Raksti ar birku 'stāsti'

Matveja mantojums

Mēs bijām trīs: Joahims, Gregors un es. Kā jaunākais no trīs dēliem es sevi uzskatīju par gudrāko, jo visas pasakas māca, ka tie ir maldi, ka mēs esam tie muļķīši. Tālab es sevišķi nepārdzīvoju, ka pēc tēva nāves Joahims mantojumā saņēma dzimtas dzirnavas, Gregors - tēva pēdējo sievu, kas bija aptuveni Gregora vecumā, bet es - Jāņa Godiņa romāna "Vakardienas pusdienas" manuskriptu. Protams, vairāk es būtu priecājies par runci, kurš varētu mani ar laiku padarīt par ķēniņa znotu, taču mājdzīvniekus mūsu ģimenē neturēja, nācās vien iztikt tāpat un mēģināt saprast, kāds bija tēva plāns, padarot mani par šī manuskripta glabātāju.
2023-04-30 18:18:35

Raiņa klubs

Mūsdienās, izdzirdot vārdu Rainis, vairumam latviešu šis vārds galvenokārt ies kopā ar vārdu Dzejnieks. Iespējams, dažs labs vēl iedomāsies par politiķi, kāds īpaši skolā Raini mīlēt iemācījies indivīds pat atcerēsies, ka Rainis bija arī laikraksta redaktors, kamēr dumpinieciskāk noskaņots piesauks vārdu Revolucionārs. Un tikai retais nojauš, ka savos ziedu laikos Rainis plašās aprindās bija zināms pilnīgi citu iemeslu dēļ.
2022-07-25 03:43:33

Cilvēks, kura nav

Tas sākās teju no pirmās dienas, kad es vairs nebraucu uz biroju. Lai vismaz kaut cik uzturētu sevī mentālā un fiziskā formā, es katru dienu sāku iet pastaigāties. Iepriekš mans dienas režīms bija bijis vienkāršs: ar auto uz darbu, atceļā lielākoties iebraucu veikalā pēc kaut kā ēdama un dzerama. Ja nebija noskaņojuma pašam sildīt mikroviļņos pusfabrikātus, reizēm pasūtīju kādu picu. Vakars pie TV vai datora, kas patiesībā bija viens un tas pats. Izņēmums - ceturtdienas, kad ar čomiem no darba spēlēju basketbolu un pēc tam pāris stundas pasēdējām kādā krogā līdz laikam, kad kārtīgajiem ģimenes tēviem pienāca laiks doties pie sievām un bērniem. Es parasti vēl vienu glāzi alus izdzēru vienatnē un tad arī sēdos taksometrā, lai atgrieztos dzīvoklī, kas ceturtdienu vakaros šķita vēl tukšāks vēl citkārt. Ja ne pastāvīgu sievieti, tad vismaz kaķi man noteikti vajadzētu, tā es sev reizēm atgādināju, bet tālāk par ieceres fāzi netiku. Kas attiecas uz sievietēm, tur es palaikam mēģināju kaut ko darīt lietas labā, bet kaut kā tāda, ko varētu saukt par ilgtermiņa attiecībām, man nebija bijis jau piecus gadus kopš viņa piesavinājās mūsu kopīgo dēlu un aizbrauca uz to valsti, kuru pat vārdā vairs nesaucu. Pārāk bieži par to es nedomāju, vismaz ne apzināti, bet kaut kāda atspere manī noteikti tajā dienā salūza, un šāds defektīvs es tiešām neesmu derīgs nekam ar skatu uz nākotni. Pats to lieliski apzinos, bet atkal un atkal ir atkārtojusies situācija, kad es gultā sāku žēloties par pagātnē piedzīvoto, it kā klāt esošajai sievietei ar to būtu jebkāda darīšana. Un pat tagad es to daru, lai gan biju stingri sev apsolījies turēties rāmjos un neaizpeldēt kaut kur beztēmā.
2021-05-23 11:55:56

Vecmāmiņas vešana uz mežu: padomi un ieteikumi

Ievads. Lai tu nepadomā par mani pareizi, šo eseju es nerakstu tāpēc, ka mani besī mana vecmāmiņa, kura caurām dienām man neliek mieru ar čīkstēšanu, ka es neko prātīgu nedaru, tikai caurām dienām spēlēju Dark Souls, kamēr viņas jaunības gados bērni visu laiku pavadījuši ārā un vasarās, ganos ejot sildījuši kājas svaigās govs pļekās. Nebūtu viņa mana vecmāmiņa, es viņai pateiktu, ka viņa tukši dirš. Esmu redzējis viņas tīņu gadu bildes ar krāsotiem matiem un saplēstu Depeche Mode t-kreklu. Ka tik ne tā - gani un govs pļekas! Bet, nē, es vecmāmiņu tiešām mīlu, un šī eseja nav par to, ka viņai un viņas līdzīgajiem būtu vieta mežā, ja vien tajā vēl būtu pietiekami daudz vilku un lāču. Nē, tā ir tīri teorētiska interese par vēsturiski nozīmīgu tradīciju, kas būtiski ietekmējusi latviešu tautas tapšanu un vispār es te teorētiski izsakos, nekādu konkrētu draudu.
2021-04-13 15:47:07

Jaunās kurpes

Reiz vienā Rīgas mikrorajonā dzīvoja kāda ne sevišķi saticīga ģimene. Šajā ģimenē bija trīs cilvēki: nīgrs tētis, saukts par Alfrēdu, kašķīga mamma, saukta par Gundegu, un mūždien neapmierināta meita, saukta par Sofiju Marlēnu. Droši vien tā bija ļoti parasta ģimene, tikpat nesaticīga kā simtiem citu ģimeņu tajā pašā mikrorajonā.
2021-01-03 07:10:35

Piecdesmit cukura nokrāsas

Tas viss sākās kā joks, kā jau parasti šādas lietas. Man un Aldim vispār viss parasti bija tikai joks un niekošanās, ne vairāk. Mēs no dzīves negaidījām daudz un tai nedevām daudz, bet vismaz vienmēr saglabājām humora izjūtu, kāda nu tā mums bija.
2020-07-01 13:16:49

Par Maksu un Moricu

Šis nav stāsts par Vilhelma Buša varoņiem - diviem nerātniem zēniem. Varbūt tas vispār nav stāsts. Varbūt tas ir dzejolis. Kā lai arī nebūtu, daži lēmumi te būs jāpieņem tev.
2020-06-12 18:57:58

Mortīcijas Pakses tabulatora izjūta

Jau no bērnības Mortīcija Pakse zināja, ka viņa nav gluži tāda kā visas citas meitenes. Droši vien tāpēc viņu arī ģimenē sauca par Mortīciju, lai gan dzimšanas apliecībā viņai bija rakstīts kas gluži cits. Mortīcijai Paksei nepatika ķemmēt lellēm matus un iztēloties, kādas būs viņas kāzas. Viņa nejūsmoja ne par Klāvu Elsbergu, ne (vēlāk) Kārli Vērdiņu. Jau pamatskolā Mortīcija sapņoja par darbu kādā starptautiskā tehnoloģiju uzņēmumā - IBM, Microsoft vai vismaz Lotus Software. Mortīcijas sievietes ideāls nebija neviena no Friends varonēm un arī Sekss un Lielpilsēta viņu neinteresēja.
2019-11-02 05:32:40

Vecā Kraķa pēdējais piedzīvojums

Neviens tā īsti skaidri nezina, kad un kā Kraķis nonāca Vecakmenē. Jau daudzas ziemas viņš te mājo, un tikai retais spēj izsekot visai tai dzīvo radību plūsmai, kas ieplūst pilsētā un izplūst no tās gan virzienā uz Impēriju, gan uz visām pārējām pusēm, kur vēl joprojām valda tumšie (un ne tik tumšie) spēki. Tik retais piedzīvotājs Vecakmenē uzturas ilgstoši - ticamākajā variantā vairāk kā dažas ekspedīcijas uz zonu viņš nepārdzīvo, kļūstot par upuri kādam no tiem radījumiem, par kuriem pat Lielā Padomju enciklopēdija ne nieka nezina, bet gadās arī tādi piedzīvotāji, kam izdodas ātri kļūt bagātam un slavenam, un pēc piedzīvotāja gaitu beigām iegādāties kādu muižu ar pāris simtiem dzimtscilvēku kādā attālā Impērijas nostūrī.
2019-07-31 04:22:57

Pulkvedis saņem vēstuli

Dārgais Pulkvedi,
2019-04-23 15:00:53

Pasaka par Mašu Šapočkinu un vilku

Mašas Šapočkina jeb Sarkangalvīte ļoti lepojās ar savu tēti. Un ne bez pamata - viņas tētis bija viens no cienījamākajiem un mīlētākajiem rajona pilsētas N iedzīvotājiem. Vasīlijs Šapočkins pildīja atbildīgus uzdevumus pilsētas komitejā, vadīja brīvprātīgās milicijas vienību un piedalījās pilsētas pūtēju orķestrī. Arī pati Sarkangalvīte sapņoja par to dienu, kad viņu uzņems oktobrēnos un viņa varēs līdzās tētim iet pa diženo Ļeņina ceļu, taču līdz tam vēl bija jāaug.
2019-01-03 19:34:13

Rīga 2038

Kad 2033. gadā ar jaunu vērienu atsākās Eiropas Savienības struktūrfondu slauktuve, mums, profesionālajiem projektu iesniedzējiem, sākās īsts pļaujas laiks. Naudas iekšā nāca teju vai kosmiskas, nācās strādāt vaigu sviedros, lai apgūtu visus pieejamos līdzekļus. Un mēs strādājām, ai, kā mēs strādājām!
2018-07-02 19:01:56

Tai naktī Diršu pilī

Šo notikumu man izstāstīja vecmāmiņa, kura to bija dzirdējusi no savas vecmāmiņas, kurai to bija izstāstījis Lieldiršu muižas kučieris Alfrēds. Kaut gan Alfrēds bija liels dzērājs un mutes brūķētājs, tas nevar būt iemesls stāsta patiesuma apšaubīšanai, jo tajos laikos cilvēki nemeloja, būdami audzināti pareizās kristīgās vērtībās, turklāt viņiem arī nebija motivācijas melot, cerot uz lielākiem reklāmas ienākumiem no apmeklētāju klišķiem. Līdz ar to tajos laikos neviens nekad nestāstīja tādus atgadījumus kā "Viņš tikai gribēja izdrāzt aitu. Jūs nekad nenoticēsiet, kas notika tālāk."
2018-06-13 19:22:01

Stāsta aborts

Viss sākās tajā dienā, kad ziņās pavēstīja, ka zinātniekiem beidzot izdevies sašķelt bitu. Tas bija patiešām nopietns izrāviens, jo līdz šim tika uzskatīts, ka bits ir mazākā loģiskā datu vienība, kā nekā cilvēks pats jau to tā ir definējis. Atšķirīgi domājoši gan apgalvoja, ka savulaik tāpat domāja par atomu - ne jau velti to pat nodēvēja par godu grieķu vārdam "atomos" jeb "nedalāmais". Tomēr laikam ritot uz priekšu, atklājās protoni, elektroni, neitroni, kvarki, neitrīno un visādi citādi brīnumi, kuriem atbilstoši senākiem uzskatiem nemaz nevajadzēja eksistēt. Līdz ar to, kā apgalvoja šie atšķirīgi domājošie, arī bits varētu kādu dienu tikt sašķelts sīkāk.
2017-12-30 21:53:28

Pasaules apceļotāja gals

Kā man bija apnicis skatīties uz svešām ceļojumu bildēm! Es neesmu pret Internetu, bet šajā ziņā feisbuks bija vienkārši karātavas. Pietiek tev to atvērt, un tu uzzini, ka Māris atkal pabijis Alpos. Kristīne nobildējusies Spānijas pludmalē (un vēl kāds peldkostīms!). Ēriks vispār - pabijis Āfrikā pie tīģeriem. Nē, nav tā, ka man skaustu. Es jau neesmu nenovīdīgs. Bet pretīgi tas ir. Zīmējas te cilvēki ar to, ka viņiem ir nauda, ka viņi var atļauties aizbraukt uz Gibraltāru, Seišeļu salām vai pat Ķīnu. Nē, nu es saprotu, ka viņi darbā zog, guļ ar priekšniekiem un nemaksā nodokļus, un līdz ar to var tā ņemt un ceļot. Bet es nevaru. Alga man ir nekāda, teorētiski jau es varētu no rūpnīcas kādus žurku slazdus iznest, bet pamēģini tādus caur SS.lv pārdot, un tad nu sanāk - nav man iespējas doties tālākos ceļojumos kā uz tuvāko Zelta dimantu. Protams, ja kādu dienu es beidzot izcelšu lielo piķi un varēšu savu algu pieckāršot, būs cita lieta. Pagaidām tomēr mana sistēma vēl nestrādā, mēģinu to pilnveidot, bet nekādi. Bet vismaz ar ceļojumiem es sapratu, ka ir ideja.
2017-11-14 04:58:36

Fabula par vārnu, lapsu un tofu

Reiz gadījās tā, ka vārna bija tikusi pie gabaliņa tofu. Kas to vairs lai pasaka, kur tas tofu bija radies un kā pie vārnas nonācis. Iespējams, kāds bārdaināks džentelmenis nebija pamanījis tofu gabaliņu ieķērušos savā krāšņajā sejas apmatojumā pēc pusdienām MiiTā vai kādā no jaukajām Miera ielas pasēdētavām. Tādā gadījumā gan droši vien tofu kumoss nebija nekāds prāvais. Taču varbūt pelīte bija izgrauzusi caurumu linu maisiņā, kurā iegādātais tofu gabals tika nests mājup no Kalnciema tirgus. Vai arī nelīdzenais Barona ielas bruģis izspēlēja nelāgu triku ar riteņbraucēju, kam no groziņa izlidoja paciņa tofu. Ja darīšana bija ar paciņu, tad tur varētu būt savi 200 grami tofu, kas vārnai ir itin pamatīgs ķēriens. Pati vārna, kā izrādās, vidēji sver ap puskilogramu, līdz ar to varētu pieņemt, ka tai šāda tofu paciņa būtu itin labas vakariņas. Tikām gabaliņš, kas izkritis no hipstera bārdas, diez vai būtu īsti fabulas vērts. Tālab pieņemsim, ka darīšana mums patiešām bija ar normālu iepakojumu, kuru vārna ar lielām pūlēm knābī spēja uznest augstākajā egles zarā. Precizējums: ja tā bija tā pati egle, kurā sēdēja Tālavas taurētājs, tad skaidrs, ka notikumi ar vārnu risinājās vispirms, jo Tālavas taurētāja incidents beidzās ar to, ka egle tika nogāzta.
2017-09-12 18:52:18

Tur varēja būt mīlestība

Mēs iepazināmies vienā no tiem hakatoniem, ko organizē iestādes ar daudzburtu saīsinājumiem, lai uzspodrinātu savu tēlu sabiedrības acīs un izpildītu šāda veida pasākumiem atvēlēto budžeta pozīciju. Viņš tur bija ieradies, lai mainītu pasauli. Es - lai patvertos no lietus, iedzertu pāris bezmaksas alus un uzkristu kādam uz nerviem. Saukšu viņu par Polu - ne tāpēc, ka tas būtu viņa īstais vārds, un ne tāpēc, lai viņu pasargātu, bet tikai tāpēc, ka es pilnīgi noteikti šajā epizodē biju viņa Pretpols.
2017-06-20 17:45:37

Bērnības trauma

Es ienīstu pārvākšanos. Pat nezinu, vai ir vēl kādas citas procedūras vai procesi, kas manī izraisītu lielākas panikas lēkmes un nelabumu kā doma par nepieciešamību mainīt dzīvesvietu. Cilvēki mēdz baidīties no zobārstiem. Smiekli man nāk par viņu bailēm. Citus satrauc nepieciešamība uzrunāt svešinieku, palūgt rēķinu kafejnīcā vai viesmīles telefona numuru. Vēl kāds baidās no darba intervijām vai piedzīvo panikas lēkmes augstumā. Ar saprātu es spēju pieņemt, ka arī tas viss var šķist nepatīkami, bet es nudien labprātāk darba intervijā zobārstniecības kabinetā uz debesskrāpja jumta palūgtu intervētāja sievas telefona numuru, nekā pārvāktos kaut uz blakus māju.
2017-03-12 20:22:41

Mācīsimies vēsturi!

Šodien, dārgie bērni, mūsu tēma būs dižais Vadonis. Jūs jau noteikti daudz zināt par mūsu Vadoņa dzīvi, bet kā teicis pats Ļeņins, atkārtošana ir zināšanu māte, bet visas valsts pamatā ir veselīga ģimene, kurā mātei noteikti ir jābūt. Tāpēc mēs sāksim visu no pašiem pirmsākumiem.
2016-11-03 17:06:32

Par zilo lakatiņu

Es esmu bijis homofobs, kopš vien spēju sevi atcerēties. Mana pirmā spilgtā bērnības atmiņa ir homofoba - es nosaucu divas kaimiņu tantes par vecām, smirdīgām lesbietēm un mamma pēc tam mani stundas garumā audzināja par to, ka homoseksuālisms ir pilnīgi normāla parādība, sastopama gan dzīvnieku, gan augu pasaulē, ka daudzi mūsu valsts izcilākie prāti ir homoseksuāli un ka brīvā liberāldemokrātiskā sabiedrībā šādai attieksmei nevar būt vietas. Es ar prātu jau tolaik sapratu, ka mammai ir taisnība, bet neko ar sevi padarīt nevarēju - neko citu kā vien vecas, smirdīgas lesbietes es tajās divās tantēs saskatīt nespēju un bērnībā kontrolēt savu homofobiju ir īpaši grūti.
2016-09-21 17:09:35

Uzvarētā spēle

Ar Moniku es iepazinos autobusā Rīga - Meņģele, lai gan patiesībā abi braucām uz Madlienu. Jā, tā mūsdienās joprojām gadās. Divi cilvēki iepazīstas klātienē, nevis ar kaut kādu tur soctīklu, čatu vai vēl sazin kā palīdzību. Apsēžas viens otram blakus un iepazīstas. Protams, pilnīgi bez tehnoloģijām tas parasti tāpat nenotiek. Arī šajā situācijā pirmais, ko es ievēroju, bija atvērtā Ingress viņas telefonā. Pirmām kārtām, protams, pārliecinājos, ka viņa bija savējā - zaļās komandas pārstāve. Citādi jau īsti nebūtu vērts iepazīties. "Sveiki, es esmu strogais, 13.līmeņa zaļo aģents!" - tas galīgi neskanētu forši, uzrunājot zilo komandas meiteni. Es vispār esmu pret attiecībām ar pretinieku komandas pārstāvēm - agrāk vai vēlāk nāksies izvēlēties - komanda vai tas otrs cilvēks, un tā galīgi nav viegla izvēle. Nē, par laimi Monika bija mūsējā - zaļā. Tas nu gan ir labi, ka ar Ingress spēlētājiem iepazīties ir ļoti viegli - tu vienkārši pasaki: "O, tu arī spēlē Ingress! Kurš tev līmenis?" un tālāk viss notiek automātiski. Tā arī mūsu gadījumā. Monika izrādījās jauniņā - tikai piektais līmenis, kas galīgi nav daudz. Protams, arī es tam esmu izgājis cauri, bet tas jau bija pirms kāda gada, varbūt pat pusotra. Laiks tik ātri skrien, un nu jau man šķiet, ka pagājusi vesela mūžība kopš man nācās šaut ar visādiem trešā, ceturtā līmeņa bursteriem.
2016-07-29 18:23:36

Christmas in the dorms

It was a sad and quiet Christmas in the dorms. Most of the students had gone home - to spend Christmas with their parents, significant others and potatoes. Those left behind had gone to the Old town to get wasted. Only two guys had stayed in the dorms since they didn't have any money or friends with money. Or any real friends even without money for that matter.
2015-12-30 20:09:14

Reiz kādās kojās

"Mums reāli vajadzētu pievērsties kaut kam jēdzīgākam. Mēs esam gudri džeki un varētu pelnīt lielu naudu, bet tā vietā mēs tikai močījam kontru," ar neviltotu sašutumu par nelietderīgi izniekoto laiku konstatēja Kristaps. "Nu bet tu točna padomā - mēs varētu uztaisīt stārtapu, un pēc pēc pusgada pārcelties uz Kaliforniju, kur ir tāāādi pupi!" Kristaps turpināja, ilustrējot savas fantāzijas ar plašiem rokas vēzieniem.
2015-09-22 18:03:43

Jo tu man patīc (6.daļa)

Viss ir pagalam. Kā es varēju būt tāds muļķis? Pat domāt par to visu negribās. Viss šķita tik labi, tik labi. Un tagad - tā.
2015-08-30 09:24:53

Jo tu man patīc (5.daļa)

Mums būs bērns. Klāra to vēl nezina. Pat gūgle to vēl nezina. Bet es esmu izlēmis. Es darīšu visu iespējamo. Es darīšu visu neiespējamo. Mums būs bērns.
2015-08-23 16:15:05

Jo tu man patīc (4.daļa)

Beidzot bija tieša saruna ar Klāru. Iespējams, pārāk tieša. Vai man vajadzēja to zināt? Vajadzēja. Klāra mani mīl, bet man netic. Viņa gribētu man ticēt, bet nevar. Evanu viņa nemīl, bet viņa Evanam tic. Viņa gribētu mīlēt Evanu, nevis mani. Un tagad pati nezina, ko darīt. Jautāja manu padomu. Kā es varētu viņai šajā jautājumā līdzēt? Es nemaz nepazīstu Evanu!
2015-08-20 03:59:29

Pūt, vējiņi!

Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par šajā stāstā lietoto leksiku. Diemžēl, tā galvenais varonis Raini lasījis nav un savos izteicienos nav sevišķi izvēlīgs. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un smalku dvēseli līdz ar to tā lasīšana nav ieteicama.
2015-06-29 16:55:55

Jo tu man patīc (3.daļa)

Tabletes nebija. Viss kārtībā. Apskatījos savus šī gada rezultātus. 19'104 patīki. Pagājušogad bija knapi 17 tūkstoši. Ir progress. Bet faktors X šoreiz tikai 0.65 līmenī. Bija - 0.72. Kaut ko es nedaru pareizi. Gribētos saprast - ko tieši. Bet vismaz satraukums tagad norims. Uz kādu laiku. Vismaz mēnesi. Varbūt diviem.
2015-06-11 04:51:47

Jo tu man patīc (2.daļa)

Biju ar Klāru pie jūras. Skatījāmies uz saulrietu. Jūra bija nemierīga. Viļņi sitās pret krastu. Pēkšņi izdzirdējām kliedzienus. Izmisīgi ūdenī ķepurojās meitenīte. Gadu desmit, ne vairāk. Nenovilku drēbes, metos palīgā. Meitenīte manī iekrampējās. Viļņi bija spēcīgi. Rāva mani iekšā. Cīņa bija patiešām par dzīvību. Pirmo reizi mūžā es izglābu cilvēku. Sajūtas neaprakstāmas. Jūties kā varonis. Rebekas, tā viņu sauc, vecāki man pateicās ilgi un gari. Zaudēt bērnu - tās ir šausmas. Labi, ka viss beidzās labi.
2015-06-09 20:34:36

Jo tu man patīc (1.daļa)

Es esmu labs cilvēks. Godīgs. Draudzīgs. Izpalīdzīgs. Sabiedrisks. Pieklājīgs. Jautrs. Asprātīgs, bet ne sarkastisks. Nesavtīgs. Gādīgs. Vērīgs. Pacietīgs. Apkārtējo mīlēts. Tad kāpēc reizēm man gribās pilnā balsī izkliegt rupjības un apmētāt garāmgājējus ar akmeņiem?
2015-06-08 20:27:01

Mīlestība dzimst negaidīti

"Betmens nav mans īstais vārds," viņš viņai teica, karājoties ar galvu lejup, ar kājām ieķēries lustrā. "Ikdienā mani sauc par Borisu, un es esmu grāmatvedis ar vairāk nekā desmit gadu stāžu starptautiskos uzņēmumos. Tomēr reizēm man patīk lidināties pa naksnīgo pilsētu un sodīt noziedzniekus."
2015-04-29 17:35:06

Ak, šī skaistā dzīve!

Jānim dzīvē ir viss, par ko viņš pusaudža gados bija sapņojis: darbs Labklājības ministrijā, savs divistabu dzīvoklis Purvciemā, sieva Līga, sešgadīgs dēls Pēteris un vidēji lietots Volkswagen Passat. Skolas laikos tā saucamie draugi Jāni bieži apcēla par to, ka viņam trūkst ambīciju un ka viss, ko viņš vēlas, ir kļūt par mietpilsoni un ofisa planktonu - tādu pašu kā viņa vecāki. Tikām Vitauts gribēja kļūt par rokmūziķi - varbūt ne gluži "Depeche Mode" popularitātē, bet vismaz "Jumpravas" līmeni jau nu noteikti. Smuidris savu nākotni saskatīja biznesā un finanšu lietās, skaidri redzot sevi pēc desmit gadiem Latvijas miljonāru topā. Nikolajs tēmēja uz politiku, plānoja līdz divdesmit piecu gadu vecumam iekļūt Saeimā. Oļģerts spēlēja hokeju un sapņoja par miljoniem vērtu kontraktu ar Sanhosē "Sharks" vienību. Lāsma gribēja kļūt par TV diktori, Kintija - par hokejista sievu, kas pavadīs savas dienas dīkā atpūtā dienvidu kūrortos. Guna, būdama feministe un tehnikas cienītāja, sevī saskatīja topošu autoservisa īpašnieci. Oto bija topošais Bils Geitss, IT industrijas ģēnijs. Linda - nākamā Vaira Vīķe-Freiberga. Skaidrs, ka neviens neņēma par pilnu Jāni un viņa sapni par ģimenes auto un ierēdņa darbu.
2015-03-24 07:16:02

Septītā numura stāsts

Katram cilvēkam no bērnības visspilgtāk atmiņā paliek kas cits. Vienam psiholoģiska trauma, otram - trīskāršā rokas lūzuma sekas, trešam - dārgas rotaļlietas, ceturtam - pirmā mīlestība. Rolanda gadījumā tās bija daudzās stundas, ko viņš kopā ar tēti bija pavadījis pie televizora, Sporta pilī un lasot avīzi "Sports" - viņi abi kopā burtiski aprija jebkādu informāciju par Rīgas Dinamo hokeja komandu.
2015-01-04 10:29:02

Jānis ir panks

Jau kopš bērnības Jānis sapņoja būt par panku. Viņš gribēja staigāt smagos ādas zābakos, nedēļu nemainot zeķes. Jānis gribēja dedzināt kioskus, dzert alu no divlitrīgas pudeles un apčurāt Doma baznīcu. Viņš gribēja spēlēt grupā trīs akordus. Viņš gribēja lamāties ar garāmgājējiem. Viņš gribēja publiski sadedzināt ASV karogu. Viņš gribēja, lai uz viņu rādītu ar pirkstu, sakot: "Fui, smirdīgais panks." Bet Jānis bija labs puika un negribēja sāpināt savus vecākus.
2014-12-08 07:31:14

Romeo un sabotieris

Mans tēvs bija sabotieris. Mans vectēvs bija sabotieris. Mana vectēva vectēvs bija sabotieris. Mana vectēva (..) vectēva vectēvs noteikti bija sabotieris. Tiesa, nevienu no saviem senčiem es nepazinu, jo sabotieru izdzīvošanai ir nepieciešama stingra anonimitāte, kuras sasniegšanai sabotieru mazuļi līdzīgi dzeguzēniem tiek iedēstīti godīgas rūķu ģimenēs un rātnais rūķu tēvs nemaz nenojauš, kādu odzi viņš audzina savā saimē. Vēl būdams tikai sīks knēvelis, kam nupat izsniegta atļauja spēlēties būvbedrē, es zināju, ka arī es dienās nesīšu sabotiera vārdu. Protams, šo vārdu tu nevari nest skaļi un lepni, jo kādu sabotāžu gan tu varēsi veikt, ja ikviens zinās, ka tev šūpulī bija ielikta sabotiera kārts. Lai kļūtu par veiksmīgu sabotieri, tev gadiem ilgi nākas valkāt rūķa masku - centīgi mācīties skolā kalnracības pamatus (šīs zināšanas noderēs arī tad, kad tu vēlēsies nobrucināt kādu rūķu būvētu tuneli), būt vienam no skaļākajiem kliedzējiem mītiņos, kas vērsti uz sabotēšanas izskaušanu, un pat kādu reizi piedalīties maznozīmīgā zeltraču ekspedīcijā, kurā tu nekādu sabotāžu neveic, jo tev ir nepieciešams uzturēt kārtīga un godīga rūķa reputāciju. Un tad beidzot pienāk lielā diena - tevi brigādes vadītājs uzaicina doties pēc lielākā zelta krājuma, kāds dzirdēts rūķizācijas pastāvēšanas vēsturē, tu labprāt pieņem šo piedāvājumu, un īstajā brīdī uzspridzini kādu eju, lemjot rūķus drošai nāvei, savāc pats visu zeltu un dzīvo tālāk laimīgs.
2012-03-30 21:32:55

Viesuļvētras modelis: 7.daļa, pēdējā

Tikko es biju sapriecājies, ka dzīve tomēr nav viena vienīga bēdu leja, kad tās baltā svītra beidzās un mani atkal ierāva viesuļvētras virpulī. Viss sākās jau neilgi pēc pusnakts, kad viena no izsauktajām meitenēm mīlēšanās laikā ņēma un piečurāja manu gultu. Viņa gan ļoti atvainojās, ka neesot paspējusi aiziet uz tualeti, jo es esot bijis pārāk uzstājīgs, un ka viņai tā gadījies pirmo reizi dzīvē, bet man no tā vieglāk nekļuva. Nevarēju taču es tā vēsu prātu doties pie viesnīcas administrācijas un lūgt, lai man nomaina gultas matraci, jo, redz, man viena ielene to ir nočurājusi. Tā vakars beidzās visai draņķīgi, jaunos draugus arī palūdzu aiziet ātrāk, bet pats paliku smirdīgā numurā, kur man nācās gulēt vannā, lai tik ļoti nejustu drausmīgo smirdoņu.
2011-10-26 07:05:29

Viesuļvētras modelis: 6.daļa

No rīta, iepriekš iespēju robežās salāpījis paģiras, devos atkal uz Ministriju, gatavs pratināšanas turpinājumam. Nu jau biju puslīdz mierīgāk noskaņots – zināju, ka izmeklētāji-nagu maucēji ir tādi paši cilvēki es, ar tādām pašām kaislībām uz alkoholu un vienaldzīgu attieksmi pret saviem pienākumiem. Taču tā jau vienmēr ir – tikko tu neesi kaut kam gatavs, tā tevi gaida kāds nepatīkams pārsteigums.
2011-10-20 12:34:13

Viesuļvētras modelis: 5.daļa

305.kabinetā mani uzņēma laipni un vienlaikus iznesīgi. Kabineta saimnieks stādījās priekšā kā Arkādijs Arkādija dēls un laipni piedāvāja man ieēst kādu maizīti ar sarkanajiem ikriem, uzdzerot virsū visdzidrāko Karēlijas šņabi, kādu vien debesu tētiņš radījis. Kā atklājās, Arkādijs Arkādija dēls mani nemaz nebija uz Maskavu aicinājis, bet patiesībā viņš bija gribējis redzēt pie sevis manu priekšnieku Žoru, taču ja jau es esmu atbraucis, tad viņš varot mani arī nopratināt. Šajā brīdī, protams, atcerējos, kā Žora man bija žēlojies par to, ka viņš jau tik ļoti gribētu braukt uz Maskavu, bet viņu neviens nesaucot, un pieminēju viņu domās ar sliktu vārdu. Tikām Arkādijs Arkādija dēls sagatavoja man melu detektora krēslu, pavaicāja, vai tajā jūtos pietiekami komfortabli un vēl iedeva glāzi ļoti garšīga kompota.
2011-10-18 21:00:15

Viesuļvētras modelis: 4.daļa

Nepagāja ne piecas stundas, kad man pakaļ ieradās divi vīri. Viņi bija tik laipni, cik vien šādas profesijas pārstāvji tādi vispār spēj būt, un pat atļāva man paņemt līdzi manu tējas krūzi, uz kuras trekniem burtiem bija rakstīts "Pasaulē labākais programmētājs (gandrīz)". Es uz viņiem jau arī ļaunu prātu neturēju - ne jau izpildītāji ir vainīgi pie tā, ka viņiem nākas veikt nejaukus darbus. Ja tev priekšniecība liek veikt publisku nāvessodu, tad tu jau nevari sākt celt iebildumus, jo pretējā gadījumā riskē, ka vēlāk nesaņemsi paaugstinātu pensiju par darbu sevišķi grūtos apstākļso. Līdz ar to es arī nebūtu protestējis, ja man būtu jāprogrammē, piemēram, gāzes kameras vai jāveic aprēķini, cik daudz ciankālija nepieciešams, lai likvidētu visu Āfrikas populāciju. Mēs esam tikai melnā darba veicēji - neviens nevar mūs piespiest mūsu darbu mīlēt, un tāpat neviens nevar no mums prasīt, lai mēs to neveiktu. Protams, ne vienmēr es spēju būt tik aukstasinīgs un racionāls, bet īpaši smags stress mani drīzāk nomierina.
2011-10-18 06:47:07

Viesuļvētras modelis: 3.daļa

Vēl nebiju paspējis iekārtoties pie datora un izdzert rīta krūzi kakao “Čeburaška”, kad garām vecajiem lūžņiem, kas gadiem ilgi bija krājušies uz grīdas atlaipoja sekretāre un pavēstīja: Žora tevi grib redzēt. No rīta sekretāre nekad nezvana, bet vienmēr nāk pie cilvēkiem personīgi, lai novērtētu, cik daudz viņi iepriekšējā dienā ir patērējuši stiprinošās dziras un varētu par to paziņot atbilstošajām struktūrām. Man nav īsti skaidrs, kāda VDK ir darīšana gar to, ka es dažas reizes nedēļā uztankojos ar odekolonu, bet izrādās – kaut kāda ir. Iespējams, tīri statistikai, lai zinātu, piemēram, cik daudz odekolona nepieciešams katru gadu saražot, lai mūsu kantora vajadzībām pietiktu. Šorīt gan es biju relatīvi svaigs – universālveikalā jau kādu laiku nebija bijis jēdzīga odekolona pieveduma, bet brūvējumu ar nosaukumu “Сиреневый май” es fiziski nebiju spējīgs iedzert.
2011-10-12 06:49:22

Viesuļvētras modelis: 2.daļa

Darba dienas vakaru aizvadīju jau ierastajā manierē – ar alu, hokeju un diskusijām par politiku IRCā. Šāda ir mana ikdiena jau vairākus gadus, kopš vienīgais cilvēks, ar kuru man ir salīdzinoši tuvākas attiecības, ir mans projektu vadītājs, jo viņš vismaz sarunās ar mani izrāda kādas emocijas un reizēm uz mani kliedz kā uz nemīlētu sievu, bet citkārt lamā kā nogrēkojušos suni.
2011-10-02 12:34:15

Viesuļvētras modelis: 1.daļa

Правовая оговорка: zemāk redzamais teksts ir literārs fantāzijas auglis. Tā varoņi un notikumi ir izzīsti no pirksta un nav saistāmi ar reāliem cilvēkiem un faktiem, viss ir viena vienīga fikcija. Tekstā ir lietoti atsevišķi labā sabiedrībā nepieņemami vārdi, par kuriem atvainojos smalkjūtīgiem un ticīgiem lasītājiem, kuri pēc šī stāsta izlasīšanas nevarēs gulēt.
2011-09-25 19:11:50

Viena ziemas diena

Mazais ezēns pamodās un izberzēja acis. "Ū, kas par sniegu!" padomāja ezēns, paskatījies ārā pa logu. "Labi gan, ka mēs dzīvojam mājā ar centrālo apkuri, citādi visu ziemu man būt jāguļ ciešā miegā, un es nemaz nezinātu - kā izskatās tāda ziemas diena."
2010-12-18 11:10:35

Just a New York conversation

P: Valsts policija. Kā varu palīdzēt?
2010-10-07 15:18:32

Noliec malā savus ausu aizbāžņus!

Esmu akls kopš dzimšanas,un mani priekšstati par fizisko pasauli veidojušies tikai no sapņiem. Ar to es esmu pārāks pr Tevi - es zinu, kāda patiesībā izskatās pasaule, bet tu par to domā tā, kā to apstrādā tavas smadzenes mijiedarbībā ar Tavām acīm. Un šajā ziņā Tu esi daudz aklāks par mani. Kāds naivums ir domāt, ka Tavas acis rāda patiesību! Kāds naivums ir domāt, ka jebkura cita cilvēka acis redz aptuveni to pašu ko Tu! Tam nav nekāda racionāla pamata - neviens zinātnieks Tev nevarēs precīzi aprakstīt, kā viņš redz tik primīvu priekšmetu kā otra dzīve būtne. Jā, dzīva būtne Zinātniekam un Tev ir tikai priekšmets, kamēr man tā ir tas, kas tā patiesībā ir. Tieši Tava brīnišķā spēja redzēt ir tā, kas Tevi dar aklu. Un Tev nav nekādu iespēju šo lietu glābt. Tu vari dzīvot melnā istabā, kurā neiespīdēs pat viens saules stariņš. Tu vari sev izdurt acis un sākt laidoņa dzīvi, bet Tavas atmiņas Tev liegs atbrīvoties. Tu esi noavējis! Pēdējais brīdis, kad Tu vēl varēji izlet kļūt par brīvu būtni, bija tad, kad tu pirmo reizi šajā pasaulē atvēri acis. Ja Tu būtu spējis iestāstīt savām smadzenēm, ka tām nav jāapstrādā nekādi saņemti mpulsi, arī Tu būtu varējis iet pa apskaidrības cļu. Bet tagad tas ir nokavēts. Basta. Hasta la vist. Adios, muchachos! It`s all over now, baby blue! Tu vari domāt, ka esi iepazinis miesisku mīlestību, Tu vari domāt ka Tavā dzīvē kaut kas patiešām notiek. Tu vari skaļi draugiem stāstīt par saviem iedomātajiem seksuālajiem piedzīvojumiem. Tu vari lietot tādu skanīgus vārdus kā "metamais", "peža", "daikts", bet ko Tu ar to patiesībā saproti? Tavās acīs - jā, tieši Tavās acīs - tas ir kaut kas nedaudz grēcīgs,nedaudz ailizegts un šausmīgi salds. Tā kā ābols, kuru Ieva noplūca Ēdens dārzā. Žē tikai, ka arī viņa ne ika nesaprata, ka tas patiesībā nebija nekāds ābols, ka viņa patiesībā neko nenoplūca, bet gan tika noplūkta pati. Vai Tu patiešām domā, ka mijiedarbība starp To, ko Tu sauc par savu lepnumu, un sievietes kājstarpi kaut ko ilgtermiņā nozīme? Kaut ko lielāku ā vienkārša bezmērķīga un bezjēdzīga sevis atražošana, vēlme sasniegt nemirstību ašā asurdākajā un bezjēdzīgākajā veidā, kādu vien var iedomāties! "Mēs dzīvojam caur saviem bērniem!" kur vēl iedomājama lielāka aplamība! Ņem vērā - Tev un Tavam bērnam nav pinīgi nekā kopīga, pat tas, ka Tu to sauc par "savu bērnu" ir aplami pašos pamatos. Tu sev radi ilūziju, kas ļauj domāt, ka nāve nav neizbēgama. Tam Tev var līdzēt reliģija, narkotikas, airaušanās ar pzeidozinātni un visādas citādas blēņas. Bet sirds dziļumos vakarā, kad Tu izsēdz gaismu un esi savā gultā viens un pamests - un tāds Tu esi arī tad, ja Tu sevi maldini ar fantāzijām, ka dzīvo vienās vienīgās seksuālās orģijās - tad Tu saproti, ka patiesībā Tu jau esi miris, un Tu saj`ūti gaisā nepatīkamu smaku, kura Tev liek domāt par visādām blēņām, ko piedāvā teevīzijas reklāmas. "Iztīrīs traipus ka nemetās!", "Mēs izskaudšim korpciju no visām dzīves sfērām!", "Viss būs labi!" Saukļi evi aprij, bet Tu taču zini, ka tie nav patisi. Tu tikai ļauj sevi atkal un atkal iezombēt, lai Tev būtu vieglāk kārtējo rītu piecelties uz darbu, izturēt deviņas vai desmit stundas Tava priekšnieka bezjēdzīgo gvelšanu (vai, ja nejaušība par priekšniekuir darījusi Tevi, gvelzt stundām ilgi absurdas nepatiesības, lai tikai nevajadzētu dzirdēt pašam savu īsto balsi), un tā Tu pūsti no galva,. Vai, pareizāk, esi jau sen sapuvis, tikai inerces pēc turpini izlikties, ka Tevī ir kāda dzīvība Tieši tāpēc Tev tik ļoti patīk filmas par vampīriem un zombijiem, jo Tu lieliski saproti, ka esi viens no viņiem - ka Tu pārtiec no cilvēku miesas, ka Tavas smadzenes nespēj veikt sarežģītākas darbības par absurdu izikšanos, ka ar Tevi kaut kas notiek.
2010-09-16 20:27:40

Par ko skaitļi klusē

2010-03-12 08:54:51

Piektklasnieka rēbuss

Skat. pirmo daļu.
2010-02-28 20:02:10

Mani sasniedz pirmās vēstis

„Tikai tādam jūtām ir vērtība, kuras nav iespējams izteikt vārdos. Viss pārējais ir tikai teātris un viena vienīga izlikšanās.” Tā bija rakstīts pirmajā zīmītē, ko atradu pastkastē pirms precīzi 11 dienām. Sākotnēji zīmītei sevišķu vērību neveltīju – ir pietiekami daudz iemeslu, kāpēc šāda satura vēstījums varētu nonākt manā pastkastē. Piemēram, kāda bērna ākstīšanās. Vai varbūt reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Vai nepareizā pastkastē iemesta vēstule. Vismaz sākotnēji man ne prāta nenāca domāta, ka vēstījuma tiešais un vienīgais adresāts varētu būt tieši es. Un vēl jo vairāk, es nedomāju, ka šī zīmīte varētu būt jebkādā ziņā svarīga. Kurš gan mūsdienās svarīgas ziņas tā vienkārši bez aploksnes iemet pastkastē? Un kurš gan vispār vēl joprojām ikdienā izmanto pastkastes?
2010-02-07 21:37:03

Dusmas against the machine

2009-10-14 16:09:36

Mana pēdējā dziesma

Jau tajos arhaiskajos laikos, kad gāju skolā, bija zināms, ka skaņas ātrums var būt ļoti dažāds – atkarībā no apstākļiem, kuros šī skaņa izplatās. Pērkona negaisa laikā man vecāki teica, ka katras trīs sekundes starp zibeni un dārdu nozīmē vienu attāluma kilometru no zibens spēriena vietas līdz vietai, kurā atrodos es. Spirtā skaņa pārvietojās ātrāk, aukstumā – lēnāk, bet dzelzī – vēl par kārtu ātrāk nekā spirtā.
2009-08-25 16:17:18

Pēdējā vēsts

Konkrētu mirkli, kad tas sākās, es neatceros. Un droši vien arī pašā attiecīgajā mirklī nepadomāju – lūk, ir sasniegts lūzuma punkts, tagad viss būs savādāk. Tādām domām parasti neatliek laika – tu skrien, darbojies, mēģini kaut kādā veidā izsisties kaut par trīs soļiem uz priekšu, un par lielajiem jautājumiem aizdomājies labi ja reizi nedēļā, kad ilgāk nevari aizmigt. Bet tad piespied sevi domāt par kaut ko citu – kaut ko sadzīvisku, kaut ko „aktuālu”, un atkal iegrimsti tik raksturīgajā tumsā. Tādā veidā paiet mēneši, gadi, bet tu joprojām domā par to, ko rītdien ēdīsi brokastīs un kādā veidā lai iekļaujas atskaites nodošanas termiņos.
2009-06-18 17:17:47

Джанк-ярд блюз

Каждый день — одно и тоже. Будильник в семь тридцать, чашка кисловатого дешёвого кофе из Китая в семь сорок пять. Десять минут ругани с женой параллельно с кофем и чёрствым бутербродом, на котором никакого «бутера» и в помине нету, а всего лишь опять же китайский маргарин, а вместо копчёной колбасы — сарделька марки «Достоинство Шаньси». Уже другая ругань в десять минут девятого на автобусной остановке, крики, а то и рукопашная, и чаще всего первым в набитый как бордели Шэньяна автобус садится этот подонок Жи-ши Чи-ши, а мне иногда приходится ждать следующего.
2009-03-10 12:28:38

The Piper at the gates of dawn

Jau kādu laiku mani mocīja doma uzrakstīt stāstu albumu, proti, stāstu ciklu, kas kopā veidotu tādu kā vienotu veselumu, bet arī katrs stāsts pats par sevi būtu labāk vai sliktāk uztverams. Un šos stāstus radās doma apvienot Pink Floyd debijas albuma tematikā. Tas, protams, nav uz " ThePiper at the Gates of Dawn" balstīts mūzikls - dziesmu "sižetam" sekoju diezgan minimāli, tās maksimums kalpo kā atbalsta punkti, kam pieķerties, reizēm vairāk izmantota kāda tēma ("travelling by telephone", "change returns success" u.c.), reizēm mazāk. Daļa personāžu vārdu un darbības vietu arī ir saistīti ar Sidu Baretu, bet tam nav principiālas nozīmes. Protams, PF references iziet arī bišķi ārpus "Piper" rāmjiem. Un, protams, mana variācija par "Piper" tēmu ir drīzāk Votersa vai Gilmora stilā nekā Sida - jo es tomēr esmu bezcerīgi psihiski normāls.
2008-12-05 11:29:41

11 – Velosipēds

Tu neticēsi, bet manī arvien stiprinās pārliecība, ka mūsu mīlas stāstam tomēr būs laimīgas beigas. Jā, man vēl joprojām rokās ir cirvis un tu joprojām esi piesieta pie krēsla, bet tas šajā gadījumā nav izšķiroši. Es jūtu, ka autors ir izlēmis mums dāvāt dzīvību un ka man tevi tomēr nenāksies nogalināt. Protams, tādā gadījumā skaidri var redzēt konsekvences trūkumu un šāds iznākums nekādā ziņā nebūtu loģisks, bet kālab gan mums par to gausties? Gan jau autors atradīs kādu pamatojumu šīm nepamatoti laimīgajām beigām – ka mēs esam guvuši mācību par savas dzīves kļūdām un ka turpmāk mēs dzīvosim labāk un saticīgāk. Vai arī ka visa šī situācija bija jāuztver kā metafora, ka nevienu brīdi neviens nevienu negrasījās nogalināt. Tā arī nav mana darīšana, kādu pamatojumu viņš tam izvēlēsies, bet es jau tagad ar “gara acīm” redzu, kā es nosviežu malā cirvi, atsienu tevi un mēs divatā dodamies pretī saulrietam. Iespējams, ka tas ir banāli, bet tas ir labākais risinājums, kādu es vien varu iedomāties.
2008-12-04 17:03:48

10 – Putnubiedēklis

Bērnībā man un maniem draugiem bija īpatnējs hobijs – izgatavot salmu cilvēkus un ar tiem biedēt garāmgājējus. Kur mēs ņēmām salmus un drēbes “iedomātajiem draugiem”, es tagad nemaz neatceros, bet fakts paliek fakts, ka tā mēs darījām diezgan regulāri. Vēl jo vairāk es nezinu, kāda bija mūsu motivācija, veidojot šādus putnubiedēkļus. Šokēt, baidīt cilvēkus? Mēģināt izprovocēt uz smiekliem? Mazohistiska cerība, ka mūs atradīs un sitīs? Kas to lai tagad zina.
2008-12-03 15:18:42

9 – 24.nodaļa

Pēdējā laikā mani vairs neinteresē daiļliteratūra. Šai dzīvei es tās esmu lasījis pietiekoši. Visus tos Rotus, Borouzus, Nabokovus un Keruakus. Iztēle ir ierobežota pārāk stingros rāmjos, tā nevar atbrīvoties no važām, kurās to iekaļ valodas izteiksmes spējas. Visi literārie darbi, kas jebkad tikuši uzrakstīti, kopumā pasaka vienu un to pašu. Cilvēks ir mirstīgs, un tur neko nav iespējams padarīt. Šo domu autors var ietērpt viduslaiku drānās un var to pasniegt kailu un netīru kā zviedru pornofilmā, bet ideja paliks tā pati. Šo “atklāsmi” var izteikt daktila dzejoļos, “Black Sabbath” dziesmās un Eiropas Parlamenta ēkas projektā. Pārmaiņas neved pie panākumiem, tās ved tikai pie trūdēšanas, arī šādi var izteikt to pašu.
2008-12-01 17:16:22

8 – Rūķis

Es neuzskatu, ka manās un tavās attiecībās ir kādas nopietnas problēmas. Tādas, ko nevarētu pārvarēt nopietnāka saruna. Jā, ne tuvu ne viss tajās ir ideāli, taču galvenais ir, lai mēs sarunātos. Citādi gadu laikā ir sakrājies pārāk daudz sasāpējušos tēmu, kurām neesam pievērsuši pietiekami daudz uzmanības. Tas vien, ka manās rokās ir cirvis, bet tev esmu aizsējis muti un redzu, ka tu izmisīgi mēģini kliegt un atbrīvoties, neko neliecina.
2008-11-28 16:45:59

7 - Starpzvaigžņu pārbrauciens

Kāpēc mēs devāmies kāzu ceļojumā tieši uz Beļģiju, es tagad nemaz neatceros. Sava loģika tur noteikti bija, bet iespējams, ka tā bija nekam nederīga loģika. Beļģija noteikti nav pati skaistākā un apdziedātākā Eiropas valsts. Protams, tajā atrodas Eiropas Savienības galvaspilsēta un tajā tikuši izgudroti kartupeļi frī, kurus gan nepamatoti parasti piedēvē francūžiem, bet man šķiet, ka īsti gudri braukt uz turieni kāzu ceļojumā nebija.
2008-11-24 15:16:55

6 - Savāc savu stetoskopu un lasies!

Reizēm es mēdzu nožēlot, ka man neizdevās kļūt par ārstu. Protams, medicīna vienmēr bija vairāk manas mātes un nevis mais paša ambīcija, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kuri ļoti viegli pieņemt svešus mērķus par savējiem un tad sāk tiem sekot pašaizliedzīgāk un kaismīgāk kā paši ideju ierosinātāji.
2008-11-13 17:29:38

4 - Liesmās

Vai tu kādreiz esi sapņojusi par teleportāciju? Vienu mirkli tu sēdi Londonā pie tējas krūzes, bet jau citā mirklī tu esi Amazones džungļos un tev dzenas pakaļ iezemieši – skalpu mednieki. Vienu brīdi tu bēdz Amazones džungļos no skalpu medniekiem, un tikai mirkli vēlāk tu jau sēdi gluži parastā Londonas dzīvoklī pie tējas krūzes, bet tava sirds vēl joprojām dauzās milzīgā ātrumā, nespējot pielāgoties vides pārmaiņām.
2008-11-12 16:14:20

5 - Pow R Toc H: Instrumentāla interlūdija

Neviena mūsu dzīvoklī šodien nav. Rodžers ir pie draugiem Čelsijā. Dženisa jau vairākus gadus dzīvo Amerikā. Neviena no mums mūsu dzīvoklī šodien nav.
2008-11-11 16:17:05

3 - Mana māte Matilde

Tu droši vien teiksi, ka manai mātei ar visu šo nav nekādas saistības. Ne jau viņa tevi pamudināja mani krāpt un man – tevi nogalināt. Tu viņu nekad neesi redzējusi, un arī es neesmu ar viņu sazinājies jau daudzus gadus. Taču tas nenozīmē, ka viņa šeit nekādi nebūtu iesaistīta. Tieši tāpēc man nepieciešams tev tagad izstāstīt šo stāstu.
2008-11-10 14:13:02

2 - Kritušais eņģelis vārdā Sems

Sema pilnais vārds bija Semjons, un “vecajā zemē” viņš bija mans labākais draugs. Mēs kopā gājām 57.vidusskolā un sākot ar piekto klasi nemainīgi sēdējām vienā solā. Jau kopš bērnības Sema kaislība bija arhitektūra. Vai tie būtu koka klucīši, draņķīgs plastmasas konstruktors vai sērkociņi, Sems no visa prata izgatavot ēkas. Viņa vecāki bija vispelēkākie cilvēki, ko man nācās sastapt visā mūsu pelēkajā sabiedrībā. Sema mamma (viņas vārdu vairs neatceros) bija pārdevēja gastronomā, bet tētis Arkādijs Ļvovičs – viszemākā līmeņa valsts ierēdnis. Cik es atceros, Sema ģimenē nekad nekas nenotika. Tētis vakaros atstāstīja savu dienu darbā, kas katru dienu bija vienāda, bet mamma šausminājās par vienu un to pašu armēņu sievieti, kas regulāri iepirkās gastronomā. “Kā viņa to var atļauties?” “Viņa nav precējusies, un viņai ir divi bērni.” Tās bija divas standarta frāzes, ko šī vārdu zaudējusī sieviete atkārtoja kā ieplīsis gramofons. Semam bija arī brālis Ņikita, bet viņš bija vecāks un ģimenē nedzīvoja. Es ne reizes nedzirdēju, ka kāds no Sema vecākiem būtu Ņikitu pieminējis, un tas par spīti tam, ka es pie viņa ciemojos vismaz piecas reizes nedēļā.
2008-11-07 14:01:27

1 - Dievišķā astronomija

Vai tu atceries to reizi, kad mēs kopā skatījāmies zvaigznēs? Tas bija tik sen, tas bija tik tālu. Mēs bijām tik līdzīgi, mēs bijām tik tuvi. Tas bija kā citā pasaulē, kur nepastāv gravitācija, kur nedarbojas likumi, kur nav robežu un kur bezgalību var satvert rokās un apkampt.
2008-11-06 14:28:21

Story of the week

Nē, patiesībā tas nav nekāds story, bet gan mans apraksts vienam no Jaunā gada pasākumiem, konkrētāk - 2004.gada sagaidīšanai. Daudz kas šajā pasaulē šo gadu laikā ir mainījies, patiešām ļoti daudz kas, turklāt mans apraksts ir pilns ar dažādiem faktoloģiskiem meliem, tas nu ir droši. Bet pašam vismaz pārlasīt ir interesanti, un atcerēties - bet kā tad bija patiesībā. Vai arī citiem tas būtu interesanti, tas ir cits jautājums :)
2008-09-16 15:28:11

Atomsprādziens vienā Ludzas mikrosekundē

Pirmo reizi ieradies Rīgā, es biju patiešām pārsteigts. Man bija astoņi gadi un pirms tam lielākā pilsēta, ko biju redzējis, bija Ludza. Lai arī savā veidā es Ludzu joprojām mīlu, Rīga tomēr ir nedaudz cita mēroga pilsēta. Rīgā tu vari visu mūžu nodzīvot, tā arī neiepazinis personīgi nevienu cilvēku. Rīgā tu vari strādāt uzņēmumā, kur ir vairāk darbinieku nekā Ludzā iedzīvotāju. Rīgā tu vari iziet uz ielas pliks un neviens tev tāpat nepievērsīs ne mazāko uzmanību. Rīgā tu vari nomirt uz ielas un neviens tevi pat neapsegs ar vecu deķi. Un vienlaikus pēc vienas dienas Rīgā tev Ludzā vairs nav ko darīt.
2008-09-01 22:37:12

De Mons

“Pēteris d`Irsa šeit bija” - šāds uzraksts mani sagaidīja uz sienas stacijas tuneļa tualetē. Pēc brauciena no Talsiem tualetē biju iegriezies, jo man bija nepieciešams... Laikam jau tu saproti, ko es darīju tualetē. Gan jau ka arī tev to ir nācies darīt tualetē, ne jau tikai es to tur daru. Taču šoreiz man to izdarīt neizdevās, jo šajā tualetē bija bijis Pēteris d`Irsa. Vai vismaz kāds bija ar melno marķieri šādu informāciju atstājis uz tualetes sienas, paredzot, ka agrāk vai vēlāk es to atradīšu.
2008-06-20 14:12:02

Kājstarpes hipijs

Tu taču pazīsti Egonu? Tas ir tas tips tavā darbavietā, ar kuru neviens nekad nesarunājas. Viņš sēž stūrī un kaut ko lodē, pārbauda atskaites vai darbojas ar kalkulatoru. Viņš dienā izdzer divas kafijas un apēd vienu smalkmaizīti. Egons parasti nav sevišķi smaržīgs un viņa mati vienmēr ir vismaz nedēļu nemazgāti. Tu nenojaut, kā viņš spēj nodrošināt to, ka arī uzreiz pēc mazgāšanas viņa mati izskatās netīri un nekopti. Bet Egonam tas ir pa spēkam.
2008-05-29 10:03:23

Par pupuķi

Reiz dzīvoja kāds pupuķis. Tas lidinājās pa mežiem, vīteroja, pārojās egļu galotnēs, ēda kāpurus un vispār uzvedās kā tas pupuķu starpā parasti. Protams, varbūt pupuķi nemaz nelidinās mežos, nevītero, nepārojas egļu galotnēs un neēd kāpurus, bet ir putni, kas tā dara. Un tāds bija šis putns. Pilnīgi iespējams, ka tas nemaz nebija pupuķis. Varētu padomāt, ka demokrātiskajā pasaulē tik svarīgi būtu tas, no kādas olas tu esi izšķīlies – pupuķa, zvirbuļa vai krokodila. Ja tu sev esi pupuķis, tad tas arī ir pats svarīgākais.
2008-05-09 13:09:18

Īpašas sievietes stāsts

Zinaīda Jevdokimova Latvijā ieradās 1957.gadā kā septiņus gadus veca meitene. Viņas ģimene pirms tam bija dzīvojusi Baškīrijā. Zinaīdas tēvs Hasīds bija slepens musulmaņu terorists, kas izlikās par godīgu padomju nākotnes celtnieku. Viņas māte Fatima bija slepena musulmaņu teroriste, kas izlikās par vienkāršu padomju rūpnīcas strādnieci. Jevdokimovs nebija viņas tēva īstais uzvārds, patiesībā viņš bija Al-Šarifs, bet ērtības labad viņš bija pieņēmis padomju sabiedriskā darbinieka Grigorija Jevdokimova uzvārdu. Zinaīda patiesībā arī nebija viņa meitas īstais vārds, taču domājot par meitas skolas gaitām, viņas vecāki izlēma papīros viņu nereģistrēt viņas īstajā vārdā - Šahīda.
2008-03-31 16:30:34

Kad svešinieks zvana

Jau kuro reizi pēdējo dažu dienu laikā atskanēja mobilā telefona zvans. Kopš brīža, kad biju uzņēmies vākt informāciju par kādreizējo kolhozu vadītāju likteni A rajonā, un mana vēstule bija publicēta vietējā Interneta lapā, šie zvani bija gandrīz nebeidzami.
2008-02-29 17:11:53

Liktenīgais trolejbuss

Tagad, pēc daudziem gadiem, kad es uz to atskatos, šis notikums rādās gluži savādāks nekā toreiz, kad tas bija tik svaigs un nepieredzēts. Tolaik es tur nesaskatīju nekādas likumsakarības, jēgu, Dievišķo kārtību, bet pieņēmu to par reālu neatkarīgi no dziļākās domas tam visam apakšā.
2008-01-30 17:03:29

Кончина свободного человека

Zemāk lasāmais teksts ir vienīgais vēsturiskais dokuments, kas saglabājies no pagājušā gadsimta Latvijas, kas atradās tolaik vēl pastāvošās Eiropas ziemeļu daļā. Teksta autentiskums vairākas reizes ticis apšaubīts un vienmēr atzīts, ka to nav iespējams noteikt, jo mūsdienu tehnoloģijas nav pietiekami spēcīgas, lai kaut ko tādu varētu izdarīt. Katrā ziņā uz šī akmens mēs tekstu publicējam pilnā apmērā, bez īsinājumiem un cenzūras. Iespējams, ka nākotnes latviešu paaudzēm tas kļūs par stūrakmeni savas pagātnes pētīšanai.
2007-12-07 16:18:43

Ļoti minoritāra mīlestība

Es negribēju iemīlēties profesora Bārdziņa portfelī. Tas tomēr ir zem cilvēka goda – iemīlēties nedzīvā priekšmetā, kas turklāt vēl pieder viņa augstskolas pasniedzējam. Ja jau gluži vienkāršas divdzimumu seksuālas attiecības starp studentu un pasniedzēju var kļūt par īstu skandālu, ko gan varētu gaidīt no attiecībām Reinis – profesora portfelis? Un tomēr man nācās.
2007-11-02 16:36:34

Objektorientēts stāsts

Šī stāsta saturs ir truls līdz vājprātam, toties tā forma - eleganta līdz tam pašam vājprātam. Zemāk redzamajā tekstā ir mans pirmais mēģinājums radīt 100% objektorientētu stāstu iekš C++. Šis stāsts ir tāds, ka tev vajadzētu varēt tā saturu uztvert lasot šo stāstu (sākot ar to vietu, kur sākas pamatprogramma - int main(void)). Taču vienlaikus šis stāsts nokompilētā veidā var savu saturu uzrakstīt uz ekrāna (piedāvāju EXE failu Windows lietotājiem, citu operētājsistēmu lietotāji var paši to kompilēt (ja man neuzticies, arī kā Windows lietotājs vari kompilēt pats, es izmantoju Dev-C++ kompilatoru).
2007-10-19 12:29:08

Story of the week

Pēc ilgāka pārtraukuma atgriežos ar savu superīgo rubriku - Story of the Week.
2007-10-18 14:05:35

Iesaistos romantisko stāstu konkursā

Ar savu stāstu "Krist-us pēdējais kārdinājums" esmu pieteicis dalību seks-bloga sarkanais.lv erotisko/romantisko stāstu konkursā. Cik nu mans stāsts ir romantisks un erotisks - spriediet paši, bet, protams, aicinu draugus (un arī nedraugus) mani atbalstīt, pievienojot rakstam savus vērtējumus (raksta augšpusē ir tāda velosipēda ķēdei nedaudz līdzīga piecu iPod`u virkne (tā vismaz saka, ka iPodu).
2007-09-13 11:38:11

Story of the week

Klāt trešdiena un tātad - nedēļas aktuālā stāsta diena
2007-09-12 11:54:29

Story of the week

Pienākusi kārtējā trešdiena un līdz ar to - kārtējais nedēļas stāsts. Random skaitļu ģeneratoram patika izvēlēties šo to: Dārznieks. Nu un?
2007-09-05 12:21:39

Story of the week

Atklāju jaunu rubriku lapā: nedēļas aktuālais stāsts, tobiš katru nedēļu tev, manu dārgo lasītāj, piedāvāju iepazīties ar kādu no saviem visai daudzajiem stāstiem, kas tapuši pēdējo 8-9 gadu laikā (pēdējos gados gan arvien mazāk).
2007-08-29 15:30:03

A very gay story

Jānis W. ir gejs. Vari pajautāt ikvienam, kam vien vēlies. Pieej uz ielas tantiņai un pajautā: Vai Jānis W. ir gejs? Viņa tev atbildēs: Jā, Jānis W. ir gejs. Viņš ir tik zils kā debesis. Viņš ir tik homoseksuāls kā Ādolfa Hitlera slepenais brālis, par kuru neviens nezina. Viņš ir gejiskāks par jebkuru modes dizaineri. Viņš ir tik lielā mērā gejs, ka geji gribēja pat izgudrot īpašu vārdu, lai apzīmētu Jāņa W. gejiskumu. Tieši tā tev atbildētu tantiņa uz ielas, ja tu viņai pavaicātu, vai Jānis W. ir gejs.
2007-08-23 10:06:49

Kevina Bendika septiņas lomas manā dzīvē

Pirmo reizi es Kevinu sastapu 2002. gada vasarā. Man bija 17, viņam – 23. Mūsu tās reizes pazīšanās aprobežojās ar pāris standarta frāzēm no: «Vai tu nezini, kur te ir tualete?» un «Nē, es nezinu, kur te ir tualete» kategorijas. Viss notika kaut kādā burziņā pie manas skolas draudzenes Žanetes. Tas notika tam, kad viņas vecāki bija cietuši tajā autokatastrofā un vairākus mēnešus bija spiesti pavadīt slimnīcā, līdz ar to visa plašā māja palika Žanetes vienas pārziņā un viņa lieliski zināja, kā izmantot brīvu māju piektdienu vakaros.
2006-10-18 12:54:41

Kastaņetes: ērkšķainais ceļš bez slavas

Stāsts par vienu no savdabīgākajām rokgrupām, kas jebkad minusi un patērējusi Anglijas zāli, sākās 1983. gada maijā. Džons Kāstavejs, frizieres un ārpusdienesta seržanta dēls, nupat bija pametis kārtējo augstskolu, par kur vēl pirms gada viņš bija pārliecināts, ka tajā viņš spēs atrast savu īsto un vienīgo Es. “Nē, interjera dizains tomēr nav man radīts,” pirms nedēļas Džons bija izklāstījis savu sāpi nejaušam pabā satiktam pusmūža īram. “Man nepieciešams plašāks lidojums, kaut kas tāds, ko krēslu un galdu izvietošana man nevar sniegt. Pie tiem galdiem sēž tikai resno birokrātu izdrāztās pakaļas, tas nav mans aicinājums, ar kaut ko tādu nodarboties.” Īrs tikai pasmīnēja, nolamājās par to, ka pie visa vainīgi katoļi un protestanti. To pateicis, indiešu izcelsmes īru patriots aizsteidza uz tualeti, atvieglināt kuņģi.
2006-06-19 05:34:36

Dažādi žanri

Miniatūra
2006-03-24 13:53:40

Dzīves skaņu celiņš

Pa radio skanēja Joy Division “Love will tear us apart”. Ignats uz mazliet norūsējušās pannas cepa vakardien vārītos kartupeļus. Kaut gan kartupeļi pirms cepšanas bija sadalīti (sagriezti), tā nebija mīlestība, kas tos sadalīja, bet gan virtuves nazis. Nekāds dižais baudas divīzijas cienītājs Ignats nebija, tad jau labāk viņam patika cepti kartupeļi.
2006-03-22 14:18:02

Skrūve

“Skrūve ir visa pirmsākums,” padomāja Pēteris Līvlunds, savos mazliet taukainajos un viegli tuklajos, taču kopumā labi koptajos pirkstos virpinādams apmēram puscentimetru garu krustiņa veida skrūvi ar neasu galu. Konkrētais skrūves eksemplārs bija palicis pāri pēc tam, kad Pēteris Līvlunds bija salicis atpakaļ kopā savu daudz cietušo datoru.
2006-03-01 12:49:58

Kailums uz ūdens

“Jāiet uz baseinu!” tā Liene atkārtoja Raimondam vai katru dienu. Taču pateikt: “Ejam peldēt” un patiešām aiziet ir divas pilnīgi dažādas lietas. Tāpat kā jebkurš var pateikt: “Es tevi nogalināšu, ja tu atkal gulēsi ar manu brāli!”, bet tikai retais patiešām ķersies pie gaļas cirvīša un pateikto novedīs līdz galam, arī ar peldēšanu Lienei lielākoties nevedās. Vienmēr atradās tāds vai citāds iemesls peldbaseina apmeklējumu aizstāt ar kādu patīkamāku laika pavadīšanas veidu, un Liene nelaida garām iespēju no peldēšanas izvairīties. Teorijā viņa apzinājās, ka peldēšana ir veselīga un ka viņai tā noteikti būtu noderīga, bet praksē... sanāca apmēram tā, kā to varēja gaidīt.
2006-01-31 15:44:01

Kaut kas interesants

No rīta pulkstenis negrib celties. Noguļu līdz pusvienpadsmitiem, un esmu laimīgs. Gan jau priekšnieks neievēros, ka šodien neesmu darbā. Kolektīvā no septiņiem cilvēkiem tā nav problēma. Katru dienu kāds atnāk, kāds neatnāk. Es parasti esmu otrais.
2006-01-24 17:32:41

Visi kopā pie dabas spalvainās krūts

Vienreiz pa gadu izbraucu ar ģimeni pie ezera. Vienreiz pa gadu gribēju būt gādīgs tēvs, kārtīgs vīrs un visādi citādi pieklājīgs cilvēks. Nepaņēmu līdzi neko dzeramu, zinot, ka pretējā gadījumā nekāds vienreiz pa gadu nesanāks.
2005-11-07 10:33:42

Tomēr mēģināšu?

Esmu tomēr pēc ilgām pārdomām izlēmis mēģināt kaut kur un kaut kā bīdīt domu, ka varētu publicēt kādus savus stāstus grāmatas formātā. Droši vien izmantošu klasisko pieeju ar tipu 35-45 gadu vecumā pārāk īsās biksēs un pārāk šaurā žaketē, kas vazājas apkārt ar čupiņu aprakstītu lapu, ko izvelk no nospeķota kofera. Taču pirmām kārtām jāatlasa, kas varētu būt tas materiāls, ko vispār varētu mēģināt kaut kur grūzt. Summārais stāstu daudzums manā folderītī ir ap 150, bet es pats apzinos, ka ĻOTI liela daļa no tiem ir personības kompleksu mocīta skolnieka murgi; pastāsti par mūsu ikdienu, kas nevienu, izņemot apmēram 10-15 cilvēkus nevarētu interesēt ne mazākajā mērā; pārāk pretenciozi savam nīkulīgajam saturam utt. Tālabad no potenciālā kaut kur bīdāmo stāstu saraksta izņemu laukā vairumu tā, kas atbilst šim kritērijam (saitā sadaļā Stories tagad pagaidām būs tikai šajā grupā ietilpstošie teksti). Ko es gribētu sagaidīt no tevis? Būtu iespējami labi, ja tu varētu pa laikam uzmest aci kādam no šiem tekstiem un pēc acs uzmešanas iemest kādā no lapām komentāros, piem.,
2005-10-30 22:58:03

e-love

Svētā divvienība neapšaubāmi ir alus un Linux. Ķerties pie otrā bez pirmā ir kā ieiet baznīcā repera biksēs. Lietot alu bez Linuxa ir alkoholisms. Ja nu vienīgi krogū. Vai skatoties futbolu. Vai arī labā kompānijā. Vai ja ir bēdīgs noskaņojums. Vai ja gribas alu. Bet citādi alus bez Linuxa liecina par to, ka tu pamazām sāc nodzerties.
2005-09-23 13:00:35

In Westen nichts Neues*

Laiks rit nemanāmi tādā ziņā, ka tas rit lēnām. Vai arī ātri. Šoreiz tomēr lēnām. Es gaidu, kad man izraus zobu. Būtu dīvaini, ja šāda gaidīšana noritētu ātri.
2005-09-07 14:31:14

Dzejnieka nāve

Paskaidrojums: Visi šajā stāstā iesaistītie personāži (skaitā viens) un notikumi (skaitā nulle) ir pilnīgi un galīgi izdomāti. Iespējamās sakritības ar reālo dzīvi lūdzu uzskatīt par nejaušām.
2005-06-15 16:00:26

Hipotētisks kritiens faktiskā bezdibenī

Fakts pirmais: Sestdien, 2005. gada 4. jūnijā pulksten 11:00 Ķīpsalā tika gaidīts starts projektam “Rīgu redzi? Pt.1.” Gaidāmie dalībnieki skaitā 8 plus divi organizētāji. Stādāmies priekšā:
2005-06-06 16:24:48

Jāņa Godiņa “Vakardienas pusdienas”

“Vakardienas pusdienu” izcelsme nevienam nav droši zināma. Pats Jānis Godiņš apgalvo, ka šo tekstu viņam esot dāvājusi ezera lēdija, pasniedzot senu pergamentu, kura tekstu Jānis Godiņš pārdrukājis uz datora, bet oriģinālu kopā ar Godiņa dēla Jāņa Pāvila mājasdarbu matemātikā esot apēdis suns. No profesoram Maigonim Sudmalim tuvu stāvošiem avotiem (viņa brāļasievas) tapis zināms, ka “Vakardienas pusdienas” esot atklāts Maigoņa Sudmaļa monogrāfijas “Šopenhauera seksuālās fantāzijas un mana ikdiena” plaģiāts. Kā precīzi atzīmē Sudmalis, 97% monogrāfijā izmantoto vārdu parādās arī “Vakardienas pusdienās”. Ārzemju literatūrzinātniekiem tāpat trūkst vienota viedokļa par teksta izcelsmi – vieni apgalvo, ka viņi to neesot lasījuši, kamēr citi izliekas nezinām, kas ir “Vakardienas pusdienas”.
2005-05-11 15:09:15

Ludviga dziesma

Tava mugura ir silta un plata. Uz tās var lieliski apgulties un iemigt. Sapņi klājas viens uz otra, veidojot kupenas. Tu esi manas mājas.
2005-02-23 15:31:21