Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal sanāca piedalīties vairāk vai mazāk normāla formāta rogainingā - pasākumā, kas formāli bija Rīgas rogainings, lai gan realitātē lielāko daļu laika tajā sanāca pavadīt ārpus Rīgas pilsētas administratīvajām robežām (vismaz tā man šķiet). Startēju šajā pasākumā komandā ar kolēģiem Maksimu un Robertu, kas ne pirmo reizi bija mani ceļabiedri šādā pasākumā, vienlaikus bija te arī šādas tādas atšķirības no iepriekšējiem piegājieniem.

Janvāra beigās kādā namā Āgenskalnā ar oficiālo segvārdu "Suņu rietava" norisinājušās pirmās pusoficiālās sacensības kādā pagaidām visai mazzināmā orientēšanās sporta disciplīnā ar īpatnēju nosaukumu: drogainings. Par sacensību norisi ziņo specializētais laikraksts "Restorānvagons":

Jūrmalas rogainings bija paredzēts kā iesildīšanās pirms Rīgas rogaininga. Ne tādā ziņā, ka Rīgas rogainings būtu kaut kas lielāks un svarīgāks, bet tādā, ka Auces aeroklubs Rīgā bija paredzējis startēt jaunā sastāvā un gribējās saprast, uz kādu kilometrāžu šāda blice var pretendēt. Reāli gan ir tā, ka tieši Jūrmalā bija reālākas iespējas cīnīties par vietu trijniekā, un Jūrmala vispār ir labi piemērota, lai kārtīgi izskrietos.

Nākamajā dienā pēc Rīgas pavasara rogaininga notika šī sērsnu mēneša nozīmīgākās sportiskās sacensības - Līču pusatklātais rogainings. Protams, kā jau tas pusatklātajiem rogainingiem raksturīgs, ne katrs ir informēts par šādu sacensību nozīmību, un arī šoreiz (pretēji dažu dalībnieku vēlmēm) rogainingā varēja piedalīties tikai personīgus uzaicinājumus saņēmuši dalībnieki, kuru gan šajā reizē bija visai daudz un, domājams, šo varētu saukt par vēsturē viskuplāk apmeklēto pusatklāto rogainingu.

Šogad esmu palaidies gan visu veloaktivitāšu ievadīšanā Endomondo, gan arī aktivitāšu daudzumā kopumā, taču vienlaikus sacenties, manuprāt, esmu vairāk kā citus gadus. Proti, treniņu vietā šogad bieži bija mači. Cik tas ir labi vai slikti, tas, protams, ir cits jautājums, un nākamgad noteikti šo to plānoju piekoriģēt (par to, iespējams, ieraksta nobeigumā, ja nebūs slinkums tik daudz rakstīt).

Ilze šogad izvēlējās savu dzimšanas dienu svinēt neparasti - tai vietā, lai viesus piektdienas vakarā uzņemtu Kuģu ielā, viņa izziņoja orientēšanās sacensības City Race Mančesterā, aicinot draugus doties viņai līdzi uz Joy Division un Deivida Bekhema pilsētu. Ilgi nedomājām un pieteicāmies braucējos. Kad izziņoja oficiālu pieteikšanos uz City race, tieši “Darba rezervju” pārstāvji bija pirmie, kas pieteicās, līdz ar to rezervējot sev pirmos vienpadsmit starta numurus. Ceru, ka organizētāji vismaz pacentās iegūglēt un censties noskaidrot, kas tas īsti ir par dīvainu sporta klubu no Latvijas.

Pusatklātais rogainings Bolderājā notika galvenokārt tādēļ, ka pusatklātais rogainings nenotika Iļģuciemā. Tāda bija mana sākotnējā doma - kaut kad 2018. gada rudenī likt tautai paskraidīt pa Marinas dzimto apkaimi. Taču izrādījās, ka Iļģuciema izskraidīšana jau notika Simtgades pastnieka ietvaros, un otra reize tik īsā laikā vienā apkaimē nešķita pareiza (un vēl jo vairāk - interesanta). Tā kādā brīdī radās doma - varbūt Bolderāja? Šī apkaime nu gan ir viena no interesantākajām Kreisajā krastā, un, domājams, arī ne tik labi iepazīta, jo tā tomēr ir patālu no centra un nebūt nav izslavēta ar tur regulāri notiekošiem sporta un kultūras pasākumiem, ja vien par tādu neuzskatīt Gvatar kebabnīcas apmeklējumus pēc Magnēta Buļļu salā.

Siguļu mūžamežā tā Kunga 2018. gada 9. zapojūnijā notika pusslēgtā tipa sacensības rogainingā. Grūti teikt, kālab šis rogainings laika ziņā pārklājās ar Baltijas praida gājienu. Nejaušībā tā noteikti nebija. Vai nu organizētāji ir rūdīti homofobi, kas centās atturēt cilvēkus no dalības Praidā, piesolot viņiem orientēšanās atkarības burkānu. Vai arī gluži otrādi - saskatījuši potenciālo rogaininga dalībnieku vidū cilvēkus, kuri savā antipraidiskajā noskaņā pārspēj pat Līgu Dimiteri, centās pasargāt Praida gājienu no kaku maisiņiem. Kurš no šiem variantiem ir tuvāk patiesībai, to "Restorānvagona" ārštata korespondentam Leontīnam Dižkāpostiņam neizdevās noskaidrot, jo rogaininga pēcballītē nebija muzikālā pavadījuma, pēc kura varētu saprast, kas guvis virsroku - Dimiters vai Eltons Džons.

Gada pēdējā nedēļā sanāca piedalīties divos rogainingos - Gardenē un Rīgā. Abas reizes startēju kopā ar Vilni, abas reizes zem Auces aerokluba karoga. Apstākļi un rezultāti gan bija gaužām atšķirīgi.

Ar visu to, ka Šampēteris man ir viena no ģeogrāfiski tuvākajām apkaimēm, būtu pārspīlēti teikt, ka es vēsturiski būtu tajā daudz uzturējies, pēdējā laikā gan ir sanācis drusku vairāk arī pa to pusi sliedēm staigāt, bet teikt, ka būtu izložņāta katra garāža un piecstāvenes pagalms, nudien nevarēju.

2017. gada 12. novembrī Rīgas 51. lielākajā un 18. apdzīvotākajā apkaimē Brasā notika pusatklātais rogainings, ko organizēja Sportvereinigung Griesenhof jeb Grīziņkalna sporta biedrība. Atlēti uz sacensībām pulcējās no abiem Daugavas krastiem, pirms sacensībām nopietni trenējās un tiecās parādīt savus labākos rezultātus šajā tik nozīmīgajā pusatklāto rogainingu sezonas startā.

Plānojot braucienu uz Japānu, gribējās tajā ietvert kādu orientēšanās elementu - iepazīt, kāda ir vietējā kultūra šajā jomā, kāda ir orientieristu saime un tā tālāk. Neko līdzīgu Latvijā izplatītajiem orientēšanās seriāliem (Magnēts, Azimuts u.t.t.) atrast neizdevās, toties vietējās orientēšanās federācijas mājaslapā pamanīju sadaļu "rogainings". O, tas ar varētu derēt!

Bauskas rogainingā startēt izlēmu tik ļoti savlaicīgi, ka Auces Aeroklubs šajā reizē startēja ar pirmo numuru. Īpatnējais gan šajā situācijā bija tas, ka startēt izlēmu viens, kas izslēdza iespēju cīnīties par godalgotām vietām - sacensību nolikums vēstīja, ka individuāli startējošie dalībnieki kopējā ieskaitē nepiedalās. Lieki teikt, ka tā manā skatījumā nav sevišķa problēma, jo neesmu ne tik ātrs, ne tik attapīgs, lai varētu jebkādās orientēšanās sacensībā pretendēt uz vietu trijniekā. Patiesībā startēšanai vienatnē man bija viena pamata motivācija - tikt pie iespējas pašam saplānot maršrutu. Nu jau gadu gaitā manā kontā ir gana daudz startu dažādos rogainingos, taču kas ir raksturīgi pasākumiem komandā - es nekad neesmu galvenais maršruta plānotājs, jo te darbojas tas princips, ar ko teju katram gadās saskarties savas profesionālās (darba) karjeras sākumā. Proti, lai tevi pieņemtu darbā, tev ir nepieciešama pieredze, bet pieredzi tu vari iegūt tikai, tiekot pieņemts darbā. Rogaininga gadījumā tikām ir tā, ka komandā ar mani vienmēr būs kāds pieredzējušāks maršruta plānotājs, kurš uzņemsies iniciatīvu. Vienīgais rogainings, kurā līdz šim biju startējis vienatnē, neko šajā jautājumā man uzlabojis nebija, jo Tautas rogainingā solo dalībnieki startē pavēles distancē un atkal jau nekādu maršruta plānošanu neveic.

Šogad diez vai manos plānos ietilpst dalība kādās orientēšanās daudzdienās (lai gan - nekad nesaki Nē, kamēr gads nav cauri), tā vietā toties esmu iecerējis daudzveidot savu pieredzi dažādos orientēšanās seriālos (ar seriālu šajā gadījumā saprotam vairākposmu sacensības ar kopēju ieskaiti). Skaidrs, ka būtu diezgan nereāli censties vairākos principā paraleli notiekošos seriālos censties startēt iespējami bieži, lai varētu pretendēt uz kādu sakarīgu vietu kopējā ieskaitē (regulāriem startiem tomēr vislabāk ir piemērots Magnēts, kas notiek tepat Rīgā/Pierīgā), bet šķiet noderīgi iepazīt atšķirīgos veidos sastādītas kartes (katrs kartogrāfs tomēr tās veido drusku atšķirīgi), citādāki reljefi un vispār - nepierasti apstākļi.

Sāksim ar ievadu, kāpēc šāda padarīšana vispār notika. Guvu mācību tajā, ka rūpīgāk jāizvēlas vārdi. Kad tu cilvēkam saki "pēc Telpu Orientēšanās Kuldīgas ielā būs pieejama kūka", ir tikai loģiski, ka šis cilvēks to uztver tā, ka vispirms Kuldīgas ielā būs telpu orientēšanās, bet pēc tam kūka. Jo īpaši, ja šis cilvēks ir Arnis. Ne par kādu Telpu Orientēšanos es pat domājis nebiju (izņemot to, kas Telpu Orientēšanās līga), bet izteiktā piezīme par sacensībām Kuldīgas ielā uzreiz motivēja pārdomām. 65 kvadrātmetros (ieskaitot balkonu) nekādu izcilu orientēšanās distanci tu neizplānosi, turklāt vēl tu īsti nevari normāli nodrošināt, ka viesi nenāks iekšā, iekams nebūs veikuši distanci (proti - tu vari likt viņiem tusēt kāpņutelpā, bet tas nav baisi elegants variants). Ko tādu varētu uztaisīt salīdzinoši vienkārši un vienlaikus - gana kvalitatīvi un atraktīvi? Ne sevišķi ilgu pārdomu rezultātā radās doma par mini orientēšanās labirintu.

Šis bija mans ceturtais Tautas rogainings, bet vienlaikus tā bija arī mana debija šajās sacensībās. Kā tā? Paskaidrošu.

Kamēr sapnī es šonakt redzēju, ka man brīvdienām nav nekādu plānu un nākas bezsakarā vazāties pa Rīgas centru, lai tikai nosistu laiku, realitātē tā visbiežāk nav. Tomēr pagājušās nedēļas svētdiena vismaz uz priekšu sevišķi aizplānota nebija, tāpēc izlēmām doties uz Kandavu.

Šoreiz - nekāda garā apraksta ar notikumiem pa dienām, vairāk - tāds īss emociju pārskats.

Kad Baiba interesējās, vai mēs būtu gatavi startēt Latvijas čempionātā orientēšanās sprinta stafetēs, man laiks pārdomām nepieciešams nebija. Marinai arī ne, ar to vien atšķirību, ka viņas atbilde bija Nē, kamēr manējā Jā. Tas pats par sevi nav neko pārsteidzoši, jo es pēdējā laikā visai regulāri ļaujos pazemojumiem orientēšanās distancēs, līdz ar to kompleksi par tizlumu man ir sveši.

2016.gada 19.maijā notika nu jau trešais pusatklātais kādas Rīgas apkaimes vārdā sauktais rogainings, un pirmais - 2016.gadā. Pērn, kā zināms, vispirms Arnis un Mārtiņš K. jeb "Gārņu ielas republika" triumfēja Zasulauka atslēgās, bet decembrī Gatis un Edijs jeb "Ziepniekkalna Auseklis" plūca uzvaras laurus Grīziņkalnā. Tagad jautājums - ko pretī Zasulaukam un Grīziņkalnam var likt Dzirciems?

Šāds virsraksts ziņai par aizvadītām sacensībām varētu likt domāt: "Tas tik bijis viens nopietns starptautisks pasākums. Žēl, ka man nebija iespējas tādās piedalīties!" Un zināmā mērā jau tā būtu arī patiesībā - vismaz uz karstām pēdām pēc pasākuma sajūtas kā organizatoram ir labas.

Nakts orientēšanās pasākums "Ārprāta nakts" ir leģendārs, tur divu domu nevar būt. Pirmo reizi tas notika pirms tik daudz gadiem, ka būtu pat neērti teikt - kāds vēl padomās, ka Šmita kungs jau būtu jāsēdina ragutiņās un jāved uz mežu. Bet man tikai šogad pirmo reizi bija iespēja šajā mitoloģiski episkajā pasākumā piedalīties.