Голубое сало

Man pašam par pārsteigumu, divus Sorokina darbus es iepriekš esmu lasījis - tik vien, ka no atmiņas tie kaut kā galīgi pagaisuši, lai gan - tagad pārlasot aprakstus šis sāk uzaust atkal. Taču nule pienāca kārta arī tam darbam, kas viņu reiz padarīja Krievijā slavenu - "Zilajam speķim". Tieši šo grāmatu publiskā podā nolaida Putinjūgenda pārstāvji tūkstošgades sākumā, tādējādi veicot izcilu darbu Sorokina daiļrades popularizēšanai, ko diez vai viņš būtu varējis paveikt paša spēkiem. Ilgi briedu, briedu, līdz saņēmos noskaidrot - ir tur kas tāds, ko laist podā, vai nē.

Sākšu ar to, ka grāmata pret savu lasītāju ir itin prasīga - lai to pilnvērtīgi varētu uztvert, ir nepieciešama pamatīga bagāža priekšzināšanu krievu literatūrā. Laikam jau arī vēstures zināšanas būs noderīgas, bet literatūras - obligāti! Sorokina tekstā pats romāna sižets ir tikai viens no tā daudzajiem slāņiem, kamēr lielu teksta daļu veido dažādas literārās parodijas, kur Sorokins imitē visdažādāko krievu klasiķu rakstības manieri, tiesa iepinot visā pamatīgu devu kaprona. Ja man tomēr būtu nepieciešams raksturot centrālo sižeta līniju: viss sākas 21.gadsimta vidū kaut kur Krievijas Ziemeļos, kur zinātnieki nodarbojas ar klonēšanas darbiem un viņiem izdodas radīt dublikātus literatūras dižgariem, un īpašos apstākļos šie kloni, radot tekstus, izdala mistisku vielu, ko sauc par "zilo speķi". Kāda īsti ir šī zilā speķa jēga, nav skaidrs, taču tā īpašību vidū ir neparasts spīdums un tas, ka tā temperatūra nav atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, nospļaujoties uz jebkādiem termodinamikas likumiem. Taču zinātniekiem nebūs lemts neko ar zilo speķi iesākt, jo to (nogalinot visus zinātniekus) nolaupa mistiski sektanti, saukti par zemespisējiem, kuri patiešām ar to arī nodarbojas - ar saviem kaut kādā mitoloģiskā veidā līdz pārdabiskiem izmēriem uzaudzētajiem locekļiem "apsēklo Krievijas zemi". Taču zilo speķi viņi neiegūst vis pašu labumam, bet gan ar mērķi to nosūtīt uz pagātni pašam Staļinam. Kāpēc? Kāda starpība. Jo īpaši, ja ņem vērā apstākli, ka "Zilā speķa" Staļins mājo itin atšķirīgā Visumā no tā, kura vēsturi skolā esam mācījušies tu un es - ne tikai tālab, ka Staļins tajā ir skaists vīrietis, un ne tādēļ, ka 2. Pasaules karš ir beidzies ar kopīgu padomju un nacistu atomuzbrukumu Lielbritānijai, kā rezultātā šīs divas jaukās lielvalstis ir sadalījušas savā starpā kontinentālo Eiropu, bet arī tāpēc, ka Padomju Savienība šajā Visumā ir tāda mistiska valsts, kurā komunisms un Krievijas impērija ir apvienojušies vienā - augstmaņi un partijas ierēdņi savā starpā ir saradojušies, Ņikita Hruščovs ir slaids grāfs, kuram gan ir ilgstošs seksuāls sakars ar Staļinu, kamēr Staļina sieva guļ ar rakstnieku Borisu Pasternaku, un vispār man jau sāk aptrūkties vēlmes aprakstīt to vājprātu, kas norisinās grāmatas lapaspusēs. Personāži nāk un iet, papildu nekur nevedoši sižeti nāk no dažādu rakstnieku nesacerētiem darbiem, tāpat autors nevairās visnotaļ atbaidošu seksuālu detaļu, un beigu beigās lielākais jautājums, kas rodas man kā lasītājām ir - kāda velna pēc?

Ir lietas, kas šai grāmatā man patīk. Sorokins itin labi raksta alternatīvo vēsturi un ja neskaita manai gaumei mazliet pārmērīgi specifiskās homoantierotiskās ainas, piecdesmito gadu Padomju Savienībā un Vācijā notiekošais ir aprakstīts tik aizraujoši, ka pat negribās ne uz brīdi likt grāmatu malā. Tāpat nākotnes epizožu ievada daļā, kurā zinātnieks raksta savam ķīniešu mīļākajam, pastāvīgi iepinot tekstā mandarīnu valodas leksiku, jo skaidrs, ka nākotnes Krievijā tieši ķīnieši būs dominējošā nācija, ir gana atraktīva. Bet tā visa ir pārāk daudz. Manā izpratnē tā zilā speķa ir vismaz divas reizes par daudz, un man tiešām nav skaidrs, kam īsti tas ir vajadzīgs - ja nu vienīgi tikumīgas sargiem tas varētu būt vajadzīgs kā materiāls, ko ienīst, bet man kā potenciālajam patērētājam - ne pārmērīgi. Un, jo vairāk es atceros savu līdzšinējo pieredzi ar Sorokinu, jo vairāk saprotu - visas viņa grāmatas ir tādas. Vismaz - visas trīs, ko esmu lasījis - tās pašas tēmas, tās pašas idejas, tie paši paņēmieni, un rezultātā - tas pats haoss. Visu cieņu par drosmi. Bet nekas šobrīd neliecina, ka man reiz pietiks drosmes vēl kādai viņa grāmatai.
2016-03-05
7.0
comments powered by Disqus