The Velvet Underground

The Velvet Underground and Nico

8.5
Patiesībā interesanti - kā vienā albumā var sadzīvot "Sunday Morning" un "European Son". Kamēr pirmā ir liega un plūstoša atpūtas kompozīcija, kura nedaudz citā aranžējumā iederētos Kinks izcilajai "Sunny Afternoon" vai "Waterloo Sunset" (nosaukumu ziņā dziesmas jau arī ir līdzīgas), "European Son" ir teju astoņas minūtes ilgs trokšņa eksperiments, kurš patiesībā nav nemaz tik tālu no Lū Rīda vēlāko gadu pilnīgi vājprātīgā "Metal Machine Music". Man kā vieglam un mierīgam cilvēkam labāk tomēr patīk "The Velvet Underground" mazāk eksperimentālā puse, jo ar troksni es tā īsti nedraudzējos. Tad jau labāk es draudzējos ar Niko. Nekas, ka viņa ir auksta vāciete, kura ir veca (un patiesībā - sen mirusi), narkomāne un visādi citādi ne pārāk jauka būtne. Tās dažas dziesmas, kurās viņa uzņemas vokālus, ir pietiekami interesantas. Lai gan - arī Lū Rīds nav tas pats pasaulē siltākais dziedātājs, un tieši viņš, iespējams, "Velvet Underground" skanējumam piedod lielāko daļu vācu mūzikas "garšas", kamēr Niko tomēr ir tikai un vienīgi dziedātāja, kurai nekādas baigās teikšanas nav. Un kā tāds ieraksts tomēr ir ļoti īpatnējs - tajā kaut kādā mistiskā kārtā notiek sinerģiska laulība starp vācu kabarē un indiešu mūziku, balansējot uz dažādām robežām un spēlējoties ar klausītāju gan muzikāli, gan tekstuāli - narkotikas, homoseksuālisms, sadomazohisms un citas šajā ierakstā apcerētas tēmas 1967.gadā tomēr vēl nepavisam nebija tik ļoti visiem pieņemamas parādības kā mūsdienās. Man personīgi no visām ieraksta dziesmām vislabāk tīk "Venus in Furs" - veltījiums leģendārajam baronam Zaheram-Mazoham. Bet tāpat lieliskas dziemsas ir "All Tomorrow`s Parties", "Femme Fatale", "I`m Waiting for the Man" (vēlāk zināma arī Deivida Bovija izpildījumā) un jau minētā "Sunday Morning". Ā, un vēl te ir atrodama, iespējams, zināmākā "Velvet Underground" kompozīcija - "Heroin", laikam jau radikālākā heroīna himna, ko esmu dzirdējis:
2010-08-13 15:03:42
music, 1967

White Light/White Heat

8.0
Pēc idejas plašāko masu izpratnē šim vajadzētu būt vismazāk saistošajam no četriem kanoniskajiem Velvet Underground ierakstiem, un man kā salīdzinoši tradicionālu pop struktūru fanam tam arī vajadzētu sevišķi pie sirds neiet, taču kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ es konstatēju, ka esmu šī ieraksta cienītājs.
2009-01-15 09:36:20
music, 1968

The Velvet Underground

8.5
Grupas "The Velvet Underground" trešais albums lielā mērā atkāpās no teritorijām, ko tā bija iekarojusi ar saviem diviem pirmajiem ierakstiem, proti, tajā ir maz atonālu skaņu un eksperimentu, tas sava būtībā ir ļoti tradicionāls un nepavisam nav tik dīvains, kā to no šīs grupas varētu gaidīt. Protams, lielā mērā tas saistīts ar to, ka grupu bija atstājis tās dīvainākais dalībnieks - Džons Keils, kā rezultātā Lū Rīds un kompānija radīja vienlaikus ļoti skaistu un savai iepriekšējai izpausmei neraksturīgu ierakstu.
2008-08-20 11:58:57
music, 1969

Loaded

8.0
Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.
2008-12-19 17:17:03
music, 1970