1987

Школьный вальс, или Энергия стыда

7.5
Fazils Iskanders man primāri noteikti vienmēr saistīsies ar "Trusīšiem un žņaudzējčūskām" jeb vienu no saistošākajiem antiutopijas stila darbiem, ko man nācies lasīt. "Skolas valsis" līdzās tam ir vienkāršs reālisma stila darbs par dzīvi kaut kur Abhāzijā laikā pirms Otrā Pasaules kara. Ņemot vērā to, ka uzrakstīts tas tika vēl PSRS pastāvēšanas laikos, šis tas garajā stāstā (vai īstajā romānā, man nekad nav skaidrības, kā latviešu valodā pareizi dēvēt to, kas krieviem ir повесть) aprakstītais varēja atbildīgajiem vīriem ne tik ļoti iet pie sirds.
2017-08-22 19:59:25
book, 1987

Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili

6.0
Vēl mazliet un es būšu gatavs mest ar roku izslavētajai 500 filmu grāmatai, kas diktē manus kino baudīšanas ieradumus. Es, protams, saprotu, ka šīs grāmata doma nav uzskaitīt 500 visu laiku izcilākās filmas, bet gan vairāk tajā atlasītas tādas kino lentes, kuras vai nu subjektīvu iemeslu dēļ īpaši uzrunājušas tās sastādītājus vai arī ir uzskatāmas par vēsturiski īpaši nozīmīgām, taču abi šie kritēriji nebūt negarantē to, ka skatītājam vulgaris (proti, man) šīs filmas patiešām būs vērts skatīties.
2017-02-28 16:15:44
film, 1987

The Black Dahlia

7.5
Vispār jau es "The Black Dahlia" izlēmu lasīt galvenokārt tādēļ, ka pirms kāda laika, neko ļaunu nedomādams, biju šo grāmatu iekopējis savā Kindle (bez konkrētiem plāniem to reāli arī lasīt), un tagad sanāca tā, ka neko citu nelasītu tur uzreiz ieraudzīt nevarēju, tāpēc pieņēmu - lai jau būs, var izlasīt. Kā nekā pirms kaut kādiem gadiem bija arī filma pēc šīs grāmatas motīviem. Protams, man pat mazāko aizdomu nebija, ka es varētu būt šo filmu arī redzējis - taču nupat tieši to noskaidroju. Tiesa, jau tad rakstīju, ka esmu par šo filmu teju visu jau aizmirsis, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka desmit gadus vēlāk neko neatceros.
2016-10-20 18:04:47
book, 1987

Overboard

7.0
"Pāri bortam" ir viena no Marinas mīļākajām bērnības filmām, kuru viņa zina burtiski no galvas. Tā kā es to līdz šim redzējis nebiju, tad pirmajos Ziemassvētkos pievērsāmies šai kinolentei. Un te nu tu varēsi iepazīties ar maniem novērojumiem.
2014-12-26 09:05:10
film, 1987

Bluebeard

6.5
"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.
2013-09-06 04:54:09
book, 1987

Skaboom!

7.0
"Toasters" ir viena no grupām, kas aizsāka trešo ska vilni ASV un šis ieraksts, iespējams, ir pirmais šī viļņa albums. Manā skatījumā gan šajā ierakstā dzirdamā mūzika ne tik ļoti izklausās pēc tā, ko mūsdienās saprot ar ska, un vairāk te dzirdamais man liek domāt par klasisku rokenrolu un varbūt surf rock. Dziesmas, protams, ir draudzīgas un lēkāšanai piemērotas, taču man šķiet, ka šajā ierakstā pietrūkst kaut kāda overdraiva, nezinu, kā to pareizi definēt, bet tas izklausās bišķi pārmērīgi pieradināts, pat labākajās tā dziesmās, tādās kā "Manipulator", prasās drusku vairāk mežonības un nesavaldības.
2013-07-10 10:10:02
music, 1987

Музыка для детей и инвалидов

6.5
Svervlovskas (tag. Jekaterinburga) ansamblis "Aprīļa maršs" laikam jau nav saucams par vienu no padomju rokmūzikas zināmākajiem kolektīviem, un man pat tā nosaukums vēl pirms pāris dienām nekādas asociācijas neradīja. Cik varu saprast, no visiem grupas ierakstiem vislielākā jēga ir iepazīt tieši šo - tās pirmo studijas albumu - bet vienlaikus šķiet, ka bez tā iepazīšanas es būtu varējis tīri labi iztikt. Paši grupas dalībnieki savu mūziku raksturoja kā "King Crimson" un jaunā viļņa (piem., "Talking Heads") simbiozi, kuras rezultātā rodas kaut kas pilnīgi jauns. Taču es laikam atzīšu, ka man šis kolektīvs sevišķu interesi par sevi neradīja. Vispār ar tādu mūziku, kas pretendē uz ārtroka vai progroka statusu, ir daudz problēmu - nodrošināt pietiekami labu balansu starp mākslu un klausāmību, starp tekstu nopietnību un nepārvēršanospar ākstiem, un man rodas sajūta, ka "Aprīļa maršs" sevi uztver drusku pārāk nopietni, tādā veidā kļūstot brīžiem drīzāk smieklīgs un ne tik ļoti nopietns, kā pats tas to vēlas. Plus līdzība ar King Crimson, manuprāt, nav īsti vietā, jo grupā nav neviena dalībnieka, kas varētu būt pielīdzināms, piemēram, Adrianam Beljū (skaidrs jau, ka ne jau "In the court of the Crimson King" ēras grupai viņi mēģina līdzināties). Tad jau drīzāk grupas ritmos varu saskatīt līdzību ar "Talking Heads", vai arī vismaz pa daļai - ar pašu krievu "Kino" (Слоновая кровь it īpaši rada šādas asociācijas). Šķiet, ka grupas lielākais meistarstiķis šajā ierakstā skaitās kompozīcija "Kotlovan":
2011-07-12 17:06:39
music, 1987

Демон

6.5
Wikipedia krievu valodā par grupu "Avgust" apgalvo, ka tā esot bijusi viena no pirmajām rokgrupām Padomju Savienībā, kurai "Melodija" izdeva albumu hard rock stilā, tāpat tā bijusi pirmā padomju grupa, kas piedalījusies "Metalmania" festivālā Polijā. Ar to šī grupa arī iegājusi sava reģiona rokmūzikas anāles, jo stingri ņemot muzikāli tās spēlētais materiāls ir diezgan tipisks astoņdesmito gadu hārds - kaut kas no tā stila, ko spēlēja simtiem (vai tūkstošiem?) ansambļu visās pasaules malās - sākot ar lielajiem flagmaņiem "Deep Purple", "Whitesnake", "Scorpions" un beidzot ar piektās šķiras grupām kaut kur Austrālijā.
2011-07-04 17:14:47
music, 1987

Das geheime Fieber

5.0
Šī grāmata lasījās tik grūti, ka man par to nepavisam negribas rakstīt, tāpēc sekojošais teksts būs ļoti īss. Itāļu renesanses mākslinieks Karavadžo. Sekss. Mūsdienu un pagātnes mistrojums. Absolūti nelasāma grāmata, kas ir daudz par "gudru", lai es tādu spētu uztvert. Garlaikošanās teju līdz nāvei. Autors ir homoseksuāls, un grāmatā tas ir ļoti jūtams. Šķiet, ka vairāk neko piebilst nevaru, jo man nav pilnīgi nekādu emociju pēc tās izlasīšanas, ja neskaita atvieglojumu, ka vēlreiz es šo grāmatu nebūšu spiests lasīt. Pilnīgi neizturami.
2011-02-22 12:16:52
book, 1987

Au revoir, les enfants

8.0
Tikai jau pēc šīs filmas noskatīšanās atklāju, ka iepriekš vienu šī slavenā franču režisora filmu jau biju redzējis - proti, Amerikā tapušo "Pretty Baby". Nav gan tā, ka šis apstāklis būtu kaut ko mainījis un ka to zinot es nebūtu skatījies "Ardievu, mani bērni". Ja nu kas, šo filmu kā vienu no Francijas kino labākajiem darbiem man rekomendēja Kžištofs (mūsu pagājušās vasaras kaučsērferis), tālab arī to skatījos.
2010-01-04 07:22:46
film, 1987

Равноденствие

5.5
Beidzot tas ir noticis! Tagad pienāks kāda pauze Akvarium mūzikas baudīšanā. Ar visu cieņu un simpātijām, ko jūtu pret BG, man būtu jābūt daudz radikālākam šīs grupas atbalstītājam, lai gribētos vēl ilgāku tās klausīšanās sesiju. Patiesību sakot, man tas pat atgādināja tās visai biedējošās dažas nedēļas pirms pāris gadiem, kad visu laiku klausījos tikai "The Cure". Tiesa kas tiesa - BG man šķiet saistošāks nekā Roberts Smits, un tomēr - visam ir nepieciešams mērs, un līdz ar to šobrīd vairāk par visu jūtu atvieglojumu.
2009-11-12 20:28:18
music, 1987

The House of Blue Light

6.0
Es pilnīgi noteikti neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas ir lielā sajūsmā par Deep Purple astoņdesmito gadu veikumiem. Patiesību sakot, sevišķi man nepatīk gandrīz nekas, ko šī grupa radīja pēc pirmās Mark II izjukšanas, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā gadījumā "The House of Blue Light" var lepoties ar to, ka grupas sastāvs ir iespējami autentisks - Gilmors, Blekmors, Peiss, Lords un Glovers (jeb - tas pats sastāvs, kas ierakstīja manis iecienītākos DP albumus). Pēc idejas šāds sastāvs varētu arī 1987.gadā radīt pietiekoši labu mūziku, taču diemžēl this is not the case. Galvenā problēma visai prognozējamā kārtā saistās ar to, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē teju ikviens vecās paaudzes izpildītājs darīja visu, lai izklausītos moderns un progresīvs. Bet tas visbiežāk nozīmēja - melodiju trivializēšanu, sintezatoru izmantošanu vietā un nevietā un elektroniskās bungas. Un tas parasti neko labu nenozīmē, un šis gadījums nav izņēmums.
2009-11-03 20:22:51
music, 1987

Wings of Desire

6.0
"Wings of Desire" jeb "Der Himmel über Berlin" nenoliedzami ir slavenākā Vima Vendersa filma, līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka agrāk vai vēlāk man to vajadzēja noskatīties. Pamata secinājums, ko guvu no šīs filmas - pagaidām ir vēl par agru. Iespējams, pēc kādiem gadiem es spēšu uz šo filmu paskatīties savādāk, kļuvis pieredzējušāks, kļuvis gudrāks un kļuvis vecāks. Bet patlaban manā izpratnē "Wings of desire" ir viena stipri monotona un nomācoša filma, kas visvairāk līdzinās divas stundas garam dzejolim. Lieki teikt, ka mana attieksme pret poēziju nav nosaucama par entuziasma pilnu.
2009-09-07 12:38:38
film, 1987

L`homme qui plantait des arbres

8.5
"Cilvēks, kas stādīja kokus" ir multfilma, bet tā ir ļoti īpaša multfilma. Galvenais šīs oskarotās īsfilmas (tās garums ir precīzi 30 minūtes) skaistums, protams, ir tās vizuālajā pusē. Tās vēstījums varbūt nav arī nekas tik satriecoši nedzirdēts - lai arī tas ir skaists un ļoti atbilstošs šādai multfilmai, bet vizuāli tā patiešām ir ļoti, ļoti baudāma. Visprecīzāk to droši vien būtu raksturot kā animētu gleznu, turklāt lielisku impresionisma stila darbu, kurā ieguldīts vienkārši neaprakstāmi daudz darba, padarot multfilmas tēlus un vidi tik dzīvus, kā nekāda datorgrafika to nemūžām nepanāks. Patiesībā tīri no mākslinieciskā skaistuma puses es to liktu pat augstāk par manis ļoti iecienītajām padomju multfilmām, kuras arī bieži izcēlās ar ļoti skaistu noformējumu, bet šeit tas ir vienkārši pasakains.
2009-07-31 15:33:47
film, 1987

Is Slottet

7.0
Es nebeidzu pats sevi pārsteigt - ja tu spēj atrast kaut vienu iemeslu, kādēļ man vajadzēja skatīties šo norvēģu filmu, tu mani pazīsti labāk nekā es pats. Vienu Norvēģijas filmu jau biju iepriekš noskatījies. Šī konkrētā filma nav nedz jauna, nedz aktuāla, nedz kritiķu aprindās fenomenāli saslavēta. Un vēl to skatījos VHS Rip kvalitātē. Nemaz nerunājot par to, ka šī filma ir šaušalīgi lēna, depresīva un disturbing.
2009-04-10 10:41:32
film, 1987

No Rest for the Wicked

5.5
Ozija piektais solo ripulis no saviem priekšgājējiem ar neko sevišķi labu neatšķiras, lai arī tajā Ozijs ieguvis savu nu jau divdesmit gadus uzticamo ieroču nesēju - ģitāristu Zeku Vaildu. Tomēr man jau gribētos teikt, ka atšķirība starp Vaildu, Džeku E. Lī un Rendiju Rodsu nav tik ievērojama - visi viņi spēlē apmēram vienu un to pašu apmēram vienā un tajā pašā veidā, un faktiski neviens no šīs trijotnes nav savā manierē sevišķi oriģināls.
2009-02-27 10:09:09
music, 1987

Raising Arizona

7.5
Esmu ievērojis, ka par gandrīz katru brāļu Koenu filmu es rakstu vienu un to pašu - laba filma, bet noteikti ne viņu labākā. Līdz ar to pamazām varu secināt, ka gluži iespējams, ka man nemaz tik ļoti viņu filmas nepatīk. Nē, pāris filmas ir viņiem patiešām lieliskas - "O Brother Where Art Though", "The Man Who Wasn`t There", "The Big Lebowski", taču lielākoties man viņas patīk - bet ne līdz galam. Ne tādā ziņā, ka filmām būtu neveiksmīgas beigas, bet ka līdz patiešām labas filmas līmenim tām tomēr vismaz nedaudz pietrūkst. Tā ir arī ar "Raising Arizona".
2009-01-05 13:08:08
film, 1987

The Child in Time

7.5
"Child in Time", manuprāt, ir viena no labākajām "Deep Purple" dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka "The Child in Time" ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.
2008-11-04 16:53:39
book, 1987

Radio K.A.O.S.

5.0
Interesanti, cik izteikti Voterss savu solo karjeru saskaņoja ar "Pink Floyd" pēc-Votersa perioda darbību. Gluži kā "Amused to Death" bija Votersa atbilde uz "The Division Bell", tā arī "Radio K.A.O.S." bija atbilde uz "Momentary Lapse of Reason". Ok, patiesībā te es nedaudz meloju, jo KAOS iznāca ātrāk kā PF albums, bet fakts ir tāds, ka Votersa divi albumi, kas iznāca "jaunā" PF pastāvēšanas laikā, tapa aizdomīgi tuvu pašu PF albumiem.
2008-10-31 17:30:51
music, 1987

Nothing Like the Sun

7.0
Ja nemaldos, "Nothing Like the Sun" tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Stinga veikumiem kopš viņš pārstāja būt "Police" dalībnieks. Un, protams, civilizētajā pasaulē droši vien ikviens kaut dažas reizes ir dzirdējis "Englishman in New York", kas man vismaz pilnīgi noteikti ir viena no tuvākajām Stinga dziesmām un par kuru es brīnos, ka tās panākumi čārtos nebija sevišķi satriecoši. Pārējie divi ieraksta singli - "Be Still my beating heart" un "We`ll be together" nav gluži tik spektakulāri, bet arī pietiekami labi.
2008-09-05 10:53:52
music, 1987

Dirk Gently`s Holistic Detective Agency

8.8
Duglasu Adamsu es bez mazākajām šaubām sirdī varu nosaukt par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta rakstniekiem. Viņa galvenais un būtiskākais pluss ir Adamsa patiešām fenomenālā fantāzija. Vienlaikus viņa darbi nav tikai humoristiska literatūra - te mums nav darīšana ar P.G.Vudhauzu, bet gan ar rakstnieku, kura darbos humors savijas ar zinātnisko fantastiku (turklāt ar saistošu un vienlaikus pietiekami komplicētu zinātnisko aspektu) un kurus lasot vismaz man nākas smieties gandrīz nepārtraukti. Turklāt Adamsa darbi nav vienkārši skeču krājumi - tie ir vienoti vēstījumi ar kopīgām idejām, reizēm - sarežģītu struktūru un īpatnējo Adamsa stāstītāja manieri.
2008-06-19 16:51:27
book, 1987

Raise your fist and yell

5.5
Astoņdesmito gadu Alice Cooper jāsaka, ka nebija vecis ar lieliem pautiem, lai arī viņš pats varbūt domāja otrādi. Tekstuāli viņš varbūt uzdrīkstējās teikt dažādas lietas, kas varēja aizvainot vecomāti un tēvoci Semu, bet muzikāli "Raise your fist and yell" ir ieraksts, kuram visvairāk līdzības ir ar Motley Crue "daiļradi". Vai kārtīgs smagais rokeris ierakstītu kaut ko tik popsīgu kā "Lock me up"? Kūpers gan šajā dziesmā apgalvo, ka viņš ir šausmīgi nežēlīgs un mežonīgs, un brīvdomājošs, bet piedziedājums "If you don`t like it you can lock me up - Who oh ooh ho!" pārāk līdzinās Def Leppard mūzikai, lai es to varētu nosaukt par kaut nedaudz drosmīgu. Vispār viņa astoņdesmito gadu ieraksti ir stipri vienveidīgi, pārmērīgi nopulēti un uz lipīgiem piedziedājumiem balstīti. Melodijas ir gaužām primitīvas, ģitāras - pārāk savaldītas, teksti lielākoties tikai provokatīvi provokācijas pēc, nevis patiešām spēcīgi. Protams, šis ieraksts nav ne tuvu tik pensionāriem draudzīgs kā "Trash", bet vienlaikus tas nav ne tuvu Kūpera labāko albūmu top desmitniekam. Faktiski - viens no tiem ierakstiem viņa karjerā, bez kuriem tu un es lieliski varētu iztikt, turklāt neviena šī ieraksta dziesma nav tāda, ka tikai tās dēļ šo albūmu būtu vērts iegādāties. Ok, "Freedom" ir pietiekami laba kompozīcija, bet tai vajadzētu Kūpera deviņdesmito gadu beigu aranžējumu, nevis astoņdesmito gadu un varbūt tad to varētu iekļaut viņa labāko dziesmu box setā, bet tā kā tas ir šeit - visi viņa stipri atbaidošie stāsti par vardarbību neko spēcīgu iespaidu nerada un vismaz mani neatstāj sajūta, ka viss, par ko Kūpers dzied, ir absolūts farss un ne pārāk veiksmīga B klases šausmeņu parodija.
2008-04-23 10:12:09
music, 1987

En avant, calme et droit

4.0
Tagad, kad esmu izlasījis jau otro Fransuā Nurisjē romānu, varu oficiāli pavēstīt: šis rakstnieks ir absolūti garlaicīgs un nesaistošs. Ja pēc "Tēvu svētkiem" es vēl varēju tikai ar zināmu skepsi raksturot vienu šī rakstnieka darbu, tad tagad es jau jūtos pietiekami pārliecināts, ka arī citi viņa romāni mani nespētu ieinteresēt. Šajā romānā Nurisjē vēsta par kaut kādu tipu, kas visu mūžu bijis saistīts ar zirgiem kā jātnieks un kā jāšanas instruktors (btw., zirgi mani nepavisam neinteresē) un kura dzīve vismaz manā izpratnē par spīti salīdzinoši spraigajiem notikumiem, kuru liecinieks viņš bijis, ir bijusi bezdievīgi garlaicīga. Tik bezdievīgi, ka šo grāmatu lasīju ar totālu piespiešanos un tikai mana dzelžainā griba neļāva pāršķirt pārdesmit lappuses un sagaidīt to brīdi, kad viņš beidzot būtu miris.
2008-03-26 18:11:54
book, 1987

Appetite for Destruction

7.5
Ja runa ir par Stroķiem un Rozēm, pat pats jūtīgākais cilvēks droši vien nespēs nepieminēt, ka Axl Rose ir viens pilnīgi debils tips, kas ir savu ambīciju dēļ savārījis gandrīz totālu miskasti ar savu karjeru un kurš nu jau vairāk kā desmit gadus mēģina radīt jaunu albūmu, bet to tā arī nav izdarījis.
2008-03-12 18:35:39
music, 1987

Secrets of the Beehive

6.6
Deivids Silviāns vislielāko popularitāti ir guvis kā grupas "Japan" vokālists, taču savā ziņā viņa solo karjera ir pat interesantāka par Japan radīto mūziku, jo tajā Silviāns izvēlējās pagalam nekomerciālu un izteikti alternatīvu stilu. Tā šajā, savā trešajā solo albūmā, Silviāns spēlē mazliet avangardisku, mazliet džezisku, mazliet ambientisku un pavisam ne komerciālu mūziku. Atsevišķās epizodēs šajā albūmā var pat saskatīt savu līdzību ar Roberta Vaieta daiļradi (it īpaši ievadošajā "September"), protams, ar piebildi, ka Silviānam ir daudz "tradicionālāka" balss nekā Vaietam. Meklēt šeit filigrānu gitārspēli vai žilbinošas melodijas būtu naivi, šis ir tipisks noskaņu albūms, kura saturiskā puse ir diezgan drūma un mierīga.
2007-11-30 17:21:40
music, 1987

Sails

5.0
Nezinu, kas man bija licis tā domāt, bet es nez kāpēc visu laiku biju pārliecināts, ka Čets Atkinss bija grupas "Dire Straits" dalībnieks. Patiesībā viņš bija amerikāņu kantrī ģitārists, kas aizrāvās ar džezu, bet viņa saistība ar "Dire Straits" aprobežojas ar to, ka Marks Nopflers no Straits bieži viesojies Atkinsa ierakstos.
2007-10-15 17:21:21
music, 1987

Give Me Convenience Or Give Me The Death

8.0
No visām hardcore pankroka grupām, kuras man ir gadījies klausīties, tikai Mirušie Kenediji ir spējuši mani pārliecināt, ka viņu mūzika ir tā vērta, lai es tai veltītu vairāk nekā tikai paviršu uzmanību? Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi lieliski māk apvienot agresīvu ātro panku, lipīgas melodijas, nežēlīgu satīru par šīs pasaules varenajiem un brīžiem šausminošu poētiku.
2007-10-02 16:08:06
music, 1987

The Eternal Idol

7.5
Patiesībā šo ierakstu es gaidīju ar pamatīgām bažām - pat no labākajiem Sabatu gadiem ne visi ieraksti manī izraisa sajūsmu, ko tad varētu gaidīt no ieraksta, kas tapis astoņdesmito vidū un kurā no oriģinālajiem sestdieņiem ir atlicis viens pats Iommi (lai arī, protams, viņš visos laikos bija vismaz piecdesmit procenti no šīs grupas)?
2007-08-28 17:17:01
music, 1987

Diesel and Dust

7.5
Es nebūšu oriģināls, ja teikšu, ka manā izpratnē "Midnight Oil" ir viena hīta dziesma. Ikviens ir dzirdējis "Beds are burning" un tāpat ikviens nav dzirdējis neko citu no viņu repertuāra. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka vienīgais viņu albūms manā kolekcijā, ir tas, kurā atrodas "Beds are Burning".
music, 1987

Tango in the Night

4.0
"Tango in the night" ir tas pats leģendārais "Fleetwood Mac" albūms, kurš zīmīgs veselu divu faktu dēļ:
music, 1987

The Witches of Eastwick

8.0
Par "Īstvikas raganām" ar Lienču mazliet pastrīdējāmies. Liene bija pārliecināta, ka bijām šo filmu vienreiz jau kopā skatījušies. Es - tikpat pārliecināts, ka nē. Beigās nonācām pie kompromisa, ka es pie Lienes biju ieradies tuvāk filmas beigām un speciāli to neskatījies, lai varētu kādreiz redzēt filmu kopumā.
film, 1987

You Boyz Make Big Noize

7.5
Atzīšos - Ziņģim bija taisnība, kad viņš mani uzskatīja par So 80`s fanātiķi - vismaz citu attaisnojumu faktam, ka es kādreiz biju radikāls šī albūma (vai vismaz vairāku tā dziesmu) cienītājs, es atrast nevaru. Kas ir 80-to gadu Slade? Droši vien precīzākais raksturojums būtu: (Duran Duran + Def Leppard)/2.
music, 1987

Under Jolly Roger

6.5
Dīvaini, ka es nebiju iepriekš ievērojis, ka šī grupa ir kārtējie vāciešu power metālisti iz Helloween un Accept nometnes. Tāpat dīvaini, ka man no viņu šī albūma dziesmām tā sauktajās "Kazhe collection" izlasēs bija iekļauta kompozīcija "War in the gutter", kas patiesībā ir diezgan nebaudāms skaņdarbs.
music, 1987

Hysteria

6.5
Es apzinos, ka šobrīd esmu sācis albūmus apskatīt nepiedodami straujos tempos, bet kāds gan tur brīnums, tā kā darīšana patlaban man ir ar ierakstiem, kurus es esmu klausījies jau ļoti daudzas reizes pēdējo gadu laikā, līdz ar to tos ja ne gluži zinu no galvas, tad vismaz piedziedājumus zinu gandrīz visām to dziesmām. Un "Def Leppard" te ir pat ļoti tipisks piemērs. Šo nosacīti metāla grupu es iepazinu tieši ar šo ierakstu un momentā iemīlēju tās saldi popsīgo metāla manieri un tikai līdz ar dubultalbūma "X" iznākšanu un tā noklausīšanos sāku mazpamazām zaudēt savas siltās jūtas pret šo grupu. Daudziem Def Leppard būtu vērts zināt viena ļoti savdabīga fakta dēļ - tieši "Hysteria" ierakstīšanas laikā grupas bundzinieks zaudēja kreiso roku, kā rezultātā patiesība bija "Bloodhound Gang", kas kādā dziesmā vairākas reizes atkārtoja: "The drummer from Def Leppard`s only got one arm". Un tas grupai īstenībā pat nāca par labu.
music, 1987

A Momentary Lapse of Reason

6.0
Kādreiz tas bija viens no maniem mīļākajiem PF albūmiem un noteikti mīļākais no tiem, kas atrodami manā pirmā numura MP3 diskā - kas gan ir salīdzinājumā ar to "Piper at the gates of dawn" vai "Saucerful of secrets" - vienkārši apsūnojoši albūmi! Šobrīd gan tā vairs nedomāju un vienīgā dziesma, kuru joprojām atzīstu par labu esam ir "grāvējs" - "Learning to fly", kas līdzās Toma Petija gandrīz tāda paša nosaukuma dziesmai ir kļuvusi par easy listening radio staciju klasisku kompozīciju. Žēl tikai, ka pat šeit pa brīžam cauri smako astoņdesmito gadu cheesiness sintezatoru veidolā. Vispār no visiem Pink Floyd albūmiem šis ir laikam vismazāk baudāms, lai gan nav jau arī tā, ka to nevarētu klausīties, vienkārši trūkst iemeslu, kādēļ to VAJADZĒTU klausīties. Kāpēc man vajadzīgi "Dogs of war", ja man jau ir "Dogs"? Kāpēc nepieciešams "One slip" ar savu pulksteņu ievadu, ja man jau ir "Time"? Vēl viens albūma pamatelemenets līdzās "Learning to Fly" ir "On the turning away", kas ir pat diezgan rezonanta manī dziesma, tikai tā varētu būt kādas pāris minūtes īsāka. Vispār tas gan ir visu šī albūma kompozīciju trūkums - dziesmas struktūru ziņā ir diezgan basicālas, bet garums tām ir kā riktīgam progrokam - tikai "A new machine" ir īsa, bet tā savukārt ir pavisam nebaudāma. Vispār jau viss šis albūms ir klausāms, tikai nav baudāms, pārāk sintētisks, pārāk neemocionāls, pārāk kalkulēts. Protams, ka jūtams, ka tajā nepiedalās nedz Rodžers Voterss, nedz Rick Wright. Es bez šī albūma savā kolekcijā varētu arī iztikt.
music, 1987

Withnail and I

7.5
Tā, lūk, paiet pasaules godība. Sāku es savu Ženēvā mitināšanos ar jaunākajām Oskariem nominētajām filmām - lieliem, episkiem kino gabaliem ar lieliem varoņiem vēl lielāku notikumu priekšā. Beidzu - ar astoņdesmito gadu angļu diezgan neliela budžeta filmu, kuras abi galvenie varoņi (Vitneils un Es) ir savu dzīvokli nolaiduši līdz tādam līmenim, ka viņiem ir bail ieiet virtuvē, tik ļoti tur ir smirdīgi un netīri, un vispār viņiem ir bail no diezgan daudz kā. Protams, otram varonim ir arī cits vārds, nekā Es, bet pat filmas beigu titros tiek rakstīts, ka Vitneila lomā ir tāds un tāds aktieris (vārdu neatceros), bet tāds un šitāds aktieris - "& I" lomā. Abi šie personāži ir apguvuši aktiermākslu, bet īpaši nekāda aktieru darba viņiem nav un viņi to vien dara kā dirn. Var arī pieminēt, ka darbība norisinās 60-to gadu beigās, hipiju laikos, līdz ar to šāds dzīves stils nemaz nav tik ekstravagants. Kad viņi abi divi ir secinājuši, ka viņi ir smagi slimi (apmēram tā kā 3 vīru laivā varoņi), &I piedāvā aizbraukt kādu laiciņu padzīvot laukos. Tā kā Vitneilam ir diezgan biezi radi, viņiem izdodas sarunāt, ka viņi varēs palikt Vitneila onkuļa Montija vasarnīcā kaut kur laukos. Pats tēvocis Montijs gan nav īsti normāls, ar izteiktu noslieci stāstīt, kā viņš jaunībā gandrīz kļuva par aktieri, bet vienā brīdī saprata, ka viņš nekad nespēlēs Dāni un ka tas esot smagākais mirklis dzīvē, plus viņš savā dzīvoklī audzē burkānus, jo uzskata, ka dārzeņus audzēt ir interesantāk nekā puķes, kuras viņš uzskata par palaistuvēm (ar burkāniem viņam laikam ir arī kaut kādas intīmas darīšanas). Kad Vitneils un Es apmetas tajā lauku mājā, viņiem izdodas sastrīdēties ar ciema mednieku, kā rezultātā viņi rēķinās, ka naktī tas atnāks un viņus nogalinās. Un pa nakti patiešām atskan mīklaini trokšņi - ieradies tēvocis Montijs, kurš vēlas padarīt un Es par savu mīļāko, būdams diezgan zili orientēts. Turklāt, kā izrādās Vitneils ir ieskaidrojis Montijam, ka arī un Es tāds ir, jo citādi tas viņam varētu neatļaut mitināties mājā. Beigu beigās un Es ieskaidro Montijam, ka viņam ir jau 6 gadus intīmas attiecības ar Vitneilu un ka viņš nevar viņam nebūt uzticīgs. Patiesību sakot, tā filma ir ļoti, ļoti sviestaina, bet laba un pat diezgan smieklīga (formāli tā arī ir komēdija, bet tāda frīkainā stila komēdija). Un spilgts nobeigums manam varonīgajam piedzīvojumam braucienā uz Ženēvu. Lai gan tas nenozīmē, ka tas būs pēdējais ieraksts faktoīdā, kas tapis Ženēvā, jo man vēl ir pāris caurumiņi aizpildāmi atlikuši.
film, 1987

Franks Wild Years

7.5
No astoņdesmito gadu trakā Toma Veitsa ierakstiem šis vēl ir salīdzinoši normālākais, kaut gan, protams, īpaši normāls tas nav un nosaukt to par "skaistu" šī vārda konvencionālajā izpratnē ir pagrūti. Tomēr tāpēc jau Veitss ir Veitss, ka viņam skaistums nav tas pats, kas, piemēram, Polam Makārtnijam. Albūms ir tapis pēc kaut kādas teātra izrādes, kurā galvenajā lomā bija pats Toms Veitss, tomēr es īsti nezinu, kāds ir tās sižets un vai tur ir arī kāda doma. Toties es zinu, ka šis ieraksts ir diezgan popsīgs, ne velti pāris kompozīcijās Veitss pat imitē pašu Frenku Sinatru (piem., "I`ll Take New York"), bet citās viņš tiecas pēc diezgan brodvejiska skanējuma un, piemēram, "Straight to the top" ir pat diezgan normāla džeziska kompozīcija, kuras ierakstīšanu būtu varējis veikt arī kāds daudz mazāk šizofrēnisks mūziķis. Protams, tādu dziesmu kā "Telephone call from Istanbul" var ierakstīt tikai Veitss (un, patiesību sakot, vēl kādas dažas citas reizes viņš šo dziesmu ir ierakstījis ar citiem vārdiem un bišķi citu mūziku). "Innocent when you dream" viņš sasniedz maksimālo retro līmeni - izklausoties pēc autentiska 30-to gadu Toma Veitsa, it kā tolaik kāds Veitss patiešam būtu eksistejis (turklāt šī ir patiešām skaista dziesma, kas šeit tiek pasniegta vel vienā - "bar room" versijā, kura gan nav tik laba kā retro versija). Kopumā šis ieraksts varbūt ir mazāk ausīm biedējošs nekā, teiksim, "Rain Dogs", bet tajā ir arī mazāk lipīgu meldiņu, tāpēc es tomēr palikšu uzticīgs lietus suņu cienītājs.
music, 1987

Never Mind the Ballots

8.0
Desmit gadus pēc tam, kad Sex Pistols aicināja nelikties ne zinis par pautiem (bollocks), Chumbawamba paziņoja, ka nav vērts likties zinis par vēlēšanu biļeteniem (ballots). Patlaban varētu teikt, ka šī tēma arī mūsu novadā ir aktuāla, līdz ar to mazliet parunāšos par to. "Never Mind the Ballots" diezgan izteikti turpina gadu iepriekš izlaistā "Pictures of Starving Children" stilu - dziesmas, kurās parādās runāšanas gabali ar politiķu imitāciju. Atšķirībā no pirmā albūma, "Never Mind the Balots" ir izteikti vienots. Tas sākas ar radio raidījumu "Always tell the voter what the voter wants to hear", kurā piedalās liberāļu un konservatoru pārstāvji un kuri abi sola visu ko, noliekot līdz ar zemi savu konkurentu. Pēc tam "Let`s do the revolution" izņirgājas par pseido revolūcijām. "The Wasteland" stāsta par to, kā partijas piesaista par saviem atbalstītājiem dažādas minoritātes, lai tās pēc tam piekāstu. "Today`s sermon" ir mācītāja stāstījums par to, kā iekļūšana valdībā palīdzējusi viņam uzlabot savu dzīvi. "Ah-Men" ir atkal partiju politikas stāstījums. "Mr. Heseltine Meets His Public" ir uzbrauciens konkrētam britu politiķim un viņa uzskatiem. Līdz ar "The Candidates find common ground" notiek abu pretējo pušu vienošanās, ka viņu galvenais kopīgais mērķis ir ekspluatēt strādājošās klases. Noslēdzošais "Here`s the rest of your life" pieliek svītru visai vēlēšanu padarīšanai, atkārtojot pamatdomu, ka nekas nemainīsies, ka izvēles nav. Kopumā pieeja ļoti tradicionāli pankiska, pat "Toten Hosen" ar "Opium Fuer Das Volk" to izmantoja. Taču Chumbawamba galvenā īpatnība ir tas, ka tie ir vienīgie (man zināmie) anarho-panki, kuriem ir nospļauties par pankmūzikas formu. Pateicoties tam Chumbawamba albūmus var klausīties arī neatkarīgi no to izteiktā "message", bet vienkārši foršas mūzikas dēļ (turklāt šī mūzika nav truli vienveidīga un primitīva, kā tas ir visai daudzu līdzīgas tematikas grupu gadījumā). Lai gan iepriekš šim albūmam biju maz pievērsis uzmanību, jāatzīst, ka tas noteikti nav sliktāks par "Chumbas" debijas ierakstu, un tas jau ar nebija švaks.
music, 1987

Blackadder the Third

6.5
History hasn`t been kind to the Blackadder dynasty. Whilst the first of the Blackadder`s was a royal prince, the third Blackadder is nothing but a butler. Of course, he isn`t just a butler but a butler to the prince of Wales who amazingly turns out to be the same fellow who played the villain in the last episode of season two. In the first episode a very young William Pitt the younger wants to overthrow prince George whom he considers a no good money spender (who he surely is), and only Blackadder and his cunning plans can stop Pitt from achieving it. In the second episode prince George has agreed to be the patron of the first English dictionary, yet Baldrick accidentally makes a fire out of it and the whole episode consists of Blackadder trying to write a new dictionary to replace the original - and in the final we learn to know that Baldrick has burned an entirely different manuscript - written by Blackadder himself (by the way this was directly lifted from season two and the execution episode - only this time nobody wears a sack on the head). Episode three is about the French revolution and Scarlett Pimpernel - it`s not that great I gotta say. Episode 4 is actually a single very streched sketch - it`s about prince George who can`t tell the difference between play and real life. But I like the political content about the revolutionary stuff - it`s quite leftist after all. Episode 5 is absolutely worthless about Blackadder trying to find a wife for prince George so he would have more money but as you can probably guess it doesn`t go very well. And finally episode six is about prince George having made love to two nieces of duke Wellington and duke Wellington is ready to kill prince George. Blackadder duels Wellington instead of him, they change clothes and Wellington kills George for being a bad butler. Summary: not a particulary good season, there`s enough of good jokes but I`d love to have more from it.
film, 1987

Wall Street

8.0
One of Oliver Stone`s most famous films. Buddy Fox (Charlie Sheen) works in the stoke selling-buying part but he wants to become a big gun. In order to achieve that he has to get to Gordon Gekko (the notorious villain actor Michael Douglas) - a local multi millionaire who`s become rich as a pig just by selling and buying stuff. When he does that GG teaches Buddy how to play in the big game. It proves to be quite a dirty one, but Buddy is ready to do almost everything in order to becoming like GG. He gets a high-class chick, a high-class apartment, etc, etc. Only when GG tries to buy the airplane company Buddy`s dad works for in order to break it apart, Buddy can`t stand it anymore. By the way, Buddy`s dad is played by Charlie Sheen`s real father - Michael Sheen, that`s cool. So GG`s and Buddy`s roads cross again. And you can probably guess that it don`t end 100% well for Bud. A film about finance and brokers isn`t particulary easy to make watchable, yet Stone has done a good job with this one. Ok, probably some parts of it aren`t 100% entertaining but as a whole the film deserves little complaints from a fellow like me.
film, 1987

1987

8.0
Probably it ain`t the best way to start a relationship with this weird German band. After all, 1987 is not a regular album but a collection of early songs (or versions of songs) the band did in mid-80`s. It means that I have no real reason to believe that this record depicts at full any stage of this bands weird career. Yet, be those songs outtakes or remastered demos or even a blind three-legged Spanish swordsmaster they are mostly good. The brand of music is a wicked mixture of Einsturzende Neubauten, Depeche Mode, The Cure and certainly Sparks. My personal favourite on this album is "Reincarnation" - a goofy song with lyrics going "There is no peace in heaven, there is no peace on earth" (and so comparing heaven and earth). "Battle of the ghost" in terms of vocals goes in the vain of "Propoganda" by the Sparks. Yet it`s possible that the Sparks took some elements out of German bar-room music, therefore it may be no clear lift. Of course, you`ll need some time to get through the weird arrangements and electronic sounds but the reward will be worth it. At least I`ve rarely encountered anything as interesting in the scene of German music.
music, 1987

Radio Days

3.5
When I got this film I didn`t know that Woody Allen directed it. Now I know it. And it ain`t a good thing to know. Luckily he doesn`t play the lead role in the film, but sadly he`s the voice behind the screen and you can hear him quite often. Not that otherwise the film were any good. Actually it`s just so boring that I didn`t fall asleep while watching it only because it would be too yuck for me to be sleeping not more than a metre away from my pal who was already asleep. Still a film about supposedly Woodies childhood with all his Jewish relatives each of whom is about as layered as a donkey drove me to sleep faster than you can say "Kaboom!" and you can say "Kaboom" very quickly.
film, 1987

Centrifuga

8.0
Welcome to a brand new genre in my factoid - a theatre play watched not on the stage but on the screen. This was performed in 1987 by the most notorious Latvian theatre at the time - the Latvian Theatre of the Youth. So, this is a play by Gunars Priede, the same fellow who wrote "The blue", but this is surely his most famous work (in Latvia, of course, for outside nobody knows his name). There`s this woman who once was a teacher (before WW2) but because she was leftist she couldn`t go on with her job during the German occupation, neither could she do it after WW2 in the Soviet days (I`m not gonna say "Soviet occupation" just because I`m an asshole, so buzz off!). She met a man named Sergey who was a war prisoner and who was given to her as a servant by the Germans, something similar to love developed between them, but in the midst of the centrifuge WW and Stalinist terror brought there was no real place for love. The play was lovely performed, although a bit too realistically for me, but I know that no cool expensive decorations were available in 1987 in Soviet Latvia, so I won`t mind that, and the choice of the actors was also quite good. At least it shows history the way I want to look at it and not in the way it is seen by silly commies or silly Latvian nazis.
theatre, 1987

The Princess Bride

6.0
Buttercup is a simple young girl, and her Westley is a simple young man. When he goes on a trip to gain some easy money and never comes back Buttercup agrees to marry the evil prince Humperdink. But Westley isn`t dead and he`s ready to fight the seven nations army with his bare hands in order to regain the Buttercup of his heart. This is a fairy-tale, you can be sure about that. And this is supposed to be a superb fairy-tale - it`s in the IMDB top 250 greatest films of all time and has a perfect 100% freshness in the Rottentomatoes. But somehow I don`t find this film to be that good. Ok, it has some funny moments, but they seem to be known to me. Most likely because I could have already seen this film before, I`m almost sure that it`s true. Still, it`s not more than a family movie, despite the fact that the dialogues are perfectly designed. The special effects are about as cool as they could be in a film that came out in 1987. That`s not too much of a complaint, of course, but I can`t call this film a great masterpiece of any sort. The characters are developed about as good as they can be in a fairy tale. Oh, there`s one more disturbing film - the main story happens actually in a book an old man reads to his grandson who`s sick and has to remain in bed (by the way, the grandson is played by the fellow who later became the leading star in the marvelous TV series "The wonder years"). I don`t mean to say that this film is no good, but I don`t get why it should be as good as some people tend to think. Oh, come to think of it - there`s one really weird thing - Westley turned to be Edgar in "Ella Enchanted" - you see, in just 17 years a perfectly nice young man turns into an evil uncle. God works in mysterious ways, doesn`t he?
film, 1987

Norwegian Wood

5.5
I guess not without a reason I consider myself quite a fan of Mr. Murakami`s writing style which bears very little from his Japanese culture and very much from everything else. As I read on the back cover of this book this novel was the one that brought Mr. Murakami recognision of the world. To be honest, I don`t agree with the world in that case. Vanatabe remembers the days of his youth, the time he knew Naoko. She was once the girlfriend of his very best friend, but after the friend died he sorta got the girlfriend from him. After they had sex the first and only time Naoko went to a rehabilitation hospital because her mind wasn`t quite right. Meanwhile Vanatabe met Midori - a completely perverse girl - at the university where he studied. They also had something like a relationship. Later on Vanatabe visited Naoko at the place of her curing and met Reyko - her roommate, another weird person. In the end Naoko died but Vanatabe couldn`t manage to stay together with Midori. After having read this do you know why I didn`t like the book? I don`t think so, because I didn`t mention it yet. The book is too "erotic" - description of genitalia, masturbation, oral sex, many different sex scenes, a woman of 31 getting wet when touched in her private parts by a girl of 13 - you name it. And I, despite being quite edgy sometimes on the outside, don`t like something like this in a book. I gotta admit that things like these can`t make a good book become a bad one. But if life is really like this I don`t have too much sympathy for life. At least the ending where Vanatabe and Reyko spend a night together just so she can "have practice" - damn is that imho nasty. (I still don`t rate this book particulary low because if Murakami hadn`t gone into details of love-making the book would be quite good)
book, 1987

Pigeon

8.5
A man in his 50s lives a partly normal life until the day he sees a pigeon in the corridor leading from his room to the bathroom, and it scares him almost to death. Not the most popular beginning to a book? Quite so, and there you can discover Sueskind close to his best. A character that doesn`t make any sense, doesn`t do dirty things (unlike most characters in modern books) and is absolutely out of his mind. At some part of the book he has envy towards a clochard who begs money outside the bank the hero is guarding, but everything changes when he sees the beggar shitting in public and realises how tragically it is when a person can`t lock the door even in the most sacred moments. Groovy!
book, 1987