Kazhes pierakstu burtnīca

Atceros, ka dabūjis šo albūmu biju pamatīgi vīlies - Squirrel Nut Zippers nebūt neatbilda tam, ko es tolaik sapratu ar vārdiem "alternatīvais roks", kura kategorijā šo ierakstu biju ieguvis. Arī šodien es to nekādi nenosauktu par alternatīvo roku, bet tas nemazina baudījumu, ko spēju gūt no šīs amerikāņu grupas debijas ieraksta.

Второй альбом группы "Сжиматели орехов белок" наверное в 1997ом году стал самым неожиданным хитом по ту сторону Атлантики. Всё же второая половина 90х для большинства людей не была эрой музыки биг-бендов и свинга. Нет, это была пора возникновения всяких бой- и гэрл- групп, время колледжного рока и для некоторых - бритпопа. А что в это время испоняли эти "Белки"? Добротный, немного пародийный довоенный ретро. И песня "Ад" из этой пластинки вдруг стала знаменитой по всему континенту. Как такое возможно?

Kas gan var būt labāka mūzika, ko klausīties vasaras sākumā, par svinga - hot jazz stilā ieturētu Ziemassvētku dziesmu krājumu? Godīgi sakot - gandrīz jebkāda mūzika varētu būt labāka. Nē, šī nav slikta Z-svētku mūzika, to es nebūt neapgalvoju, lai arī, protams, kā jau X-mas mūzika tā ir relatīvi mierīgaka par "vāveru" standarta ierakstiem, tā spēs tev sagādāt pietiekami daudz sezonālu prieku. Faktiski jau tā aizraušanās ar Ziemassvētku albumiem, dziesmām un jebkāda šīs sezonas tematika mani diezgan pamatīgi kaitina. Dažas šīs kompilācijas dziesmas, tādas kā "Carolina Christmas" vai "Indian Giver" (lielākoties - dzīvelīgākās) man pie sirds iet tīri labi, bet citas ir absolūti garām - saklausīt kaut ko skaistu diezgan atonālajā "Gift of the Magi" vai pārmērīgi garajā "Hanging Up My Stockings" (fragmentāri tā gan ir klausāma, bet kopumā - diezgan izteikts borefests) man ir pagrūti. Varbūt ziemā tas būtu savādāk, bet šobrīd tā nu nekādi nav tā mūzika, kurai es gribētu veltīt pārāk daudz uzmanības.

Kad es pirmo reizi izdzirdēju šo grupu, tā mani patiesi šokēja - es nebiju domājis, ka 90tajos vēl kāds spēlēja šādu mūziku. Kaut ko līdzīgu vāveru riekstu spiedējiem spēlēja vēl pirmskara Eiropā un patiesībā šāda mūzika - diksilendisks svings - man allaž ir labi patikusi. Tiesa, ar laiku esmu apjautis, ka nekā tik unikāli kruta šajā grupā nav, ka tajā nav nekā jauna, ka tajā nav nekā paliekoša, taču šādai mūzikai tāpat nav nekādas vainas un, ja es gribu pozitīvas noskaņas, SNZ ir to iegūšanai laba mūzika. Protams, ne visas dziesmas ir labas, galvenokārt man patīk jestrie gabali, jo viņu dziedātājai gan ir visai forša seksīga Biliju Holideju imitējoša balss, tomēr es vienmēr izvēlēšos "Suits are picking up the bill" un nevis "Low down man" tikai tāpēc, ka pirmajā ir kaut kāda jaunatnīga divdesmito gadu energija. "Ghost of Stephen Foster" paņem kaut kādas intonācijas no Kusturicas filmām un tur pietrūkst tikai smieklīgas čigānu izrunas angļu valodai, lai es ieraudzīto arī melno un balto kaķi. Vēl viens foršs gabals ir "Fat Cat Keeps Getting Fatter". Savukārt tādi gabali kā "My Drag" patiešām ir "a drag". Albūma pēdējās dziesmas visas lielākoties ir ne pārāk aizraujošas un labi būtu raksturojamas ar vārdiem "album filler", taču es varētu to "vāverēm" piedot, apgalvojot, ka tajā laikmetā, kuram šī grupa cenšas līdzināties, garās plates formāts vēl nebija izdomāts (vai arī nebija izplatīts, man principā vienalga).

Ar "Bedlam Ballroom" vāveru grupa pirmo reizi tā kārtīgi iziet ārpus tīrās diksīlenda svinga tematikas un sāk pievērsties arī citiem retro mūzikas stiliem, kas reizēm dod labus, bet reizēm - ne tik ļoti lieliskus rezultātus. Protams, visu mūžu spēlēt vienu un to pašu varētu būt nogurdinoši un izaugsme arī ir laba lieta.