Saziepētā opera
S.V.I.E.S.T.S.: pilnāks, garāks, neapgraizīts
Ēzelītis pamodās. Jā, ticiet vai neticiet, bet viņš atkal pamodās! (vai jums nešķiet šāda tipa sākums jau dzirdēts, cerams, ne) Un atkal (kāds paradokss!), tā atkal bija svētku diena (tas varētu likties itin dīvaini, ka ēzelītis allaž pamostas tieši svētkos, laikam jau darba dienas viņš noguļ) (vai jums neliekas, ka es nedaudz pārspīlēju ar iekavu lietošanu?).
Patiesībā ēzelītim jau sen bija līdz kaklam mosties dažādās svētku reizēs, bet tāda redz nu ir tā IUPAC nomenklatūra, ka citādi pamosties viņš nemaz neprata. Ir grūti pateikt, ko īsti ēzelītis gaidīja no šiem svētkiem, un minējumus, lai ēzelītis uz mani neapvainotos, es neizteikšu (jūs jau droši vien esat ievērojuši, ka esmu pieklājīgs un tolerants, tāds, kas necenšas par katru cenu darīt sevi un citus smieklīgus). Apgalvojums, ka gaidāmie svētki bija diezin cik tradicionāli un tautiski mentāli svarīgi, nebūtu pats patiesākais manā vārdu vējā sviedēja karjerā, tāpēc es tādas lietas neapgalvošu. Īstenībā tā gluži vienkārši bija ļaunā meža vilka un nenoteiktās Skļifovska vāveres kopīgā gadskārtējā gadskārta (jā, jūs uzminējāt, ka ne nejauši šo teikumu var izprast dažādi, kaut gan lietas lielākiem speciālistiem varētu būt zināms, ka tas ir tikai tāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kas zem sevis (varbūt?!?) neko neslēpj (kā jūs vērtējat šo lielisko izteikšanās veidu- iekavas iekavās, es tak esmu pārākais un izcilākais specs!)).
Tā kā ēzelītis (atšķirībā no manis) bija dīvainu joku un āzēšanas cienītājs, viņš gadskārtniekiem bija sarūpējis puslīdz kaitnieciskas dāvanas (es, skaidrības nolūkā un nespējas dēļ to pārvērst vēl sarežģītākā formā, šīs perfekti marazmātiskās dāvanas raksturošu praktiski bez sava iecienītā metaforizēšanas paņēmiena). Vilkam viņš sagādāja grāmatu par alu (to, kas ir trešās deklinācijas vārds “alus”) un puslitru vājpiena kefīra, ar ko apslāpēt alkohola slāpes (kefīrā taču arī nedaudz ir?), bet nenoteiktajai Skļifovska vāverei šis bija sameklējis vāveres maketu. Sapakojis dāvanas un vēl citas derīgas lietas savās nešļavās, ēzelītis devās uz miesta centrālo gaisa paklāju īres vietu (padomājiet un pabrīnaties, kā tas nākas, ka es šoreiz nepieminēju, ka ēzelītis ieēda brokastis…es taču progresēju, es pat apsolos, ka šajā stāstā ēšanu vispār nepieminēšu, jā, es nemeloju, es nekad nemeloju, lai ko jūs arī par mani nedomātu, es jau zinu, ko jūs domājat, ai kā zinu, vai jūs tiešām domājat, ka es nespēju lasīt jūsu domas?…). Pirmais no pazīstamajiem radījumiem, kam viņš uzdūrās, bija gadskārtnieks meža vilks, kas turklāt vēl arī bija ļauns. Ēzelītis, protams, neatklāja, ka viņš nojauš par vilka gadskārtu. Pēc neilga parādījās arī nenoteiktā un sirdīgā Skļifovska vāveres, un Bubļova susliks, vietas devējs dižajām orģijām. Sagaidījuši labāko lidojošo paklāju, šie visi devās ceļā uz saulaino tāli.
Ceļš pagāja it kā nemanot, kad viņi jau bija ieradušies Bubļova suslika ārpilsētas apartamentos. Un nu es atkāpšos no tradicionālā stāsta veida un paziņošu priecīgu vēsti- pirmo reizi visu ēzelīšu stāstu sērijā es pieminēšu kaut kādu nodarbi, kas nav sinonīms slinkošanai. Un proti- šajā pasākumā notika cītīga plānā galdiņa urbšana (nesaprotiet, lūdzams, to kā sviestošanos, vienkārši nebija man labāka vārda, nebija un viss, ko vairāk par to). Susliks, vilks un ēzelis galvenokārt ņēmās ap urbšanu, vāveres- ap skaidu lasīšanu. Viņi kādu laiciņu patiešām padarbojās, tad meta mieru un iegāja standarta laika nosišanas režīmā. Patiesībā nu es esmu nonācis sprukās, nezinu, kādus notikumus lai pieminu, jo apsolījos ne vārda neminēt par ēšanu, tālab šajā kategorijā ieskaitīšu arī vielu uzņemšanu caur plaušām un šķidra agregātstāvokļa ķīmiskie maisījumi nenokļūs mana stāsta tekstā, jo netīk man rakstīt par to, ko neciešu un tomēr lieliski apzinos, ka cīņa pret to visu ir bezcerīga, bezjēdzīga un stulba, pārliecināt savā patiesībā nevar mācītājs, kur nu vēl kāds pelēks ēzelis vai vēl jo vairāk es. Tiešām, vai kaut kas cits arī bija? Nu, labi, neuzbraukšu, arī no tualetes poda lauskām pie labas gribēšanas var salikt Ķīnas vāzi (atziņa!).
Vakara pusē, kad jau gaisma bija tikai grūti samanāma, visi dzīvnieciņi kopā aiztecēja līdz mātei jūrai un vērās tajā. Bubļova susliks skatījās tālē un nebilda ne vārda, ēzelītis pat sabijās, vai šim nebija nosēdušās baterijas, abas Skļifovska vāveres itin nejautras pārvietojās gar jūras krastu, ļaunais vilks pamatīgi ārdījās (kaut gan nebija pilnmēness), bet ēzelītis vienkārši garlaikojās un minēja, kāda pantomīma tika uzvesta viņa acu priekšā. Neviens neatzinās, kas tas bija. Vēlāk Bubļova susliks izteica prognozi, ka pamatā bijusi kāda no tām tēmām, ko es šoreiz nepieminu, ēzelītim šis variants likās pietiekami pamatots, viņš jau nebija utopists, kas uz pasauli raugās caur rozā brillēm, pelēkam ēzelītim arī visa apkārtējā pasaule ir pelēka. Lai laiks paietu straujāk, ēzelītis ar vilku saspēlēja volejbolu, tikai vienīgais traucēklis šai nodarbē bija bumbas un tīkla trūkums, bet nevar jau no pasaules prasīt visu (atkal šeit esmu izticis bez metaforām, stulbums tā tīrākajā pakāpē pats par sevi ir gana stulbs).
Atgriezušies no jūras zvēriņi it kā netaisījās vēl iet gulēt, bet tas jau bija tikai māns. Sirdīgā vāvere un ļaunais vilks vēl palika ārā, bet pārējie jau atradās kūtsaugšā. Bubļova susliks un ēzelītis pēc paraduma runāja par vidusceļiem un to neesamību, kaut arī abi (vismaz ēzelītis, to es pazīstu mazdrusciņ labāk) zināja, ka pozitīvais piemērs nav piemērs (sevi uzskatīt par pozitīvo piemēru vispār ir bezjēdzīgi). Lai cik paradoksāli tas nebūtu, nenoteiktā Skļifovska vāvere pat notecēja lejup pie pārējiem diviem, lai otrai vāverei dotu padomu turēties uz vidusceļa (kas viņu uz to pamudināja, tā nav mana kompetence, es jau esmu te tikai tāds skribelmanis un reportieris, bet ne psihologs). Ko teica tā vāvere, kurai deva padomu? Kā lai es to zinu? Vai jums šķiet, ka es te kāds Dievs esmu (pietiek, ka tā šķiet man pašam)? Lai kā arī nebūtu, arī vilks un sirdīgā Skļifovska vāvere pamazām piebiedrojās pārējiem un aizmiga.
Nākamajā rītā ēzelītis atkal pamodās! Un nebija svētki! Tas nu gan bija iemesls lieliski pasvinēt! Svinēšanu gan nedaudz aptumšoja fakts, ka vienīgais, izņemot ēzelīti, kas jau bija uzmodies, bija ļaunais meža vilks, ar ko ēzelītim regulāri gadījās kāda puslīdz nejauka ķilda. Lai kaut nedaudz saīsinātu sev to citu biedru sušanas laiku, ēzelītis uzmeklēja suslika vecvecvecmātes piektās pakāpes māsīcas vīratēva ceturtdaļbrāļa tēva krustmātes mazmazmeitas adīkli. Ēzelītis plesku pleskumis uzadīja sev pelēku ēzeļa kamzoli, lai vairāk līdzinātos patiesam ēzelim un nebūtu ne ar vienu citu sajaucams. Uz to laiku arī pārējie bija uzrāvušies no savām lāviņām un pieļāva domu, ka nevar tak gluži visu dienu pūt un nekā vērtīgāka nepasākt. Notika otrā sērija tematā “plānā galdiņa urbšana” un citas labas lietas.
ĀĀĀĀĀĀ!!!… ak, es, aizmāršīgais antiņš, kā es tā varēju, ēzelītis to man nepiedos, velns, nu bļadskije cveti, sūdi līdz ausīm (ne velti virsrakstā teikts, ka šī ir neapgraizītā versija!)… tātad, es esmu izlaidis to brīdi, kad ēzelītis sumināja maģiskos gadskārtniekus. Bet patiesībā- ko tik labu ēzelītis man ir nodarījis? Kāpēc lai es tam ēzelim pielabinātos? Neko neteikšu, es taču zinu, viņš man neko labu nevēl. Lai viņš iet ratā! Ēzelis tāds! Es lai šo te reklamēju! Atradis sev sesto! Neko neteikšu un viss.
Vēlāk atkal visi aizgāja uz jūru, bet šī procesa noslēgumā ļaunais vilks no pārējiem formāli atvadījās un aizskrēja uz mežu, no kura tuvākajās dienās neatgriezās, bet visā apkārtnē strauji saruka mājlopu skaits, toties vilks nākamajā reizē, kad ēzelītim gadījās viņu sastapt, izskatījās stipri pilnīgāks kā agrākajos laikos.
Lai nu kā arī tur nebūtu, Bubļova suslika ārpilsētas rezidencē bija palikuši vairs tikai triji zvēri izņemot viņu pašu- divas Skļifovska vāveres un viens vienīgs ēzelītis (patiesībā nekad citu ēzeli neesmu sastapis, viņš pats arī ne). Kādu laiku zvēriņi itin draudzīgi paspēlēja kauliņus, bet tad, kamēr nenoteiktā Skļifovska vāvere bija pazudusi nenoteiktībā, ēzelītis atcerējās, ka ir ēzelis un ka ēzelība uzliek zināmus pienākumus, tāpēc viņš palaida vaļā bleķa tipa uzvedību (ko labāk viņš nebūtu darījis), turklāt savā bleķošanās darbībā iesaistīja arī Bubļova susliku. Visupirms ēzelītis ar susliku bez maz vai izpeldināja sirdīgo vāveri Bubļova suslika visiem ES (no vārda es, proti maniem) standartiem atbilstošajā baseinā, tad vēl arī nolavīja tās pašas vāveres asti un iesēja kokā, tā jau bija pamatīgākā ēzelība (vārdu “cūcība” es nelietošu, jo šajā stāstā viņa (cūka) nefigurē kā tiešais tēls, bet bleķot autortiesību maksu kuram katram statistam man ne prātā nenāk). Kā nākamā bērnišķības izpausme bija oficiāla kara pieteikšana rakstiskā formā, kura vēstījums bija truli izstrādāts un savā sastāvā ietvēra minimālu patiesības daudzumu, kas gan, taisnības labad jāatzīst, bija izcelts veidā, lai radītu pretējīgas realitātes iespaidu, bet tā jau nav tēmas pamattēma.
Kā pēdējā skaida acī šajā ēzeļakcijā bija sagrieztas mušmires pasniegšana vāverēm uz šķīvīša pseidonīma. Patiesībā Bubļova susliks bija nojautis, ka tur varētu rasties kāda palielāka ķibele, bet ēzelītis savā stūrgalvībā bija to laidis gar garajām ausīm, tāpat kā mirkli iepriekš bija palaidis garām sirdīgās vāveres vārdus, ka viņš to nožēlos.
Tomēr nācās gan. Vāveres diezgan mobili iebarikadējās kūtsaugšā, un varēja just lielas nedienas tuvojamies. Bubļova susliks, kam piemita tendence krist galējībās, sašļuka ēzeļa acu priekšā (savu sašļukšanu ēzelītis novērot nevarēja, jo viņš sevi neredzēja). Pietiekami reāla likās varbūtība, ka vāveres saņemsies pamest Bubļova suslika rezidenci un dosies prom uz dzimto mežu. Man nezināmu iemeslu dēļ, gan susliku, gan ēzelīti šāda varbūtība biedēja. Taisnību sakot, sevišķi dīvaini man šķiet, ka Bubļova susliks vismaz atklāti (viņa iekšējo pasauli es neaiztieku, ko man tur darīt) neizrādīja, ka visos mēslos ir vainīgs ēzelis (kā patiesībā tiešām bija), ēzelim savukārt, kā jau sviestotājam pieklājas, arī negribējās atklāti atzīt savu vainu, tāpēc susliks un ēzelis jau sāka apspriest problēmas, kā īsti būs pavadīt šo nakti pagalmā un nenosalt. No malas šāda uzvedība man liekas varbūt ne visai pamatota, bet zinot ēzelīša pesimista dabu un suslika “veiksmīgās dzīves kalendāru”, varētu gadīties, ka gluži bezjēdzīgs tas viss nebija.
Kāda lai arī nebūtu īstenība, cīņā pret aukstumu susliks un ēzelis pat sagatavojās suslika ābeles ārā rakšanai un droši vien būtu to paveikuši, ja ārēji apstākļi viņus neatturētu. Kas par apstākļiem? Ē, pofig, ko par tādiem stāstīt, nekā centrāla jau nebija. Kā lai arī nebūtu, susliks un ēzelītis tomēr pārvietojās uz kūtsaugšu, bet jautri viņiem tur negāja. Vāveres bija pasākušas klausīties vilka mīksto biznesa mugursomu, kas ēzelītim vienkārši derdzās, tāpēc viņš emigrēja atkal prom un nosuta citur.
Nākamajā rītā ēzelītis saņēma steidzīgu vēsti no mājām un aizlaidās prom, tā arī neuzzinājis, ar ko visa šī padarīšana ir beigusies.
Morāle: “Ja tu esi gudrs ēzelis, tu tomēr esi ēzelis, tāpēc labāk esi stulbs ēzelis, tāpat būsi ēzelis, bet vismaz nebūsi nositis velti laiku, kļūdams gudrs, un neapjēgsi savu ēzelību.”