David Bowie

David Bowie

5.5
Kad Deivijs Džonss pārdēvējās par Boviju, viņam sākotnēji nebija ne miņas no vīzijas, kādu muzikālo ceļu viņam nākotnē vajadzētu izvēlēties. Jau kopš 1964.gada (ar dažādiem pseidonīmiem) viņš bija mēģinājis izkarot jebkādu popularitāti, izmēģinot virkni muzikālu piegājienu un reizi pēc reizes piedzīvojot fiasko. Arī savā debijas pilnā garuma albumā Bovijs vēl lēkā no dziesmas uz dziesmu starp stiliem un pieejām, mēģinot atrast, kur tad īsti ir viņa stiprā puse. Dīvainā kārtā var teikt, ka viņš jau uzreiz ir atradis šo savu knifu - proti, to, ka viņa galvenais trumpis ir viņa hameleoniskā daba, kas atļauj viņam mainīties līdzi laikam, vienmēr paliekot aktuālam. Taču šajā albumā viņš tomēr biežāk aizšauj garām, nekā trāpa mērķī. Ja jau ieraksts ir daudzveidīgs, būtu pareizi apskatīt katru dziesmu pašu par sevi.
2010-12-17 09:29:47
music, 1967

Space Oddity

6.5
Although it ain`t the first album by D.B. it`s usually considered as his first, for before it David Jones wasn`t particulary known even in UK. But everything changed with the title track of this album (he at least became a one hit wonder for some years). "Space Oddity", the weird ode about Major Tom, a guy in space, is without a doubt the best track on this album and the only one you can`t live without. Lyrically it`s nice but one thing is wrong with this record - there aren`t too many beautiful memories on this disc - after having listened to it some three-four times over the period of 30 hours I have only managed to remember "God knows I`m good" and "Memory of a festival". The longest track on the album is "Cygnet Commitee", it goes for 9,5 minutes, by the way I don`t know what Cygnet is. Containing several parts almost as a prog-rock piece it starts off quite impressively but towards the end there`s quite an unlistenable coda. There are several Bowie albums that I would prefer to this one for sure.
2005-09-09 00:00:00
music, 1969

The Man Who Sold The World

6.5
Šodien es aizstāvēju savu maģistra kursa darbu uz ne visai apaļu septītnieku, līdz ar to mans pašvērtējums un noskaņojums teikt labus vārdus par jaunāko Deivida Bovija ierakstu (vismaz pieņemot, ka šodien ir 1970. gada 4. novembris ASV un 1971. gada aprīlis Lielbritānijā) nav gluži "Pilsoņa Keina" līmenī (starp citu, vai es kādreiz esmu teicis, ka man šausmīgi patīk "Pilsonis Keins"? Tā nav taisnība). Tomēr varu mazliet pastāstīt par šo apaļo ripuli, kuram uz vāka Bovijs ir tērpies kleitā - transpersona! Hmm, laikam Bovijs par šādu uzbraucienu neapvainotos. Droši vien ne vienam vien cilvēkam šis albūms ir pazīstams tāpēc, ka tur ir tā viena Nirvanas dziesma - "The Man Who Sold The World" no Unplugged koncerta, tā pati, kas sākas ar to hipnotisko ģitāras ritmiņu, tikai man gribas teikt, ka Kobeinam laikam tomēr ir baudāmaka balss, ar visu cieņu misteram Bovijam, bet pabrīžam viņš izklausās tāds ne īpaši baudāms, tas gan nemaina apziņu, ka instrumentālais breiks šajā dziesmā ir visnotaļ klasisks (atšķirībā no kaut kādiem zemūdens vokāliem, kas man personīgi bišķi krīt uz nerviem). Par citām dziesmām runājot, "All the madmen" ir tīri laba, "Black country rock" patiesībā arī, bet patiesībā šis ieraksts diezgan minimāli atšķiras no "Space Oddity" - tas pats mazliet garlaicīgais stiliņš, bet viņa balss man patiešām šajā periodā nešķiet īpaši baudāma, Zigijā tā ir daudz, daudz, daudz tīkamāka, turklāt vairākas dziesmas albumā ir visnotaļ neizteiksmīgas, tādas kompozīcijas kā "Saviour Machine" (ar Fantadroma stila sintezatoru skaņu) vai "She Shook Me Cold" ir diezgan izteikti useless un vispār - Bovijs tomēr nav mans varonis.
2007-01-12 00:00:00
music, 1970

Hunky Dory

8.0
This is the last album David Bowie recorded before he became really BIG. And by saying Big I mean an interstellar fame that Ziggy Stardust received. "Hunky Dory" in its essence is an album of piano pop, angry guitar riffs or metallic drumming are nowhere in sight. The biggest hit on the record is "Changes" with the overly optimistic chorus. The trouble I have with enjoying this album to the maximum level is the rather large number of non-catchy songs. In terms of content with this album Bowie sounds much more like Elton John than like David Bowie, and I can`t say that it`s essentially great but songs like "Life on Mars", "Queen Bitch" and "Kooks" still rule massively.
2006-04-10 00:00:00
music, 1971

Ziggy Stardust and the Spiders from Mars

8.0
Nez vai es izdarīšu atklājumu, paziņojot, ka "Zigijs Zvaigžņu putekļi" ir populārakais Deivida Bovija albūms un, iespējams, visievērojamākais steitments, kas izteikts glemroka ietvaros. Te katra dziesma ir vairāk vai mazāk klasika - vai tas būtu superpompozais "Moonage Daydream", liriski Elton-džoniskais "Lady Stardust", rokenrolīgais "Star", bugij-vugijīgi glemrocīgais "Hang on to yourself", pārdrillētais "Ziggy Stardust", Lū Rīdiskais "Suffragette City" vai filmā "Velvet Goldmine" par grāveju kļuvušais "Velvet Goldmine". Patiesībā tieši par šo filmu es pēdējā laikā bieži domāju - nevaru saprast, kas man toreiz tajā nepatika, jo īstenībā taču tā ir vienkārši ekselenta lente ar veltījumu Bovijam un Igijam Popam. Iespējams, mani atbiedēja cross dressing un biseksuālisma elementi, nezinu, varbūt kaut kas cits, bet īstenībā glemroks tak bija diezgan stilīgs, lai arī totāli smieklīgs. Un "Ziggy Stardust" ir no tiem albūmiem, kur nav pat nepieciešams paziņot, ka tā ir klasika, kura jāzina un jāciena ikvienam, jo ikviens to jau tāpat zina. Vienīgi jāatzīst, ka man patiešām šķiet, ka Bovijam ir diezgan tizla balss, ja salīdzina kaut vai ar to pašu briesmoni Veitsu viņš ir diezgan vārgs kviecējs, vismaz noteikti ne pārliecinošāks dziedonis par Bobu Dilanu. Lai gan patiesībā vēlākajos savos ierakstos viņš mazāk ķērc nekā agrākajos, bet Zigijs Stārdasts un Mēns hu sold ze vorld man patiešām atklāja, ka viņa balss nav gluži vienkārši akceptējama (līdz ar to reitings nav augstāks tieši manas nespējas pilnība baudīt Bovija dziedājumu dēļ, dziesmas visas ir super fine, ka albūms būtu dabojis 9, ja vien to būtu iedziedājis kāds man tīkamāks tipiņš).
2007-01-19 00:00:00
music, 1972

Pin Ups

6.5
Savos iepriekšējos ierakstos pārliecinājis pasauli, ka viņš ir nopietns mākslinieks, kurš arī tādu principā visai idiotisku stilu kā glamrock var pasniegt kā kaut ko ambiciozu un nopietnu, Deivids Bovijs ar "Pin Ups" paveica kaut ko tādu, ko no viņa pilnīgi noteikti neviens nebija gaidījis. Proti, viņš ņēma un ierakstīja albumu, kurā nav nevienas oriģinālkompozīcijas, bet ir 14 viņa iecienītas sešdesmito gadu rokenrola dziesmas, kuras oriģinālā izpildījušas tādas grupas kā "The Kinks", "The Yardbirds", "The Who", "Them", "The Pretty Things" un pat "Pink Floyd". Būtiskākā atšķirība starp vairumu dziesmu to oriģinālajās versijās un Bovija variācijām ir tajā, ka Bovijs kaut kāda neizprotama iemesla dēļ teju visās dziesmās pamatīgi pārcenšas ar dziedāšanu - viņš dzied ne tikai šķībi, bet arī daudz par skaļu un teatrāli, kas bieži nepavisam nesaskan ar kompozīcijām, kuras viņš izpilda. Tikām, kamēr Bovijs blamējas atkal un atkal, viļus neviļus par ieraksta galveno zvaigzni kļūst Miks Ronsons, kurš lieliski spēj iejusties gan Deiva Deivisa, gan Pīta Taunshenda, gan Ērika Kleptona ādā. Un ja šis ieraksts būtu instrumentāls, tas droši vien varētu izpelnīties augstāku vērtēju Ronsona spēles vien. Bet kā kādam varētu patikt klausīties Bovija ķērkšanu tādā manierē, kā, piem., "I Wish You Would", es tiešām nesaprotu. Patiesībā šajā ierakstā ir tikai viena dziesma, kurā Bovijs izklausās labi, un tā ir vienīgā dziesma, kas nākusi no citiem apcirkņiem kā citas kompozīcijas - psihodēliskā "See Emily Play", kur Bovijs pat brīžiem izklausās pēc Bareta un nevis pēc tā āksta, kas izčakarē daudzas citas dziesmas šajā albumā. Iespējams, ka viņš zināja, kāpēc viņam vajadzēja šādi ākstīties, bet man patiešām šķiet, ka es visas šīs dziesmas labprātāk varētu klausīties to oriģinālajā variantā un nevis Bovija sviestainās variācijas. Nerunājot par pavisam lielajām grupām, bet tu tikai salīdzini "Friday on my mind" sākotnējā "The Easybeats" versijā:
2010-12-17 22:31:00
music, 1973

Alladin Sane

7.0
"Alladin Sane" savā ziņā bija tāds kā turpinājums Bovija karjerā Zigijam Stārdastam - tā īsti neatsakoties no iepriekšējā ieraksta stilistikas un imidža, un tomēr šajā ierakstā jau daudz vairāk jūtamas vieglā džeza noslieces, kas bija raksturīgas septiņdesmito gadu vidus Bovija ierakstiem. Divas dziesmas šajā ierakstā ir patiešām superīgas - pirmkārt, protams, ieraksta tituldziesma "Alladin Sane", kura gan laikam pareizāk būtu izrunājama kā "A lad insane". Varbūt ne pati izcilākā visu laiku vārdu spēle, bet dziesma gan ir pieskaitāma veiksmīgākajiem Bovija karjeras veikumiem - un ne tikai pateicoties lieliski lipīgajam piedziedājumam, arī klavieru pasāža dziesmā ir riktīgi laba. Galvenais ieraksta hits "The Jean Genie" arī ir saucams par "klasisku" Bovija skaņdarbu - un tajā man patīk viss, sākot ar runājošo Bovija vokālu - kas man rada neizbēgamas asociācijas ar Lū Rīdu - vēl vienu cilvēku ar tajos laikos stipri aizdomīgu seksualitāti, un arī pati dziesmas noskaņa ir izteikti androgīna un droši vien ļoti labi iederētos filmā "Velvet Underground". Ar citām šī ieraksta dziesmām situācija nav tik viennozīmīga kā ar divām iepriekš minētajām - sākot jau ar stipri neskaidru iemeslu dēļ tajā iekļauto koveru - Rolling Stones "Let`s Spend the Night Together", kuru, protams, Bovijs nespēj izpildīt tik labi kā oriģinālais piecinieks. Daļa citu gabalu arī ir diezgan izteikti retro skaņdarbi bez sevišķas "pievienotās vērtības" - vai tas būtu rokenroliskais "Watch that man" vai daudz mierīgākais "Drive in Saturday". Interesants ir "Time" - ne tādā ziņā kā sevišķi interesants kā dziesma (laba, bet diezgan izteikta mūzikla kompozīcija), bet gan ar to, ka vienā gadā ar Pink Floyd arī Bovijs pievērsies šai pašai tēmai un savā ziņā - pat nedaudz līdzīgā veidā (lai gan dabiski, ka PF tēmas interpretācija ir daudz saturīgāka). "Alladin Sane" ir kopumā patīkams ieraksts no klausīšanās viedokļa, nekā grandioza, pietiekami glamorozs, pietiekami elegants, bet nekas tāds, kā dēļ dzīvot vai mirt.
2009-02-24 11:44:16
music, 1973

Diamond Dogs

7.5
Pārmaiņas pēc esmu pieķēries kādam no tiem Deivida Bovija ierakstiem, kurus pieņemts uzskatīt par labiem. Šajā ierakstā skaidri jūtams, ka Bovijs ieiet kārtējā savas karjeras pārmaiņu posmā, pamazām atvadoties no Ziggy Stardust personas un glamrock un virzoties uz to Boviju, kurš sadarbībā ar Braienu Īno radīja Berlīnes triloģiju. Patiesībā pats Ziggy šajā albumā vēl ir klāt, bet prom ir viņa pavadošā grupa "The Spiders from Mars" un jo īpaši jūtams, ka prom ir Miks Ronsons. Bovijs šajā situācijā izlēma par labu diezgan negaidītam variantam - tā vietā, lai piesaistītu kādu citu top klases ģitāristu, šajā albumā ģitāru spēlē pats Bovijs un patiesībā ar šo pienākumu tiek galā ļoti labi. Protams, Bovijs nav Ronsons un pat īsti necenšas tāds būt, bet tam šajā gadījumā nav ne vainas. Sākotnēji Bovijs bija šo albumu iecerējis kā audio versiju Orvela "1984", bet kaut kur pa vidu visam šim procesam viņš no šīs ieceres atteicās, saglabājot vienīgi dažas šīs tēmas dziesmas plates otrajā pusē. Muzikāli tikām Bovijs ir izteikti krustcelēs - līdzās glemīgajām "Diamond Dogs" un "Rebel Rebel" šeit ir atrodamas pavisam neglemīgas "Sweet Thing", "Rock`n`Roll with me" un "Big Brother". Patiesībā man nav īsti skaidra Bovija variācija par Lielā Brāļa tēmu, bet skaidrs, ka viņš ar to saprata kaut ko nedaudz atšķirīgu no Orvela, un iespējams, ka atteikšanās no vienotā koncepta viņam nāca par labu. Man jau ne pārāk patīk tie ambiciozie projekti, kur rokmūziķi sadomājas esam pravieši un rada kaut kādu dziļu filosofiju (ok, ar izņēmumu uz progroku, kuram ir piedodams teju viss). Patiesībā mani no šī albuma dziesmā visvairāk pārsteidz "Sweet Thing", un ne tādā ziņā, ka tā būtu pārākais šedevrs, bet ar to, ka man rodas sajūta, ka to varētu būt radījis Rodžers Voterss astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados - tā totāli atgādina kaut ko no The Pros and Cons of Hitchhiking (varbūt - pat tieši tituldziesmu).
2010-12-21 09:26:15
music, 1974

Young Americans

6.0
"Jauni amerikāņi" Deivida Bovija karjerā bija relatīvi negaidīts pavērsiens - pēc tam, kad viņš pāris gadus bija uzdevies par Zigiju Zvaigžņuputekli, viņš ņēma un pievērsās Filadelfijas soul mūzikai un uz kādu laiku pārstāja būt rokmūziķis šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgais, jāatzīst, ka par gluži izcilu šo viņa pāreju nosaukt nevar. Kaut tāpēc ka Bovijs nav Džeims Brauns un viņa plēšu spēks ir ievērojami mazāks. Un kaut tāpēc vien, ka soul mūzika vispār lielākoties nav nekas fenomenāls.
2008-05-22 10:37:16
music, 1975

Station to Station

7.5
Kā jau gandrīz visi Deivida Bovija septiņdesmito gadu ieraksti, "Station to Station" ir globāli atzīts kā ļoti labs muzikāls veikums un viens no visu laiku rokmūzikas labākajiem albumiem. Es, protams, kā allaž pret šo dziedātāju esmu diezgan skeptiski noskaņots, taču kopumā man nākas atzīt, ka "Station to Station" ir diezgan labs ieraksts. Katrā gadījumā man tas patīk labāk par citiem pēdējā laikā klausītajiem viņa veikumiem.
2009-03-27 18:40:53
music, 1976

Low

6.0
Atzīstot, ka man ne pārāk iet pie plaušām Deivida Bovija "Berlīnes" triloģija, es droši vien parakstu sev spriedumu kā īpaši nekompetents tipāžs. Kā nekā - sadarbojoties ar Braienu Īno, Bovijs uz dažiem gadiem no tipas, kas seko jaunākajām modes tendencēm, pārvērtās par tipu, kas šīs tendences veido, kļūdams par vienu no New Wave aizsācējiem un sev neraksturīgi daudz aizraujoties ar muzikāliem eksperimentiem. Kas tad man te nepatīk? Kaut vai tas vien, ka man ir dziļi vienaldzīga tā mūzikas plāksne, kurā lielāko izcilību sasniedzis Īno - ambients, un šī albuma otrā puse pamatā ir tieši ambients, un Bovija līdzdalība šajā pasākumā ir diezgan minimāla. Protams, iespējams, ka tas ir ļoti labs ambients, bet mani tas ne pārāk interesē. Kas attiecas uz "normālajām" dziesmām, kas atrodamas ieraksta pirmajā pusē - nu, nepatīk man tās sintezatoru peizāžas, kuras tik intensīvi glezno šajā ierakstā Īno, un paša Bovija dziedāšana, kas šeit vairāk atgādina tādu depresīvu Lū Rīdu, nekā jebko citu, mani arī īsti nesaista. Es varētu šo aprakstu izvērst garāku, bet neviena dziesma tā īsti man iesēdusies nav.
2010-09-10 16:42:42
music, 1977

Heroes

7.0
Pajautā jebkuram - vai viņš uzskata "Heroes" par vienu no izcilākajiem Deivida Bovija ierakstiem. Un šis jebkurš tev teiks - jā, tā ir virsotne viņa "Berlīnes triloģijā", vislabākais, ko viņš radījis kopdarbā ar Īno un Fripu. Ieraksta tituldziesma ir izcilākā Bovija balāde, plates otrās puses vairāk vai mazāk ambientie skaņdarbi - līdzvērtīgi spožākajiem Īno veikumiem šajā žanrā, "Beauty and the Beast" - satriecoša kompozīcija, un tā tālāk.
2009-03-20 18:53:22
music, 1977

Lodger

7.0
Bovija Berlīnes triloģijas pēdējais albums sākotnēji kritiķiem nepatika, taču laika gaitā kolektīvā attieksme pret to ir mainījusies uz labo pusi un bieži to pat dēvē par labāku nekā “Heroes”. Tiesa, šajā ierakstā vienas lietas izteikti trūkst - kādas dziesmas, kas būtu iegūlusi Bovija zelta fondā tā kā jau minētais “Heroes”. Vienlaikus komerciāli šis ieraksts bija veiksmīgāks par savu priekšgājēju - tā vadošais singls “Boys Keep Swinging” britu čārtos tika desmitniekā, kas “Heroes” nebija pa spēkam. Tas gan, protams, ir apliecinājums tam, ka plašā publika neko daudz nesaprot.
2013-01-07 05:43:01
music, 1979

Scary Monsters

7.0
Ar "Scary Monsters" Deivids Bovijs iesoļoja mūzikai visdraņķīgākajā desmitgadē, tomēr viņa pirmais solis vēl nepavisam nebija slikts. Protams, jāņem vērā, ka es vispār neesmu kalsnā baltā grāfa cienītājs, līdz ar to pārmērīgā sajūsmā par šo ierakstu es būtu nevaru pēc definīcijas. Tomēr šajā konkrētajā albumā viņa ekskursi disko mūzikā un jaunajā vilnī dod gana labus rezultātus, lai par karjeras pagrimumu runāt būtu pāragri.
2009-03-19 10:11:14
music, 1980

The Next Day

7.0
Atšķirībā no N.R., es neesmu sevišķs Deivida Bovija cienītājs - vairumu viņa pazīstamāko albumu, protams, esmu noklausījies, bet nav tā, ka ar kaut vienu no tiem man būtu izveidojušās īpašas attiecības. Līdz ar to Bovija atgriešanās ar jaunu albumu pēc desmit gadu klusēšanas manī sevišķas emocijas neizraisīja.
2013-04-03 12:06:53
music, 2013

Blackstar

8.5
Nekad sevi neesmu uzskatījis par Deivida Bovija fanu. Vienlaikus ne mirkli neesmu apšaubījis, ka viņš ir uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām rokmūzikas vēsturē. Viens no tiem mūziķiem, kuri vienmēr bijuši muzikālo revolūciju priekšplānā, modi diktējuši, nevis tai sekojuši (ok, vismaz kopš septiņdesmito gadu sākuma, jo paši pirmie Bovija darbības gadi pagāja savas pozīcijas mūzikas pasaulē meklējumos), pat astoņdesmitos gadus Bovijs pārdzīvoja saglabājot relatīvi pieklājīgu seju, kas tajā laikā bija īpašs varoņdarbs.
2016-01-19 07:35:41
music, 2016