Pere Ubu

Dub Housing

7.0
Drosmīgāk, bet ne tik labi kā iepriekš - tā īsumā varētu raksturot otro "Pere Ubu" veikumu ar nosaukumu "Dub Housing". Grupa kļuvusi ievērojami vairāk "artsy" nekā savā pirmajā veikumā, līdz ar to dziesmas izklausās vai nu daudz komplicētākas vai arī daudz primitīvākas kā pirmajā albumā (atkarībā no tā, kādu efektu attiecīgajā brīdī Pere Ubu vēlas panākt). Albumu ievada "Navvy" ar tipisku troglodītu ritmu un brīžam teju vai Robert Wyatt stila troksni. Vispār šajā ierakstā daudz prominentāki kļuvuši taustiņinstrumenti un visādas grūti raksturojamas skaņas (atkal jau brīžiem Wyatt gaumē), tāpat varētu minēt līdzību ar Captain Beefheart daiļradi. Kas nu ir izteikti - šī mūzika vairs nekādi nav pieskaitāma pankrokam, vismaz diez vai tu vari iedomāties Džoniju Rotenu un kompāniju spēlējam kaut ko līdzīgu šī ieraksta skaņdarbam "Caligari`s Mirror", kas savā būtībā ir klasiskā roka un eksperimentāla velns viņu zina kā krustojums - taču visai baudāms krustojums! Šī nav īsti tāda mūzika, kuras pavadījumā kratīt savu grebeni, dzert alu no skārdenēm un spārdīt ar kājām bomzi.
2012-01-18 08:56:13
music, 1978

The Modern Dance

8.5
Man neizprotamu iemeslu dēļ Pere Ubu tāpat kā virkne citu ļoti ietekmīgu pankroka un postpanka grupu Latvijā nekādi nevar lepoties ar adekvātu atpazīstamību. Protams, var atzīt, ka grupa nekad nav varējusi lepoties ar sevišķiem komerciāliem panākumiem un 35 pastāvēšanas gadu laikā tai ir bijuši tikai divi singli, kas tikuši pie jebkādiem panākumiem ASV vai Lielbritānijas čārtos, taču vienlaikus šis ansamblis pasaulē ir visai labi respektēts, un it īpaši - sava debijas albuma "The Modern Dance" dēļ.
2012-01-12 09:26:57
music, 1978

New Picnic Time

5.0
Jo tālāk, jo trakāk. Nezinu, kādas vielas Pere Ubu dalībnieki lietoja, kad viņi devās piknikot, bet sēnes šķiet varētu būt tur klāt bijušas. Ko lai arī neteiktu Wikipedia tante, tas, kas šeit ir dzirdams, pilnīgi noteikti nav postpunk. Ok, Deivids Tomass kaut kādā mērā izklausās pēc pankroka dziedātāja, bet tas, ko viņš dzied, un tas pavadījums, kurā viņš to dara - tas jau nu nekādi nav pancīgi, drīzāk šis kolektīvs izklausās pēc viena no tiem ansambļiem, kuru dalībnieki no īstiem pankiem (tādiem, kuri dirsu neslauka) varētu dabūt ar zābaku pa seju par savu pārmērīgo intelektuālismu un vēlmi izcelties. Pie labākās gribas šī mūzika nav dejojama un lēkājama, melodijas (ja tādas vispār ir atrodamas) ir paslēptas zem milzīga daudzuma trokšņa, kliegšanas, nemitīgām tempa un ritma maiņām, kas īsti neko citu izdarīt nespēj, kā vien uzdzīt galvassāpes. Ik pa brīdim kāds no grupas dalībniekiem it kā sāk spēlēt kaut ko puslīdz normālu, bet pietiek paiet desmit sekundēm un it kā normālais ritmiņš pārvēršas kārtējā psihismā, un patiesībā līdz ar to visas dziesmas izklausās viena otrai visai līdzīgas. Un vispār šajā brīdī Pere Ubu jau ir sasnieguši to dīvainības līmeni, kad man viņi šķiet pārāk dīvaini un neklausāmi, tas jau sāk no mūzikas pārvērsties par troksni, un es nemaz nebrīnos, ka šī albuma tapšanas rezultātā grupa izjuka (tiesa, tā nedaudz citā sastāvā atjaunojās tikai dažus mēnešus vēlāk). Man pilnīi noteikti šī grupa labāk patika tad, kad tā spēlēja mūziku, kurai bija vairāk kopīga ar Čaku Beriju un mazāk - ar kaut kādiem ambicioziem pseidointelektuāliem perdeļiem. Pankiem desu, kā teikt!
2012-01-23 16:01:54
music, 1979