Kazhes pierakstu burtnīca

Daba pamazām mostas no ziemas miega, saule lēni, bet neatlaidīgi laužot savu ceļu pretim pavasarim. Šajā nedēļā biezi miglas vāli savilkās pār Daugavu, latviešu tautas likteņupei iegrimstot liriskā dūmakā, kas tā vien neviļus liek domāt par Aleksandra Čaka vārsmām, sagurušiem ormaņiem, piesmēķētiem Rīgas priekšpilsētu krogiem, kuros dūšīgi vīri dungriņos un nospeķotās naģenēs tukšo pēdējo mēriņu, pirms doties uz šauro pagalma puses dzīvoklīti pie Mērijas un bērniem. Un, protams, Vilcieniņu meistarībā aizvadītas visas otrās kārtas spēles un pamazām iezīmējas, ka tukšie gadi neko nav mainījuši - Gustavs joprojām ir top suns (vienīgais ar divām uzvarām divās spēlēs).

Vilcieniņu meistarība savas gaitas izbeidza 2020. gadā līdz ar pandēmijas iestāšanos. Domājams, ka vairums savulaik uzticīgo un uzticamo "Restorānvagona" lasītāju vairs neticēja, ka viņiem vēl kādreiz būs iespēja lasīt par blokiem Dānija - Lindau maršrutā, garšīgajiem Raita burgeriem un laikraksta praktikantu piedzīvojumiem netīrākajos Rīgas bāros. Un tomēr tas ir noticis - līdzīgi kā Fenikss ar partijas "Latvijas attīstībai" svētību, arī VM ir atpakaļ no pandēmijas izraisītās dīkstāves un gatava iepriecināt kā savus dalībniekus, tā arī sekotājus un, protams, nest Latvijas vārdu pasaulē.

Vilcieniņu meistarības sezonas noslēgums šogad nebija tāds kā citus gadus, un šī ir tā reize, kad "citāds" (kā tas arī ir visbiežāk) noteikti nenozīmē "labāks". Savā ziņā jau ļoti savlaicīgi Vilcieniņu meistarībā aizsākās sociālā izolācija - ne velti turnīra astotās kārtas rezultāti netika publiskoti "Restorānvagonā" un arī dalībnieki pirms noslēdzošās kārtas spēlēm nebija informēti par stāvoklī turnīra kopvērtējumā, to, cik punktus kurš zaudēs, izslēdzot sliktākās spēles rezultātu un tā tālāk.

Pagājušajā sestdienā notika laikraksta "Restorānvagons" valdes sēde, kurā dienas kārtībā bija viens būtisks jautājums - jaunā galvenā redaktora vēlēšanas. "Restorānvagona" galvenā redaktora amats varbūt nav gluži tik vilinošs kā Latvijas Basketbola savienības prezidenta postenis vai pat Latvijas futbola izlases galvenā trenera amats, tomēr vismaz kaut kādu pačotu arī tas dod. Līdzšinējais galvenais redaktors Eižens Paksis janvāra sākumā bija paziņojis, ka viņš vēlētos vairāk pievērsties studijām un beidzot ar ceturto piegājienu piebeigt Kultūras akadēmijas otro kursu, tāpēc soctīklos tika izziņots konkurss uz Pakša iesildīto krēslu.

Jaunais gads, kurš atnesa vai neatnesa arī jaunu desmitgadi, Vilcieniņu meistarībā ieradās ar nebijušu risinājumu - pāru Āzijas spēli, tradicionāliem pretiniekiem reizēm spēlējot pāros. Turklāt, lai būtu spraigāk, "sapāroti" tika pretpolu spēlētāji, proti, pirmā vieta spēlēja pārī ar divpadsmito, bet sestā - ar septīto. Tiesa, šādā režīmā tika spēlēta tikai viena no divām spēlēm, otru kārtas maču aizvadot Ziemeļvalstīs.

Ir noticis kas sen nebijis! Par "Restorānvagonu" un norisēm tajā ir tapis raksts lielākā un daudz prestižākā izdevumā kā mūsējais - ikgadējā almanahā "Paģiru hronika", kas iznāk jau kopš 1963.gada! Ar laipnu "Paģiru hronikas" atļauju pārpublicējam šo rakstu pie mums pilnā apjomā.

2019.gads pamazām tuvojas savai izskaņai. Lielveikalus jau pāris mēnešus ir pārņēmušas Ziemassvētku noskaņas, dažādi interneta mediji pamazām gatavo klikšķināmus topus kategorijās "gada seksīgākais dupsītis" un "stulbākie Trampa citāti" un arī Vilcieniņu meistarības kārtējā sezona atrodas kaut kur ap savu ekvatoru. Pamazām tuvojas arī katra Restorānvagona praktikanta lielākais murgs - sesija. Dažam tā jau ir kaut kas zināms no iepriekšējiem gadiem, kādam citam pirmā, vēl kādam - pēdējā, un gan jau, ka mūsu vidū ir arī tādi, kuriem tā būs gan pirmā, gan pēdējā reizē!

Vilcieniņu meistarības trešā kārta atnesa dubulto spēli, dalībniekiem sacenšoties Āzijas un Nīderlandes savaldīšanā. Līdzīgi kā iepriekšējā sezonā, arī šogad trešajā kārtā dalībnieki tika sagrupēti pēc vietām kopvērtējumā, labākajiem tiekoties ar labākajiem un pārējiem - ar pārējiem.

Tas bija mierīgs svētdienas rīts Restorānvagona redakcijā. Cilvēku uz vietas nebija daudz, tik vien kā galvenais redaktors Eižens Paksis, kas redakcijā mājoja jau vairākas dienas kopš savas vārda dienas svinībām, un metranpāžs Verners Biezputra, kuru dzīvokļa saimniece pēc kārtējās ballītes bija izlikusi ārā no istabas, par kuru nebija maksāts jau pusgadu. Eižens ik pa brīdim iemalkoja no spirdzinošu dzērienu no gurķu burkas, kamēr Verners reizi piecās minūtēs krieviski nolamājās. Vai vismaz pats domāja, ka lamājas krieviski, jo šo valodu viņš skolā mācījies nebija, un tradicionāli neviens vārdu Челябинск par rupju neuzskata. Abu jauno vīriešu mieru pēkšņi pārsteidza telefona zvans. "Izslēdziet kāds gaismu!" bija pirmā doma, kas šajā brīdī iedegās Eižena smadzenēs. "Челябинск," padomāja Verners.

Līdzīgi kā jaunais (kurš gan vairs tos skaita!) mācību gads Kultūras akadēmijā, lapkritis, iesnas un sildīšanās ar alkoholu, rudens tradicionāli atnes arī jaunu Vilcieniņu meistarības sezonu. Ir lietas, kas šai pasaulē mainās (kā politiskā pārliecība) un ir pieauguši cilvēki, kuri gadu no gada vēsās sezonas vakaros sapulcējas, lai uz galda izkārtotu vilcieniņu figūras, ar kurām varētu tikt galā vairums splētāju vecumā 3+. Man kā "Restorānvagona" galvenajam redaktoram, protams, ir prieks, ka šāds turnīrs notiek, jo ir vismaz kaut kas, par ko rakstīt, bet teikt, ka es saprotu šos cilvēkus, nudien nevaru. Bet, nu, ja cilvēkiem nav nekā labāka un vērtīgāka dzīvē, ko darīt, tad droši vien jau vilcieniņu spēlēšana ir mazāk slikta nekā tosola dzeršana.

Tas notika tik sen, ka gandrīz vai var teikt, ka tā vairs nav taisnība. Ūdeņu un ne tikai ūdeņu kopš tā vakara aiztecējis tik daudz, ka ne saskaitīt. LTV direktori ir nākuši un gājuši, ziema ir atkāpusies, atgriezusies un tā tālāk. Un beidzot, par spīti divu praktikantu izkrišanai no ierindas apaukstēšanās ārstēšanas izraisīta alkoholisma dēļ, Restorānvagons ir gatavs sniegt atskaiti par Vilcieniņu meistarības pēdējo kārtu un gala rezultātiem.

Nupat jau šķita, ka šosezon Vilcieniņu meistarībā nekādu aktuālu notikumu vairs nebūs - turnīra tabula pēdējās dažas kārtas piedzīvoja tik minimālas izmaiņas, ka mūsu korespondentiem pat sāka kļūt neinteresanti rakstīt par šo turnīru. Tas kļuva līdzīgi tam, kā sekot, kurā valstī straujāk gāja uz priekšu tehnoloģiskais progress - ASV vai Padomju savienībā. Un tad pienāca kārta spēlēt Indiju.

Pirms Vilcieniņu meistarības septītās kārtas Restorānvagona redakcijā mēs berzējām rokas - nu tik notiks lielas lietas, pamatīga rezultātu pārgrupēšanās, negaidīti izrāvieni un kritieni un vispār - gūzma dinamikas. Kā nekā Vācijas spēlē zināms, ka ir lielisks potenciāls kādam ielikt bloku ceļā no Dānijas uz Lindau, ar pasažieri nosmelt treknos punktus, savākt kaudzi ar resnajām misijām un visādi citādi radīt lielas jukas. Un kas notika? Dīvainā kārtā teju visi dalībnieki nospēlēja iespējami līdzīgi saviem "turnīra kaimiņiem", un tabulā iezīmējās "veselas" divas pārmaiņas - septītā vieta apmainījās ar astoto un desmitā ar vienpadsmito. Tomēr, neskriesim vilcienam pa priekšu un izstāstīsim mazliet detalizētāk, kā tieši tas viss notika.

Sestā kārta Vilcieniņu meistarībā varēja kārtīgi sašūpot situāciju turnīra tabulā - atkal jau dalībnieki tika sagrupēti atbilstoši rezultāti un atkal jau spēlēja savstarpēji divus mačus. Vispār jau par tādiem mačiem, kad tiekas turnīra tabulas kaimiņi, Anatolijs Kreipāns saka: "Te spēlē par sešiem punktiem!", taču Vilcieniņu meistarībā tas ir pat vēl trakāk, jo te par uzvaru piešķir nevis 3, bet veselus 105 punktus. Parasti šādu rakstu ievados mēs mazliet vairāk pievēršamies politiskām un citām sabiedrības krējuma aktivitātēm, bet par Supernovu mūsu speciālkorespondentam nekā sakāma nav (viņš nevēlas aizvainot meiteni, ar kuru kopā to skatījās), kamēr jokot par Andri Kiviču mēs nevaram atļauties - nevienam mūsu redakcijas darbiniekam nav veselības apdrošināšanas, tāpēc mēs labprātāk izliksimies, ka "Tu tuvojies sev" ir mūsu visu mīļākā dziesma.

Vilcieniņu meistarība 2019.gadu sākusi daudz apņēmīgāk nekā Latvijas politiķi, kuri joprojām nav sapratuši, kā no gulbja, līdakas un vēža izveidot ja ne gluži ministru kabinetu, tad vismaz uz priekšu braukt spējīgu pajūgu. Kamēr dažs tā saucamais valstsvīrs nevar saprast, vai viņš grib gulties tajā gultā, ko sauc par valdību un vai viņam vispār ir šim procesam nepieciešamais inventārs, VM piektās kārtas spēles izspēlēja tik savlaicīgi, ka beigās pat izlēma piekoriģēt turnīra kalendāru un darīt visu par vienu nedēļu ātrāk kā plānots. Lūk, tas būtu piemērs, uz ko varētu tiekties visi lielie pārmaiņu sludinātāji. Kā teicis klasiķis: piecgades plānu - trīs gados!

Speciāli "Restorānvagonam" ziņo mūsu jaunākā praktikantu pieveduma pārstāvis Digmārs Juliāns Kapelāns - lielisks puisis no Līvāniem, šobrīd bez draudzenes. 19 gadi, augums metrs septiņdesmit astoņi. Brīvajā laikā spēlē handbolu un mazliet repo. Mīļākais izpildītājs: Chance the Rapper. Otrais mīļākais izpildītājs - mātesbrālis Atis Auzāns, kurš Daugavpils oranžā kora sastāvā 2008. gadā uzvarēja "Koru karos", bet 2012. gadā ar viņa sacerēto dziesmu "You are a star" Elizabete Zagorska piedalījās Eirodziesmas pusfinālā. Digmāram Juliānam vairāk par visu garšo kotletes un Madonas alus. Vēlas iepazīties ar kārtīgu meiteni ar dzīvesvietu Rīgā, vēlams bez kaitīgiem ieradumiem.

Kā jau tas ir ierasts, ap Jauno gadu Restorānvagona redakcijā sāk valdīt tik laisks noskaņojums, ka rakstu iesniegšana praktiski apstājas, gaisā jūtams svētku Hektora aromāts, un reportāžas par Vilcieniņu meistarības norisēm ienākas tik lēni, cik vien vispār tas ir iespējams. Šajā situācijā izliksimies, ka mēs neko vēl nezinām par ceturtās kārtas spēlēm, kuras patiesībā jau visas ir noslēgušās tajā brīdī, kad top šis ievadraksts, un pieņemsim, ka nekā aktuālāka par trešās kārtas mačiem pasaulē nemaz nav. Pozitīvais ir tas, ka meistarības oficiālajā mājaslapā arī nav nekādu rezultātu, šajā ziņā starp Restorānvagonu un mājaslapas uzturētājiem veidojas brīnišķīga sinerģija. Iespējams, ka praktikanti tiek smelti no viena un tā paša avota. Vienlaikus redakcijas vecāku darbinieku vārdā izsaku mūsu atvainošanos par izdevuma tik aizkavētu nonākšanu pie kavētājiem, taču lūdzu lasītājus būt iecietīgus - tas jau ir zināms, ka tā nakts starp Ziemas saulgriežiem un pareizticīgo Ziemassvētkiem ir ļoti gara un miglaina, un jauniešiem, kas bez mazākās atlīdzības vergo mūsu redakcijā, jo it īpaši.

Pār Latviju decembris ir atnesis ziemu, pirmo reizi piecu gadu laikā nodrošinot normālus baltus Ziemassvētkus. Tikām vilcieniņu noskaņā šis decembris ir atnesis disciplīnas trūkumu dalībnieku pašorganizācijā, kavētu kalendāru un stresainas cīņas. Un, protams, valstiskā līmenī šis decembris ir atnesis politiķu nespēju vienoties jaunas valdības izveidei, kam pie vainas ir aiz partijām stāvošās naudas un veco komunistisko korumpantu intrigas.

Kā fēnikss no pelniem pēc gada pārtraukuma savu darbību ir atsākusi Vilcieniņu meistarība, un līdz ar to pie lasītājiem regulārāk viesosies arī "Restorānvagons" un tā mūžīgi izsalkušie un izslāpušie topošie žurnālisti. Sezonas atklāšanas speciālreportāžu sagatavojis jauniesauktais praktikants Rafaēls Krūmgriezis stingrā galvenā redaktora Eižena Pakša uzraudzībā.

Kā varbūt dažs vērīgāks soctīklu lietotājs būs dzirdējis, šī gada 9. februārī notika ciniska ielaušanās "Restorānvagona" redakcijas telpās, no kurām nezināmi ļaundari nolaupīja viegli aizsāktu dzēriena "Hektors" pudeli. Sekoja policijas izsaukums, uzsākta krimināllieta, rūpīga izmeklēšana un tā tālāk. Taču šķita, ka šis izrādīsies par vienu no neskaitāmajiem noziegumiem mūsu republikā, kuri tā arī netiek atklāti. Zināms, ka katru dienu dažādās vietās bez vēsts pazūd simtiem, ja ne tūkstošiem "Hektora" pudeļu un policija uz šīm lietām lielākoties tikai plāta rokas un saka: "Meklēsim, bet cerības nelolojiet." Vēl skarbāk bija, ka arī mūsu lasītāju vidū atradās cilvēki, kuri vispār apšaubīja notikušās laupīšanas faktu, izmetot frāzi: "Paši taču noteikti to izdzērāt un tagad neatcerieties!" Būsim atklāti, šāda attieksme un neticība "Restorānvagona" redakcijas godaprātam sāpina. Ļoti.

Vilcieniņu meistarībā šajās nedēļās risinājās pēdējā laikā spraigākie notikumi, kuri gan nebija tieši saistīti ar pašu izspēli. Nē, arī izspēles bija spraigas, bet salīdzinoši ar pazudušā protokola mistēriju tās pilnīgi nobālēja. Viss sākās patiesībā vēl ar desmitās kārtas spēlēm - līdzās mačam par Ameriku Kuģu ielas depo tika izspēlēta arī nākamās kārtas Vācija. Nākamajā rītā visi vadošie vilcieniņu sporta mediji vēstīja Amerikas rezultātus, kamēr Vācijas spēles dati tika turēti slepenībā, gaidot, kamēr arī pie citiem galdiņiem būs notikušas izspēles. Taču tad, kad pienāca diena publiskot šīs spēles rezultātu, atklājās, ka nekāda rezultāta izziņošanai nemaz nav.

Vilcieniņu meistarības 10.kārta izvērtās tik aizraujoša, ka šajā reizē "Restorānvagonam" pat nebūs nepieciešams uzburt drāmas no zila gaisa un rakstīt puspatiesības par slavenību ikdienu. Protams, tas nenozīmē, ka mēs tā nedarīsim, jo pastāv nopietna atšķirība starp "nav nepieciešams" un "ir aizliegts, pretējā gadījumā draud nāvessods".

Vilcieniņu meistarības 9.kārtas apskatam pieaicinājām Restorānvagona zinātnisko konsultantu, nepabeigtu matemātikas bakalauru Jēci Beisikānu, lai viņš padalītos ar saviem novērojumiem un atziņām par to, kā vislabāk spēlēt Lielbritānijas laukumā. Dodam vārdu Jēcim:

8. kārtas spēles Vilcieniņu meistarību nogādājušas atkal Eiropā, un tā rādās, ka tieši spēles Vecajā pasaulē varētu kļūt par izšķirošajām meistarības titula noskaidrošanā. Kā nekā tuvākajās četrās kārtās tādas eiropeiskas kartes gaidāmas veselas trīs - viss sākas ar vispārīgo ieskatu Mega Eiropas apstākļos (ar depo), tad seko Kauja par Lielbritāniju, bet nobeigumā - neizbēgamais "Na Berļin!", kas noslēdz katru sevi cienošu Pasaules karu. Pa vidu, protams, vēl viesošanās Amerikas kontinentā, kur gan visticamākais tik lielas punktu svārstības nebūs - tas laukums tomēr ir vienkāršs un gadījumā, ja tu vienkārši gribi nospēlēt labi, nevis obligāti uzvarēt, vari droši bliezt garos posmus, nedomājot par papildu misijām.

Kad Ierindniekam Pingvīnam tika dots uzdevums rakstīt par norisēm Vilcieniņu meistarībā, viņš atbildēja: "Viegli!" Ar to viņš, protams, nedomāja Imanta Ziedoņa fondu, bet gan to, ka rakstīt par Vilcieniņu meistarību ir daudz vieglāk nekā doties uz fronti. Tiesa, vienu reizi Ierindnieks Pingvīns gandrīz nonāca frontē, bet pateicoties...

Ir tik silti un labi. 2017.gads ir iesākts lieliski. Rakstīt gan negribās, bet varbūt jāizmanto tās labās sajūtas, kas mani pārņēmušas, un jāgūst no tām arī kāds praktisks labums.

Gads tuvojas beigām, bet "Restorānvagona" redakcijā bez pārmaiņām - termiņi joprojām tiek kavēti, numurs tipogrāfijā nodots netiek un lasītāju vēlmes tiek brutāli ignorētas. Patiesībā pat skumji, ka tā - ar šādu necieņas izrādīšanu uzticīgajiem abonentiem preses izdevums sevi pakļauj iznīkšanas riskam, it īpaši laikmetā, kad drukātajai presei jau tāpat ir pienākuši grūti laiki un pat žurnāls "Sīrups" ir beidzis savu iznākšanu. Par "Sīrupu" tas ir patiešām tik sērīgi - kā šodien atceros to, cik liels prieks bija savā pastkastē dzimtajos Priekuļos katra mēneša sepītajā datumā atrast svaigāko "Sīrupa" numuru. Un vai patiešām pagājuši jau pieci gadi, kopš pēdējo reizi nosūtīju vēstuli redakcijai. Tagad, protams, ir mazliet muļķīgi pārlasīt savas vecās vēstules, kurās atklāju visu savu sirdi un savu sāpi, un arī laiki, kad vēl jūsmoju par Bīberu ir senā pagātnē, bet tomēr "Sīrups" vienmēr paliks manā sirdī.

Jā, mēs lieliski zinām, ka tūliņ jau būs noslēgusies Vilcieniņu meistarības 3.kārta, bet mēs vēl par otro uzrakstījuši neesam. Bet šoreiz mums ir patiešām laba atruna - varētu pateikt, ka tas ir alibi. Pretī 13. novembrim vārda dienu kalendārā redzams ieraksts "Eižens". Protams, kāds varētu apgalvot, ka galvenā redaktora dzimšanas dienas dēļ nekad nav aizkavējusies ne London Times, ne avīzes "Pravda" un pat ne Madonas novada laikraksta "Stars" iznākšana, bet mēs taču nevēlamies būt tādi kā visi - ja mēs ballējamies, tad mēs ballējamies. Un punkts. Nevis laižam uz tipogrāfiju zemas kvalitātes materiālu, kas tapis paģiru rītā. Vai arī tā tomēr daram, bet tāpēc ka tas ir stilā. Īsi sakot - jā, visa mūsu redakcija mazliet aizdzērās. Jā, bija saķeršanās ar policiju un vienam čalim nācās pavadīt nakti obezjaņņikā. Tā dzīvē notiek, un mēs par to sevišķi nekaunāmies.

Restorānvagons jaunajā sezonā pie lasītājiem atgriežas ar priecīgām vēstīm un ar skumjām arīdzan. Vilcieniņu Meistarība 2016./2017.gadā tomēr notiek, pretēji iepriekš izskanējušajām runām, ka līdz ar Latvijai nerezultatīvajām Vasaras Olimpiskajām spēlēm Latvijas sportā tiks noteiktas stingras prioritātes un turpmāk visiem sportot gribētājiem būs izvēle tikai un vienīgi starp skeletonu un šķēpmešanu. Taču dalībnieku VM šoruden patiešām ir daudz mazāk - kamēr iepriekšējās sezonās Meistarībā bija veseli 18 dalībnieki, tagad to atlicis tikai divpadsmit. Vēl pāris soļi, un būs tik maz dalībnieku kā Latvijas futbola Virslīgā, vienīgā cerībā, ka vismaz interese par VM saglabāsies drusku augstākā par Virslīgu līmenī. "Restorānvagona" redakcija mēģināja noskaidrot, kas tieši ir par iemeslu šādam dalībnieku skaita kritumam, bet pagaidām nekas prātīgs mums nav tapis zināms. Kad mēģinājām sazvanīt Ilzi, Vilcieniņu meistarības organizētāju, izrādījās, ka viņa esot "komandējumā ārzemēs" un mums atzvanīšot "drīzumā". Figu! Ne nu atzvanīja, ne nu kas. Meistarību ir pametis līdzšinējais Tikumības komisijas vadītājs Edijs, kurš, kā runā kuluāros, pēdējā laikā esot pārmērīgi nodarbināts ar materiālu tikumisko vērtēšanu Saeimas komisijās - pētot dažādus žurnālus un kino filmas un atzīstot tos par tikumīgiem vai nē. Tā kā mums ir pamatotas aizdomas, ka "Restorānvagonam" ar tikumību ir tā kā ir, vaicāt jebko Edijam mums ir gluži vienkārši bail. Tad nu atliek tikai minēt un zīlēt nefiltrētā alus biezumos.

Vilcieniņu meistarības sezonas noslēguma ballīte šogad risinājās īpašā laikā - Lieldienās. Tā kā diemžēl tehnisku iemeslu dēļ šajā datumā ballītes norises vietai Aglonas baziliku rezervēt nebija iespējams (un patiesībā tur arī no Aglonas dzelzceļa stacijas diezgan paliels gabals ejams), pasākuma vieta, kā jau ierasts, iepriekš publiski izziņota netika. Līdz ar to turnīra dalībnieki tikās tajā vietā, kuru mainīt nedrīkst - Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. Dresskods šoreiz paredzēja tērpties skaistos zaķa tematikas tērpos, ar ko īpaši izcēlās kāda blondīne, kura iepriekš turnīrā nebija novērota - zaķis kas zaķis, ar visu ļipu un austiņām! Pārējie - kā nu kurais, gan solīdāki, gan mazāk solīdi zaķi.

Teju visa sezona aizritēja nemitīgā cīņā starp diviem dalībniekiem, kas pārmaiņus ieņēma pirmo vietu kopvērtējumā. Pēc neveiksmīgās iepriekšējās sezonas pilnībā bija atguvies pirmā turnīra uzvarētājs Gustavs, taču ļoti nopietnu konkurenci šogad viņam spēja izrādīt Mārtiņš, kurš kļuva par vienīgo turnīra dalībnieku līdzās Gustavam, kas šajā sezonā pielaikoja dzelteno līdera kreklu. Kā allaž līmenī bija arī Baiba, kura pirms pēdējās kārtas no pirmajā vietā esošā Gustava atpalika mazāk kā 25 punktus - pilnīgi atvinnējama starpība, jo īpaši, ja ņem vērā, ka Gustavam pēdējā kārtā stājās tādi nopietni pretinieki kā vicelīderis Mārtiņš un Irbe. Principiālais jautājums, kas nodarbināja ieinteresētās puses: vai pēdējā kārtā notiks karteļa veidošana Gustava apturēšanai? Irbe bija skaidri motivēta atbalstīt Baibu. Tāpat šajā spēlē piedalījās Māra, kurai radniecības saites ar Mārtiņu varētu arī veicināt Gustava ierobežošanu. Visubeidzot Jānis - kuram palīdzēs un kaitēs viņš? Zināms, ka Latvijas futbola Virslīgā pēdējo kārtu spēlēs trešās puses mēdz motivēt kādu pastarīti uz īpaši centīgu spēlēšanu, lai tas atņemtu punktus pretendentam uz titulu. Vai kas tāds iespējams arī Vilcieniņu meistarībā? Vai tomēr VM būtu pārāka par šādām kuluāru spēlēm?

Jēcis Beisikāns gāja pa ielu, mierīgi domādams savas domas. Likās, ka nekādi pārsteigumi nav gaidāmi, bet te… pretī nāca kursabiedrene Zaiga Saplāksnīte.

Ar katru nedēļu tuvojas šīs sezonas Vilcieniņu meistarības noslēgums. Likumsakarīgi katra nākamā spēle ir mazliet stresaināka par iepriekšējo, likmes tikai aug un arvien vairāk sašaurinās reālo titula pretendentu loks. Mēdz teikt, ka uz pārbrauktuves zirgus nemaina, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā un ka dubults neplīst, bet labāk septiņas reizes nomērīt un tikai tad vienu reizi griezt, un pār tiltu jābrauc lēnām. Vispār tie cilvēki, kam patīk banāli sakāmvārdi, runā pārāk daudz un labāk viņos nemaz neklausīties! Katram sava uzvarošā vilcieniņu stratēģija jāatrod pašam kļūdu un mēģinājumu ceļā.

Vilcieniņu meistarībā pēc ilgāka pārtraukuma beidzot iestājusies situācija, kad visi dalībnieki ir izspēlējuši vienādu spēļu skaitas - aizvadītas pilnas deviņas kārtas jeb trš ceturtdaļas turnīra, un ir iespējams apskatīties uz situāciju kopvērtējumā un izteikt skaitļos balstītus novērojumus.

Kamēr Ziemassvētkos nebija elektrības, Jaunajā Gadā nav sniega un tie, kas aiz priekiem izbrauca no kupenām uz kalnu slēpot, iebrauca lietū. Šī ieilgusī ķibeļu situācija radījusi bēdīgus apstākļus Vilcieniņu meistarībai, jo daži vagoni aizsūtīti uz Vagonu parku un vadītāji saķēruši plaušu karsoni. Kā nu tagad būt? Mieru, pārpalicēji rāda vēl lielāku meistarību, kā pie dziesmas dabūt niķīgos un elektronikas novārgušos vilcieniņus, tas prasa visas pūles. Vienā vilcienā sakot, kas duku rāda, tas uz priekšu iet. Tas pats jāsaka par katra numuriņa izdošanu, jo galvenie redaktori praktikantiem atmet tikai knapu informāciju, un arī nebaro! Par spīti šiem sprīdīša apstākļiem numuriņš iespiests un gatavs Jūsu ziņkārībai.

Ziemassvētku un Jaungada laiks "Restorānvagonā" ir diezgan depresīvs. Priecīgā praktikantu kņada ap eļļas radiatoru ir pazudusi, jo gandrīz visi viņi ir aizbraukuši pie radiem uz laukiem pieēsties nākamajam semestrim. Pat par spīti svētku laikam "Latvenergo" nav pieslēdzis atpakaļ elektrību un nākas strādāt, datorus darbinot ar kājminamo ģeneratoru. Pat atkārtotas revīzijas neatklāj peļu slazdos ne gabaliņa siera vai vismaz kādu apkaltušu peles gaļu, no kā sanāktu mazs cepetītis. Galvenajam redaktoram vajadzētu tā kā sākt ārstēt no maucīgās Annijas iegūto sifilisu, bet nav naudas.

Paziņojums: regulārais numurs par Vilcieniņu meistarības 5. un 6. kārtas spēlēm gaidāms drīz. Pavisam drīz. Tas bija jau nodots mūsu jaunākajam metranpāžam salikšanai uz iespiešanu, taču nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ minētais metranpāžs ņēma un nodzēra visus patskaņus...

Domājams, daudzi "Restorānvagona" dalībnieki labprāt par Vilcieniņu meistarības dalībniekiem uzzinātu kaut ko vairāk par standarta mūsu numuros atrodamajiem skopajiem ieskatiem viņu dzīvēs. Nē, reizi pa reizei gadās, ka kādam mūsu korespondentam palaimējas uzzināt, kurš dalībnieks labprātāk guļ gultā, bet kurš - dīvānā, bet tas ir gaužām reti. Lai vai kā, "Restorānvagons" ir diezgan tikumīgs preses izdevums labās attiecībās ar Rīgas domi, kā arī vairākām reliģiskām organizācijām, līdz ar to mēs nevaram gluži vienkārši kā tādi Delfi publicēt tādu rakstu kā Rīgā sacenšas brangāko krūšu īpašnieces. Un tomēr, ja mēs nerakstām gluži par pupiem un alu, tas taču automātiski nenozīmē, ka neko vairāk kā sausu skaitļu atreferējumu mēs nevarētu sniegt? Jo īpaši apstākļos, kad pilnīgi apolitiskajam "Restorānvagonam" par auditorijas uzmanību jākonkurē ar tādiem notikumiem kā Solvitas Āboltiņas ilgi gaidītā kļūšana par premjerministri (ja kas - varbūt dažs atcerās, ka pērn viņa gandrīz, gandrīz kļuva par Vilcieniņu meistarības dalībnieci līdzīgu intrigu veidā, tomēr VM izrādījās daudz cietāks rieksts par MK), gaidāmo Jehovas liecinieku sammitu Torņakalnā un, protams, Andra Biedriņa fenomenālo sniegumu hokeja laukumā (28 punkti spēlē!). Vienvārdsakot, šajā numurā lasiet ekskluzīvu speciālinterviju ar Vilcieniņu Meistarības dalībnieci no Labā krasta Māru (18)*.

Redakcijas paziņojums

7 dziesmas paģirām vilcienā

Bez sevišķas izziņošanas lielākajos plašsaziņas medijos oktobra sākumā startējusi jaunā Vilcieniņu meistarības (VM) sezona. Turpinot sadarbību starp VM un bezpartejisko laikrakstu "Restorānvagons", arī šosezon mūsu lasītājiem būs iespēja sekot un just līdzi ne vien spēļu rezultātiem, bet arī turnīra aizkulisēm un dalībnieku privātajai dzīvei. Varat būt droši, dārgie lasītāji, ja kāds Vilcieniņu meistarības dalībnieks uzsāks netikumīgu sakaru ar kādreizējo Igaunijas prezidenta Henrika Ilvesa sievu, jūs būsiet pirmie, kas to uzzinās. Iespējams, pat ātrāk nekā bijusī Ilvesa kundze!

Aprīļa sākumā noslēdzās Vilcieniņu Meistarības 2014./2015.gada sezona. Pēdējās kārtas izšķirošās spēles tika aizvadītas Jelgavā Dzelzceļa muzejā, un klāt tur pabija arī "Restorānvagona" korespondents E.Iedzēris.

Beidzot tas ir noticis! Vilcieniņu meistarībā ir izspēlētās visas 11 gludās kārtas, un atlicis vien deserts - pēdējā kārta un noslēguma ballīte. Uh, kas tā ir bijusi par sezonu! "Restorānvagonam" vien šīs sezonas laikā divas reizes mainījies galvenais redaktors, korespondenti ir mainījušies biežāk kā laika apstākļi Zosēnos, pāris reizes tikai brīnums palīdzējis izbēgt no bankrota, konkurenti pārpirka mūsu interneta adresi restoranvagons.lv un mums nācās pārcelties uz restoranvagonsrestoranvagons.lv, bet te nu mēs esam - sezonā ir gandrīz galā, un varam atskatīties uz tās norisēm.

Vilcieniņu meistarībā pēdējā laikā norises bijušas tik haotiskas, ka pat labākajam "Restorānvagona" korespondentam Engelbertam Grīviņam uz vairākām nedēļām pārtrūka filma, mēģinot izsekot visām šī turnīra aktualitātēm. Beidzot, pateicoties mūsu medicīnas darbinieku smagajiem pūliņiem, Grīviņš ir atgriezies ierindā un gatavs ziņot to, ko nu viņam ir izdevies saprast.

Vilcieniņu meistarībā astotā kārta nāca ar negaidītu pavērsienu - izmaiņām turnīra dalībnieku sarakstā. Vēl pirms pāris nedēļām nekas neliecināja, ka Agnesīte varētu sadomāt izstāties no turnīra un doties uz Ameriku meklēt zeltu turienes upēs. Bet še tev nu bija - tieši tā arī notika. Un labi vēl, ka šajā gadalaikā jau sākusies prezidenta bikšu pielaikošana, citādi neviens ir ne attapties nepaspētu, kad atklātos, ka pie spēles galda pretī jau gozētos Solvitas Āboltiņas frizūra. Līdz ar to ne viens vien dzelzceļnieks varēja atviegloties nopūsties, uzzinājis, ka Agnesītes vietu ieņēmusi pērnās sezonas sacensību dalībniece Iveta.

Pēdējās dažas nedēļas "Restorānvagona" redakcijai bija smagas, ļoti smagas. Ziemassvētki, Hanuka, Jaunais gads, Pareizticīgo Ziemassvētki, "Vecais Jaunais gads", kur nu pa šo laiku nogādāt žurnāla materiālus tipogrāfijā? Nemaz nerunājot par to, ka svētku laikā atrast metranpāžu, kas spētu bez kļūdām salikt vārdu savienojumu "šaursliežu dzelzceļš", ir tikpat bezcerīgi kā mēģinājumi pievērst atturībai Svēto Armandu Dzirdītāju. Līdz ar to šajā - svētku - "Restorānvagona" numurā varēsiet izlasīt gan par 6., gan 7. vilcieniņu meistarības kārtas rezultātiem, kā arī jaunākās tenkas no frontes.

27.decembrī Imantā, netālu no skujukoka, norisinājās pirmā tradicionālā gadskārtējā ceļojošā atklātā Imantas kausa izcīņa vilcieniņu pāru spēlē. Ar binokļa, 25 metru statiskās virves un pavisam neliela daudzuma brīnumainā pulverīša palīdzības tajā paviesoties izdevās arī Restorānvagona speciālkorespondentam Staņislavam Bērziņam.

Ziņojam, ka tehnisku iemeslu dēļ turpmāk vairs neiznāks lairaksts "Sarkanās brīvības vagons" (bijušais "Restorānvagons"). Ilgstoši nelabvēlīgā Krievijas kurbļa kursa dēļ Somijas uzņēmējs Vladimirs Petrovs atzina par labāku visus savus vagonus pārdot metāllūžņos un turpmāk vairs nefinansēt preses izdevumu iznākšanu.

Informējam, ka laikrakstu "Restorānvagons" pagājušajā nedēļā iegādājies neatkarīgs Somijas uzņēmums "A very honest Finnish Company". Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Vladimirs Petrovs īpašā uzrunā lasītājus informē, ka jaunā redakcija saglabās labākās izdevuma iestrādnes, tomēr žurnālistikas kvalitāti esot nepieciešams uzlabot, jo līdz šim izdevums bijis pārāk tendenciozs.

Šķiet, vēl nupat mēs spēlējāmies ar rotaļu vilcieniņiem un skraidījām īsajās bikšelēs, bet laiks trauc uz priekšu deviņjūdžu soļiem un nu jau noslēgusies Vilcieniņu meistarības 4.kārta. Par tās aktualitātēm tieši no norises vietas ziņo Restorānvagona speciālkorespondents Ulrihs Klucītis.

Jau pirms vairāk kā nedēļas noslēgusies Vilcieniņu meistarības 3.kārta, bet kaislības ap to vēl nekādi nerimst. Par populārā turnīra tumšajiem noslēpumiem ziņo "Restorānvagona" speciālkorespondents Ulrihs Klucītis.

Pirms dažām dienām "Restorānvagona" speciālkorespondents mazliet iestiprinājās stacijas bufetē, kur viņam gadījās noklausīties visai intriģējošu sarunu starp diviem vilcieniņu meistarības dalībniekiem. Īsti visu sadzirdēt viņam gan neizdevās, bet sarunā tika minētas tādas tēmas kā "Solvita Āboltiņa", "piedāvājums, no kura neatsakās", "gājiens ar zirdziņu", "atdot vietu". Tā vien šķita, ka Āboltiņas kundze esot ieinteresēta ieņemt vietu šīs sezonas Vilcieniņu meistarībā, izspiežot no turienes kādu no pamatsastāva dalībniekiem. Dabiski, ka šādā situācijā speciālkorespondents centās noskaidrot lietas apstākļus iespējami precīzāk, jo mūsu lasītājiem ir tiesības zināt to, kas notiek Vilcieniņu meistarības aizkulisēs.

Aizvadītajā nedēļas nogalē uzsākta jaunā 2014./2015.gada sezona prestižajā Vilcieniņu meistarībā. Salīdzinoši ar iepriekšējo sezonu, notikušas būtiskas pārmaiņas.