāstošajai personai uzdeva kaudzēm dažādus jautājumus, kuri visi nebūt nebija sevišķi zinātniski. Kad bijām jau nonākuši atpakaļ lejā, Dana pajautāja, vai ar šo teleskopu nekad nav novēroti citplanētieši. Kā par brīnumu - nebija. Bet tas netraucēja Ģirtam uzsākt polemiku par jautājumu, vai mēs izplatījumā bijām vieni vai atkal ne.
Mēs vēl iegriezāmies vairākās bākās, kuras Ģirtam obligāti vajadzēja redzēt un pie kurām es biju spiests Ģirtu fotografēt, viņš, šķiet, bija ieņēmis galvā, ka man nevarētu būt lielāks prieks kā visur viņu fotografēt. Lielākā no bākām bija Miķeļtorņa bāka, kurā es gan neuzkāpu, jo vietējais tips treniņbiksēs un nelielu zobu skaitu mums piedāvāja tajā uzkāpt, maksājot tikai pus latu katram. Es uz to laiku jau biju paspējis kļūt gandrīz sauss un nebiju sevišķi noskaņots izdot savu pēdējo naudu uzkāpšanai kaut kādā bākā, tāpēc paliku lejā. Augšā uzkāpa tikai Ģirts, Sīcis un Nora. Ko viņi tur augšā darīja, es neminēšu, jums jau tas tāpat būs kļuvis skaidrs, bet viena nelietība gan bija - neviens nekādu naudu no viņiem nepaprasīja, tālab izrādījās, ka es veltīgi biju palaidis garām iespēju uzkāpt Baltijas augstākajā bākā. Viens labums tam tomēr bija - es vismaz nefotografēju Ģirtu Miķeļtorņa bākas augšā. Uz to laiku mums bija beigušies dzeramā ūdens krājumi un mēs jau sākām plānot, kura asinis dzert pirmās, jo veikals pie bākas nebija gluži tāds, kas darbojās, drīzāk gan otrādi.
Posmā no vienas bākas uz otru Ģirta mašīnai atkal sāka tecēt benzīns, es centos piezvanīt, lai viņu par to informētu, bet telefons Ģirtam bija atvienots (hā! parasti telefonu atvieno tikai vienā situācijā…). Par laimi, savu ķibeli Ģirts bija ievērojis pats, viņš kaut kā izmantoja Bubļika atrasto stieples gabalu un varēja braukt tālāk (tas bija labi, jo es savu otro laimes vistas kāju jau biju apēdis). Es nezināmu iemeslu dēļ kādu brīdi bizoju, pazaudēdams no savām kabatām pēdējās naudas atliekas, palikdams iekšēji pliks kā žurka.
Tālāk ceļš mūs aizveda uz Slīteres rezervātu, kuru informācija man nezināmu iemeslu dēļ sauc par Šlīteri. Arī tajā vajadzēja būt kādai bākai, kuras nosaukums nebija neko dižs, toties ar kādu no līdzbraucējiem saistīts - Sīkraga bāka. Izdevās atrast vietu, no kurienes it kā varētu šai bākai piekļūt, bija pat izveidota vieta, kur nolikt mašīnu, un izveidotas kāpnes, bet ceļa zīme, saprotams, vēstīja, ka nekāda iešana nebija atļauta. Tāpēc mēs bijām spiesti meklēt nākamo bāku. Šī bāka bija diezgan zema un stipri vien paresna. Mēs gluži visi gan nebijām līdz šai bākai aizgājuši - tikai es, Ģirts, Sīcis un Nora. Ģirts aizgāja meklēt savu mašīnu, jo viņam nebija klāt naudas maks, pie reizes viņš grasījās savākt arī pārējos braucējus. Mēs palikām sēdēt uz soliņa vietā, ko varētu saukt par autostāvvietu, ja tā būtu bijusi mazliet attīstītāka, un klausījāmies vietējo pensionāru sarunā par dzeršanu un citiem aktuāliem jautājumiem. Kāds bija apprecējies un braucis ar baigāko vāģi, vai darījis kaut ko tamlīdzīgu. Pēc ne sevišķi ilga laika atbrauca abas mūsu mašīnas. Bākā uzkāpām mēs trīs - Ģirts, Bubļiks un es (naudu nācās aizņemties no Sēnes, kurš neko nekam nebija tērējis, jo viņam nekad tāda vajadzība neradās). Bākas pašā augšā mūs neuzlaida, jūru varēja knapi saskatīt, kopumā šī nebūt nebija interesantākā bāka, kādu man jebkad bija gadījies redzēt. Kāds labums no tās apmeklējuma mums tomēr tika - izdevās ar akas vai kā tamlīdzīga ūdeni piepildīt pāris tukšās plastmasas pudeles un klasisko pieclitrīgo bunduli. Kā jau to varēja gaidīt, Ģirta mašīnai tika bundulis un viena pudele, kamēr mums palika tika pusotrs litrs ūdens, kas absolūti nebija godīgi, jo mūsu mašīnā bija ārprātīgākais ūdens plencis - es. Vēl Ģirts bija iecerējis apmeklēt alas. Viņam itin labi izdevās ar mālainas peļķes palīdzību padarīt savu mašīnu vēl estētiskāku, bet vismaz alas atrast izdevās. Tajās it kā bija arī nopietnākie labirinti un citas interesantas lietas, bet varēja noprast, ka šie labirinti nebija darināti mana izmēra cilvēkam - ielīdis tikai dažus metrus iekšā, es sajutu no visām pusēm sienu pieskārienus un ārā iznācu pilnu galvu ar smiltīm. Kā par brīnumu arī Ģirts nebija noskaņots meklēt, vai tik šajās alās nevarētu atrast kādu ziņu no pagātnes.
Man piezvanīja māte, lai painteresētos, kad gaidāma mana atgriešanās mājās. Tajā brīdi mēs atradāmies vietā, kur telefonam nepavisam nebija zonas un signāls pienāca visai saraustīts. No manas informācijas par zonas trūkumu māte noprata, ka mani kāds žņaudz, un zvanīja vēl vairākas reizes pēc kārtas. Kad mūžīgie telefona zvani mani bija padarījuši vai traku, es aizsūtīju tēvam īsziņu ar paskaidrojumu par notiekošo, lai māte varētu nomierināties un liktos ar zvanīšanu reiz mierā.
Turpmākajam braucienam mums bija divi varianti - vai nu doties uz Kolkas ragu vai arī nogriezties Dundagas virzienā. Meitenes pieturējās viedoklim, ka nekaitētu aizbrauktu uz ragu (sievišķi jau allaž no ragu likšanas saprot pietiekami daudz), bet pēdējo vārdu paturēja Ģirts ar apgalvojumu, ka plānā Kolka neietilpstot (meitenes gan bija Ģirta plānu ar šādu ierakstu papildinājušas, bet Ģirts to nebija ievērojis). Tāpēc mēs aizbraucām uz Dundagu. Sevišķu prieku vai sarūgtinājumu par to es neizjutu, jo gan Dundagā, gan arī Kolkā es biju bijis jau iepriekš un neviena no šīm vietām mani sevišķi nesaistīja. Dundagā mēs sākumā piestājām pie veikala. Man gan, kā jau iepriekš minēju, nebija palikusi pāri ne drusciņa naudas, tāpēc spējīgs iepirkties es vis nebiju. Taču Sēne nopirka divu veidu barankas - vienu no klasiskākajiem produktiem, kuru allaž bijām patērējuši velobraucienos. Ģirts, Bubļiks, Nora un Sīcis iegriezās arī kādā ēstuvē, bet mēs pārējie palikām gaidīt pie mašīnām, kuras, protams, bija aizslēgtas. Sēnes nopirktās barankas izrādījās pagatavotas no gumijai līdzīgas vielas un nebija sevišķi viegli pārstrādājamas, kaut gan savs labums tām tomēr bija - šīs barankas nepavisam nedrupa. Kad ēdāji bija atgriezušies no māgu pildīšanas pasākuma (ja viņi patiešām bija ēduši nevis darījuši ko citu), Sēne uzmācās Sīcim, lai tas arī uzēstu kādu baranku. Varētu būt, ka Sīcis noprata, ka Sēne bija sajucis vēl vairāk kā parasti, ja jau izpaudās šādā veidā, bet arī viņš bija spiests atzīt, ka barankas patiešām bija specifiskas. Vēl Dundaga vai ikvienam Latvijas iedzīvotājam bija zināma ar savu pili. Ekskursijā pa to mēs gan nedevāmies, bet Sēnem izdevās daļēji piebiedroties tūrei, kas tajā jau notika, un iepazīties ar pils vēsturi, kuru viņš varēja atstāstīt arī mums. Izcēlās meitenes, kuras iegriezās vietējā pašpārvaldē uzmeklēt tualeti. Manuprāt, jautri būtu izklausījies, ja viņas būtu uzdūrušās pašam pagasta vecim un uzreiz viņam pajautājušas, piem.,: "Kur te var atliet?", kaut arī es saprotu, ka gluži tik korekti viņas nebūtu jautājušas. Tualeti izdevās atrast pils telpās - tieši tajā vietā, kur reiz senos laikos savas vajadzības bija kārtojis Sīcis - viņš kādreiz bija šajā pilī bijis nometnē. Atļauta šāda tualetes apmeklēšana gan nebija, bet mēs to tomēr izmantojām. Vienīgais godīgais cilvēks izrādījās Bubļiks, kurš palika sēņot pils pagalmā. Ģirts, kā varēja noprast, taisīja kaut kādas perversas bildes, jo uz tualeti ņēma līdzi fotoaparātu, bet vismaz man viņu fotografēt nevajadzēja, un tas jau bija pietiekami labi. Es, kā jau nesteidzīgs cilvēks, paliku pēdējais un paspēju uzskriet virsū vietējai tūristu grupai ar gidi, par laimi nekādus aizrādījumus man neizteica, toties lejā sēdošie līdzbraucēji pēc balsīm no koridora noprata, ka esmu notverts, un kolektīvi priecājās (draņķi tādi). Drošības labad, lai arī pašiem nekas nenotiktu, viņi bija izgājuši ārā no pils pagalma un sagatavojušies kāpt mašīnās. Cik gan viņi bija apbēdināti, kad izrādījās, ka es nebiju ticis aizturēts un piekauts!
Tā kā varēja noprast, ka gluži pēcpusdienā mēs Rīgā vis nenokļūsim, meitenes teica, lai mēs pārliecinām Ģirtu, ka nevajadzētu braukt visās atlikušajās bākās. Uz manu izteikumu, ka viņām vienkārši ir nepareiza pieeja viņa pārliecināšanā, Dana atbildēja: "Mums ko, izģērbties vajadzētu?" Es mēģināju izlavierēt, ka tā nebūt nebiju domājis, es jau tāpat sapratu, ka laikam arī šīs līdzeklis nebija palīdzējis, jo Ģirtam bāku formas jeb ķermeņa plūdlīnijas patika daudz labāk nekā kaut kādas tur meitenes. Starp citu, par salikuma "ķermeņa plūdlīnijas" skanīgumu pirms vairākām stundām jau biju debatējis ar Sīci un Sēni, kurš apgalvoja, ka viņš cienot latviešu dzejniekus - romantiķus, kuri kaut ko varējuši uzrakstīt tik neromantiskajā latviešu valodā.
Aizbraucām uz Valdemārpili, kurā pēc Ģirta domām vajadzēja būt saistošai pilij. Bubļiks gan apgalvoja, ka nekādas pils tur neesot, bet Ģirtu šādi apgalvojumi nekad nebija varējuši pārliecināt un nepārliecināja arī šajā reizē. Kad aptaujātie cilvēki arī pieturējās drīzāk Bubļika viedoklim, Ģirtam nekas cits neatlika, kā padoties un meklējumus pārtraukt - pat būdams nākošais arhitekts, mirklī uzprojektēt pili, ko aplūkot, viņš nevarēja. Mani gan šī situācija pārsteidza - es nezināmu iemeslu dēļ biju pārliecināts, ka pili šajā pilsētā biju pirms daudziem gadiem redzējis, bet, nebūdams ģeogrāfs, nolēmu ne vārda par to neieminēties, citādi varētu gadīties, ka Ģirts to būtu meklējis stundām ilgi, un to piedzīvot man negribējās.
Izbraucām cauri Vandzenei, kurā bija sastopami Bubļika radi. Tur dzīvoja viņa mātes māsa ar vīru vai kaut kas tamlīdzīgs. Sākumā mājā iegāja tikai Bubļiks, tad viņš paziņoja, ka mums esot viņam jāseko. Mēs arī sekojām, ja neskaita Sēni, kuram bija slinkums "pacelt savu spalvaino pakaļu" (tas nav citāts no konkrētās situācijas, bet man liekās esam pietiekami iederīgs). Bubļiks, neuzticēdamies Sēnes spējai kaut ko nosargāt, mašīnai pat ieslēdza signalizāciju, lai pēcāk neizrādītos, ka mašīna aizdzīta, jo aizdzinējs pat nebūtu nevienu sargātāju ievērojis. Bubļika radi bija tipiski Bubļika radi - uzreiz mums piedāvāja iedzert kādu kafiju, kaut gan izrādījās, ka neviens, izņemot Bubļiku, nekāds kafijotājs nebija. Tāpēc no kafijas man izdevās izglābties, un mēs dabūjām kādu sulu. Bubļika mātes māsas vīrs gan izteicās, ka mūsu trīsdienīgais brauciens esot gluži īss un niecīgs, bet es uz to brīdi tā vis nejutos. Bubļika radi bija pārsteigti par sava asinsbrāļa zemo atzīmju līmeni, bet vismaz nesāka lasīt viņam garu morāli. Pēkšņi atskanēja automobīļa signalizācija - izrādījās, ka Inese bija gribējusi iekļūt Bubļika mašīnā, bet nebija iedomājusies, ka varētu būt ieslēgta signalizācija - viņu bija piemānījusi Sēnes klātbūtne mašīnā. Ilgi pie Bubļika radiem mēs neuzkavējāmies, jo zinājām, ka vakarā mums vajadzēja nokļūt mājās. Protams, steidzama nokļūšana mājās nebūt nenozīmēja, ka mēs pa taisno nesāmies uz Rīgu, Vandzenē vēl vajadzēju būt kaut kādam dižakmenim, kuru Bubļiks mums izreklamēja. Dižakmens patiešām nebija slikts, mēs uz tā pat visi nofotografējāmies, tikai, kā vēlāk izrādījās, fotoaparāts nebija nostrādājis.
Vēl vienu reizi devāmies nopeldēties. Šoreiz krastā palika tikai vientulīgs Sēne, kurš bija uzrāpies augšā virs koka šūpolēm un izrādījās kā pērtiķu tēvs pirms pārošanās sezonas (vai arī kā jau…). Es izpildīju godpilnā sestā numura statusu, aiziedams paņemt no Sīča somas mazformāta bumbiņu, kuru Sīcis bija paņēmis no mājas. Svaidot bumbu, mēs it kā atgriezāmies bērnības dienās. Pēcāk, kad mēs pārējie jau bijām krastā un paspējuši apžāvēties un apģērbties, Agnija, Nora un Dana kailas pozēja vietējiem dīkdieņiem. Ģirts, dzerdams sulu, aplējās un jutās aizvainots, kad viņam aizrādīja, ka tā nebija labākā vieta šķidrumu izvadīšanai no organisma (citu klātbūtnē, proti).
Būdami jau tuvu no oficiālās Jūrmalas, mēs uzmeklējām pēdējo bāku šajā braucienā (nezināmu iemeslu dēļ Ģirts negribēja iegriezties Ragaciema bākā, kurā viņš pēc Danas citāta bija bijis jau "simts un vienu reizi"). Lai nokļūtu pie bākas, vajadzēja iet cauri nātrēm pa iešanai nepiemērotu ceļu, bet Ģirts nekādi nevarēja neredzēt šo izcilo bāku - bāka bija tik labi apaugusi kokiem, ka to bija grūti saskatīt. Man, protams, tika tas gods nofotografēt Ģirtu un bāku, turklāt Ģirts vēl izveidoja kaut kādu stārķa - invalīda figūru. Atgriezušies no bākas, mēs konstatējām, ka Inese un Agnija bija izvēlējušās ne pašu labāko atpakaļ ceļa variantu - viņas bija gribējušas iet pa īsāko ceļu un patiešām iznākušas pie mašīnām, ja neskaita tādu sīku detaļu, ka priekšā izrādījās esam vārti, kuri nebija atslēdzami. Sīcim (kā jau kādreizējā pagātnē nelielam cilvēkam) izdevās sētā sameklēt caurumu, pa kuru noklīdušās meitenes varēja... (kaut kur pazudušas stāsta beigas...)