Kazhes pierakstu burtnīca

Lucikly this isn`t one of Eric`s 1980s synthesizer infested records but a sincere blues album from the mid seventies when he was still relying on his guitar and not of Phil Collins` money scenting abilities.

No Erika Kleptona ierakstiem šis diez vai ir tas labākais, bet viens no populārākajiem noteikti, kā nekā te ir divas dziesmas, kuras ikviens mūzikas cienītājs pasaulē vismaz kādreiz ir dzirdējis, bet visticamākais, ka ne tikai kādreiz vien.

Hurrah! Once again I`m listening to a record from the vaults of Eric Clapton. And it isn`t even from the mid-eighties! Of course, I can`t say that I have missed him in my earphones a couple of last weeks. No, not really - I`ve listened to Eric Clapton more than enough this autumn already.

Jāsecina, ka manā krājumā ir diezgan daudz Erika Kleptona albūmu. Tik daudz, ka es varētu teikt, ka man ir gandrīz visi viņa albūmi. Vai tuvu tam, precīzi šobrīd noskaidrot grūti.

As we`re taking one more step back in Eric Clapton`s discography, we`ve finally reached a point where you could put a sticker on Eric`s albums cover "No Phil Collins involved". That`s certainly a relief, for "Money and Cigarettes" is an album where Clapton`s guitar and not some unknown guy`s synthesizer is the main star. Not that there`s too much spotlight on Clapton`s guitar work, but at least this is a record of living music and not some computed nonsense.

Nezinu, kāpēc man vienā diskā iegadījušies trīs bezmaz vai sliktākie Kleptona karjeras albūmi, kas visi tapuši astoņdesmito gadu vidū un kuri visi nav īsti pieskaitāmi rokmūzikai. Bet tā nu tas ir sagadījies.

Ja tu iedotu šo albūmu kādam cilvēkam, kas nekad dzīvē nav neko dzirdējis par Ēriku Kleptonu, tad viņam diez vai rastos priekšstats, ka Kleptons tiek uzskatīts par vienu no divdesmitā gadsimta labākajiem blūza/roka ģitāristiem, kurš par savu sešdesmito gadu veikumu vien pelnījis mūžīgu godu un slavu. Tā vietā šis cilvēks padomātu, ka "August" radījušais mūziķis ir tipisks astoņdesmito gadu easy listening sintezatoru popmūzikas pārstāvis, kas nespēj izcelties ar atmiņā paliekošām melodijām, kompozicionālām vai liriskām idejām un kas noteikti līdz ar astoņdesmito gadu iziešanas no modes zaudēja jebkādu popularitāti.

Turpinu (pēc neliela pārtraukuma) iešanu cauri Ērika Kleptona astoņdesmito gadu ierakstiem. Par laimi "Journeyman" radās jau gandrīz pašās šīs desmitgades beigās un šeit, pārmaiņas pēc, Kleptons vairāk uzsvaru licis uz savu paša ģitārspēli un mazāk - uz dažādiem pretīgiem astoņdesmito gadu "gadžetiem". Melodiski ieraksts gan ir stipri plakans un neaktuāls, bet ar to, manuprāt, šāda ieraksta kontekstā varētu rēķināties jau tāpat. Ieraksta veiksmīgākais singls "Bad Love" ne tuvu nav viena no labākajām dziesmām, un patiesībā šeit vispār ir ļoti akūts labāko dziesmu trūkums - viss ir pārmērīgi bombastic, pārmērīgi nesirsnīgs, pārmērīgi skaļš un bezsaturīgs, savulaik Kleptons noteikti bija emocionāli labāk uzrunāt spējīgs klausītājus nekā šī ieraksta laikā. Nē, ir dziesmas, kuras man patīk tīri labi - kaut vai "Before you accuse me", bet ne vairāk kā "tīri labi" - runāt par kaut ko satriecošu, atmiņā ļoti paliekošu vai fenomenālu šī ieraksta kontekstā nav iespējams. Tas nav tāda kalibra ieraksts un ja tu neesi maniakāls Kleptona fans, tev nav nekādas vajadzības to jebkad klausīties.

Ēriks Kleptons un B.B.Kings vienā kopīgā albūmā - wow! Divi izcili blūzisti, katrs no savas "skolas", apvieno spēkus, lai radītu kaut ko nebijušu! Divi veci vīri izlēmuši sapurināt vecās spalvas un parādīt, ka pulveris viņu mucās vēl nav izbeidzies! Patiešām īsts brauciens kopā ar karali!

Sešdesmitajos gados, protams, Kleptons bija pilnīgi citas raudzes mūziķis nekā mūsdienās. Lai gan, iespējams, viņš bija tieši tāds pats, tikai apkārtējā vide bija savādāka un līdz ar to viņš arī radīja cita līmeņa mūziku (turklāt viņš pats nedz Yardbirds, nedz Cream, nedz Derek and the Dominoes laikā nebija galvenais dziesmu autors grupās) un tika mīlēts un godāts pilnīgi citā līmenī. Kleptons vienmēr ir bijis diezgan izteikti atkarīgs no vides, kurā viņš darbojās, un līdz ar to gan astoņdesmitajos, gan deviņdesmitajos viņa ieraksti ļoti bieži cieta no tā, ka vide bija nekam nederīga, un arī "Reptile" ir viens no šādiem ierakstiem.

Ēriks Kleptons ir no tiem mūziķiem, kuru koncertu es noteikti būtu gribējis apmeklēt pirms kādiem 45 gadiem. Taču realitātē man pieejams ir tikai 2013.gada Kleptons, nevis kā "Cream", "Yardbirds", "Derek and the Dominoes" vai "Blind Faith" dalībnieks. Līdz ar to - kāds bija, uz tādu gāju.