Kazhes pierakstu burtnīca

Protams, ka tikai pārnācis mājās no bibliotēkas, es ievēroju, ka šī grāmata nav nekāda daiļliteratūra, bet Jozefa Rota dienasgrāmatu, vēstuļu un avīžu publikāciju apkopojums. Zināmā mērā to var nosaukt par vilšanos, no otras puses - autora personība un aprakstāmā situācija to padara par pietiekami interesantu lasāmvielu. Proti, te aprakstītas Rota attiecības ar nacistisko Vāciju, no kuras viņš paspēja aiztīties pirms Hitlera nākšanas pie varas, ar Austriju, kuru Hitlers pievienoja Reiham, un no kuras Rots arī paspēja tikt laukā sveiks, kā arī ar Rietumvalstīm, kuras varbūt arī nekļuva nacistiskas, bet patiesībā bija vairāk nekā ignorantas. Ja man būtu jāizloba pamatdomas no Rota darbiem, tās būtu sekojošas: 1) naids pret ebrejiem neradās gluži no tukšas vietas - tam bija ilga vēsture kā no vāciešu, tā no ebreju puses; 2) ne tikai attieksme pret ebrejiem darīja Vāciju par ļaunuma impēriju; 3) vēršoties pret Dāvida zvaigzni Hitlers pastarpināti vērsās pret kristiešu krustu, kas lielā mērā arī bija viņa nopietnākais ienaidnieks; 4) Austrija bija īstā demokrātiskā vācu zeme, kuru Hitlers pakļāva tās līderu vājuma un bezprincipiāluma dēļ; 5) nacisti un komunisti pirmie izgudroja tādu emigrāciju, kuras pārstāvjiem bija liegtas iespējas būt populāriem savā dzimtenē (runa ir par rakstnikiem), līdz ar to nogriežot viņiem iespēju normāli eksistēt un atņemot viņiem lasītājus). Vispār Rots patiešām bija diezgan pravietisks rakstnieks, kas gan kļūdījās, paredzēdams Hitleram ievērojami drīzāku galu, nekā tas bija patiesībā, bet kas ļoti labi izprata Hitlera plānus un ieceres. Simpātisks rakstnieks, ar vienīgo izteikto mīnusu - simpātijas pret monarhiju, konservatīvisms. Bet lasīt interesanti, gandrīz it kā tā būtu "īsta grāmata".

Ja es būtu čaklāks, rakstītu vāciski, taču šobrīd manī čakluma pūlēties rakstīt gari un sarežģīti svešās mēlēs nav itin nemaz, nezinu, kāpēc, bet nav. Jozefa Rota vārds man nav diez ko labi zināms, lai neteiktu, ka par tāda eksistenci uzzināju vienlaicīgi ar konkrētās grāmatas paņemšanu bibliotēkā. Taču izrādījās, ka J.R. nav gluži tādas kategorijas rakstnieks, kā biju gaidījis. Pirmkārt, Jozefs Rots ir zīmīgs ar to, ka viņš ļoti savlaicīgi saskatīja to, par ko Vācijā pēc 1. P.k. varēja pāraugt nacionālisms, jau savā debijas romānā (par kuru patlaban arī rakstu) aprakstot hitlerveida ļaužu nākšanu pie varas. Viņa galvenais varonis Teo ir 30 gadus vecs vācietis, kas strādā par privātskolotāju bagātas ģimenes ebreju zēnam. Pats Teo ir piedalījies pasaules karā, neko dižu tur nav sasniedzis, bet ļoti cieš no tā, cik vācieši tagad ir pazemoti (vai pareizāk - ka viņam pašam neklājas diez ko labi). Slepeni viņš iekāro sava skolnieka māti, taču saprot, ka viņš neko sasniegt nevar. Nejauši viņam sanāk iepazīties ar bijušās monarhiskās Vācijas princi, ar kuru viņam (ja pareizi sapratu) pat gadās stāties homoseksuālos sakaros. Taču galvenais ir tas, ka viņš tiek pieņemts slepenā nacionālistu organizācijā, kas viņam solās maksāt lielu naudu, līdz ar to viņš aiziet pateikt savam darba devējam, ka viņš pie ebreja vairs nestrādās. Izrādās gan, ka viņa darba devējs ir arī šo nacionāļu finansiāls atbalstītājs, bet tas jau nekas. Vispār tajā nacistiskajā grupējumā dažādu ebreju noteikti netrūkst, tai skaitā viens tips vārdā Benjamins ir tāds, kura darbību Teo ļoti apskauž, plus tur piedalās viens ebrejs-antisemīts žurnālists vārdā Pisks. Organizācija nodarbojas ar visādu kreisēji noskaņotu cilvēku uzmeklēšanu un likvidēšanu, ar ko Teo reizēm arī nākas nodarboties, tai skaitā viņam nākas nogalināt vienu savu draugu, taču domājot par karjeru ne tikai to vien cilvēks ir spējīgs izdarīt. Beigās tiek uztaisīts apvērsums un naciķi nāk pie varas. Hip, hip hurrā! Jozefs Rots, protams, pats bija ebrejs un no nacionāļiem ne bez pamata baidījās, taču viņam "paveicās" - viņš paspēja nomirt 1939. gadā Parīzē, pirms nacistu karaspēka ienākšanas. Kā tāda grāmata neko interesanta man nešķita, tā vairāk ir sava laikmeta aculieciniece, zīmīgs dokuments, bet noteikti ne saistoša literatūra.