1993

Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi

7.5
Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.
2018-02-06 05:41:33
book, 1993

Manhattan Murder Mystery

7.0
Kamēr nesen Kannās pirmizrādi piedzīvoja, ja nekļūdos, 47. Vudija Alena režisētā filma "Café Society", mēs izvēlējāmies noskatīties mazliet vecāku viņa filmu. "Manhattan Murder Mystery" ir kritiķu gana labi novērtēta filma, kurai ir diezgan daudz saistības ar slavenāko Alena filmu - "Annie Hall". Kā nekā vispār filma tapa no agrīna "Annie Hall" melnraksta, un Alens un Diāna Kītone šajā filmā atveido varoņus, kuri itin mierīgi varētu būt tie paši "Annie Hall" varoņi, tikai mazāk jauni.
2016-06-02 19:42:18
film, 1993

Groundhog Day

8.0
Skaidrs, ka "Murkšķa dienu" biju redzējis jau iepriekš. Vairākkārt. Vai tad Murkšķa dienu vispār ir iespējams noskatīties tikai vienu reizi? Kaut tāpēc vien, ka filmas laikā tu šo dienu redzi atkal un atkal. Un kas dīvainākais - neapnīk.
2016-01-10 09:08:49
film, 1993

Chien de printemps

7.5
"Pavasara suns" ir itin līdzīgs nesen lasītajai "Tumšo bodīšu ielai" - vēl viens 2014.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano mazformāta darbs, kurā centrāla loma ir pagātnei un galvenā varoņa atmiņām. Šajā grāmatā varonis gan nesirgst ar atmiņas zudumu, bet tāpat tajā notiekošais ir tāda kā pagātnes rekonstrukcija, vienīgi šoreiz - mazāk ar detektīva elementiem, vairāk vienkārši - skaistākas struktūras pēc.
2015-08-21 04:08:12
book, 1993

The Black Rider

8.0
Rakstvedis Džordžs grib apprecēt mednieka meitu, taču tas laulībām nepiekrīt, kamēr puisis nebūs sevi apliecinājis kā spējīgu šāvēju, kurš spēs apgādāt meiteni ar tik nepieciešamo gaļu. Puisis izmēģina savu laimi, taču viņa šāvēja dotības izrādās neadekvātas. Izmisis, viņš vēršas pie Nelabā, kurš Džordžam piedāvā īpašas burvju lodes, kuras vienmēr savu mērķi sasniegs. Taču būtu naivi cerēt, ka Nelabais tev burvju lodes dos apmaiņā pret neko. Kā Veitss to formulē: "Someway he got into the magic bullets and that leads straight to Devil&39;s work, just like marijuana leads to heroin".
2013-03-18 02:35:25
music, 1993

Before and After

7.0
Bens un Kerolaina ir laulāts pāris no lielpilsētas ir pārcēlies dzīvot uz mazpilsētu, kur dzīve ir mierīga. Viņu dzīve ir pārticības un saticības pilna. Viņa ir bērnu ārste slimnīcā. Viņš - tēlnieks. Viņiem ir divi bērni - septiņpadsmitgadīgais Džeikobs un 14 gadīgā Judīte.
2013-01-10 06:34:38
book, 1993

Germinal

6.5
Filma "Germinal" uzņemta pēc viena no slavenākajiem Emīla Zolā romāniem (tāda pat nosaukuma). Galvenajās lomās tajā ir Žerārs Depardjē, Miou-Miou un Francijā populārais dziedātājs Renaud. Filmas darbība norisinās 19.gadsimta vidū ogļu raktuvēs Francijas ziemeļu daļā (netālu no Beļģijas), kur ekonomiskās krīzes dēļ strādniekiem tiek arvien vairāk samazinātas jau tāpat izdzīvošanai nepietiekamās algas. Etjēns Lantjē (Renaud) ir jaunpienācējs darbā raktuvēs, kur Maho (Depardjē) ģimene strādājusi jau neskaitāmās paaudzēs. Darbs ir nežēlīgi smags, tajā spiestas iesaistīties arī ogļraču sievas, meitas un nepilngadīgie bērni, jo citādi izdzīvot nav iespējams. Taču nule kā vadzis sāk lūzt, un raktuvju strādnieki - dumpoties. Un visai būtiski ir tas, kuram no strādnieku līderiem izdosies gūt virsroku viņu cīņā par lielākām tiesībām un algām - mērenajam Etjēnam vai anarhistam Suvarēnam, kurš par labāko cīņas metodi uzskata iespējami lielāku asinspirti, jo tās iespaidā cilvēki viņos ieklausīsies. Šķiet, pēdējās dienās plaši izskanējušais norvēģu maniaks ir izmantojis tieši Suvarēna metodes.
2011-07-27 06:46:49
film, 1993

Phobia

3.0
"The Kinks" izlēma grupas vēsturi pabeigt ar pamatīgu troksni - ierakstot sliktāko albumu grupas pastāvēšanas vēsturē. Esmu lasījis, ka "Phobia" ir ļoti draņķīgs ieraksts tāpēc, ka tas izklausoties pēc Kinks mēģinājumiem atdarināt Slayer. Taču es nesaprotu, kur varētu rasties šādi apgalvojumi. "Phobia" nepavisam nav metālam piederīgs ieraksts. Patiesībā tas ir piederīgs tikai vienam - atkritumu tvertnei. Jau pati doma grupai, kura desmit gadus nav radījusi nevienu puslīdz pārliecinošu ierakstu, ierakstīt 74 minūtes garu albumu šķiet pilnīgi garām. Reja Deivisa iedvesmas 80.-90.gados labākajā gadījumā pietika vienai dziesmai gadā, un ko gan var gaidīt no ieraksta, kurā ir veselas 17 dziesmas? Nezinu, ko gaidīja pats Rejs, bet sagaidīja viņš ļoti draņķīgu albumu, kurā nav gandrīz nekā baudāma. Rejs mēģina savus spēkus dažādos mūzikas stilos (lielākoties - 1993.gadā pagalam neaktuālos un novecojušos), un izgāžas teju visur. Viņš var ar "Somebody stole my car" radīt nekam nederīgu new wave, ar "The informer" - šausmīgi šmalcīgu adult contemporary, ar "Only a dream" - parodiju par Lū Rīdu, ar "Phobia" - sliktu hard rock dziesmu, un tā tālāk. Es pat nezinu, vai šajā albumā ir jebkas, kas kaut nedaudz varētu izpirkt tā grēkus. Rejs ir pazaudējis savu kādreiz tik dievīgo zēnišķo balsi, Deiva ģitārspēle ir tik neizteiksmīga, cik vien iespējams, un vispār neko citu, kā vien fobiju pret šīs grupas daiļradi "Phobia" manī izsaukt nespēj. Fui!
2010-11-03 09:46:42
music, 1993

The Battle Rages On

5.0
Jā, cīņa starp Blekmoru un Gilanu patiešām turpinās. Pēc iepriekšējā albuma izgāšanās kā komerciāli, tā mākslinieciski grupas biedri uzstāja Blekmoram, ka "Deep Purple" pastāvēšanai ir vitāli nepieciešama Gilana klātbūtne tajā. Blekmors nopūtās un pateica: "Labi, bet lai viņš nelien manās darīšanās!" Taču skaidrs, ka Gilans tajās līda, līdz ar to ātri vien pēc albuma ierakstīšanas no grupas aizgāja šoreiz jau Blekmors, vīlies savos ilggadīgajos cīņu biedros, kas nespēja saprast, ka Deep Purple ir Blekmora un nevis Gilana grupa. Labi, varbūt lietas apstākļi nebija gluži tādi, taču skaidrs ir tas, ka savā trešajā inkarnācijā Mark II sastāvā Deep Purple radīja vienu no savā vēsturē visvājākajiem ierakstiem, un vismaz daļēji pie vainas tur varētu būt ķīmijas trūkums grupas iekšienē. Ir gan, protams, piemēri, kad slikti savstarpēji sadzīvojuši mūziķi kopā rada šedevrus (piem., Bītlu "Abbey Road"), taču šis noteikti nav tas gadījums.
2010-10-27 09:31:35
music, 1993

Das Napoleon-Spiel

7.0
Jurists tiek tiesāts par nonāvēšanu. Savam advokātam super garā vēstulē viņš izklāsta notikumus (principā - savu dzīvesstāstu), kas noveduši pie šī procesa. Tā divos teikumos varētu atstāstīt šī Kristofa Haina romāna sižetu. Un nav labāka veida, kā kaut ko pastāstit par kādu grāmatu kā to izstāstot maksimāli lakoniskā veidā. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu ir aizrāvies ar spēlēm. Bet ne tādām spēlēm kā piem., geocaching. Viņa aizraušanās ir spēles ar lielām likmēm, kurās vienlaikus ļoti daudz kas ir atkarīgs no spēlētāja. Viņa lielākais elks ir sava laikmeta spēlmaņu karalis - Napoleons. Galvenais varonis ir diezgan izteikti ļauns - savās spēlēs viņš īpaši nerēķinās ar citiem cilvēkiem, jo galvenais ir skaisti izspēlēta kombinācija.
2010-07-23 06:25:06
book, 1993

La Ardilla Roja

7.5
"Sarkanā vāvere" ir jau trešā Hulio Medema filma, ko esmu šogad noskatījies. Un vai tu zini, kāpēc es tik intensīvi pievēršos šim spāņu režisoram? Galvenokārt tāpēc, ka viņa filmas ir patiešām labas un oriģinālas, turklāt tajās allaž ir kāda neliela piedeva pārdabiskā un neticamā, kas spēj padarīt košāku pat vispelēkāko dienu.
2009-06-10 16:03:19
film, 1993

Addams Family Values

6.5
Īpašu plānu skatīties otro instalāciju "Ādamsu ģimenes" sāgā man, protams, nebija, taču ja jau televīzijā pie Lienes vecākiem to rādīja, nācās vien noskatīties. Kaut kad ļoti senos laikos es šo filmu, protams, biju redzējis, taču par to pārliecība man neradās uzreiz tās skatīšanās procesā. Laikam jau tāpēc, ka mēs to sākām skatīties ne no sākuma, bet gan apmēram no vidus, kas rezultātā mēs neredzējām atpazīstamo daļu no šīs filmas (vecāko bērnu mēģinājumus nogalināt mazuli). Tālāko daļu - bērnus vasaras nometnē un auklīti - tēvoča Festera jauno sievieti mēs redzējām gan.
2009-02-17 17:46:05
film, 1993

In Utero

7.0
Pirms kāda laika "Heart Shaped Box" bija mana mīļākā Nirvanas dziesma. Vai tur sava tiesa nopelnos bija šīs dziesmas ļoti spilgtajam videoklipam, tagad pat nepateikt. Taču tā bija, un to nevar apstrīdēt. Un arī tagad es to joprojām uzskatu par vienu no labākajiem gabaliem šīs grupas pēdējā studijas albumā. Protams, tā ne tuvu nav vienīga zināmā dziesma no šī albuma - vēl te atrodas tādas klasiskas kompozīcijas kā "Pennyroyal Tee", "Rape Me", "Dumb" un "All Apologies". Taču tieši "Heart Shaped Box" ir tā dziesma, ar kuru man asociējas šis albums.
2008-12-29 17:25:33
music, 1993

The Nightmare Before Christmas

7.0
He - es kaut kā nebiju līdz šim ievērojis, ka "Murgu pirms Ziemassvētkiem" nebija režisējis vis Tims Bērtons, bet gan Henrijs Seliks. Tiesa Bērtons tomēr ir un paliek šīs filmas mastermind - kā scenārija autors, producents un tā tālāk.
2008-12-29 14:28:22
film, 1993

Raining Stones

7.0
Angļu vecmeistars režisors Kens Loučs (Ken Loach) pēdējo reizi "izpeldēja" plašākai publikai redzamā līmenī 2006.gadā ar "The wind that shakes the barley", kuru tā arī neesmu saņēmies noskatīties. Patiesībā vienīgā viņa filma, ko biju redzējis iepriekš, bija "Sweet Sixteen", un arī par to gluži stāvā sajūsmā nebiju. Taču movielens.org man rekomendēja noskatīties "Raining Stones", un tad nu to arī darīju.
2008-12-02 17:26:08
film, 1993

The Spaghetti Incident

6.5
Vispār jau tā kā man būtu pienācis laiks uzrakstīt par "Chinese Democracy", kas neticamā kārtā pēc piecpadsmit gadu gaidīšanas beidzot ir iznācis, bet attiecīgo ierakstu vēl neesmu ieguvis un patlaban arī nedomāju pie tā tuvākajā laikā tikt. Tālab rakstu par iepriekšējo G`n`R ierakstu - "Spageti incidentu".
2008-11-25 16:42:00
music, 1993

The Scent of Green Papaya

4.0
"Zaļās papaijas smarža" ir Vjetnamas ieguldījums manā kino projektā. Un te nu es teikšu - man absolūti nav skaidrs, kas šajā filmā tāds bija. Proti, tā tika nominēta Oskaram un ļoti atzinīgi novērtēta Kannu kino festivālā, bet manuprāt šī bija vienkārši garlaicīga un bezmērķīga filma. Tā stāsta par kādu meitenīti, kura strādā par kalponi. Un tas patiesībā arī ir viss, kas šajā filmā ir. Jā, tā ir ļoti estētiski spēcīga, bet vēstījuma tajā ir tik daudz, cik melns aiz naga un mani vismaz tā garlaikoja trakāk nekā gandrīz jebkas, ko man pēdējā laikā ir nācies redzēt. Es, protams, varētu izlikties, ka esmu šeit saskatījis kādu baisi dziļo domu, viltīgi piemiegt ar aci un smīnēt, bet es tur patiešām neko nesaskatīju. Un es centos, patiešām centos, bet tas vienkārši bija pāri maniem spēkiem. Kas tad vēl tur bija, izņemot smuku vizuālo pusi? Pilnīgi nekā. Un tu vari man kaut vai iepūst.
2008-06-05 17:24:34
film, 1993

The First Day (with Robert Fripp)

7.0
Deivids Silveins ir no "Japan". Roberts Frips ir no "King Crimson". Viņiem kopā šis ir pirmais ieraksts. Sekoja vēl divi. Tos neesmu dzirdējis. Šis neizklausās pēc King Crimson. Kā izklausās "Japan" - nezinu. Man ir viens viņa solo ieraksts. "Secrets of the Beehive". Nekas īpašs tas gan nav. Šis ieraksts skaitās labāks. Vai ir? Jāpadomā.
2008-05-20 09:57:29
music, 1993

Heavenly Creatures

8.0
Ar šo lenti Pīters Džeksons kļuva populārs, un tāpat populāra kļuva viena no filmas galveno lomu atveidotājām - Keita Vinsleta. Vinsleta vēlāk kļuva par globālu megazvaigzni, bet Džeksons - ekranizēja "Gredzenu pavēlnieku". Pirms tam Keita (kā jau tīne) piedalījās vien TV seriālos, bet Džeksons režisēja komēdijšausmenes. "Debešķīgie radījumi" gan nav nekāda komēdijšausmene, lai gan...
2008-05-19 17:32:23
film, 1993

Omon Ra

8.5
Viktora Peļevina debijas romāns "Omons Ra" ar garantiju ir arī viens no viņa labākajiem darbiem, tur pat nebūtu vajadzības kaut ko lieki piebilst.
2007-10-29 10:52:28
book, 1993

Gang of Harp

7.5
Es varu tikai priecāties, ka par šo grāmatu pārmērīgi neiefanojos, jo kļūt par Meņa Kumantaresa cienītāju varētu būt vēl komplicētāk nekā fanot par Madsenu, kurš mani ieintriģēja pirms pāris mēnešiem. "Arfas brālības" autors ir tik populārs, ka Latvijas internetā nav pat gandrīz nekādas informācijas par šo romānu (iztrūkst par tradicionālās izdevniecību anotācijas, kuras parasti ir atrodamas pilnīgi visam).
2007-10-08 16:56:54
book, 1993

Bat Out Of Hell II - Back Into Hell

6.0
Gaļas Gabals Meat Loaf jau nu gan ir viens pamatīgs naudas kāsējs - nezinu citus mūziķus, kuri ik pēc desmit gadiem (vai vairāk) izdotu kārtējo turpinājumu savam slavenākajam ierakstam, kurš patiesībā gan nav nekāds turpinājums, bet vienkārši mēģina kārtējo reizi iekāpt jau izstaigātā upē.
2007-10-01 17:25:54
music, 1993

Zooropa

6.0
"Zooropa" noteikti nav tas U2 albūms, kuram pasaulē ir visvairāk cienītāju. Līdz ar to es būtu ļoti oriģināls, ja paziņotu, ka man tas ir viņu mīļākais ieraksts, bet pat es ne vienmēr esmu gatavs oriģinalitātes pēc pateikt kaut ko TĀDU. Dažas zināmas dziesmas šajā ierakstā, protams, ir, bet tās nav gluži tādas, ar ko vairumam asociējas šī grupa, jo "Zooropa" patiesībā ir deju mūzikas un nevis rokmūzikas albūms. Reizēm šī deju mūzika ir labāka - tādās dziesmās kā "Numb", "Lemon" un it īpaši "Babyface" (kura pat ir salīdzinoši roķīga) U2 izklausās kā pietiekami lieli šāda stila mūzikas eksperti. Savukārt citos brīžos īsti labi viņiem šī štelle nesanāk, tādi skaņdarbi kā "Some days are better than others" vai "The first time" varbūt nav gluži aizvainojoši slikti, bet augstāk par fona mūziku pacelties nevar. Laikam gan viens man ir jāatzīst - es šo grupu nesaprotu. Par katru viņu albūmu es domāju - šis man patīk tā ne visai, varbūt citi patiks labāk? Bet parasti nepatīk. Es neesmu radīts U2. No vienas puses - žēl, viņi taču skaitās labi. No otras puses - whatever.
music, 1993

Cyberpunk

1.0
Kādreiz man Bilijs Aidols likās ļoti labs pankdziedātājs. Taču nekad "Cyberpunk" man nešķita labs albūms. Un arī tagad nešķiet. Protams, no panka tur nav ne miņas, bet kiberiskā daļa ir tik pretīga, ka pat vārdos to izteikt grūti. Kamēr normāli es pirms to novērtēt, kādu ierakstu klausos reizes četras-piecas, "Cyberpunk" es pilnībā noklausījos tikai vienu reizi un tāpat jūtos pietiekami smagi cietis.
music, 1993

The Life of Insects

6.0
Kaut kā nebiju piefiksējis, ka "Kukaiņu dzīve" bija Peļevina pirmais romāns. Tas kaut kā neiederās manā koncepcijā, ka viņa daiļrades krīze un stagnācija (lai arī ļoti nosacītas) sākās kaut kur ap 2000.gadu (kad savā īpašumā ieguvu šo grāmatu, līdz ar to pieskaitīju to "vēlīnajam" Peļevinam).
book, 1993

The Elephant Vanishes

8.0
Šo Murakami stāstu krājumu aizņēmos no N.R., kurš ir kļuvis par, iespējams, lielāku šī japāņu autora cienītāju nekā es jebkad esmu bijis (un te varu pat justies "kruts" - kā nekā "Aitas medīšanas piedzīvojumus" viņam uzdāvinājām mēs ar Lienču).
book, 1993

Metallica

6.5
Njā, tā laikam bija kļūda pieņemt, ka metāls manā ierakstu kolekcijā beigsies ar desmito disku. Vismaz saukt Metalikas beznosaukuma albūmu savādāk kā par metālu es tomēr nevarētu, lai gan vairākas tā dziesmas, strikti ņemot, īpaši "oriģinālajam metālam" piederīgas nav.
music, 1993

Dark Medieval Times

2.0
Njā, Satyricon gan nav no tām grupām, kuras man kādreiz nešķita simpātiskas, bet tagad ir tādas kļuvušas. Iespējams tādēļ, ka grupas spēlētais black metal nav klausāms. Jā, ļoti iespējams, ka tieši tādēļ. Patiesību sakot, tas ir tieši izteikti neklausāms. Tipisks šī ieraksta piemērs ir ievadošā kompozīcija "Walk the Path of Sorrow", kas sastāv no salīdzinoši klausāmām, bet diezgan primitīvām akustiskām pauzēm, šausmīgas smadzenes saskaldošas gičas zāģēšanas un kaut kādiem pretīgiem ķērcieniem (sliktākiem nekā vairumā metāla bliču, kuras esmu pēdējā laikā klausījies). Tas viss ilgst astoņas ar pusi minūtes un tikai paretām tu gūsti atelpu no atbaidošā skanējuma, bet tad tas atkal atgriežas pie tevis un uzdzen vēmienu. Kad tu esi pietiekami nomocījies, tev tiek piedāvāta albūma tituldziesma, kura ir precīzi tāda pati kā pirmā kompozīcija, tikai bez akustiskajām pauzēm. Ja grupa zina, ko tā spēlē un kāpēc, tad man vismaz tas skaidrs nešķiet, vienkārši troksnis kaut kāds. Tālāk atskan "Skyggedans", kur bungas vismaz piešķir kaut ko ritmam līdzīgu, bet Satīra (tā saucas viņu vokālists) radītās skaņas ir pietiekami pretīgas, lai tu jau sen būtu šo albūmu izmetis miskastē. Pēkšņi grupa tevi izdomā pārsteigt un "Min Hyllest Til Vinterland" iesāk kā skaistu akustisku balādi ar norvēģu tautas mūzikas elementiem, bet tu jau zini, ka tūliņ būs ķērkšana, tūliņ būs zāģis, kas baudīšanu padara diezgan grūtu, tomēr vismaz pirmā minūte paiet mierīgi un tikai otrās minūtes vidū Satīrs sāk brēkt, bet šoreiz viņš to dara diezgan reti un pat ne pārāk atbaidoši, vienīgi melodijas šai dziesmai visām tās četrarpus minūtēm nepietiek, interesanta tā nav, bet vismaz klausāma. Toties "Into the mighty forest" ir kārtējā pārslēgšanās - klasika/metāls, un metāls ir tikpat puvušu miesu izdalošs kā iepriekšējās ieraksta dziesmās, bet vislabāko rēcienu Satīrs piedāvā "The Dark Castle in the Deep Forest" sākumā - patiešām uzslavas cienīgs pretīgums. Vispār gribas teikt, ka šis albūms ir īsteni pretīgs un nebaudāms, jo tieši tāds tas ir. Protams, es kaut ko šajā mūzikā nesaprotu, bet ja tu man nepierādīsi, ka tur ir kaut kas saprašanas vērts, tad es tīri labi varu izdzīvot arī tāpat.
music, 1993

Clown in the Mirror

6.5
Atzīšos godīgi, ka līdz nesenam laikam es pat nenojautu, ka Royal Hunt nepārstāv vis kādu no lielajām "metāla" valstīm - ASV, Lielbritāniju vai vismaz Vāciju, bet gan popmūzikas ziņā provinciālo Dāniju. Izņemot brāļus Olsenus es patiesībā pat nevienu šīs valsts mūziķi tā no galvas iedomāties nevaru, ieskatīšanās Vikipēdijā gan iedeva vēl pāris zināmus vārdus - Aqua, Michael Learns to Rock (patīk man šis nosaukums!), Safri Duo, The Raveonettes. Tomēr pat fakts, ka tur dzimis Larss Ulrihs no Metallica, nedara Dāniju par smagā roka paradīzi, līdz ar to nevar ņemt vērā, ka "Royal Hunt" nav meinstrīma metāla blice.
music, 1993

The Remains of the Day

8.0
Kad uzzināju, ka pēc Kadzuo Išiguro romāna "Dienas atlikusī daļa" eksistē tāda paša nosaukuma filma, kura turklāt vēl skaitās laba un pat tika nominēta vairākiem Oskariem (skaitā 8, lai gan beigās nedabūja nevienu), man nebija divu domu - filma ir jānoskatās. Turklāt papildu filmas skatīšanās iekāri veicināja vēl viens faktors - galvenajās lomās šeit spēlē Entonijs Hopkinss un Emma Tomsone - aktieri, kuru vārdi šaubas nerada.
film, 1993

Cuckoo

2.0
Atzīšos pavisam godīgi - šī britu grupa man ir tikpat pazīstama kā jebkura cita britu grupa, par kuru neko nezinu. Atzīšos vēl godīgāk - manos plānos neietilpst iegūt kādu detalizētaku informāciju par šo grupu.
music, 1993

Ljubimije pesni Ramzesa IV

7.5
"Akvarium" es mēģināju neveiksmīgi izmantot kā argumentu. Domāju, ka neveiksmīgi ne tāpēc, ka arguments bija vājš. Situācijā, kad Ženēvā kompānijas mājā vakarā izcēlās diskusijas par to, vai rietumu popmūziķi būtu gatavi par naudu uzstāties privātā ballītē pie kāda bieziķa mājās, mans kolēģis Sergejs izteica apgalvojumu, ka neviena rietumu estrādes zvaigzne tā nedarītu, kamēr pilnīgi jebkura krievu zvaigzne tā darīt. Es šim jautāju, vai viņš patiešām domā, ka Boriss Grebenščikovs būtu vieglāk gatavs pārdoties nekā, teiksim, Pinka. Un saņēmu atbildi - jā.
music, 1993

Robin Hood: Men in Tights

5.5
Nezinu, no kurienes man radās viedoklis, ka "Vīri zeķubiksēs" ir bez maz vai ģeniāla "Prince of Thieves" parodija. Nē, parodija tā, protams, ir, bet līdz ģēnijam šai filmai ir apmēram tikpat tālu, cik man līdz Eiropas čempiona titulam Forex darījumos. Es tā arī neesmu sapratis, vai Mels Brūkss skaitās "kruts" parodists vai debīls. Tomēr, par šo filmu. Kā zināms, viena no deviņdesmito sākuma "lielākajām" filmām bija "Robins Huds: zagļu princis" ar Kevinu Kostneru, Morganu Frīmenu, Alanu Rikmenu, Kristianu Sleiteru un (kā izrādās) tikai vienu oskara nomināciju. Kā lai arī nebūtu, "Vīri zeķubiksēs" noteikti nav viena no 90to sākuma lielākajām filmām.
film, 1993

Slowness

8.0
Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.
book, 1993

Cure for Pain

7.4
Pēc idejas man par šo albūmu vajadzēja rakstīt jau pirms nedēļas, bet tad es atklāju, ka biju aizmirsis veltīt savu uzmanību vienam Alice Cooper un vienam ne-Alice Cooper (nevaru mirklī atcerēties, kā tieši) albūmam no daudz senāka Mp3 diska, tā ka Morphine klausīšanos pabeidzu tikai šodien.
2007-12-20 17:29:15
music, 1993

Wittgenstein

7.0
I`m too lazy to write about it so I`ll just quote from IMDb: "A dramatization, in modern theatrical style, of the life and thought of the Viennese-born, Cambridge-educated philosopher Ludwig Wittgenstein (1889-1951), whose principal interest was the nature and limits of language. A series of sketches depict the unfolding of his life from boyhood, through the era of the first World War, to his eventual Cambridge professorship and association with Bertrand Russell and John Maynard Keynes. The emphasis in these sketches is on the exposition of the ideas of Wittgenstein, a homosexual, and an intuitive, moody, proud, and perfectionistic thinker generally regarded as a genius." The film was ok, but I`m not that interested in philosophers that I`d find it exceptionally good. Stylistically it looked like it was a play and not a film - that was fresh. Everything else - not really.
film, 1993

Modern Life ir Rubbish

8.0
I can leave my signature under the statement in the title. Rubbish! What a British word! Blur! What a British band! The Kinks of the nineties, the Jam of the Ninenies and even XTC of the nineties (although I haven`t listened to the latter at all), Blur have some charm that Oasis couldn`t even hope to have. They are perfectly capable of writing brilliant choruses without any remarkable lyrics - like the "La la la la la" on the opening "For Tomorrow". Overall this is a very listener friendly pop album despite the agressive title, with cool songs like "Star Shaped", "Chemical World" and "Sunday Sunday" rocking my life.
music, 1993

What`s Eating Gilbert Grape

8.0
Johnny Depp and Leo di Caprio in the same film! One of them is crazy, the other is not! Their mother is as big as a whale! A good alternative film! A very lazy me!
film, 1993

Kika

7.5
Was I out of my mind when I decided to watch this film? Supposedly, yes. How can it otherwise be explained that I gave the creator of "Bad Education", "All About My Mother" and "Talk to Her" one more chance? Ok, I do have another explanation for that - all of those films weren`t bad at all. And I thought - maybe when Almadovar was younger he didn`t make movies as full of perversion as he does nowadays. Now that was a wrong presumption. In "Kika" Almadovar uses most of his typical scenario elements:
film, 1993

This Boy`s Life

8.0
If there`s one thing I didn`t undestrand is how could Leo di Caprio look in it as if he was some 13 years old, when in fact he was 18-19 when the film was being made. Probably due to some ancient injury he was only half a Capri-ee. Or I don`t know what. Toby who prefers to be called Jack lives with his mother who struggles between asshole boyfriends. When she finally meets a man who seems to be ok, she marries him and Dwight (played by Robert de Niro) becomes a new father for Toby. Sadly he ain`t a very good one, a military obsessed person with problems of alcoholism and agression he ain`t the nicest fellow around. The whole family settles down in a little town named Concrete, and it`s a perfect place for a child to be abused and suffering. Anyhow, the film ain`t really that heavy as you might feel right now. It sure ain`t no sugary comedy about Ernest going to camp, but it won`t make you cry in anguish either. The film is quite a good one, it keeps you watching until the very end, but it doesn`t make no huge revelations inside your head.
film, 1993

Alapalooza

6.0
The biggest problem of most Weird`s records is the fact that he wants to be a songwriter himself and not just a guy who creates parodies of popular songs. And Alapalooza ain`t no exception. Among he own songs on this album we have "Young Dumb & Ugly" - quite a normal poodle-rock song, if nothing special. Franks 2000`` TV on the other hand is a stupid and boring song about TV - the most popular subject of Weird`s songs. "Traffic Jam" is an 80s novelty song, not particulary good. "Talk Soup" seems to be a cover version of I don`t know what. "She never told me was mime" is useless. And so is "Waffle king". At least the 21 seconds long "Harwey the wonder hamster" is good. Among the covers there are two very good ones - "Achy breaky heartsong" and "Jurassic Park" and one good one - "Bohemian Polka". The rest is forgettable. As a matter of fact, the whole album is forgettable.
music, 1993

The Piano

7.5
It didn`t take me long to watch this film - merely half a year had passed since I borrowed this film from a friend when I finally watched it. What were my prejudices to this film? First, I expected it to be too melodramatic for my taste. Then I`m not really a piano lover, and I was pretty sure that there would be enough of this instrument in this film. It proved that my concerns were true indeed. Ada is a woman that hasn`t spoken to anyone since she was 6 years old, and for no particular reason. She arrives to Australia to meet her new husband whom she hasn`t seen before. She also got a daughter, that does speak. Since the husband doesn`t care for Ada`s piano it`s picked up by a neighbour of his who asks Ada to give him piano lessons. As you can probably guess, it`s not piano what he wants. Obscurely Ada also becomes attracted to him and not to her husband, who becomes a bit violent and chops one of her fingers off. As for melodramatic elements there`s one huge positive aspect in this film - since Ada doesn`t speak she also doesn`t have hysterias. That`s awesome `cos hysteria is just one thing I can`t stand at all. As for the music it was good, probably this film won`t be a long-time favourite of mine, but it was good.
film, 1993

Arizona Dream

6.0
Emir Kusturica goes to Hollywood! Just like Frankie did a long time ago. But to my opinion Emir failed in the States. Ok, he got Johnny Depp and Faye Dunaway to star in this film, but this film still isn`t the best from Kusturica I`ve ever seen. And why is that? First, there`s very little interest in me for the characters - ok, probably Paul - the wannabe actor is interesting, but even Depp isn`t interesting to watch. What does the story tell? He is an orphan who`s uncle sells cadillacs, he meets Her who`s not so young and has a daughter of his age. He and She fall in love (sort of) and the daughter is jealous. The uncle dies. He is almost ready to switch from the mother to the daughter, but she commits suicide. And there`s also a partly developed story which came to Him in his dream - about some guys in Alaska and a fish. I had heard that this film had an amazing soundtrack - but I didn`t find that to be true also - ok, there was this totally marvelous song by Iggy Pop called "In the Death Car" plus the mexican "Besame Mucho" but that was it, plus quite a lot of Goran Bregovic songs which I don`t find particulary interesting. The audial material to "Life is a Miracle" is certainly better than this. Still, this isn`t really a bad film, it`s just nothing special. Oh, now when I want to add something to my comment: the behaviour of the daughter reminded me of a short film I watched something like a year ago, it was entitled "You killed me first" - and it was about as obscene as this thing, and really similar to Grace`s behaviour. Oh - and I remembered her name!
film, 1993

Gesammelte Maulwuerfe

7.5
Mr. Eich himself called the stories/essays he wrote "moles". This is the kind of book which makes you dizzy and raving. It`s whacky like nothing else you`ll be likely to encounter. You see, it makes very little sense most of the time, for the stories are weird. They are strange and very short. Like there`s this one guy flying in the direction contrary to the rotation of the earth trying to save up some time. Or a person capable of living only in a place starting with PA. Most of them have no story to tell at all, they are just absurd images. This would make a great psychedelic experience. Heck, it makes a great psychedelic experience! It has no point, or I simply don`t see one, but I don`t require it anyway.
book, 1993

Gesammelte Werke 1931

6.5
Here we continue our trip on the Magical History Tour. Not in the Beatles style, of course, I mean my German project. And this stop here is once again something unexpected. But it`s not entirely good, for the book in question is a part of the collected works of this writer (about whom I until a very recent time knew absolutely nothing about), and collected works means - a whole lot of useless stuff. The long story "Castle Gripsholm" is quite a good work and so are some of the most story-like pieces of this book, but the author seems to have written quite a load of book reviews himself, and I really have no good use for knowledge what Tucholsky thought about second class German writers of the 1930`s. What I do find interest is his awareness of what`s coming in terms of politics in Germany - the rise of Hitler which wasn`t complete back in 1931, and it was quite an important subject for Tucholsky, him being a Jew. And he was at some points impressively cynical, satyrical, etc. I guess the selected works of this author might have found a good place in what I call "classics" but this collection just isn`t consistent enough.
book, 1993

Evil Dead 3: Army of Darkness

3.5
It seems to be a cult movie, although I don`t know what`s so great about it. Basically what we have here is a horror-comedy which is not very scary and not very funny most of the time. Some S-Mart dude who has cut off his hand and replaced it with a chainsaw gets inside a timewarp and finds himself in the fourteenth century where he must fight army of the dead. What stands out? Monsters (the so called `dead`) are made out of rubber. Nice, isn`t it? There are some skeletons (lots of them in fact) and they move something like one frame per second. If that`s OK with you in some scenes where the skeletons are not too close to the camera it can be clearly seen that they are indeed men in grey overalls with bones painted on them. I have to admit that at least some part of this must be done on purpose. But I still think that terrible acting and silly phrases by the leading character Ash (played by Bruce Campbell) are not entirely a gag, for the same actor had worked on the prequels of the film which were plain horror movies and I guess he must have acted like that in those films as well.
film, 1993

Three Colours: Blue

8.0
The first part of the famous trilogy by Krzystof Kyslovsky. Juliette Binoche who also played in `The Unbearable Lightness of Being` plays a woman who loses her husband and child in a car accident (just like in 21 Grams). After that she doesn`t spend much time around other people (just like in 21 Grams) and has her freedom. Of course, the similarities with the 21G movie end pretty fast for in a European movie it is not a strange thing by any means that she has sex with her husbands best friend just to tell him that he doesn`t need her. The husband was a composer although it seems that his wife was the author of most of his works. There`s also a strip dancer who lives in the same house as the central widow and gets scared when she notices her father among the spectators of the show. The deceased husband turns out to have cheated on his wife for a few years and his girlfriend is pregnant but the reaction of the Binoche character is nothing like what you could expect from a Hollywood movie (for it ain`t no Hollywood movie). The images are very interesting, mainly there`s focus on the blue colour for it`s what the title says. Another thing to mention - the ending is quite similar to that of Donnie Darko (as camera passes from one person to another). And it`s the blue of loneliness and only partly the blue of hope we`re talking about.
film, 1993